Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007
Laimonis Mieriņš
PAR ŠĀ GADA RADOŠĀM ROSMĒM
Napoleona kaŗapulki ceļā uz un no Maskavas pagāja gaŗām tagadējās Latvijas teritorijai. Vai nav ironiski, ka šodien viņu pēcteču karogus redz ne tikai Rīgā, bet arī rajonu lielākās pilsētās? Beidzot „sprančiem” kaŗagājiens izdevies. Cepuri nost – tagad viņi var svinēt totālu uzvaru... Un Printemps Francais invāzija ir tieša atbalss mākslas parādei Pārsteidzošā Latvija (2006) mākslas muzejā Bordo, Rīgas sadraudzības pilsētā. Abu pilsētu mēru klātbūtnē, izstādi 9.IX svinīgi atklāja prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ar uzrunu perfektā franču valodā. Franči jūsmoja par šarmanto prezidenti un likās ļoti pārsteigti par fovisma izpausmēm latviešu mākslā. Protams, Parīze, īpaši pirms II Pasaules kaŗa, ir allaž bijusi latviešu mākslinieku Meka. Tikai padomju laikos šie ceļi bija slēgti. Daces Lambergas vārdiem izsakoties, pēckaŗa paaudzes gleznotāji, ar retiem izņēmumiem, franču glezniecību varēja iepazīt tikai no grāmatu reprodukcijām vai iedvesmojoties no tās atblāzmām savu priekšteču darbos.
* * *
Un Printemps Francais ietvaros izstāžu zālē Arsenāls (2007.22.III – 13.V) varēja apskatīt labi noformēto izstādi Fovisma atskaņas Latviešu glezniecībā 1910 – 1980, kā arī vienlaikus Latvijas Valsts mākslas muzejā Fovisma skats: Franču glezniecība 20. gadsimta sākumā. Abu izstāžu kuratore – Dace Lamberga. Greznos Neputna izdotos katalogus izveidojis Juris Petraškevičs ar Normunda Brastiņa un Mārča Stumbra fotoreprodukcijām. Izstāde Arsenālā pārsteidz ar dažādību un arī faktu, ka daudzi mākslinieki, sevišķi jaunās paaudzes, joprojām strādā fovismam līdzīgā manierē, kam pievienojas vēl viens pārsteigums – vesela rinda eksponēto mākslinieku darbu labi iederētos arī ekspresionistu vai jebkuŗā šā vai pag. gs. mākslas ismu izstādē. Ir arī tādi, kam pavisam maz kas kopējs ar fovismu. Pēc vairākām vizītēm Arsenālā kļūst skaidrs, ka „īstu” fovistu mums nav, toties cītīgu sekotāju pārpilnība – Pēteris Krastiņš, Ģederts Eliass, Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Voldemārs Matvejs, Romans Suta, Leo Svemps u.c. Kā zināms, par fovistiem (fauve=meža zvērs) kritiķis Luī Voksels dēvēja Anrī Matissa un viņa domubiedru mākslu. Spilgtās krāsas šokēja tonālās glezniecības cienītājus. „Meža zvēri” prata efektīgi izmantot krāsu mijiedarbes fenomenu, krāsu pašvērtību, tās plakanības aspektus – solis, kas noved fovistus gandrīz līdz abstraktai glezniecībai.
* * *
Rīga pamatoti var lepoties ar slavenā amerikāņu fotoportretu meistara, tur dzimušā un izglītotā žīdu izcelsmes Filipa Halsmaņa (1906–1979) simbolisku atgriešanos viņa jaunības pilsētā – ar izstādi Fotogrāfijas: Francijas personības 1934-1960 Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Jaunā un apdāvinātā rīdzinieka Halsmaņa meklētāja gars drīz vien viņu noved Parīzē, kur pilnveidojas viņa talants fotoportretu mākslā. Monparnasas apkaimē viņš atveŗ savu foto darbnīcu, bet, vācu armijai tuvojoties Parīzei, Halsmaņu dzimta izceļo uz ASV. Pa saules klases izstāde sniedz iespēju pirmoreiz Rīgā aplūkot unikālas darbu oriģinālās autora kopijas, kas glabājās Halsmaņa archīvā Ņujorkā – slavenu franču rakstnieku, mākslinieku un aktieŗu melnbaltus portretus, kam raksturīga dizaina izpratne un spēja iedziļināties katra indivīda dvēseles dziļumos.
