JG259 Irēne Avena. Literatūra un politika: Dace Lūse. Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas

Uz vāka 1. maija (1940) demonstrācija Sēlpilī; rakstnieks Edvarts Virza 30. gadu beigās; rakstniece Tirzmaliete (labā pusē) 19. gs. 90. gados; Landesvēra karaspēka parāde Rīgā (1919.V)

No JG260: Paskaidrojumus pie Irēnes Avenas aplūkotās Daces Lūses grāmatas Latviešu literatūra un 20.gadsimta politiskās kolīzijas reproducētā vāka (JG259:12) iespiedām vārdu pa vārdam tā, kā tas parādās grāmatā, proti: Pirmā maija demonstrācija 1940.gadā Sēlpilī (257.lpp.). Vairāku lasītāju ieskatā tur ieviesusies kļūda. Nu nekādi nevar būt 1940.gadā, Ulmaņa režīma laikā. Arī 1941.gadā nevar būt – paskaties, kā ļaudis ģērbti. Droši vien 1930. vai 1920., vai pat 1919.gadā, Stučkas laikā – tā Franks Gordons. Arī Rīgas pasta uzņēmums (34.lpp.) nevarot būt 40.gados, bet gan drīzāk 30.gados.

Dace Lūse ir profesore Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur viņa māca latviešu literatūras vēsturi un teoriju un kur sešus gadus bijusi fakultātes dekāne. Par viņas kā literatūras pētnieces ievirzi liecina turpat trīsdesmit publikāciju par Augustu Saulieti, Andrievu Niedru, Jāni Veseli, Albertu Belu u.c. zinātniskos žurnālos un rakstu krājumos. Īpaši jāatzīmē viņas interese par trimdas prozu, kuras izpētei un analīzei veltītas četras publikācijas. Cita starpā, Dace Lūse arī rediģējusi literāta un dzejnieka Jāņa Krēsliņa Rakstu trīs sējumus, kas nesen iznākuši Valtera un Rapas apgādā (skat. JG241:8-11; 249:21-25; 257:21-24). Ievērību izpelnījusies arī Daces Lūses kritika Dienā (2008.27.XII) par Ingas Ābeles jaunāko grāmatu Paisums (2008), kas izraisījusi veselīgu polemiku.

Profesore Lūse laikrakstā Diena (2008.11.VI) intervijā ar Zani Radzobi liecina, ka viņa savu ievērojamo darbu par 20. gadsimta latviešu literatūru un vēsturi* sarakstījusi gluži vienkārši tādēļ, ka, mācot savus studentus, pārliecinājusies par studentu pilnīgo neziņu un nespēju orientēties Latvijas vēsturē. Par otru ieganstu grāmatas radīšanai var minēt profesores neapmierinātību ar virzienu, kādu ņēmusi latviešu šīsdienas literatūra, it sevišķi proza: Galu galā, ir aizmirsts rakstnieka virsuzdevums – viņi taču būtībā uztur valsts ideoloģisko saturu. Pēc Lūses domām, rakstnieki maļas pa saviem fizioloģiskiem stāvokļiem – ko ēda, kā jutās, vai bija erekcija, bet neķeras klāt cilvēkam kā intelektuālai, domājošai būtnei. (..) Tāpēc jau nav ko brīnīties, ka jaunā paaudze ir ciniska, viņiem nav izveidots skatījums uz pasauli. Un arī tā ir valsts politika – nemācīt Latvijas vēsturi. Ir daudz atrunu - kam mums vajadzīgas ciešanas, skatīsimies uz priekšu. Audzinām tikai pragmatiski domājošus cilvēkus, kas apmierina savas fizioloģiskās funkcijas. Bet, galvenais, mazizglītotus, lai ar viņiem var viegli manipulēt.... Šie skarbie vārdi nepārprotami liecina par Daces Lūses bezbailīgo cīnītājas garu un motivāciju kaut ko darīt šīs lietas labā.

