Māra Celle

KOPSAUCĒJS – LATVIJA

 

Žurnālistu pāris Māra un Ojārs Celle nu jau daudzus gadus dzīvo Latvijā, iemantotā īpašumā Rīgas Mežaparkā, bet laiku pa laikam apciemo ASV – savu trimdas zemi, ar ko saites grūti saraut, jo tur pavadīts bezmaz pusgadsimts. Pērngad latviešu saietā Priedainē, Ņudžersijā (New Jersey), Māra, rakstnieku Rūtas Skujiņas un Jūlija Lāča meita (skat. JG254:11-14), teic ievērības vērtus 18.novembrim veltītus vārdus – prieku un gandarījumu par pusgadsimtu ilgā sapņa, t.i., Latvijas brīvības un neatkarības piepildīšanos pirms 17 gadiem un pārdomas par garo bēgļu laiku. Publicējam Māras runu mazliet saīsinātu. (Red.)

 

(..) Vai atceraties, kā mēs atzīmējām 18. novembri pirmajos trimdas gados, bēgļu nometnēs Vācijā? Toreiz šī diena bija skumja, bet tomēr vēl cerību pilna. Katru gadu latvieši turpināja viens otram apliecināt: nākamgad pulcēsimies Latvijā, būsim atkal mājās. Pagāja pieci, seši gadi. Beidzās nometņu laiki un mēs izklīdām pa mītnes zemēm visā pasaulē, jo atpakaļceļš uz dzimteni palika slēgts. Vienalga, kur nonācām, varbūt pat tādā vietā, kur tuvumā nebija nevienas citas latviešu ģimenes, mēs tās tomēr meklējām. Tas bija liels un priecīgs notikums – satikt latviešus. Lielākos centros vēl kādu laiku pat notika 18. novembra balles. Bet drīz vairs ne. Drīz 18. novembra atzīmēšana kļuva par skumju piemiņas dienu, pat sēru dienu. Tā tas turpinājās turpat 50 gadus. (..) Mana paaudze, kas šodien esam ap 70 gadu veci, Amerikā iebraucām kā bērni. Mēs šeit ieguvām izglītību, atradām dzīves draugu, izveidojām ģimeni. Mūsu bērni izauga un apprecējās. Piedzima mazbērni. Un viss tas notika šeit – tālu prom no Latvijas. Sekojošās paaudzes Latviju vairs nevar dēvēt par savu dzimteni, bet tā ir viņu tēvu zeme. Ir tie, kas dzimuši jau pirms brīvās Latvijas dibināšanas, kam šogad arī piepildās 90 un vēl vairāk gadu, ir tie, kas paspēja sākt skolas gaitas un pat studijas vēl brīvajā Latvijā, no Latvijas devās bēgļu gaitās kā jauni, spēka pilni cilvēki. Šie t.d. Latvijas brīvības paaudzei piederošie, var sevi uzskatīt par tiešām laimīgu, izredzētu paaudzi, jo tik skaista, kā Latvija bija toreiz, tā nekad vairs nav bijusi, un tāds patriotisms, kādu jaunieši turēja godā toreiz, šodien ir retums. Mūsu vidū ir arī tie, kuri paspēja piedzimt Latvijā, bet viņus kā zīdaiņus aizveda svešumā un viņiem no brīvās Latvijas nav nekādu atmiņu. Manai paaudzei, kaut miglainas, tomēr ir atmiņas par mūsu dzimto zemi. Visi pārējie, kas ir jaunāki par 64 gadiem, ir dzimuši ārpus Latvijas. Izņemot tos, kuri ārzemēs nonākuši pēdējos apmēram 20 gados, – ne vairs kā bēgļi, bet kā ekonomiskie emigranti, gan bērnība, gan arī jaunība saistīta ar Latviju, bet tā bija cita Latvija – Padomju Latvija. Un tomēr – Latvija. Tātad vienīgais kopsaucējs mums, kas esam šodien sapulcējušies, ir Latvija. Ko mums katram nozīmē Latvija? Vai varētu būt sava taisnība senās dziesmas vārdiem: Tie, kas tālu aizklīst pasaulē, / Dzimto zemi karstāk iemīlē?