* * *
Rīgas galerijā skatāma pazīstamās gleznotājas Ievas Iltneres ļoti interesanta personālizstāde Astoņas istabas ar 9 lielformāta darbiem. Katrā ziņā savā jaunradē Iltnere nav sastingusi. Bieži vien viņas izstādes skatītājos izsauc pretrunīgu reakciju, arī šoreiz. Tomēr jādomā, ka tas nav bijis jaunrades īstais nolūks. Zīmīgs šo rindiņu rakstītāja novērojums: no apmeklētājiem vīrieši parasti paraustīja plecus un devās prom, toties sievietes šķita patīkami pārsteigtas, viena pat atgriezās, lai apskatītu izstādi vēlreiz. Visi iekļautie darbi ir interjeri – mēbelētas istabas ar sievieti, gleznotu gandrīz tikai melnbaltos toņos. Gaisotne rēgaina, sapnim līdzīga. Gleznu nosaukumu dažādība norāda uz sievietes zemapziņas dzīlēm: Maigums un briesmas, Ideāla projekcija, Bibliotēka, Bilbao, Lodveida zibens trauslā dabā, Plazma, Asinsdesas, Viesuļvētra Katrīna, Arnolfini pāris dizaina viesnīcā. Varbūt maldos, bet izskatās, ka te darīšana ar agresīvu sievietes seksualitāti. Visatklātāk gleznā Bibliotēka – istabā pa atvērtu logu pūš vējš, uz grīdas izpūstiem matiem un savādu sejas izteiksmi ar abām rokām atspiedusies uz tīģeŗa ādas jāteniski sēž sieviete...
* * *
Galerijā Daugava architekta Raimonda Slaidiņa 80 gadu jubilejas izstāde. Rodas iespaids, ka šeit eksponēti vairāku mākslinieku darbi. Koncepciju dažādību izskaidro Slaidiņa kredo: Sevi ierindot kādos stilos man pašam nav iespējams, jo sevišķi tāpēc, ka mēdzu mainīt savus izteiksmes virzienus, jo ātri apnīk strādāt vienā virzienā (..) Latviskumu man tikpat grūti pašam mērot, sevišķi, dzīvojot ārzemēs. Varbūt, domāju, tas izpaužas manā kolorītā, kā tas tur gribot vai negribot parādās lielākai daļai latviešu māksliniekiem. Latviskumu tematikā nekad speciāli nemeklēju. Es vispār tematiku neuzskatu par dominējošo savos darbos. Pēc dažiem eksperimentiem to uzdevu, jo jutu, ka tāda koncentrēšanās uz tematiku atņem enerģiju no tiešās, tīrās izteiksmes. Tematiku atstāju plakātiem. Jāpiebilst, ka 5 gadus Slaidiņš strādājis Sauda Arābijā.
***
Starp Talsiem un Dundagu jābrauc cauri Valpenes pagastam, kas mūsdienās pazīstams ar vērienīgu granīta akmeņu krāvumu – Valpenes piramīdu, veltītu Dainu tēvam Krišjānim Baronam. Pēc dzejnieka Imanta Ziedoņa ieceres to vairākus gadus veidoja pērngad auto avārijā mirušais tēlnieks Vilnis Titans (1944-2006), kuŗš īstenojis arī daudzus citus valsts mēroga projektus. Vizuāli iespaidīgā Valpenes piramīda – 9 m augsta ar 38 m pamatnes apkārtmēru – konstruēta tikai no vietējiem granīta akmeņiem, kas savstarpēji sajūgti ar resniem dzelzs stieņiem. Dažādos augstumos uz gludi noslīpētām granīta virsmām iekalti padomju laikā ar nolūku sagrauto un līdz ar zemi nolīdzināto lauksaimniecību vārdi – to īpašniekus aizved uz Sibīriju. Atlikušās saimniecības ar visiem ļaudīm iekļauj kolhozā. Laika gaitā līdzās sākotnējai iecerei Valpenes piramīda ir kļuvusi arī par piemiņas vietu brutālās padomju varas upuŗiem. Tā ir mūžības skarta vieta.