Rezultātā radies monumentāls darbs, kas aptver vairāk kā veselu gadu simtu un savā apjomā līdzinās tādiem trimdā publicētiem kapitāldarbiem kā Rolfa Ekmaņa Latvian Literature under the Soviets, 1940-1975 (1978) un Jura Rozīša Displaced Literature. Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile (2005). Bet tur arī līdzība beidzas. Jo abu minēto autoru grāmatas raksturo stingra akadēmiska disciplīna un objektivitāte, kamēr Lūse savu darbu rakstījusi ar dedzīgu mērķtiecību un misijas apziņu, gandrīz var teikt ar savām ‘sirds asinīm’. Viņai grūti apspiest savas izcilās pedagoģes dāvanas, tādēļ lāgiem darbā iezogas didaktisms. Kā mēģinājums ar literatūras palīdzību izgaismot, kas noticis un vēl joprojām notiek ar mūsu tautu, Lūses opuss ir izcili noderīgs ne tikai jaunajai akadēmiskajai paaudzei, bet ļoti lielai sabiedrības daļai. Darba vērtību pavairo bagātīgais fotogrāfiju klāsts, arī atsauces un personu rādītājs grāmatas beigās. Par grāmatas glīto noformējumu jāpateicas māksliniekam Valdim Villerušam.

Dace Lūse apzinās, ka tas, ko no 20. gadsimta Latvijas vēstures notikumiem iespējusi apskatīt latviešu literatūra, ir ļoti ierobežots lauks (8. lpp.). Bet pat šis ierobežotais lauks ir tik plašs un materiālu pārbagāts, ka rada zināmas problēmas grāmatas organizēšanā. Grāmatai ir 11 nodaļu, starp kurām visnozīmīgākās un vispamatīgāk dokumentētās ir pirmās četras, kas aptver divas pagājušā gadsimta sākuma dekādes. Seko apceres par brīvības laiku un baigajiem gadiem; atsevišķas nodaļas veltītas latviešu literātiem, kas darbojās Vakareiropā, kolaboracionisma problēmām un specifisku Gundegas Repšes un Alberta Bela darbu analīzei.

Grāmatas ievadā Lūse brīdina, ka nav vienas pēdējās patiesības, bet ka to var būt daudz, un ka šo patiesību spilgtākā raksturība ir relativitāte (7). Viņa jautā, vai atskatīšanās ir veselīga, vai tai kāda nozīme pašreizējā situācijā. Bet ja nu pagātnes pieredze noder lai izvairītos no jaunām katastrofām?

Pētot latviešu 20. gadsimta literatūras tekstus, autore saskatījusi virkni negatīvu tautas īpašību, kas rāda latvieti kā tipisku ilgstoši kolonizētas nācijas piemēru. Latvietis, kļūdams par svešu karu karotāju, svešas ideoloģijas vārdā gatavs visasiņainākajiem darbiem (9). Kā dominējošāko latviešu nācijas iezīmi Lūse atkārtoti uzsver padošanos liktenim, arī ķildošanos, nespēku vienoties, neuzticēšanos, noslēgšanos sevī. Šajā sakarībā Lūse citē Richardu Rīdzinieku: latviešiem vienmēr kaut kas sāpēja. Patiesi, cietēju apziņa mums kopta cauri gadu simtiem kā tāds kopējs ģimenes dārziņš, kas zeļ jo košāk ar katru jaunu pāri darījumu. Ceļot neskaitāmus pieminekļus, mēs esam izveidojuši savu ciešanu kultu, tā nodrošinādami tam turpinājumu arī nākotnē. Vai mums būs aizmirst nodarīto? Nē, mums to būs pārvērst, metamorfozēt jaunā, dzīvā un radošā veidā. Bet vai mēs to darām? Un te ir vietā Lūses pārmetums šīsdienas autoriem: Literātu jaunāko paaudzi nekas nopietnāks par seksu un citām fizioloģiskām sajūtām neinteresē. Vēsture viņu izpratnē ir vecu ļaužu maz ticami stāstiņi (46). Var jau saprast jauno vēlmi neķerties klāt asinīm apķepušajai latviešu vēsturei, kariem un traumatiskajiem okupāciju gadiem. Daudz vieglāk ir kopt savu individuālismu un koncentrēties uz savu nabu. Un ja tā visu laiku bijusi aizliegta zona, tad naba un kas zem tās var kļūt par fascinējošu izpētes objektu. Pēcpadomju rakstnieki nes smagu mantojumu un sarežģītu, ja ne gluži izmežģītu, domāšanas sistēmu. Lai to pārveidotu, viena mūža var nepietikt, jo vēsture māca, ka radikālas sociālas pārmaiņas prasa laiku. Velti no šiem jaunajiem rakstu cilvēkiem gaidīt pirmās Brīvlatvijas sajūsmas pāri plūstošo patriotismu, nedz tas ir nepieciešams. Tomēr arī šīsdienas Latvijā darbojas jauni, talantīgi rakstnieki, kuri meklē savus, līdz šim nemītus, ceļus un saka savu sakāmo. Varbūt runāt savā, kaut raupjā, kaut aizsmakušā, balsī ir veids, kā viņi jūt pildām savu pienākumu reizē pret sevi un savu tautu. Tādēļ, lai kā vēlētos vienoties māsībā ar Daci Lūsi un piekrist viņas racionālajiem iebildumiem pret 90.gados iedibināto literāro tradīciju, kuru pārstāvēja rakstnieces/rakstnieki, kas, brīvības apreibuši, kā Lūse savā intervijā sulīgi saka ... ir pļurkājušies pa dzimumattiecībām, narkomāniju, līduši miskastēs iekšā, ir jāatgādina autores pašas nule teiktais par daudzajām patiesībām. Arī viņiem, šiem jaunajiem, ir tiesības uz savu patiesību, kas jārespektē tāpat kā jārespektē Daces Lūses formulētā patiesība.

