Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

 

 

JG redakcijai:

 

Atjaunoju JG abonementu uz diviem gadiem. Žurnāls ļoti patīk. Lasu „no vāka līdz vākam”. Paldies redaktoriem un visiem darbiniekiem!

Janīna Sprūdža, Čikagā

____

JG247 vāks nesaista. Kāpēc vienmēr tik daudz par Staprānu? Kādus „laurus” viņš izpelnījies? 247. nr. varēja uz vāka būt svētku motīvs. Varēja būt kāds dzejolis. Mani Korans nepievelk.

Mirdza Rutele, Hamiltonā, Kanadā

____

 

Lai Jums un Jūsu vadītajai JG ir daudz spēku latviskās kultūras balss uzturēšanai globalizētajā pasaulē!

Janīna Kursīte, Rīgā

____

 

248. numurā pie sirds gāja, kā jau vecam augsburgietim, Zuntaka akvarelis. Raksts par Madrides rairaidījumiem ļoti interesants. (Pēdējās nedēļās Čikagas latviešu literatūras pārrunu grupā daudz runājam par Spāniju, spāņu pilsoņkaŗu – kā tas atbalsojies pasaules literatūrā, par latviešu iemaisīšanos šajā kaŗā, par Ķezbera romānu Alkazars, sevišķi par to daļu, kas veltīta Spānijai.) Laimas Ritas Bērziņas raksts „Ir cilvēks, ir problēma” ļoti izcils un derīgs šajās dienās. Cerams, ka Kasparovam izdosies izvairīties no Poļitkovskas vai Ļitviņenko mušītājiem jeb viņiem līdzīgiem Putina balstītājiem. Vismazāk patika Arnolda Jansona „Kā tētiņš gribēja nonākt debesīs”. Nu, tā bērna valodas lietošana, lai ar to parādītu pats savas domas, savu nostāju – nē, tas tā man negāja pie sirds un izklausījās „falši”.

Ivars, Čikagā

____

 