Bēgļu gaitās mēs glabājām latviskumu kā īpašu dārgumu, nebaidījāmies, ka mūs varētu dēvēt par patriotiem vai tautiskiem latviešiem. Šodien Latvijā no tādiem apzīmējumiem mēdz izvairīties. Kur nu vēl vārds „nacionāls” – tas ir ieguvis pavisam greizu pieskaņu. (..) Kā radās mūsu patriotiskā, emociju pārpilnā attieksme pret Latviju? Vai tā sākās tai brīdī, kad mēs 1944. gada rudenī uzkāpām uz kuģa un redzējām miglā pazūdam Kurzemes krastu? Vai bija kāds kuģis ar bēgļiem, kuri šai brīdī spontāni nedziedāja Dievs, svētī Latviju? Neziņas pilnie bēgļu nometņu gadi mūsu patriotismu stiprināja. Kaut svešā zemē bez savām mājām, bez mantības, bez pastāvīga darba, ar provizoriskām ikdienas ērtībām, mēs tomēr šos nometņu gadus pavadījām savās mazās latvijās, kur mums netrūka mūsu kultūras, jo ar mums kopā no Latvijas bija izbrauksi lielā daļa mūsu mākslinieku, rakstnieku, skolotāju, mācītāju. Mums neviens neliedza svinēt savus svētkus, pieminēt savus varoņus, dziedāt savas dziesmas, un gaidīt un pat ticēt, ka mēs drīz tomēr brauksim mājās. Tā bija neizmērojami liela ticība, kas mūs turēja kopā, kas mums neļāva šaubīties, ka mēs jebkad varētu pazust savai tautai un savai Latvijai. Šis spēks, ko ieguvām bēgļu gaitas uzsākot, ir bijis pamatā mūsu nu jau vairāk nekā 60 gadu ilgajai sabiedriskai dzīvei ārpus Latvijas. Lai arī asimilācija neizbēgami ir darījusi savu, tas, ka ievērojams skaits latviešu regulāri vēl arvien pulcējas savos svētkos un sarīkojumos svešumā, šķiet brīnums. Vēl lielāks brīnums ir tas, ka mēs pa šiem gadiem, blakus maizes darbam, esam sarakstījuši un izdevuši tūkstošiem latviešu grāmatu, publicējuši avīzes, žurnālus un vietējos biļetenus, iestudējuši lugas, rīkojuši dziesmu svētkus, noorganizējuši latviešu skoliņas un vasaras nometnes, mācījuši saviem bērniem latviešu valodu. Par to brīnās arī mūsu tautieši Latvijā, kuri tikai pamazām sāk saprast, ka tas mums bija iespējams galvenokārt tikai tāpēc, ka mēs to darījām no sirds un brīvprātīgi, ka mēs nesagaidījām, ka par sabiedrisku darbu kāds maksās. 50 padomju okupācijas gadi šādu personisko ziedošanās principu ir mūsu tautā Latvijā tikpat kā iznīcinājuši. Vēl arvien lielā mērā tie ir Rietumu latvieši, kas ziedo līdzekļus Okupācijas muzejam, Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu uzkopšanai, bāreņu namiem, baznīcu atjaunošanai, studentu stipendijām, kas ziedoja naudu, lai Rīgā uzstādītu pieminekli Kārlim Ulmanim un Oskaram Kalpakam, kas sūtīja neskaitāmas kastes ar trimdā izdotām latviešu grāmatām Latvijas skolām un bibliotēkām. Latviešu Fonda piešķīrumi tagad visvairāk tiek doti projektiem Latvijā, kaut arī tikpat kā visi ziedotāji dzīvo ārzemēs. Varbūt tieši tā Dievs to bija nolēmis. Ja mēs 1944. gadā nebūtu atstājuši Latviju, trimdinieku lielas daļas kauliņi jau sen būtu izbalējuši Sibīrijas klajumos. Latvijai no mums nebūtu bijis nekāda labuma. Mēs Latvijai esam bijuši vajadzīgi tieši tādā veidā, kā tas ir noticis.

