ZVAIGŽŅU ARCHEOLOGS
Ojārs Ozoliņš. Krīvu lāsts. Liepājā: Liepa, 2007 (Autora pēcvārds datēts 1999).
222 lpp. un 127 ilustrācijas pievienotā kompaktdiskā
Archeoastronomija[1] savos valgos aizvaldzinājusi ne vienu vien upuri. Profesionālie senvēsturnieki gan mēģina būt piesardzīgi, bet kaislīgi amatieri slīgst savās teorijās kā mušas mušpapīra līmē. Tādi šķiet fiziķis Tomass Brofijs Amerikā un mūsu tautietis jurists Andis Kauliņš Vācijā.[2] Pāršķirstot viņu grāmatas, mati ceļas stāvus![3] Jau labu laiku drosmīgus soļus šajā laukā sper novadpētnieks Ojārs Ozoliņš.
1988. gada Dabas un vēstures kalendārā Ozoliņš raksta par saviem un drauga atklājumiem Valkas rajona Bitarīna kalnā (1954) un pie Valmieras rajona Vaidavas pilskalna (1985).[4] Sakārtotas akmeņu rindas nozīmīgos saulgriežu saullēktu un saulrietu virzienos, aprakts upurzirga skelets – senas kulta vietas! Turpat nākošajā rakstā galvu groza archeologs Andris Caune: kad atsedz visus akmeņus, „rindas” vairs nav nojaušamas! – „nevaram tik pārliecināti teikt, ka šeit būtu bijušas īpašas saules stāvokļa novērošanas vietas ... nākas kvalificēt kā O. Ozoliņa kvēlu pieņēmumu...”[5] Ozoliņš mazāk kvēls nekļūst.
1992. gadā iznāk grāmatiņa Atnācēji no saullēktu puses[6] par Ziemeļvidzemes latgaļiem no to ienākšanas ap 7.gs. līdz krustnešu uzkundzēšanās 13.gs., un tagad – jau prāvāks darbs, Krīvu lāsts. Starp abām publikācijām autora apvāršņi – gan telpā un laikā, gan iztēlē un izmantoto materiālu apjomā – manāmi paplašinājušies.
Reibinošs lidojums! No Miegupītes krastu svētkalniem līdz pirms-indoeiropiešu un seno šumeru kopējiem senčiem tālā pagātnē ap Araratu, uz Lasko (Lascaux) alu sienu apgleznotājiem vēl tālākā pagātnē, uz grandiozo 3. gadu tūkstoti pirms Kristus ar senbaltu pirmo ienākšanu Vidzemē, uz viņu pēcteču atgriešanos 3 000 gadus vēlāk un cauri sekojošajam kūleņainajam laiksprīdim līdz mūsdienām. Archeoastronomija tur vijas ar mitoloģiju, folkloristiku, lingvistiku, archeoloģiju, iztēli un kvēlu patriotismu. Caurstrāvo dziņa atklāt senatnes noslēpumus un pārliecība, ka senie cilvēki spēja un zināja vairāk nekā šodienas pārgudrie zinātnieki grib pieļaut. Pār senču dzīves ziņas noliedzējiem guļ krīvu lāsts – pasaules bojāejas draudi, ekoloģiskā un kultūru krīze.
Uzzinām interesantus faktus – šumeri (tagadējā Irākā pirms 6 000 gadiem) izgudroja uz 60 bāzēto skaitīšanas sistēmu, ko lietojam loku un leņķu, arī laika mērīšanai vēl šodien. Viņi bija novērojuši, ka gadskārtu saullēkti relatīvi pret zvaigznēm gadu no gada pavirzās – 72 gados par vienu loka grādu. Pareizinot to ar 360, izrēķināja kosmiskās atkārtošanās periodu – 25 920 gadu! Šodienas astronomi to sauc par precesiju[7] un zina, ka tā nāk no zemeslodes ass svārstīšanās, ko izsauc saules un mēness gravitācijas iespaids. Reizē ar precesiju mainās arī „piena ceļa” leņķis debesīs. Pēc dažu astronomu atzinuma, Lasko alas gleznojums ar lielo tauru bulli (tagadējā Francijā, gleznots pirms apmēram 17 000 gadiem) patiesībā neesot vis medību aina, bet gan simbolos zīmēta zvaigžņāju karte, un tajā piena ceļš rādīts vertikāls, kāds tas tajā laikā arī bijis.
