Jaunā Gaita nr. 252. marts 2008
|
AINA
KRAUJIETE
|
|
|
|
Es esmu vasara – aizmirsto kaŗavīru kapos ik vēja nobraucīto smilšu kopu lieku ziediem un papardēm par kāzu gultu sapost, virs kuŗas kamenēm sanēt dziesmu, dienvidus bulā kas skanētu saldāk par visas pasaules katedrāļu ērģelēm kopā.
Es esmu vasara – starp briestošām vārpām ar zilām simts ziedu acīm uz augšu veŗos, kur vēji mākoņus cilā. Piepeši tuvu kā mīlētājs steidzīgs smags mākonis pārgulstas druvai un, negaisa valstīts, zibenim baltam debesīs plaiksnoties, izlīst par pērkona lietus šalti. Bez stājas ilgi vēl ducina citā pusē, bet saule noskalot kājas jau iemērc upē pie vīksnām. Un kamēr zeme, zaļu zīda priekšautu aizsējusies, mazgājas žirgti, par septiņkrāsu varavīksni augšup paceļos spirgta.
No krājuma Es esmu vasara (1963)
|
|
Caur ūdeni |
Šķelmīgā vasara savu mūžam izmainīgo seju dzelmīgos ūdeņos ilgi apbrīnot mīl, –
tās narcisms lipīgs –
ja kāds par tuvu debess āliņģiem pieliecas, tas labprātīgs tiecas, pats drīz grib, kur ap sauli spīdīgas zivis zibinās – caur ūdeni mūžīgā vasarā tuvāk vasaras mūžībai pieiet
No krājuma Spoguli, spoguli, atklājies (1986)
|
|
Apmātība |
Vārti, kas nekur neved – mani vedina
nams, kuŗa nav – uz mani gaida
un es eju spalgu saules trokšņošanu sadzirdot, kur gadsimtu ēnām pilnas pazares cipresēm.
III Lūkoju atmosties namā, kuŗa nav lūkoju mosties, bet grimstu vēl tālāk, vēl dziļāk svešādās telpās un tepiķos –
krēslaini, tie mani steidzina: atpūties! atpūties! – it kā mani nams tikai uz vienu nakti gribēs
un it kā ar draugiem man tikai uz īsu priecīgu šķiršanās tikšanos te kopā pabūt dzirdu – jau smejas – ai, kā viņi prot priekot uz atvadām! – un sauc arī mani, lai līksmojos, lai jauna esmu, lai vēl nezinu neko, kas notika vēlāk –
un es atplēšu rokas iekams viss – visi – un nams pazūd nebijis.
No krājuma Ne bungas, ne trompētes (1974)
|
|
Kartografs
|
viņš iezīmēja papīrā ielu rūpīgi ieskicēja trīs- un četrstāvu namus dažus tikko salapojušus kokus uzšņāpa stabus ar satiksmes ugunīm un nedauz graciozākus ielas spuldzēm vēl piešķieba galvu pārskatīdams vai viss tieši tā kā jābūt tad – neticami lielai laimei vai nelaimei pretim – pats aizstaigāja pa šo ielu No krājuma Spoguli, spoguli, atklājies (1986)
|
|
*
Kad pār saulespuķēm zied mēness, staru tīklots, bet nesapīts es uzsāku dzīvot – mēneszīdā slīdu kā līdaka, kam dziļumi atveŗas. Ūdens mani sauc un satrauc – aizvien zvīļojoši, aizvien gaida mīklainie nāves un dzīvības spīķeri,
un it kā aiz ķēdes vazāts lācis es grīļojos katrā upē, ezerā, katrā dīķī savam atspīdumam pretī:
tur paslēpies mans līdzinieks, mans mūža īstais gaitnieks. un kā caur apsudrabotiem stikliem uz tāliem ūdensspoguļiem vārīgi kā kristallu nakts mani nes, kad pār saulespuķēm zied mēness.