Atveŗot un lasot „Dramaturga piezīmes” un lugu Dr. Paula Kalniņa tiesāšana, mani pārņēma jocīga sajūta, kāpēc latvietis lej tik rūgtas vērmeles uz vienu no lielākiem Latvijas patriotiem un darbiniekiem, kad pats tanī laikā Latvijā nav dzīvojis. Gandrīz viss saturs balstās un vienpusīgu kreiso sociālistu domām un liecībām. Es dzīvoju tanī laikā Latvijā un ļoti sekoju līdzi politiskiem notikumiem un pat apmeklēju dažas Saeimas sēdes. Saeima bija saskaldīta ar daudz partijām un dažiem vieniniekiem un divnieku partiju, kuŗu atbalsts dažreiz valdībai bija vajadzīgs, izvedot zināmu likumdošanu. Par to labvēlību tie prasīja visādus labumus. Komūnisti un sociālisti vienmēr bija pret. Tanī laikā Zemnieku savienības iesniegtais projekts par grozījumiem Saeimas darbā, lai uzlabotu valdības stabilitāti un citu darbību, bija noraidīts. Politiskais gaiss bija pilns ar visādiem minējumiem – ka kreisie varot izdarīt valsts apvērsumu un nesen nodibinātā Pērkoņkrusta partija, kas bija ļoti aktīva ar lozungu Latviju latviešiem, pievilka daudz studentu. Es arī aizgāju uz dažām Pērkoņkrusta sanāksmēm, gribēdams zināt tās partijas virzienu. Tur valdīja ļoti stingra kārtība, varbūt pat bravūrība, kas man ne visai patika. Skatoties atpakaļ uz visa tā laika notikumiem, tie jāaplūko laika perspektīvā. Eiropā dominēja – Vācijā Nacionāli sociālistiskā partija ar Hitleru, Itālijā – fašisms ar Musolini un Padomju Savienībā – komūnisms. Vislielākās pārdomas Latvijai deva notikumi kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Tur bija izveidotas autoritāras valdības bez sevišķiem notikumiem un valdīja valstis bez parlamentiem. Tādā sakarībā, lai nostiprinātu valsts stabilitāti, Latvijā tika izdarīts apvērsums. Liekas, tam motīvi bija sekmīgas pārmaiņas kaimiņos un draudi no sociālistiem, kuŗi savu skatu vērsa uz austrumiem, un eventuāli no Pērkoņkrusta. (Un pēc 1940. g. daudzi sociālisma vadītāji dabūja ciest no viņu „ideālās” valsts iekārtas.) Izdarot apvērsumu, Saeimu atlaida un apturēja visu politisko partiju darbību. Pārmaiņa bija domāta tikai uz dažiem gadiem, lai pārveidotu grozījumus Saeimas darbībā un citās sfērās. Valdības sastāvā bija arī uzaicināts ievērojamais politiskais darbinieks Marģeris Skujenieks, kas agrāk bija sociālists. Tas liecina, ka valdība nebija vienpusīga. Tauta pārmaiņu pilnīgi pieņēma, ja ne pat ar 90% un pat uzgavilēja, jo to vadīja divas ievērojamas personas kā K. Ulmanis un ģen. J. Balodis, kuŗi savā laikā bija stāvējuši pie Latvijas dibināšanas šūpuļa. Ievērojamais jurists un konstitucionālo lietu speciālists prof. Kārlis Dišlers attaisnoja pārmaiņu juridiski kā negatio gestoris, latv. bezuzveduma lietvedība, kas vēsturē dažreiz izdarītas, lai uzturētu valsts stabilitāti. Arī Aristotels bija teicis, ka vienvaldība laba, ja valdnieks labs, bet ja nav labs, tad labāk daudzvaldība. Protams, pārejas laikā, valdība aizturēja vairākas personas un izolēja no sabiedriskā un politiskā darba. Bijušiem deputātiem piešķīra pensijas, pietiekošas dzīves veida veidošanai. Kā jau katra politiska pārgrozība, ja izdodas, tā ir varoņdarbs, bet ja ne – nodevība. Šis tomēr bija varoņdarbs un ļoti sekmīgs un tautas valodā to sauc par labāko laiku Latvijas līdzšinējā laikā. Tam labs piemērs ir autora paša tantes, juristes un žurnālistes Melānijas Vanagas, apliecinājums viņam, ka tā bija baudījusi to laiku un labprāt pat tagad tādu redzētu Latvijā. Tagadējā Latvijā tas nav vajadzīgs, lai gan Saeimā ir lielas problēmas. Tur nav ievērojamu valsts vīru un ir tikai mazi politiķi, un autora biedinājums ir nevietā. Autors ļoti maldās sacīdams, ka toreiz 34. mūs neapspieda svešas varas, bet latvieši paši sevi. Tur nebija nekādas apspiešanas, bet brīva tā laika baudīšana, ka kreisie vairs nebija bieds Latvijai. Ja būtu noticis kreiso apvērsums, tad Latvija jau sen būtu Lielā kaimiņa apkampienos. Nav ko pārmest, ka vadoņa valdīšanas laikā bija daži administratīvi sodi bez tiesas. Protams, pārejas laikā vienmēr ir daži stingrāki sodi kā biedinājums. Katrā valstī ir sodi minēti kriminālos likumos par sabiedriska miera vai kārtības traucēšanu. Autors šeit bez kreiso sociālistu rakstiem piemin arī vēsturnieka A. Šildes izteicienu savā vēstures grāmatā, ka sākot ar 1934.g. Latvija bijusi Policijas valsts. Es Šildi pazinu un viņu vērtēju kā lielu latvieti. Bet nelaime tā, ka Šilde bija Pērkoņkrusta vadībā un tas pēc apvērsuma nebeidza pilnīgi darboties, bet izdarīja dažas pretlikumīgas rīcības, par ko viņš un