Trešo gadu tūkstoti pirms Kristus nosaucu par „grandiozo” tāpēc, ka tas bija lielo akmeņu krāvumu un salikumu – megalītu – un arī lielu notikumu laikmets. Tad sāka celt Stounhendžu un ar šo laikmetu Ozoliņš saista arī Ziemeļvidzemes astronomiskās akmeņu svētvietas un senām rakstu zīmēm izkaltos „robežakmeņus”. Pēc archeoloģes Marijas Gimbutienes (1921-1994) pētījuma, uz kuru atsaucas arī Ozoliņš, 3. gadu tūkstoša pirmajā pusē vai vidusdaļā šeit sadūrās trīs kultūras: vietējā t.s. Narvas kultūra, no dienvidrietumiem t.s. auklas keramikas kultūra (senbalti) un no ziemeļaustrumiem t.s. ķemmes bedrīšu keramikas kultūra (somugri).[8] Ozoliņš to iztēlo precīzāk: senbalti ienāk ap 2800. gadu, ievieš lauksaimniecību, patriarchālu sadzīvi un debess dievību pielūgsmi, ceļ astronomiskas svētvietas un pilskalnus, un sadzīvo ar iezemiešiem līdz 300 gadus vēlāk – ap 2500. gadu, somugru jaunienācēji tos atspiež uz dienvidiem.
No vairākām šķietamām senām svētvietām, autors īpaši izceļ Krīvkalnu – netālu no Miegupes ietekas Gaujā Valmieras tuvumā. Turienes akmeņu izvietojumā viņš saskata „debesu karti”, kas pierādot, ka tā ierīkotāji zinājuši par neredzamo apli debesīs, ko lēnajā precesijas ciklā izzīmē debesu ziemeļpols – un, turklāt, kur debesu jumā atrodas šī apļa centrs! Tas pierādot, ka mūsu senčiem tiešām bijusi sava zintnieku profesija – krīvi. Citā vietā autors sper soli tālāk: kad senbalti pēc 300 gadiem spiesti atstāt Vidzemi, krīvi palīdz saglabāt tautas atmiņā tai atņemto zemi, lai 3 000 gadus vēlāk to atgūtu. (!) Ozoliņš to salīdzina ar ebreju atgriešanos Palestīnā pēc 2 000 gadu klaida.
Vai krīvu zinības mantotas no seniem alu sienu gleznotājiem, vai dažādos laikos un dažādās vietās neatkarīgi apgūtas, paliek nenoskaidrots. Nav grūti iztēloties, ka arī akmens laikmetā, sabiedrībai sasniedzot tādu sadzīves līmeni, kur tā uztur un respektē īpašu zintnieku-priesteru kārtu, radīsies vīri un sievas ar tikpat izcilām smadzenēm kā mūsu laikos, kuri caurām naktīm varēs to vien darīt kā risināt aritmētiskus, ģeometriskus un trigonometriskus aprēķinus par debesu spīdekļu ceļiem. Tas teleskopa neprasa, un ja nav precīzu metāla instrumentu leņķu mērīšanai, tad precizitāti var sasniegt palielinot akmens „instrumentu” izmērus – kā megalītiskajā Stounhendžā un Miegupes krastu svētkalnos. Arī bez priekšstata par rotējošu zemeslodi nebija grūti saskatīt ap neredzamu kātu virpojošo zvaigžņotās debess lietussargu (mana metafora). Bet Ozoliņš ir pārliecināts, Krīvkalna „debesu karte” pierāda, ka ne tikai šumeri, bet arī krīvi Krīvkalnā zināja vēl kaut ko: no paaudzes paaudzē lietussarga kāts maģiski un lēni virzās nelielā aplī caur debesu „drēbes” ziemeļu zvaigžņājiem!
