APVĀRŠŅU GRĀMATA

Ieva Zole. Sarunas ar Māru Ķimeli. Rīga: Jumava, 2007. 340 lpp.

 

Retais režisors bez režisora talanta apveltīts arī ar teicamiem stāstnieka, aktiera, gleznotāja vai rakstnieka dotumiem. Vienai no ievērojamākiem latviešu režisoriem (vīriešu dzimtes forma te lietota apzināti, norādot, ka runāts par visiem Latvijas režisoriem) Mārai Ķimelei Dievs iedevis spēju aizraujoši un analītiski domāt runājot jeb runāt domājot. Kā teicējai senos laikos. Tādu retumu būtu grēks neizmantot, tālab tapa „Sarunas ar Māru Ķimeli” – tā grāmatas ievadrindās raksta teātra zinātniece un kritiķe Ieva Zole. Un jāteic uzreiz paldies, ka viņa šo Ķimeles Dieva doto spēju novērtējusi un likusi lietā, lai mūsu visu guvums būtu šī grāmata.

Sarunas notikušas septiņu gadu garumā, pirmā – 2000.8.IX, nobeiguma – 2007.25.IX. Grāmatā katra saruna sākas ar īsu Ievas Zoles ieskatu tēmā, tālākā tekstā grafiski izcelti Ievas Zoles jautājumi, tiem seko gan pamatīgi izvērstas un vērienīgas, gan aprautākas Māras Ķimeles atbildes. Jautājumu rosināta, Ķimele stāsta par sevi, savu dzimtu – vecmammu režisori Annu Lācis, viņas dzīvesdraugu, teātra lietās erudīto Bernhardu Reihu, par mammu Dagmāru Ķimeli – rakstnieka Jūlija Lāča meitu, par tēvu – aktieri Vili Ķimeli, par dēlu Pēteri un citiem, par to ceļu, ko vientulību un dabu mīlošs meitēns noiet līdz Maskavas Teātra mākslas institūta profesionālu izglītību ieguvušai režisorei. Bet visvairāk – par savu darbu, pasaules izjūtu, par teātri, izrādēm, lugām, dzīvi.

Domas spriegums, intonācijas tiešums un dzīvīgums valda sarunās, artistiski atraisītās un saturiski blīvās. Arī par gluži specifiskām lietām spēja runāt vienkārši un skaidri iederas Māras Ķimeles stāstītājas talantā. Tās daudzās lappuses, kurās Ķimele stāsta par Raiņa, Blaumaņa, Brigaderes, Šekspīra, Čehova un citu autoru lugu uztveri, viņas
režisores redzējumu un pieredzi, lugas „sirds un dvēseles” meklējumu ceļiem, grāmatas vērtētāji pamatoti atzinuši par izcilām.

Ievas Zoles izvēlētais sarunu veids ļauj Mārai Ķimelei portretēt sevi, dod viņai izpausmes brīvību. Personības pašatklāsme, gara apvāršņi iezīmējas augsti un stipri, un Sarunas ar Māru Ķimeli man gribas salīdzināt ar gluži cita rakstura darbiem – Roalda Dobrovenska romānu Rainis un viņa brāļi, Saulcerītes Vieses stāstījumu par Aspazijas dzīvi Mūžīgie spārni un Gundegas Repšes vēstījumu vēstulēs Brālis. Ojārs Vācietis, ar grāmatām, kuru vieta kultūras apziņā ir vienreizēja. Personības atklāsmes būtiskuma ziņā.

Ieva Zole savu sarunas biedrenes lomu, protams, izvēlējusies apzināti. Tagad izskan arī minējumi, vai Sarunas nebūtu ieguvušas, ja Ieva Zole būtu centusies vairāk komentēt, apstrīdēt Māras Ķimeles sacīto. Patiesi, uz diskusiju kārāks prāts būtu varējis izvērsties ne viena vien domas gājiena un atziņas apstrīdējumā (piemēram, vai Māras Ķimeles paaudze uzcēla tiltu uz Bārdu, Čaku, uz Ziemeļnieku un Virzu), taču tad tā būtu cita grāmata.