*
mani mīļie staigā durvīm gaŗām. Es – eju smaidus atrakt svešās sejās un ar svešām mistērijām apaugu kā ar vīnstīgām
No krājuma Divas poēmas, „Somnambulists” (1995)
|
|
|
No spoguļa Spogulī
|
Starp diviem spoguļiem stāvu, sevi atkārtodama – līdz bezgalībai, it kā aizgriežoties, it kā steidzoties nevis kurp projām, bet cieši aiz muguras sev –
aizvien tālāk un tālāk no spoguļa spogulī staigādama spoguļu bezgalībā atkal satiekos ar sevi.
No krājuma Spoguli, spoguli, atklājies
* „caur tavas mīlestības skatieniem eju kā caur bīstamiem nāves stariem, – tie negalina, nē, tie bezmiegā ietrenc līdz pat rītausmai, sārtiem cherubiem spiežoties rūtīs un kā saules pārkarsēta sāpu un sūrstu.”
Bet stikla sieviete? No pēkšņām gaismas maiņām kā no bezmēra mīlestības visa staro – vai tumst
it kā zinot:
izkusis pērnais sniegs, – pār visām prāta barikādēm celsies citi elsu, citi nopūtu viļņi. Kritīs citi sniegi.
Divas poēmas. „Stikla sieviete”
Ainas Kraujietes (1923-2007) dzejoļu izlasi sakārtoja Maija Meirāne.
Skat. arī Jura Silenieka rakstu, "Aina Kraujiete un metropoles iedvesmas"
|
|
|
 |
|
Momenta brīnums
|
Mazs dabas brīnums pavēnī piestāj.
Momenta brīnums.
Kukainis kā helikopters, bālzaļš ķermenis, tāda spoža lāsīte maza. Viz propeleri mugurai pāri. Tas nosēžas tur, īsts seškājains brīnumdarbs.
Tikai moments.
Spārnu varavīksne aizpūš to, īsti neredzētu.
2007.12.VI
|
|
Dzejas stunda
|
Kādreiz dzejoli atrod kā sīknaudu ielas renstelē. Citreiz jāmeklē vārdu džungļos – pacietīgi, nenogurstoši.
Šodien laime: skatos Jūsos, jaunos, vecos, kāda te bagātība! Vai pazīstat sevi, zināt, ka katrs esat dzejolis, varbūt vēl neuzrakstīts.
Te šai telpā vienkopus esam simts dvēseles un vēl dažas varbūt, simts molekulu ar vienreizēju dzirksti.
Tas kungs tur labā pusē, domāju balāde, un Jūs, kundze, var sastapt tautasdziesmā, mazliet nerātnā – Jāņos.
Tā kā neērti, bet nāsīs jūtu arī kaut ko lipīgi saldu, pārcukurotu. Piedodiet, bet jāsvītro!
Tagad saskaitīsim, kuriem no Jums vārdi ganās savvaļā, pēc izjūtas, kuri meklē kārtību stingru, kā likums pieprasa.
Kāds pirmatnējs spēks – vai jūtat to? – mūs ierakstījis dižā grāmatā, nebijušā.
Ja mēs mācētu izjust mūsu sāpes, sapņus, cerības, pierakstīt, izdzīvot vismaz 100 mūžu, satvert, saturēt katru sirdspukstu, tad lēnām, saudzīgi atvērsies MŪSU grāmata.
Tur katram sava vieta. Caurskatīsim vismaz 100 lappušu, dažas pustukšas, citas sīksīki pierakstītas.
Esat aicināti, ir pienācis tas brīdis: mūsu grāmatas atvēršana. Uz vāka uzraksts: Dzejas stunda, Rakstnieku cēlienā, Indianapolē. 7. jūlijā, 2007. gadā
2007.8.VII
JG veidotāju
saimes locekļa Juŗa Zommera pirmie dzejoļi iespiesti
|