Nenogurdināmais, nu jau krietni pāri septiņdesmit gadiem pārdzīvojušais novadpētnieks daudz staigājis pa Ziemeļvidzemes kalniem un upju lejām, daudz akmeņu apskatījis un mērījis, iekaltās zīmes pētījis, daudz mutvārdu nostāstu pierakstījis, grāmatu izlasījis, domu domājis. Indeve sakņojas tēva stāstītajā par viņu krīvu dzimtu. Par to rakstījis Ozoliņa draugs rakstnieks Arturs Goba.[9] Dzimtas pēdējais pilnzinīgais krīvs bijis Ojāra tēvatēva brālis „Smukais Reinis”. Reinis bija izraudzījis Ojāra tēvu kā garīgo mantinieku, bet nomira pirms paspēja to pilnībā izglītot. Tēvs tomēr savu sūtību ņēma nopietni un arī savu dēlu ievirzīja senču dzīves ziņas pētīšanā. Jauneklis sapņojis kļūt par profesionālu vēsturnieku, bet padomju apstākļos tas nerealizējies. Nezinu Ojāra Ozoliņa izglītību vai maizes arodu, bet pašizglītība neapšaubāmi ļoti plaša. Ieskatu baltu mitoloģijā lielā mērā guvis lietuviešu un krievu baltologu Norberta Vēļus (Norbertas Vėlius, 1938-1996) un Vladimira Toporova (1928-2005) darbos. Grāmatā daudz runas par Pasaules koku un sakrustotajiem kokiem, sevišķi, kur autors mēģina skaidrot kulta un robežu akmeņos iekaltās senās rakstu zīmes. Šīs koncepcijas fascinē, un mudināja mani izlasīt Vēļus monogrāfiju par senbaltu pasaules skatījumu.[10]
Pasaules koka koncepta autors, šķiet, varētu būt Toporovs. Šis koncepts attiecas uz visu pirms-monoteisma kultūru priekšstatu par pasaules būtību: augšā debesis, vidū zeme, apakšā apakšzeme. Horizontālā attēlojumā (uz zemes vai citas virsmas) augša ir uz ziemeļiem, apakša uz dienvidiem. Koncepta tālākā attīstījumā ir divi sakrustoti koki: „pasaulīgais” (domāts „kosmiskais”) Pasaules koks ar galotni uz ziemeļiem, un „laicīgais” Dzīvības (arī Māras vai Austras) koks ar galotni uz austrumiem. Par šo koku Vēļus grāmatā nav rakstīts, bet Ozoliņš to piemin bieži. Nav pilnīgi skaidrs, vai tas ir viņa paša vai Toporova koncepts, bet tas izsaka mitoloģisko sintēzi starp pirms-indoeiropiešu senās Eiropas matriarchālo ap Zemes māti, Laimu un Māru iztēloto panteonu un indoeiropeisko patriarchālo uz Dievu, Pērkonu un debesīm orientēto pasauli.
Vēļus darbs ir īpaši interesants ar folkloras, toponīmu un archeoloģisku materiālu pētījumu par gradācijām vai kontrastiem starp Senlietuvas rietumu, vidus un austrumu apgabaliem, kas rāda, ka rietumos (ieskaitot senprūšu, kuršu un zemgaļu zemes) dominē apakšzemes dievības kā Velns (Vėlnius), burvestība, un krīvi, vidienē zemes lietas un Zemes māte (Žemyna), un austrumos vairāk dominē indoeiropeiskās debesu dievības Dievs un Pērkons (Dievas, Perkūnas), pilskalni un kareivīgums. Jāņem vērā, ka tie senbalti, kas Vidzemē ienāca 3. gadu tūkstotī pirms Kristus, bija atzars no kultūras, kas vēlāk veidoja kuršus un zemgaļus (rietumbaltus), bet latgaļi un sēļi izveidojās no austrumbaltu ciltīm, kas zem huņņu un slāvu spiediena 5.-7.gs. pēc Kristus virzījās no tagadējās Ukrainas uz ziemeļiem. Vēļus uzsver, ka viņa pētījums ir rietumu/ austrumu virziena gradācijas Senlietuvas teritorijā, bet senbaltu atstātā mantojuma atšķirības dienvidu/ziemeļu virzienā vēl pētāmas.