Savu ievadu autore noslēdz ar deklarāciju: Esmu piedāvājusi savu redzējumu (10). Daces Lūses redzējums ir subjektīvs, veselīgi kritisks, ar mugurkaulu, bet pietiekami elastīgs un jautājošs, lai nekļūtu dogmatisks. Lūse savā grāmatā rīkojas ar saviem lasītājiem tā, kā rīkotos katrs labs profesors ar saviem studentiem – viņa tos urda, izaicina, un – kaitina.

Vispirms Lūse apcer Jaunnacionālismu kā politisku un literāru parādību, izgaismojot īso laika posmu (1897-1905) pirms 1905.gada revolūcijas, kas sagatavoja augsni dramatiskajiem notikumiem. Lūse šo laiku dara dzīvu, ņemot palīgā Viļa Olava un Andrieva Niedras Pēterburgas Avīzēs publicētos rakstus, un Janševska, Tirzmalietes, Saulieša, Skalbes, Raiņa u.c. tekstus.

Nākamajās trīs nodaļās apcerēts 1905.gads, Pirmais pasaules karš un 1919.gads. Tas ir niknuma un naida izvirdumu laiks, kad postīšanas un slepkavošanas gars pilnīgi pārņēmis prāta darbību un rezultātā neatgriezeniski sasmērējis mūsu vēstures lapas ar asinīm. Rakstot par šo haotisko, asinīm un šausmām apzīmogoto juku laiku, arī autores tekstā vietām atspoguļojas zināma strukturāla nekārtība un bieža atkārtošanās (68, 80, 83).

Pievēršoties 1905.gada revolūcijai, kas pēc Brūno Kalniņa datiem prasījusi 14 000 upuru, Lūse, tiecoties pēc objektivitātes, to apskatījusi no iespējami dažādiem viedokļiem: no pūļa psiholoģijas (Andrievs Niedra, Arvēds Švābe), no kristīgā un analītiski racionālā (Andrievs Niedra), no absurdi teatrālā (Kārlis Zariņš, Voldemārs Kārkliņš), no revolūcijas slazdā notvertas sievietes (Olga Zariņa-Ģērmane), no Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu rakstnieku (Dāvids Beika) un no trimdas literātu (Jānis Krēsliņš) skatpunkta. Pati Lūse, līdzīgi Krēsliņam, revolūciju vērtē negatīvi un vaino sociāldemokrātus, kuru vēsturiskā loma bijusi – sasniegt nelielus mērķus ar milzīgiem upuru tūkstošiem (47). Vēl bēdīgāks ir Lūses konstatējums, ka latviešu vārds vēl simt gadu pēc revolūcijas daudzu Rietumeiropas pētnieku acīs saistās ar laupītāju bandu organizēšanu un asiņainu teroru (49).

