Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007
|
Adam Zagajewski
|
|
|
LĪDZSVARS
|
Skatījos no augšas uz arktisko ainavu un domāju par neko, par saldo neko. Redzēju baltās mākoņu vagas, nebeidzamos plašumus kur velti meklēt vilka pēdas.
Domāju par tevi un par to, ka tukšums var apsolīt tikai vienu: pilnību – un ka ir šajos sniega laukos tāds gabaliņš, kas plīst no laimes pārpilnības.
Kad sākām nolaisties, starp mākoņiem parādījās neaizsargāta zeme, īpašnieku aizmirsti smieklīgi dārzi, ziemas un vēja nomaitāta, bāla zāle.
Noliku malā grāmatu un vienubrīd jutu brīnišķu līdzsvaru starp sapni un parādību. Tiklīdz lidmašīna pieskārās betonam, un sāka prātīgi grozīties lidostas labirintā,
es tomēr vairs neko nezināju. Atgriezās ikdienas maldu tumsa, saldā dienas tumsa, un tās balss tumsa, kas skaita un mēra, atceras un aizmirst.
|
|
GARAS PĒCPUSDIENAS |
Tās bija garas pēcpusdienas, kad mani pameta dzeja. Plūda pacietīgi upe, stūma uz jūru slinkās baržas. Tās bija garas pēcpusdienas, ziloņkaula krasti. Uz ielām bija izklātas ēnas, un izstādes pilnas lepnu manekenu, kas skatījās man acīs spītīgi, zinoši, droši.
No licejiem iznāca profesori ar tukšām sejām, it kā Homērs būtu viņus pievarējis, pazemojis, nokautējis. Vakara avīzes pauda satraucošas ziņas, bet nekas nemainījās, neviens ne soli nepielika. Logos neviena nebija, tevis nebija, un pat mūķenēm, šķiet, bija sameties kauns par dzīvi.
Tās bija garas pēcpusdienas, kad pazuda dzeja, un es paliku viens blīvā pilsētas moloha ieskauts kā nabadzīgs ceļotājs, kas apstājies pie Gare du Nord ar pārlieku smagu smagu čemodānu, kas pārsiets ar virvi, un uz kura sāniem līst lietus, melns septembra lietus.
Ak, pasaki, kā izārstēties no ironijas, no skatiena, kas redz, bet neieskatās; pasaki, kā tikt vaļā no klusēšanas.
|
| KĀDS SKAŅOJA ĒRĢELES |
Tukšā baznīcā kāds skaņoja ērģeles. Gotiskajās ailēs šņāca ūdenskritums. Spīdzināto balsis un audzēkņu smiekli sajaucās ar manu vertikālo elpu.
Tukšā katedrālē kāds skaņoja ērģeles, spēlēdamies ar stabuļu trokšņiem, gāza namus, ķēra rokās zibeņus, būvēja pilsētu, stadionu, lidostu, maģistrāli.
Ja vien man izdotos ieraudzīt ērģelnieku! Notvert skatienā viņa seju, acis! Ja vien es varētu sekot viņa roku kustībām, varbūt es saprastu, kurp mūs visus ved, mūs, un tos, par ko rūpējamies: bērnus, zvērus un ēnas.
No poļu valodas atdzejoja Ingmāra Balode
|
|
|
|
|
gliemežnīca
|
Vecāku guļamistabā pie spoguļa stāvēja iesārta gliemežnīca. Pielavījos tai klāt uz pirkstgaliem un spēji piegrūdu to pie auss. Gribēju vienreiz pieķert, ka tā neskumst pēc vienmērīgajām šalkām. Lai arī biju vēl mazs, tomēr zināju, ka, pat ja kādu mīl ļoti, ļoti, reizēm gadās par to aizmirst.
|
|
Stanisław Barańczak
|
|
|
viņa raudāja
Aņai, vienīgajai
|
Viņa raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja. Tās nebija raudas viņam, lai arī varēja būt par viņu. Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav.
Un pusapzināts kauns: ka viņa tā nomokās blakus, pārvēršot to, kas tik tikko jaušams, vēl nejaušamākā ar to, ka naktī raud. Ne jau tas viņu pamodināja:
cik gan nav bijis nakšu, kad viņš nelikās zinis – kad pagales skrapsts, pret krāna iekšpusi krītot, vai zars, vējš, loga čīksts par to, kāds tam visam ar cilvēkiem sakars,
strīdējās cītīgāk: viņu čuksti noklusa, bezmiega pastkastē lietišķi anonīmai vēstulei krītot: „Viņā raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja”?