Ozoliņš atstāsta 1075. gadā un 1326. gadā rakstītas ziņas par senprūšu zintniekiem un priesteriem, un svētvietu Rāmavu un zintnieku vārdā Krīvs: „Karā pret Krustnešu ordeni viņa varā bijusi ne tikai Nadruva [senprūšu zeme], bet arī Lietuva, Kursa un Zemgale.” Viņš uzskata, ka „krīvi” bija vairāki – un arī Vidzemē un Latgalē. Tur krīva vārds toponīmos un hidronīmos (piem., Krīvkalns, Krīvupe, Krīvore, Krīvāne, Krīvi u.c.) esot sastopams daudzviet un „jaušami norādīts uz daudziem krīviem, nevis uz vienu noteiktu personu.” Vietvārdu sakne „krīv-” vēlākos laikos varētu bieži būt bijusi pārdēvēta par „kriev-” (ne otrādi!). Kā vēl vienu pierādījumu senbaltu piesteru kārtai autors uzskata „noteiktas sistēmas” svētvietu pastāvēšanu visās viņu zemēs.
Esam nonākuši pie „krīvu lāsta”: „Karos ar krustnešiem un vēlākajos nebrīves laikos radušās leģendas, īpaši par krīviem kā sentēvu praviešiem un viņu lāstu apspiedēju ieviestai pasaules kārtībai.” Šādi nostāsti esot Latvijā dzirdēti vēl 19. gs. beigās. Turpretim, dainās krīvu vārdu nedzird, jo pret tiem 13. un sekojošos gs. izveda nesaudzīgu vajāšanas un iznīcināšanas kampaņu. Arturs Goba to pateicis šādi: ...„krīvu lāsts” laikam tomēr būs pastāvējis un novedis pie tā, ka pats krīva vārds kļuva par zināmu tabu, ko atklātībā nemaz nedrīkstēja pieminēt. Tāpēc jāpieļauj doma, ka vispārinātā krīva vietā ar laiku sadzīves sarunās ieviesās citi attiecīgo priesterības „rangu” apzīmējumi: baltuļi, lubēji, burtnieki, laika veči, rūņi, zilūži, rameši vai vienkārši vecīši.”[11] Arī – apzīmējums „Dieva dēli” dainās daudzkārt apzīmē krīvus, domā Ozoliņš.
Krīvu lāsta stilu grūti nosaukt citādi kā – monolītisks. Strēķi un strēķi lappušu bez rindkopu atdalēm – jā, pat līdz piecdesmitdeviņām! (49-107). Lasīšana reizēm kā zemūdens peldēšana Miegupītes dūņās. Laimīgā kārtā grāmata, kaut „nezinātniska” un eklektiska, ir milzīgi interesanta! Noslēgumā saraksts ar 8 vērēm. Bez tām vēl daži avoti uzdoti tekstā. Visumā ļoti maz norāžu uz avotiem – tā, ka bieži nav skaidrs, kur ir atsauce uz citu autoru darbiem un kur Ozoliņa paša atzinumi vai apgalvojumi. Ilustrācijas (neskaitot nodaļu vinjetes un dažus tematiskus vai dekoratīvus attēlus) atrodamas grāmatai pievienotā kompaktdiskā. (Atjautīga ekonomija!)
Nupat izlasīju laikrakstā Laiks, ka archeologam Jurim Urtānam iznākusi grāmata Zemgales senās kulta vietas.[12] Nav vēl bijusi iespēja to turēt rokā. Cits apgabals, cita senbaltu cilts, bet būs interesanti redzēt, kā salīdzinās archeologa un novadpētnieka amatiera skatījums uz senbaltu svētvietām.
Juris Šlesers
JG līdzstrādnieka Dr. Jura Šlesera interešu lokā vienmēr ir bijusi vēsture – no sirmsenās līdz pat jaunlaiku (skat., piemēram, apskata rakstu JG253 par Andreja Plakana grāmatu Experiencing Totalitarianism: The Invasion and Occupation of Latvia by the USSR and Nazi Germany 1939-1991. Nesen beidzis ārsta praksi, kopā ar dzīvesbiedri, dzejnieci Maiju Meirāni, turpina dzīvot Bostonā, ASV.
[1] Zinības par senatnes astronomiju.
[2] Thomas G. Brophy. The Origin Map/ Discovery of a Prehistoric, Megalithic, Astrophysical Map and Sculpture of the Universe. New York: Writers Club Press, 2002; Andis Kaulins. Stars, Stones and Scholars/ The Decipherment of the Megaliths as an Ancient Survey of the Earth by Astronomy. Victoria, Canada: Trafford Publishing, 2003.