Par I Pasaules karu un 1919.gada notikumiem Latvijā latviešu literatūrā pieejamas spilgtas mākslinieciskas liecības, kuras Lūse veiksmīgi izmantojusi, parādot dažādu varu mērķtiecīgo latviešu iznīcināšanas politiku. Par pirmskara noskaņojumu raksta Kārlis Zariņš (Brāļu dēli, 1922) un Anna Brigadere (Kvēlošā lokā, 1928). Kara atainojumus Lūse meklē Kārļa Štrāla nenobeigtajā romānā Karš (1922-1926), Aleksandra Grīna Dvēseļu putenī (1933), Jāņa Ezeriņa, Virzas, Jaunsudrabiņa, Brigaderes un Akurātera darbos.

Aprakstot latviešu bēgļu stāvokli Krievijā, I Pasaules kara laikā un bēgļu atgriešanos dzimtenē, Lūse pie vārda laiž Arnoldu Spekki, Vili Olavu, Raini, Austru Ozoliņu-Krauzi, Jāni Ezeriņu, Angeliku Gailīti, Jāni Veseli u.c. Pārdomām vērts citēt Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas vadītāja Viļa Olava 1916.gadā Pēterburgā kādā runā teikto: Likās, it kā kam būtu interese, lai latvieši kā putekļi izgaistu un vismaz lielākā daļa no tiem nekad vairs neatgrieztos agrākā dzimtenē (110). Ironiskā kārtā tajā pašā laikā emigrācijā Eiropā Raiņa 1916.gadā dibinātā Latviešu komiteja Šveicē, iekšējo nesaskaņu dēļ, beidz darboties dažu mēnešu laikā, par ko Lūse rūgti rezumē: uz asiņainā kara, uz tautas posta fona tā [komiteja – I.A.] izskatījās traģikomiska (118).

1919.gada sarkano un tam sekojošo balto teroru savos darbos atspoguļo vai komentē Jānis Ezeriņš, Augusts Saulietis, Kārlis Zariņš, Jānis Krēsliņš, Jūlijs Roze un daudzi citi, bet par Stučkas vadīto sarkano teroru, kas ilga no 1919.gada 3.janvāra līdz tā paša gada 22.maijam un maksāja 3 632 dzīvību, svarīgākais ir Andrieva Niedras 18.februāra ziņojums Pagaidu valdībai Liepājā, kas atreferēts Tautas padomes locekļu Oto Nonāča un Vilhelma Šreinera kopīgi rakstītajās atmiņās (148). Tāpat intriģējoši ir izvilkumi, kurus Lūse citē no nedatēta Niedras autorizdevuma Galvenās kļūdas Latvijas politikā, kurā Niedra aizrāda uz kardinālām kļūmēm Ulmaņa 1918.gada politikā (172). Šādu un līdzīgu dokumentu citāti padara Lūses monogrāfiju nenovērtējamu.

Iespraustā nodaļa par latviešu literātu ceļiem Eiropā apkopo vēstījumu par ievērojamākajiem (no Raiņa līdz Repšei) latviešu rakstniekiem un politiķiem, kas gadsimta garumā meklējuši uz ilgāku vai īsāku laiku paspārni Šveicē vai Romā. Lūse likumsakarīgi uzrakusi interesantus faktus un tekstus par šo priviliģēto grupu, tādēļ šī eseja, sekodama 1919.gada asiņaino notikumu aprakstiem, dod lasītājam pelnītu atelpu. Tajā pašā laikā tā liecina par mūsu izlases, mūsu svaidīto intelektuāļu tuvredzību un patmīlību.

Pievēršoties Latvijas brīvvalsts laikam, Lūse rakstniekus iedalījusi nacionālo ideju piekritējos, pretiniekos un tos, kas rakstījuši pēc ilga laika un no liela tāluma. Sākumu gadu vērtējums, kā tas atspoguļojas literatūrā, ir negatīvs: tauta nav sagatavota demokrātijai, tās vadoņi vēl jo mazāk; valstī valda korupcija, negausība, trūkst idejisku, garīgu centienu, pie varas nāk vakardienas lopu audzētāji, katorgā un revolūcijā salauztie revolucionāri (Ernests Blanks, 201). Šo grūto un sarežģīto laiku aprakstījuši raiba rinda interesantu rakstnieku – Pāvils Rozītis, Valdis Grēviņš, Jānis Grīns, Arnis, Lūcīja Zamaiča un Andrejs Upīts. Par mākslinieciski spēcīgāko Lūse apzīmē Kārļa Zariņa devumu – viņa romānus Pelnu viesulis (1928) un Spīganas purvā (1929), kurus lasot, kā autore saka, zūd robeža starp tēloto un lasītāja šodien dzīvoto laiku. Liekas, ka divās neatkarīgās Latvijās, kaut abas šķir savi astoņdesmit gadi, nekas nav mainījies (206). Svarīgu lomu un lappušu skaitu Lūse veltījusi visuma idejas paudēja Jāņa Veseļa romāniem Tīruma ļaudis (1927) un Dienu krusts (1932), tāpat arī Jāņa Jaunsudrabiņa romānam Jaunsaimnieks un velns (1933).