Tagad diskusijas var notikt jau ārpus Ievas Zoles un Māras Ķimeles grāmatas vākiem. Teātra zinātniece un kritiķe Guna Zeltiņa atzīst, ka nemaz nav tik daudz tādu grāmatu, kas ir ne tikai aizraujoša lasāmviela jebkuram inteliģentam cilvēkam un teātra interesentam, bet var arī kalpot par profesionālu rokasgrāmatu. Starp pazīstamākām nosaukusi Pītera Bruka, Žana Luī Barro, Anatolija Efrosa grāmatas, viņa tām piepulcē Sarunas ar Māru Ķimeli, kas neatpaliekot ne domas fascinējošā, krāsainā izklāstā, ne profesionālā asumā un vērienīgumā. Tomēr darvas karote šajā medus podā, pēc recenzentes domām, ir Ķimeles attieksme pret kritiku, tieši kritikā Ķimele saskatot visu nelaimju avotu, un recenzijas nosaukums „Māras Ķimeles Pandoras lādīte”.

Guna Zeltiņa raksta: Māra Ķimele ir arī pārlieku aizrāvusies, gleznojot savu padomju laikos nomāktās un teju vajātās disidentes tēlu. (..) Taču Māra Ķimele arī padomju laikos bija viena no visaugstāk un atzinīgāk vērtētām režisorēm, un man, atšķirībā no N.Naumaņa (viņa recenzija „Māras grāmata” publicēta laikraksta Diena pielikumā – Kultūras Diena 2007.7.XII – I.K.), nenāk ne prātā kaisīt sev pelnus uz galvas un atvainoties, ka neieraudzīju, nenovērtēju pietiekoši nenoslavēju, biju nejūtīga, iznīcinoša u.tml. (Kultūras Forums 2007, 21./27.XII).

Tiesa, kādus atzinīgus vārdus kritikai Sarunās saklausīt nevar. Lasītājs, kam šīs „cunftu” attiecības nešķiet tik svarīgas, visticamāk, augstsirdīgi nospriedīs, ka nenovērtējuma izjūta Mārai Ķimelei nav sveša. Un viss. Tikai viena šķautnīte personības – pretņa – pasaulē. (Es jūtos kā pretnis, bet tā es jūtos vienmēr, jo man vispār nepatīk sistēmas, un tā ir mana izvēle.)

(Starp citu. Ja runājam par Krauklīti Valmieras teātrī (2004. gadā), tajā „karātavu humora” (režisores apzīmējums) un izmisīgas smeldzes intonāciju saplūsme, manuprāt, bija satriecoša. Raiņa vārdi pārsteidzoši precīzi atbilda Māras Ķimeles traktējumam, noteikta laikmeta un vēsturisko personu attiecībām. Neko nezaudēdams no sevis, Rainis izrādē bija ieguvis jaunu vēsturisko patiesību lauku, mākslinieciski ļoti spilgtu un izteiksmīgu. Uzmanīgāks un atminīgāks skatītājs varbūt varētu pateikt, vai tiešām bija tā, kā palicis prātā Mārai Ķimelei – šī izrāde aizgāja, it kā tā nebūtu nekas... Ja tā, tad kritiķiem nav ko apvainoties...)

Pārmetumi par aizraušanos ar teju vajātās disidentes tēla veidošanu man liekas daudz nopietnāki, smagāki – galu galā mūsu sarežģītie vēsturiskās izlīdzināšanās ceļi kopumā nepavisam nav nostaigāti. Tas, ka padomju laikos režisore atzinīgi vērtēta, vēl nenozīmē neko – padomju vara ar atzinībām centās piejaucēt un uzpirkt arī tos, kas nebija mīlami, savukārt vērtētāji cildinājuma vārdos varēja ielikt pilnīgi atšķirīgu saturu, tā sakot, „savējie sapratīs”.

