Jaunā Gaita nr. 252. marts 2008

 

 

Uldis Siliņš

TĀLAVAS TAURĒTĀJS

 

(Radio studija. Intervētājam pretim sēž vīrs senlatviešu tērpā, caunu cepurē, bērza tāšu tauri ap kaklu)

 

Intervētājs: Labvakar cienījamie klausītāji! Esiet sveicināti Latvijas Radio raidījumā Senču Pūrs. Šodien mūsu studijā ir neparasts viesis. Varētu teikt leģenda. Tālavas taurētājs! Jūs esat pazīstams kā Tālavas taurētājs?

Tālavas taurētājs: Tā ir.

I: Kā jūs tikāt pie tāda vārda?

Tt: Pavisam vienkārši. Es dzīvoju Tālavā, un es taurēju.

I: Kāds bija jūsu tiešais uzdevums?

Tt: Tupēt pa nakti eglē un spiegot pēc ienaidnieka.

I: Un jūs pa visu nakti ne reizi nenokāpāt lejā?

Tt: To es neteiktu.

I: Kas notiek, kad jūs pamanāt ienaidnieku?

Tt: Es pūšu taurē.

I: Un tad?

Tt: Ņemu vagu! Sirotāji ārkārtīgi neieredz mūzikālus cilvēkus, sevišķi, ja tie tup egles galā. Visātrākais veids kā dabūt bultu sēžamvietā.

I: Stāstiet, kas notika liktenīgajā naktī!

Tt: Nemaz negribas atcerēties.

I: Mēģiniet!

Tt: Bija nakts.

I: Jā?

Tt: Mēnesnīca.

I: Jūs pēkšņi apakšā dzirdējāt slepenus soļus...

Tt: Tā jau bija.

I: Kas tad notika?

Tt: Es dzirdēju balsis.

I: Ko viņi teica?

Tt: Ei, du, Trompetenspieler!

I: Tie bija vācieši! Tālāk? Ko jūs teicāt?

Tt: Es teicu:”Was du wollen?” Tad viņi teica:”Was machst du da, Mensch?” Es teicu, ka es skatos Mēnesī un taisu Eine kleine Nacht’s Musik.”

I: Ko viņi atbildēja?

Tt: Sāka lamāties: „Schweinhund! Los! Absteigen! Machst schnell!“

I: Un ko jūs?

Tt: Es saucu: “Hei, Ādolf! Bizdings!” (Demonstrē) Parādīju, ka viņiem griežas un sāku tūlīt pūst.

I: Ko vācieši?

Tt: Man liekas, ka viņiem tas nepatika.

I: Kāpēc jūs tā domājat?

Tt: Viņi sāka cirst nost egli...

I: Bet jūs palikāt sēžot.

Tt: Skaidrs, ka paliku. Mēsli kā vienā, tā otrā galā.

I: Jūs bijāt varonis!

Tt: Es biju pārbijies!

I: Jums solīja zeltu...

Tt: Ko?

I: Zeltu!

Tt: Man?

Zīm. Reinis Birzgalis

I: Lai jūs kāpjat lejā!

Tt: (Atkārto kā transā) Zeltu...lai es kāpju lejā?...Jūs esat pavisam pārliecināts?

I: Zeltu, 10 000 amerikāņu dolārus travelčekos un Gastarbeitera pasi uz Reinlandi!

Tt: Es nekā nedzirdēju! Es pūtu to sasodīto tauri!

I: Tas jūs padarīja nemirstīgu!

Tt: Sirsnīgs paldies! Man gribas raudāt! Zeltu! Sasisties ir viena lieta, bet būt apdauzītam – pavisam cita! (Prom)

I: Mūsu studijā viesojās leģendārais Tālavas taurētājs, kas jau tik īsā laikā ir piesavinājies visas modernā latvieša īpašības.

 

---

 

Dramaturgs, režisors un žurnālists Uldis Siliņš, viens no Sidnejas Latviešu teātŗa (1951) dibinātājiem, par nopelniem teātŗa mākslā saņem Kr. Barona Prēmiju (1976), arī Spodŗa Klauverta Piemiņas fonda balvu. Lugas un humoristiskie skeči apkopoti krājumos Konservēts latviskums (1969), Letiņi nezudīs (1977) un Kad pārnāksi, bāleliņ (1984), bet bērnu lugas – Spēlēsim teātri (1969, divos sējumos kopā ar E. Siliņu). JG iespiestas Ulža lugas Aijā žūžū, lāča bērns (207-208, 1996-1997) un Zem dienvidu krusta (210-211, 1997). Izdod novadpētniecisku grāmatu Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi, 1211-1944 (Rīgā: Elpa, 2002. 304 lpp. – skat. JG231:116-118). Aptuveni 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apīnis redaktors. Vairākas lugas izrādītas Latvijā. Bēgļu laikā kopā ar vecākiem nonāk Rietumvācija, bet pēc Lielās izklīšanas (1950) dodas uz Austrāliju. Dzīvo Sidneja. Nākošajā JG nr. Ievietosim Ulža Kalnā kāpēju, kur darbojas trīs kraukļi, Antiņš un Saulcerīte.