Turpretim Ulmaņa laika attēlojums 30. gadu literatūrā šajā grāmatā ir samērā mazasinīgs. Jābrīnās, ka šis leģendārais, goda vārtiem un vārpu vainagiem kronētais laikmets bez cēlējiem un pēlējiem izpelnījies tik maz kaut cik objektīvu literāru liecinieku. Tā dēvētais zelta laikmets latviešu literatūrā sākās ar to, ka Ulmanis 1934.gadā nodibināja Sabiedrisko lietu ministriju, slēdza rindu literāru žurnālu, daļa spējīgu rakstnieku zaudēja publicēšanās iespējas, un, kā Lūse ironizē, palika tikai apdziedātāji, apdzejotāji, cildinātāji un dainotāji (221). Lūse analizējusi diletantisko Aīdas Niedras sacerējumu Anna Dzilna (1936) un piecas lappuses veltījusi paplānajam Ērika Ādamsona (alias Ērika Rīgas) romāniņam Sava ceļa gājējs (publicēts Tēvijā, 1944), kas it kā raksturo paaudzi, kam bijusi dota iespēja dzīvot savā valstī. Ar Aīdas Niedras romāna izklāstu varbūt tiek nodarīts pāri Virzas, Plūdoņa, Cedriņa un Medeņa Latvijai, arī mazpulcēniem, kaucmindietēm, Malnavas un Priekuļu skolu izgājušajiem, kuri, kaut varbūt ticīgi, naivi ideālisti (arī Antiņš bija naivs, bet redz’ kā uzrāpās!), sevī nesa lielu pozitīvu lādiņu, kas tikai pāris gadu vēlāk tika izlādēts (un varbūt nolādēts) kauju laukos, bēgļu ceļos, Sibīrijas taigās un kolhozu klaušās.

No latviešu trimdas rakstnieku darbiem Lūse izvēlējusies apskatīt Gunāra Janovska Uz neatgriešanos (1973), kura centrā ir latvieša un aizceļojošas baltvācu meitenes mīlestība un ar to saistītā plašākā dilemma. Bagātīgi Lūse citējusi no Dzintara Soduma autobiogrāfiskā romāna Savai valstij audzināts (1993), kurā autors nevairās sāpīgas patiesības par brīvo Latviju, tās izauklēto un tad pazudušo paaudzi, kam bija daudz uzskatu un maza spēja spriest, jo bija jāgaida, kamēr paiet gadu desmiti citos ļaudīs, citās skolās līdz vienpartijas režīmā dzīvojis cilvēks atkal jaudā skaidri domāt un runāt (236). Savā līdz trūcībai īsajā summējumā Lūse optimistiski vērtē: Sava valsts sagādāja pavalstniekiem ļoti lielu pašapziņas devu. Tā palīdzēja uzdrošināties radīt (236). Ne tikai radīt – tā palīdzēja panest, izturēt un saglabāties tiem, kas saglabājās. Vai šī apziņa par savu valsti palīdzēja arī nosalt ziemeļu sniegos, nomirt badā, krist no vācu vai krievu lodes, to mēs nezinām. No prāta neiziet kāda no gūsta pārnākuša leģionāra teiktais: Par zemi gan es vairs necīnīšos, par zemi nē . . .