varbūt vēl kāds cits dabūja dažus sodus. Šī iemesla dēļ, ja tāds izteiciens bija, tas ir vienpusīgs. Tāpat kā agrāk katrā pagastā bija tikai viens policists un pilsētās arī nepavairoja. Autors piemin arī prof. E. Dunsdorfa grāmatu par Kārli Ulmani. Esmu to grāmatu lasījis, bet tanī gan neatradu krasas kritērijas par Ulmani. Vienīgi viņš nav varējis atrast Ulmaņa vidējās mācības iestādes apliecību, kas pierādītu, ka viņš tādu beidzis. Vai nu tāda apliecība ir vai nav, jo tanī laikā vairāki sabiedriskie darbinieki mācījās pašmācības veidā, lai iestātos Universitātēs. Ulmanis bija studējis Šveicē un Savienotās valstīs. Es arī ļoti šaubos par autora salīdzinājumu, kā šīs pārmaiņas darbojušās Lietuvā un Igaunijā. Tautas mutē arvien Ulmaņa laiku uzskata pa labāko, jo pēc tā bija strauja ekonomiska un kultūras attīstība un liels uzlabojums lauku strādnieku dzīvokļu būvēs. Protams, ka tādos gadījumos, bija arī daži izpaticēji un varbūt arī kāds karjerists, kas vienu otru gadījumu pārspīlēja, cenšoties sagādāt vadoņa krēslu, pēc kuŗa viņš nemaz neesot ilgojies. Citi avoti autoram ir no kreiso sociālistu partijas biedriem, kuŗi savu nepatiku nevarēja citādi izrādīt, jo tie bija zaudētāji un nekādu karjeru politikā nevarēja taisīt tanī aprobežotā laikā. Apbrīnoju autora uzskatu, ka P. Kalniņa filozofija jau toreiz dažos punktos bijusi līdzīga, kāda šodien valda Eiropas Savienībā. Kuŗos punktos? Eiropas Savienības programmā nekur nav kreisi sociālistiski motīvi. Vadošās valstīs, kā Anglijā, Francijā, Vācijā un Zviedrijā ir un bijušas mērenas sociālas valdības. Kas attiecas uz P. Kalniņa tiesāšanu, tad to daļu uzskatu kā farsu. Arī pats autors saka, ka lugā notikumi patiesi, bet skatītājs nekad nedrīkst aizmirst, ka luga nav tieši īstenības kopija. Bet kāpēc tāda luga rakstīta, ja tā atkāpjas no īstenības tik svarīgās lietās. Visa tā Kalniņa mājas kratīšana, arestēšana un tiesāšana jau notika uz drošiem pierādījumiem. Pēc paša autora informācijas, ka P. Kalniņa un dēla Bruno mājās bija atrastas vairākas kastes ar ieročiem, munīciju, patronām, medību un vācu šautenēm, kā arī dažādiem durkļiem un štekiem. Pauls bija Sociālistu demokrātijas partijas vadītājs un dēls Bruno organizēja un vadīja partijas revolucionāro organizāciju „Strādnieks, Sports un Sargs,” kuŗa dažreiz maršēja pa Rīgas ielām un Grīziņkalnu ar paceltām dūrēm pret pastāvošo iekārtu. Tai bija arī nodaļas citās pilsētās. Mums nav zināmi Politiskās pārvaldes citi pierādījumi, bet agrāk minētie bija pilnīgi, lai izdarītu kratīšanas un arestus. Jautājums vienīgi, kāpēc Ulmanis ar valdību neatgrieza demokrātiju ar Saeimu pēc 2-3 gadiem kā Lietuvā un Igaunijā. Vērtējot Eiropas stāvokli, bija jau mākoņi pie apvārkšņa un valstis bruņojās, ka Latvija vairs nevarēja iepirkt ieročus no Anglijas un Čekoslovākijas, no kuŗām parasti iepirka. Redzot stāvokļa nopietnību Eiropā, liekas, ka vairs nevarēja domāt par kādām lielākām pārmaiņām valsts struktūrā, kas bija pirms vairākiem gadiem Lietuvā un Igaunijā. Man liekas, ka autors šo rakstu rakstījis, lai kaut cik attaisnotu kreisās Sociālistiskās partijas darbību Latvijā, bet it sevišķi savu tēvu, kuŗš bijis kreiss sociālists un neatļauto ieroču un munīcijas iepircējs, kas tika atrasta Kalniņu mājā. Autors jau agrāk bija pazīstams ar negatīviem uzskatiem par pēdējiem Latvijas gadiem. Latvijā viņam bija kāda tiesu lieta par autortiesību neievērošanu. Pēc viņa paša atzinuma, viņš braucis uz okupēto Latviju, lai satiktos ar čekas un sakaru komitejas darbiniekiem. No tā varam secināt, ka maz viņš zinājis par komūnismu un vēl mazāk par tā saprašanu. Čekas cilvēki ir ļoti bīstami, jo viņu darbs bija vienīgi vērsts uz latviešu iznīcināšanu un neļaut Latvijai atdzimt. Tas bija tieši pretējs Trimdas organizāciju mērķiem un uzdevumiem. Protams, viņš nebija vienīgais, kas nepazina čekas un sakarnieku darbiniekus. Viens viņu liels uzdevums bija iesaistīt latviešus no Rietumiem ar visādiem pakalpojumiem, kas Rietumos jāveic Padomju labā. Tas bija bīstami un dažiem sirdsapziņa neizturēja, kā piem. literātam Zariņam Anglijā, ka bija jāizdara pašnāvība. Latvijā bija labs izteiciens – „kurpniek paliec pie savām liestēm!” Tas nozīmēja, ka nedarbojies citā profesijā, kur tev nav pietiekošas zināšanas. Es gribētu to veltīt autoram, jo viņam ir laba atzīta profesija – glezniecība. Diemžēl, šādi raksti, kas ir tālu no patiesības var nepareizi iespaidot mūsu jauno paaudzi, kuŗiem ir vājas zināšanas par agrāko Latviju.