[3] Archeoastronomijā arī esmu tikai viegli aizraujams amatieris – ārsts.
[4] „Vai te nav sudraboto gaiļu atminējums?” Dabas un vēstures kalendārs 1988. gadam. Rīgā: Zinātne, 1987:208-213.
[5] „’Sudraboto gaiļu’ noslēpums paliek.” Turpat, 213-215.
[6] Valmierā: izd. Pagāniskā Eiropa.
[7] Skatoties no zemes, zemeslodes ass svārstīšanās apmēram 26 000 gadu laikā izzīmē konu un atgādina „vilciņa” svārstīšanos. Mūsu laikmetā debesu juma ziemeļpols atrodas tuvu pie Ziemeļzvaigznes (Polaris), bet tā nebija un nebūs vienmēr!
[8] Marija Gimbutiene, Balti aizvēturiskajos laikos. Rīgā: Zinātne, 1994. Tulkojums no lietuviešu valodas oriģināla (Viļņā: 1985) – autores papildinātas un pārstrādātas versijas no 1963. gadā angļu valodā izdotā darba: Marija Gimbutas, The Balts. New York: Praeger. Proto-indoeiropieši, kas būtu runājuši indoeiropiešu pirmvalodā, laikam dzīvojuši kaut kur ap Melno un Kaspijas jūru, bet indoeiropiešu „otrā pirmdzimtene” bijusi Viduseiropa, kur šī kultūra nonākusi trīs „viļņos” starp apm. 4400. un 2800. g. pr. Kr. Rietumeiropu un Ziemeļ- un Ziemeļaustrumeiropu tā sasniegusi labu laiku vēlāk. Archeologs Renfrū apstrīd dažus no šiem datumiem un domā, ka varbūt šī kultūra Vidus- un Rietumeiropā ienāca miermīlīgākā un lēnēkā veidā jau krietni agrāk kopā ar lauksaimniecību ap 6500. gadu un ka Stounhendžu uzcēla jau indoeiropiski runājoši proto-ķelti, gan varbūt pārsvarā ar seneiropiešu gēniem. (Colin Renfrew. „The Origins of Indo-European Languages.” Scientific American, Oct. 1989:106-114). Pavisam interesantam atzinumam uzdūros izsekojot citam Ozoliņa vērēs norādītam autoram. Pāršķirstot viņa grāmatu, atklāju, ka lingvisti tagad esot visumā vienojušies, ka ķeltu un italiešu valodu grupas esot nošķīrušās no IE stumbra pirms ģermāņiem, balto-slāviem un indo-irāņiem! (Don Ringe. From Proto-Indo-European to Proto-German. Oxford: Oxford Univ. Press, 2006:4-5) Tad nav brīnums, ka baltu un indiešu valodas tik tuvas – bet kādus aplinkus ģeografiskus ceļus gājuši ķeltu/itāļu un indiešu zari?!
[9] Ceļš uz Bitarīnu. Rīgā: Sprīdītis, 1990:9-15, 314-318; un Akmenim dziļas saknes. Rīgā: Pētergailis, 1995: 177-178.
[10] Norbertas Vėlius. The World Outlook of the Ancient Balts. Vilnius: Mintis, 1989. Tulkots no lietuviešu valodas oriģināla, 1983. Toporova darbi ir krievu valodā un laikam nav tulkoti angļu valodā, nezinu par latviešu. Par viņu ir nekrologs AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies – Baltijas studiju veicināšanas apvienība) tīmekļa lapā: <http://tinyurl.com/toporov> Toporovs bijis baltiešu draugs un aizstāvis, apbalvots ar Lietuvas Ģedimina ordeni un Latvijas Trju Zvaigžņu ordeni.
[11] Skat. Akmenim dziļas saknes, 176-177.
[12] Ināra Lagzdiņa. „Jauni fakti un argumenti. Citādas pasaules”. Laiks 2008.4.-10. X, 13. lpp. Recenzija par grāmatu: Ancient Cult Sites of Semigallia/ Zemgales senās kulta vietas. Izd. Tapals, 223 lpp., angļu un latv. valodās (kopā).