Nodaļā Baigie gadi (skaidrības labad jāatzīmē, ka te runa ir par 1940. un1941.gada padomju un 1941.-1944. gadu vācu okupācijām) Lūse galvenokārt balstās uz literatūru, kas publicēta trimdā. Viņa liecina par skaidru stāvokļa izpratni, par izejas punktu ņemot diplomāta Miķeļa Valtera saraksti ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru, kas publicēta 1957. gadā, Zviedrijā. Par galveniem iemesliem, kas veicinājuši Latvijas patstāvības galu, Lūse min neitralitātes sludinātāju Vilhelma Muntera un Alfrēda Bērziņa negatīvo ietekmi uz prezidentu Kārli Ulmani; Latvijas atsvešināšanos no Tautu savienības; nespēju organizēt Baltijas savienību; vilcināšanos, šaubīšanos un skaidras stājas trūkumu. Lūse velk paralēles starp Miķeļa Valtera un Andrieva Niedras likteņiem, jo viņi abi tika izstumti no Latvijas. Arī Jānis Krēsliņš domā, ka Valters varbūt bijis pats svarīgākais neatkarības saucējs (245). Cita starpā, savās vēstulēs Valters apsver pretošanās iespēju okupācijas gadījumā. Šo iespēju apspēlē Ainārs Zelčs savā interesantajā romānā 1940 (2005), kurā autors attīsta hipotēzi par to, kas būtu noticis, ja Ulmanis nebūtu pakļāvies Muntera nepretošanās politikai un valdība nolemtu militāri stāties pretim Padomju iebrucējiem, neraugoties uz traģisko iznākumu. Divdabīgo lomu, ko 1940.gada notikumu laikā spēlēja laikraksts Jaunākās Ziņas un cilvēki, kas ap to grupējās, savos darbos visai līdzīgā kārtā fiksējuši Žanis Unāms, Anšlavs Eglītis, Jānis Veselis un Mariss Vētra. Par Baigo gadu rakstījuši Zenta Mauriņa, Gunārs Janovskis, Pēteris Aigars, Dzintars Sodums u.c. Par nacistiskās okupācijas laikā ciestajām pārestībām Salaspils, Neuengammas un Būhenvaldes nometnēs un kreiso šaušanu vācu laikā Latvijā Lūse piesaukusi liecināt Miervaldi Birzi, kamēr Milda Losberga autobiogrāfiskajā romānā Mirdzošais dvīnis (2001) attēlo notikumus Latviešu ģenerāldirekcijā un raksturo Alfrēdu Valdmani kā drosmīgu vīru. Lūse dod ietilpīgu Valdmaņa runas citātu, kurā viņš ar vācu kungiem bezbailīgi argumentē pret latviešu iesaukšanu leģionā (287). Respektējot Lūses tiesības izvēlēties savus informācijas avotus, un apzinoties šo avotu daudzumu, tomēr jāatzīmē, ka Baigais 1940.gads Lūses grāmatā ir zaudējis savu baigumu, jo pie vārda nav laists neviens bijušais aizvestais, neviens čekistu mocību cietušais, kaut gan šajā jomā mums netrūkst iespaidīgu literāru tekstu (Valentīns Jākobsons, Aleksandrs Pelēcis, Melānija Vanaga u.c.).

Apskatot latviešu rakstnieku kolaboracionisma problēmas, Dace Lūse ņem priekšā trīs galvenos vaininiekus Vili Lāci, Andreju Upīti un Arvīdu Griguli, kuri sacentušies un pārcentušies savā kalpībā svešajai varai. Viskaitīgākais – Lācis, kurš, kā izrādās, stažējies partijā jau kopš 1928.gada, bet atklāti par biedru pasludināts tikai 1944. gada 2. janvārī, ne tikai parakstījis abu deportāciju pavēles, bet ar savu lēto romānu produkciju nonivelējis latviešu jau tā ne visai akūto literāro uztveri (305). Lūsei dziļi rūp arī iespaids, kādu Viļa Lāča ražojumi atstājuši uz latviešu literatūras izpratni citās tautās, kas no viņa darbiem tagad gūst izkropļotu priekšstatu par Latvijas vēsturi (306). Raksturojot Vili Lāci, Lūse no literāriem tekstiem citējusi Anšlavu Eglīti, Jāni Grīnu, Gunāru Janovski, Jāni Rudzīti un Māri Čaklo. Pati viņa trāpīgi analizējusi Viļa Lāča stāstu Dzīvotgriba (1932), kas, iespējams, simbolizē stāsta autora spēju nežēlīgi saraut savas asins saites, lai pats peldētu pa virsu (307). Vēl skaudrāk Lūse vērtē Andreja Upīša vulgārām marksistu mācībām piebārstītos rakstus, kas runā smagos, žvadzošos teikumos (310) un deklarē, ka literatūra ir tikai īpaša ideoloģiska nozare (312), nevis suverēns mākslas veids. Lūse norāda uz Rolfu Ekmani, kurš savā Latvian Literature under the Soviets, 1949 -1975 pret Andreju Upīti mēģinājis izturēties toleranti, atzīmējot, ka pēc 1956.gada rakstnieks atklāti aicinājis latviešus atturēties no pārkrievošanās (321). Saistībā ar to, Lūse sašutumā jautā, cik ilgi latviešu sabiedrībā turpināsies uzskats, ka, kaut politiski smagi kļūdījies, Andrejs Upīts ir liels rakstnieks? Gudrā diplomāta, jurista un dzejnieka Arvīda Griguļa personību un darbību Lūse nodēvejusi par mefistofelisku. Grigulis, atšķirībā no Lāča un Upīša, aktivizējies aizkulisēs un Lūses slēdziens ir, ka Grigulis strādājis uz pasūtījumu, rakstīdams galvenās Viļa Lāča, Arvīda Pelšes un Augusta Vosa runas. Grigulis smagi kritizējis Andreju Upīti, patoloģiski nīdis Kārli Skalbi un 1970.gadā devis atmaskojošu lekciju filoloģijas fakultātes studentiem par Vizmas Belševicas Gadu gredzeniem, kas tiem likumsakarīgi kļuvusi par kulta grāmatu (327).