E. Lejiņš, Toronto, Kanadā

_____

 

Raimonda Staprāna komentārs E. Lejiņa vēstulei:

Spriežot pēc vēstules formas un satura, tās autors, līdzīgi man, ir cienījama vecuma. (Pats esmu dzimis 1926. gadā.) Tātad abi esam šī laikmeta pēdējie aculiecinieki. Attiecībā uz vēstures faktiem lielos vilcienos mūsu starpā lielu domstarpību nav. Runa ir tikai par to interpretāciju, un man brīžiem šķiet, ka vēstules autors neatšķir vienu no otra. Politiskā laukā Lejiņš simpatizē „vienvaldībai.” Man turpretim atkal liekas, ka − runājot ar kādreizējā Ulmaņa atbalstītāja, redaktora Berga vārdiem − slikta demokrātija tomēr ir labāka par labu diktatūru. Tā nu mēs abi, dzīves norietā, katrs paliekam pie sava. Mazliet skeptiski gan skatos uz Lejiņa apgalvojumu, ka 90% tautas „uzgavilēja” apvērsumam, it sevišķi, ja lasām, ka galvenais apvērsuma ideologs, Alfrēds Bērziņš, optimistiski vērtējis, ka režīmu atbalstījuši ne vairāk kā 60% Latvijas iedzīvotāju. Tāpat gribu arī pieminēt, ka mans tēvs nekad nav bijis neatļautu ieroču un munīcijas iepircējs. Tas gan ir bijis viņa brālis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, Sergejs Staprāns. Un, runājot par mana tēva „kreisumu,” čekā atrasts šāds viņa polītisko uzskatu vērtējums: Sociāldemokrāts, galējā labā spārna opurtūnists. Tā nu Lejiņa vēstule satur citas nepareizības un puspatiesības, kuŗu atspēkošanai vajadzētu pāris lapas puses. Piemēra pēc, Lejiņš apgalvo, ka Kalniņa tiesāšana notikusi uz drošiem pierādījumiem. Acīmredzot vēstules autora rīcībā ir dokumentācija, kas ne man, nedz arī profesionāliem vēsturniekiem līdz šim nav bijusi pieejama. Ak gadi, gadi.

Raimonds Staprāns, Sanfrancisko

 

_____

 

Paldies par JG248! No pastkastītes izņēmu pirms dažām stundām, bet tagad tā ir jau noklīdusi. Nepatika vāks ar sarūsējušo piekaŗamo atslēgu. Vai tuvojas aizslēgšanas briesmas? Pielieku čeku. Nākošgad uzdošu mūža abonementu un palikšu par parasto lasītāju – ja vien JG vēl čāpos uz priekšu. Ceru, ka čāpos.

Manfreds Zīverts, Braiarvud (Briarwood), Ņujorkas pavalstī

 

__________

 

(No JG red.: Kaut arī visnotaļ ilgojamies pēc abonentu plūdiem, „aizslēgšanas briesmas”, liekas, vēl aiz kalniem, un uz JG249 vāka redzamā caur mūsu redakcijas locekļa, mākslinieka un dzejnieka Voldemāra Avena, foto prizmu iemūžinātā piekaŗamā atslēga nav vis kaut kāda „ar pliku roku ņemama” atslēga, bet gan īsta, neviltota Vecpilsētas atslēga vecajā Rīgā. Jāpiebilst, ka ar lielāko prieku uzklausām lasītāju domas par JG saturu, ieskaitot par lasītāju vēstulēs paustajiem uzskatiem un prātojumiem. Vēstules vai izvilkumus no tām parasti iespiežam bez redakcionāliem labojumiem.)