Katrā ziņā mana skatītājas pieredze liecina par Māras Ķimeles kā pretņa stāju, viņas izrādēs uzrunāja brīva cilvēka, cilvēka brīvas gribas un gara spēka klātbūtne. Kā tajā mēģinājumā pieskarties savas tautas liktenim Krauklītī Jaunatnes teātrī tālajā 1971. gadā, kā tiem laikiem neraksturīgā režisora brīvības izpausmē Ž. Anuija Mēdejā Valmieras teātrī (1975), kā izcilajā Pūt, vējiņi! iestudējumā (1985) un citos. Tāpēc es domāju, ka lielāka taisnība ir Māras Ķimenes vārdos: Mūsu (viņas un režisora Oļģerta Krodera – I.K.) nepiederība sistēmai izpaudās tikai tā, ka mēs nebijām pērkami. (..) Mēs necīnījāmies pret padomju varu, bet mēs kaut kā izšļukām viņiem no rokām. Vismaz kādas skatītāju daļas uztverē viņi bija piederīgi tam dzejnieku, mākslinieku, radošo cilvēku lokam, kas uzturēja ticību citai pasaulei, citiem nojēgumiem, tiem, kas bija izsvītroti no padomju ideoloģijas oficiālās leksikas.

Savējie lasīja, uztvēra, atbalsoja. Šobrīd, man šķiet, šādas, tolaik nereti vien nojausmās tveramas solidaritātes ir visai maz. Laiki citi... un tas nav vajadzīgs? Nez vai. Garīga pretestība pret citiem – globālas patērētāju sabiedrības – likumiem ne mazāk nepieciešama. Vai daudzi dalītos ar Māru Ķimeli viņas patiesībā: Noliegt savu tautu tagad ir pieklājīgi. Ja tu smejies par latvietību, tad tu esi pasaules pilsonis, bet es kaut kā nemaz nevaru par to pasmieties. Man vienalga, vai esmu vecmodīga vai neesmu, bet man latviešu tautas gara bagātības liekas fantastiskas, mani tās sajūsmina, pārsteidz, aizrauj, baro, saviļņo. Man ne prātā nenāk no tā atteikties, pat ja es skaitīšos aprobežota latviete vai nacionāliste.

Kur un kas šobrīd ir Māras Ķimeles savējie eksistenciālajos brīvības, cilvēka, tautas, mākslas jautājumos?

Māras Ķimeles dziļo pesimismu domās par Latviju, tās dabu un tautu, protams, gribētos iebilst, lai arī pretargumentus grūti atrast, paliek vien cerība, ka lasītāju apziņā pesimisms netiks vairots un nerunās pretim viņas viedoklim par mākslinieka atbildību, bet – tieši otrādi – spēcinās garīgās pretestības dzietus.

Ikdienā Latvijas publiskajā telpā debesis ir novilktas zemu. Sastapšanās ar tādu gara vertikāli un apvāršņiem, tik spēcīgu personības starojumu un „enerģijas kvalitāti” kā Sarunās ar Māru Ķimeli ir svētki. Var tikai pievienoties Ievas Zoles rakstītajam grāmatas pēcvārdā: Viņas prātam ir spēks. Un spēks ir arī viņas vārdiem. I tiem bargajiem, kad Māra Ķimele ir nemierā vai sāpināta, vai aizsardzībai izvēlas uzbrukumu. I tiem vieglajiem... Bet jo īpaši – tiem viedajiem vārdiem, kas ik sarunā vienkārši ielido apziņā, sakārtojas pareizā secībā un pārtop poēzijā. Par mīlestību. Par Dievu. Par dzīvi. Par Latviju. Tautu. Laiku. Nāvi. Teātri. Pievienoties Lilijas Dzenes vārdiem uz Sarunu vāka: Šāda līmeņa grāmata ir mūsu teātra literatūrā ļoti gaidīta.

Ne tikai teātra literatūrā. Un Sarunas jau arī nav tikai teātra literatūra...

Būtiska piebilde – mākslinieka Ilmāra Blumberga apdarē grāmata ir eleganti vienkārša un skaista.

 

Ildze Kronta

 

Par literatūrkritiķi Ildzi Krontu skat. viņas grāmatas Darbi – Personības–Viedokļi (2003) apskatu JG240(2005):54–56.