Autore komentē smago kolaborācijas nastu, ko divu okupāciju varas uzvēlušas nācijai, un nāk pie slēdziena, ka mēs nekad neuzzināsim patiesību, kādēļ latviešu rakstnieki sapinās nodevības tīklos. Pēc Alberta Bela domām režīms tikai tad var pastāvēt, ja tautā atrodas cilvēki, kas nemitīgi nodod tautu. Guntis Zariņš to definē: nodevība kā raksturīpašība, kā dzīves veids (319). Jautājums, vai tā tiešām varētu būt fatāla kļūme tautas raksturā, kas iesūkusies tās audos, saindējusi tās imunitāti, paralizējusi tās morāli? Diez’ vai. Manuprāt, vismaz daļēji tā bijusi tā pati mazas, apspiestas un, kā Lūse raksturo, ilgstoši kolonizētas nācijas vienīgā izdzīvošanas iespēja. Latvieši nekad tā īsti nav varējuši atļauties būt morāli nevainojami un palikt dzīvi.

Lai raksturotu Padomju totalitārismu un tā ietekmi uz individu Latvijā, Lūse ķērusies pie mūsu izcilo prozas rakstnieku Alberta Bela un Gundegas Repšes tekstiem. Viņa sāk ar Bela romāna Melnā zīme (1996) atstāstījumu, kas lieku reizi rāda latvieti kā dedzīgu komunistu varas rīkojumu pildītāju un nežēlīgu čekistu (336). Dziļāk analīzēti divi Bela psiholoģiski ievirzītie romāni Bezmiegs (1967-2003) un Būris (1972), kuros Lūse atrod daudzslāņu semantiku (338). Tautas garīgo un fizisko pakļaušanu varai Lūse salīdzina ar zirga kastrēšanu, bet kolaboracionismu ar prostitūciju (339). Prieka meita Dina (Bezmiegs) simbolizē mūsu nāciju, kas laika gaitā šausta, pazemota, pakļauta (343) zaudējusi savu morālo kompasu. Ja šie spēcīgie salīdzinājumi aizskar kādu jūtīgāku lasītāju, vēl jo labāk, jo Lūses nolūks nav saudzēt, bet šokēt. Un Bela romānu simbolika autori apgādā ar iedarbīgu munīciju. Simbolikas – šoreiz poētiskas – pārpilns ir arī romāns Cilvēki laivās (1987), kurā skārti Kuršu jomas iedzīvotāju likteņi, vēsture, valoda. Uz mācītāja iebildi, ka mazajām tautām un valodām reiz jānoiet no cilvēces kuģa klāja, skolotājs atsaka, ka pagaidām mazās tautas un valodas velk kopējo cilvēces airi. Un nevajag pirms laika nonest no klāja vēl dzīvu airētāju (352).