Otrs moments, ko mēs tikpat kā visi esam piedzīvojuši, ir pirmā ciemošanās Latvijā. Dažam tā notika pēc 25 gadu prombūtnes, citi gaidīja ilgāk. Es Latviju atstāju sešu gadu vecumā, bet mana interese, pat ziņkārība par šo tālo, mistiskā skaistuma apvīto zemi vienmēr bija un palika liela. Kaut man bija maz atmiņu par savām mājām Mežaparkā un pat vienu gadu bērnudārzā, man daudzus gadus Latvija tomēr likās kā sapnis. Pa reizēm pat māca šaubas, vai tik to visu nav izdomājusi mana mamma un viņas paaudze. Nevarēdama vairs ilgāk sagaidīt, jau 1970. gadā, kad reti kāds trimdinieks devās otrpus dzelzs priekškaram, pieteicos grupas ceļojumam uz Padomju Latviju. Pēc atgriešanās ASV sacerēju rakstu „Dzīvot ar sapni vai īstenību”, ko iespieda žurnāls Tilts (1971). Citēšu rindkopu no tā, ko es pārdzīvoju pirmo reizi savu sapņu zemi atkal ieraugot: Pirmo reizi sēžu padomju lidmašīnā. Iljūšin-18 viegli atraujas no zemes un šņākdama traucas līdzi pievakara vasaras saulei. Stuardese piesaka lidojuma informāciju krievu un angļu valodās. Latviski, man par vilšanos, nerunā. Lidojums ilgst pusotras stundas. Es vēroju zemi – vai varētu jau būt Latgale? Meži, ezeri, maz apdzīvots. Sirds un domas ir pārslogotas. Nākam zemāk un cilvēki, pie lidmašīnas loga rūtīm sejas piespieduši, min dažādu Rīgas apkārtnes vietu nosaukumus. Es nekā šeit nepazīstu, un tomēr, nekas neliekas svešs. Pēkšņi lidmašīna paceļ labo spārnu un ar plašu loku laižas pāri Daugavai – ūdens vizuļo, baznīcu torņi spīd saulrietā, Vecrīgas panorāma izkāpusi no pastkartītes. Ar skaudru vēzienu tiek pāršķelta 26 gadu sapņu migla – un manā priekšā izslienas senā Rīga – skaista, varena un īsta. Lidmašīnas riteņi skar zemi – esam nolaidušies Rumbulas lidlaukā. Apkārt šalc priedes, smaržo pļavas. Pie apvāršņa saule – milzu sarkana kvēlojoša bumba. Es speru soli uz zemes – savas dzimtās zemes. Aiz reliņa, pie lidostas ēkas viļņo ļaužu un ziedu jūra. Mēs ejam sagaidītājiem pretī. Viņu puķu klēpji ieslīgst mūsu rokās, sen nedzirdētas balsis mūs sveic. Nekur citur NAV šādu ziedu, nekur tādu balsu un smaržīgā, vieglā vasaras vakara vēsma – nekur citur. Kāpēc 26 gadus bija jādzīvo bez tā? Sarkanā saule vēl rēgojas pie apvāršņa – bez vārda, bez smaida. Es pieglaužu vaigu margrietiņu, rudzupuķu klēpim; viss ausīs dzied un gavilē un sauc; zem kājām nenoliedzami, stingri un noteikti stāv zeme. Mana dzimtā zeme. Latvija nav sapnis.

Šodien došanās ciemos uz Latviju vairs nav nekas neparasts. Daudzi brauc bieži, bet pirmās reizes emocijas nav iespējams atkārtot. Šodien viss ir citādāk. Nav vairs jādrebinās gaidot uz muitas pārbaudi, nav jādzīvo Intūrista viesnīcā, nav jābaidās, ka kāds jūs izseko vai noklausās telefona vai pat personīgās sarunas caur kādā mēbelē iebūvētu mikrofonu. Rīgas ielās neviens jūs vairs nesazīmēs kā ārzemnieku, vadoties pēc jūsu apģērba, un nebrīnīsies par to, ka esat atbraukuši no tās otras pasaules. Tajā pat laikā vēl arvien mūs var sazīmēt kā mazliet citādākus - pēc mūsu manierēm, runas veida, pēc vispārējās uzvedības. Ir bijušas reizes, kad man kāda pārdevēja vai tirgus sieva saka: jūs jau esat viena no tām – un mums abām ir skaidrs, ko viņa ar to domā. Man pat ir teikts, ka es labi runājot latviski. Un ja man kādam krievam nākas atbildēt, ka nesaprotu krieviski, viņš man patiešām arī tic.