Rokas stiepiena attālumā – šie tik neizturami – citi, šie neaizskarami dārgie ar saviem „Guli, pārsedz ar sapni to spilvenu miklo, tā cilvēki naktī drīkst darīt.”
Un roku viņš neizstiepa. Jo aizskartu, iztrūcinātu ar savu neveiklo iejūtību viņas jūtīgumu: „Aizmirsti. raudāju naktī, bet ne jau tas tevi pamodināja. Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav.”
No poļu valodas atdzejoja Ingmāra Balode
|
|
e e cummings
no krājuma W [ViVa], 1931 |
|
|
LXVI
|
nekas nav tieši tik briesmīgi kā būt vienam mājā ar kādu un kaut ko) Tu esi prom. skan smiekli
un izmisums iemieso ielu
es izliecos pa logu, lūk spoki, vīrietis parkā apskauj sievieti. Rokas saslēdzas, atlaiž.
un viegli (kāpēc? ko mēs vispār zinām?) vieglītēm es dzirdu kādu kāpjam augšup pa kāpnēm, piesardzīgi (piesardzīgi kāpjot paklājotu pakāpienu pēc pakāpiena. tik rāmi. Minot paklāja apsegtās šausmu kāpnes)
un tālāk tālāk es redzu kādu lēni ievelkam dūmu (spogulī
|
|
XLVI
|
mēness apakšā vienureiz svētdienā satiku vīru. starp citu neko nesacīdams viņš pasmaidīja (bet tieši pie netīrās jakas
apkaklītes
skārās lipīgas un nevīžīgas ausis un viņa sejā ādas kastē gulēja acis kā vēl neskarti rīki)
un tad es apķēros, ka viņš taču arī ir uzrāpies pincija kalnā lai apbrīnotu to pašu Romu vakara gaismās; un pret šo lielo mūri baltas sirsnīgas rokas ar taujājošiem pirkstiem
gulēja tik nekustīgā skaistumā kā miruši bērni (ja viņš būtu spēlējis stabulīti es būtu
dancojis; tieši tas man viņā atgādināja mūs pašus)
un Neviens lēnām lēnītēm nolaidās pilsētai pāri.
|
| LIV |
ja es mīlu Tevi (pārblīvētība tas nozīmē pasaules ko apdzīvo klejojoši spilgti kuģu pakaļgali
ja tu mīli mani) attālums ir piesardzīgi mirguļojošs prāts ar neskaitāmiem Pabeigta sapņa rūķiem
ja mēs mīlam viens (kautrīgi) otru,mākoņi vai Puķes Klusītēm tik ļoti neatgādina skaistumu kā mūsu elpošana
|
| LX |
runājot par mīlestību (Kas gan tās nozīmi zina; vai arī to, kā sapņi kļūst par
ja tava sirds ir prāts) man tā iešāvās prātā) zālesstiebru tas arī Domā par un ap to (kā dzejoļi top) kā tiks noplūkts. Izauklē smieklus tie žigli dzīves vienīgo pusi zīmē (un cauri
blīvam lietum vai arī ja nelīst nemaz lūdzu jutīsim prāts prātā miesa miesā viegli pazūdoša
|
| * * * |
kur es nekad neesmu bijis, labu gabalu aiz jelkādas pieredzes, tavām acīm pieder klusums: tavā visvārīgākajā žestā ir lietas, kas mani aptver, vai kam es nevaru pieskarties, jo tās ir pārāk tuvu
tavs visnevērīgākais skatiens tik vienkārši atver mani, kaut arī esmu saslēdzis sevi kā pirkstus; tu allaž lapu pa lapiņai atraisi mani kā Pavasaris ver (skarot prasmīgi, noslēpumaini) savu pirmo rozi
vai,ja tu vēlētos aizslēgt mani,es un mana dzīve – mēs aizvērtos ļoti skaisti un pēkšņi, kā tās puķes sirds, iedomājoties sniegu visur uzmanīgi klājamies;
nekas,ko mums lemts šai pasaulē aptvert, nelīdzinās tava spraigā trausluma spēkam:tā veidols pārliecina mani ar savu zemju krāsām, sniedzot nāvi un mūžību ar katru elpas vilcienu
(es nezinu, kas tas ir tevī, kas aizver un atver; tikai kāds manī saprot – balss tavās acīs ir dziļāka par visām rozēm) nevienam,pat ne lietum,nav tik mazas rokas
No angļu valodas atdzejoja Ingmāra Balode
Par atdzejotāju skat. JG250:6
|