Psiholoģiski izārdīto pēcpadomju laika latvieti zem mikroskopa paliek Alberta Bela triloģija Latviešu labirints (1998), Uguns atspīdums uz olu čaumalām (2000) un Vientulība masu sarīkojumos (2005). Momentā, kad tauta paralizēta kaut kā jauna piedzimšanas gaidās (367), Bels atgriežas sengrieķu filosofu pasaulē, kur meklē pārbaudītus domāšanas modeļus, kas palīdzētu izkļūt no labirinta, bet tajā pašā laikā pats apšauba šādu iespēju. Kā to interpretē Lūse, šis ceļš ārā no starpposma labirinta ir visai sarežģīts un nedrošs, tas rada daudz jautājumu, uz kuriem bail atbildēt, jo tie skar mazas, nesen brīvību atguvušas valsts trauslo esamību (374).

Ar pagātnes terora garo ēnu cīnās arī Gundegas Repšes literārie tēli, galvenokārt radoši, talantīgi indivīdi. Repšes agrīnais darbs Ugunszīme (1990) ir mēģinājums attēlot disidentes, tulkotājas Maijas Silmales sarežģīto raksturu un dzīvi (jāpiebilst, ka Maija Silmale nomira 49, nevis 39 gadu vecumā). Mākslinieciski spēcīgs ir Repšes sirreālais stāsts Vestsaidas dārzs krājumā Septiņi stāsti par mīlu (1992), kas vēsta par cilvēkiem, kas kopj dārzu, un cilvēkiem, kas posta dārzu. Postmoderni konstruētajā Repšes romānā Īkstīte (2000) uzpeld vēl viena retāk cilāta latviešu sociālā problēma, proti, karos un deportācijās zaudēti tūkstoši jauno vīriešu, un rezultātā mūsdienu jaunie vīrieši ir izkauto vīriešu dēli, kurus uzaudzina sievietes (364). Viens no Repšes personāžiem, Amēlija, spriež: redz’, bez vīriešiem vīrieši izaug mīksteni kā pūpēži (Īkstīte, 127)

Lūses piedāvātais redzējums grāmatas gaitā izkristalizējas pamazām. Autoru, kuru literāros darbus viņa izmanto politisko kolīziju analīzei un ilustrācijai, ir daudz, bet Lūses vada zvaigznes, šķiet, ir Andrievs Niedra (minēts 37 reizes), Kārlis Zariņš, Anna Brigadere, Jānis Veselis, pa daļai arī Jānis Krēsliņš un, protams, Alberts Bels. Tie arī ir atkārtoti un visbiežāk citētie autori. Viņu darbos Lūse mērķtiecīgi meklē tekstus, kas atbilst viņas teorijai par padošanos liktenim kā iezīmīgāko nācijas īpašību. Ar šo tekstu palīdzību viņa it kā veido pretēju modeli, pati savu latvieša tēlu, brīvu no kolonizācijas uzspiestā zīmoga. Šāds cilvēks būtu neatkarīgs, stipru gribu, paļautos tikai pats uz saviem spēkiem, īsts Raiņa dzejoļa Pats prototips, kas nepadotos liktenim. Atkārtoti Lūse runā par neizglītotiem, pusinteliģentiem, par muļķiem, lētticīgiem un naiviem. Antitēze tiem būtu izlase. Bet izlase nav tauta. Un tauta grib izdzīvot. Padošanās liktenim nav tikai negatīva, jo tā ietver izdzīvošanas gribu, izturību, sīkstumu un zināmu gudrību – īpašības, kas varētu būt bijušas vitālas tautas pastāvēšanā. Ļoti iespējams, ka mums šādu izdzīvotāju bijis pārāk daudz, tādēļ Lūses grāmatā vesela nodaļa par kolaboracionistiem. Bet iespējams arī, ka mums vajadzīgi abi – cīnītāji un izdzīvotāji. Vajadzīga arī lielāka tolerance.

Jautājumu, ko īsti Dace Lūse uzskata par ideoloģiski pareizi ievirzītu rakstnieku, vislabāk atbild viņa pati, raksturojot Kārļa Zariņa tēlotos cilvēkus, kas meklē jaunās valsts Latvijas sabiedrības orientāciju uz kaut ko kopīgu, šīs kopīgās sajūtas, kas var sublimēties iepriekšējo paaudžu tradīciju, tikumiskās stājas, ētisko vērtību restaurācijā un tad atrisināties vienotās politiskās nostādnēs (202).