Paldies par JG248. Žurnāls, kā parasti, saistošs, daudzveidīgu ziņu pilns. Pilnībā atbilst cerētajam un solītajam – rakstu krājums kultūrai un brīvai domai. Dzejoļi, stāsti, tēlojumi, apceres par kultūras rosmēm un personībām liekas vienlīdz svarīgas. Īpašu interesi, protams, izraisa sasaiste ar šodienas norisēm Latvijā, ja arī galvaspilsētu uz Madonu nepārcels (tāda doma arī mums nākusi prātā)... Godam pieminēts Valdemārs Ancītis. Šķiet, dažu impulsu tālākam izvērsumam var gūt viņa Senču kalendāros, arī pēdējā – 2007. gadam domātajā. Proti, kas notiek ar tautu? Aksioma: maiņas ir ārkārtīgi straujas, cik cerīgas, cik draudīgas? Knuts [Skujenieks] reiz man no lēģera rakstīja vārdus, kuri bieži jāatceras joprojām: dzimtene, tēvzeme bez tautas ir fikcija. Vakar visos telekanālos – piemiņas raidījumi par Borisu Jeļcinu. Viņam būtiska lappuse arī Latvijas jaunlaiku vēsturē. Tāli un pavisam neseni liekas tie pārmaiņu gadi. Manuprāt, galvenais ir tas, ka JG spēj saglabāt sasaisti starp cerēto – esošo – ceramo. Paldies jums visiem!

Imants Auziņš, Rīgā

 

_____

 

Sveicieni no samirkušās salas! Nodaļā Dažos vārdos ir vairāk vērtīgu ziņu nekā abos mūsu laikrakstos. Laris Strunke savu talantu apbrīnojami jauki lietā licis Stokholmas baznīcā.

Lasītājs Anglijā

 

_____

 

Ļoti pateicos par līdzšinējo, bet turpmāk JG vairs nesūtiet! Naudas pārvedumi bankā par dārgiem, pie tam man ar 86 gadiem acis vairs nav tagadējiem iespiedu darbiem piemērotas. Par to man ļoti žēl. Ar JG esmu saaugusi, neatceros, cik paaudzes jau. Taču viena no Latvijas kultūras galotnēm! Nesniegties pēc tām nozīmē slīdēt lejup neziņā, bet līdzēt tur nevar. Ceru vēl šad tad ieskatīties JG no draugiem. Lielu lielais paldies visiem JG darbiniekiem. Lai JG neapstājas nekad!

Līgsma Ķirpe, Vestaivanhō (West Ivanhoe), Austrālijā

 

_____

 

Komentējot uz Andreja Baidiņa vēstuli JG249, tūlīt jāteic, ka reti gadās, kad viens īss paragrāfs var saturēt tik daudz aplamību un neloģismu. Pirmkārt, nav tāda termina kā Sociāldemokrātiskā Internacionāle, bet gan Sociālistiskā Internacionāle ¹. Otrkārt, pretēji Baidiņam, šai amorfai organizācijai nav tieša sakara ar Latvijas sociāldemokrātijas vēsturisko attīstību. LSDSP programma paredzēja evolūcijas ceļā lietot tikai demokrātiskus līdzekļus savu ideju īstenošanai. Vispār, I Pasaules kaŗš pierādīja, ka nacionālās saites ir stiprākas par šķiras apziņu ². Arī neloģiski šķiet saistīt kādu Baidiņa nedokumentētu Soc-internacionāles deklarāciju ar ieroču atrašanos pāris sociāldemokrātu mājās. Ieročus iepirka 1927.g. ar toreizējās Skujenieka valdības naudu un atbalstu varbūtējai demokrātijas aizsardzībai kā no galēji labā, tā arī galēji kreisā spārna ekstrēmistiem. Ka bažas toreiz nebija gluži nepamatotas, to septiņus gadus vēlāk apstiprināja Ulmaņa 1934.g. pučs, kas iznīcināja Latvijas demokrātiju. Tālāk Baidiņš raksta: Atzinums, ka strādnieku šķiras intereses stādāmas augstāk par nacionālajām interesēm novilcināja neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanu gandrīz par gadu. Ne gluži! Neatkarības oficiālu deklarāciju galvenokārt novilcināja nesaskaņas Nacionālās Padomes un Demokrātiskā bloka starpā. Svarīgi atcerēties, ka bez sociāldemokrātiem uz Tautas Padomi kandidēja vēl astoņas citas partijas – katra ar savām politiskajām prasībām ³. Tāpat jāpiezīmē, ka, lai gan igauņi formāli deklarēja neatkarību 1918.g. februārī, viņu pagaidu kabinets sāka darboties tikai tā paša gada 12. novembrī, sešas dienas pirms Latvija pasludināja savu neatkarību. Un visbeidzot Baidiņš raksta: Kad viņi (sociāldemokrāti – red.) beidzot piekrita Latvijas valsts dibināšanā, viņi to darīja tikai ar stipulāciju, ka neatkarīgā Latvija nav partijas mērķis, bet tikai solis ceļā uz strādnieku šķiras pārvaldīto pasauli. Vispirms, vēstules autors gan varēja pareizi pārrakstīt toreizējo, tagad visās vēstures grāmatās tik pieejamo Paula Kalniņa deklarāciju Tautas Padomes veidošanas laikā. Arī, ka, par nožēlošanu, īstenība ir daudz komplicētāka. Kaut arī sociāldemokrāti toreiz deklarēja, ka Latvija ir līdzeklis sociālistiskās iekārtas īstenošanai demokrātiskā ceļā, tā bija tikai viena no 15 prasībām, no kuŗām toreiz kontraversālākā bija muižu zemes bezmaksas atsavināšana ⁴. Šī prasība vēlāk tika ietverta t.s. “agrārajā reformā.” Nobeidzot gribētu Baidiņam atgādināt, ka nezināšana nav negods, bet atsevišķu, izolētu faktu izraušana no konteksta – demagogu iecienītākais ierocis – ir vairāk kā bīstama.

Raimonds Staprāns, Sanfrancisko

1. Franks Gordons. JG249:61.

2. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920:33.

3. Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914-1940:256.

4. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914–1920:354.

 

_____

 

Meklēt mudīgi jaunus dzejniekus! Kaut vai Indianapoles Dziesmu svētku Rakstnieku rīta laikā. Silvija Šteinere savā laikā Alūksnes Glika pamatskolā tīri labi mālēja. Kas viņai noticis?

Gastons Korulis, Toronto

 

_____

 

Ar prieku saņemam un izlasām no pirmās lappuses līdz pēdējai!

D. Friša, Čikagā

 

_____

 

Man labāk patīk lasīt stāstus, tādus kā „Neskumsti, meitenīt!” Neesmu visai ieinteresēts dzejnieku, rakstnieku un mākslinieku dzīves stāstos, īpaši ja tie aprakstīti visos sīkumos.

Arnolds Zariņš, Montreālā

 

_____

 

Interesanta informācija labā latviešu valodā. JG ir vienmēr gaidīta.

Gunta Harvey, Fērfīldā (Fairfield, NJ)