Ja esmu pieskārusies Latvijas tēmai no nostalģiskā viedokļa, tas nenozīmē, ka neredzu un nesaprotu šodienas Latvijas skarbo īstenību. Ne vienu reizi vien ir bijis jādzird visai drūmas atziņas: Latvijā ir visaugstākā inflācija un vismazākās pensijas Eiropas Savienības valstu vidū. Latvijai draud ekonomiskā sagrāve. Latvijā ir vissliktākie un visdārgākie ceļi, tilti un pat ceļa zīmes. Latvijā ir viskorumpētākā valdība. Latvijā ir visvairāk bērnu pašnāvību un visaugstākā mirstība no sirds un asinsvadu slimībām. Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir viens no zemākajiem rādītājiem starp ES dalībvalstīm. Latvijā lielā mērā ir panīkusi rūpniecība, lauksaimniecība un zivsaimniecība. Ekonomisku iemeslu dēļ Latviju ir pametuši daudzi tās pilsoņi. Mūsdienu Latvija ir lielu pretrunu zeme, kur varam atrast visas minētās negācijas. Varam pukoties par Latvijā iepludinātajiem svešinieku bariem. Varam kritizēt mūsu valstsvīrus un sūdzēties, ka Latvijā daudz kas vēl nav savests kārtībā. Bet, protams, tas nav viss, ko šodien atradīsim Latvijā. Savā dižumā un latviskumā nekas nevar pārspēt dziesmu un deju svētkus. Kad Rīgas ielas svētku laikā piepildās ar līksmiem, latviešu valodā čalojošiem jauniešiem, atdzimst lepnums un pārliecība, ka mūsu tauta vēl ilgi dzīvos.

Reti kāda Eiropas vecpilsēta ir tik maza un kompakta, bet tomēr tik vēsturiski autentiska, savā mazumā tik mīļa un, jā, arī tik sakopta kā mūsu Vecrīga. Un kur nu vēl Latvijas mazpilsētas, kas saglabājušas vecās koka ēkas un no laukakmeņiem celtos senos krogus – arī tās ir vērtības, kas kļuvušas par retumu citās Eiropas valstīs. Lauku tirgos un arī Rīgas ielās pārdod dzintara rotas, linu galdautus, rakstainus dūraiņus un siltas ziemas zeķes, strīpainas gultas segas, rudenīgos toņos darinātas keramikas vāzes un krūkas. Un vēl daudz ko citu izteikti latvisku, ko neatradīsit nekur citur pasaulē. Padomājiet par Latvijas laukiem. Kā Vidzemes lielceļi aizvijas starp lēzenajiem pakalniem, gar bērzu birztalām un liepu gatvēm. Kā Kurzemē šalc tumšie egļu sili. Kā Zemgalē viļņo labību lauki un Latgalē spīguļo zilie ezeri. Un kur nu vēl mākoņi. Patiešām, tik skaisti mākoņi kā Latvijas vasarā nav nekur citur pasaulē. Visu to mums der atcerēties, kad uznāk skumjas par to, ka Latvijā viss vēl nav kārtībā.

Mēs taču esam stipra tauta, kura, par spīti neskaitāmām, gadu simteņu ilgām grūtībām, vienmēr ir spējusi ieraudzīt zelta maliņu ap katru mākoni. Mūsu karavīri ir varonīgi cīnījušies, lai aizstāvētu SAVU tēvu zemi, nevis lai iekarotu kādu citu. Visgrūtākajos laikos, kad mūsu mātes un vecmāmiņas izvadīja savus vīrus, dēlus un brāļus kara gaitās, viņas turpināja kopt zemi, cept maizi, gādāt par saviem bērniem. Viņas bija stipras un varenas sievas. Un, pateicoties viņām, mēs, latvieši, vēl arvien eksistējam. Manuprāt, šodien vairs nav svarīgi, kurā pasaules malā mēs dzīvojam. To Latviju, kuru mēs nesam savās sirdīs, mums neviens neatņems. Rainis ir rakstījis apmēram tā: Kur mirdz viens saules puteksnīts, tur arī saule pati. Kur mīt viens latvju bārenīts, tur arī Latvija pati.