DZEJNIECE UN MĀKSLINIECE MAIJA MEIRĀNE

Viņa ir tautastērpā, smagnējais audums kustas viegli, viņai ejot, viņa šai tērpā jūtas brīva un īsta, viņa – latviete, dzejniece un māksliniece Maija Meirāne. No visām man pazīstamajām latviešu dzejniecēm tieši Maiju redzu ar latviešu tautastērpu īpaši saderīgu, bet neba jau tālab vien, ka viņas dzejā tik brīnišķīga un izsmalcināta latviešu valoda, tik daudz latviskās pasaules priekšstatu, arī maz pazīstamu. Meirānes latviskums ir dziļdziļuma, tāds, kam pat nevajag izskaidrojuma, tā esamību apliecina viņas dvēseles kustību nospiedumi, viņas vārdi un grafikas darbu līnijas. Viņas latviskums nav pārdzintarojies žēlabās par „tur” un „te”, tas ir sāpoši dzīvs, šodienīgs un redzīgs, dzirdīgs.

Būdama droša savā latviskumā, Maija Meirāne ir atvērta arī pārējai pasaulei, tās gara dzīves dažādajām izpausmēm (viņa ir arī tulkojusi cittautu dzeju latviski). Tik labi to pateic Maija pati šajā Jaunās Gaitas numurā iespiestajās rindās: ... ticu vārdu spēkam / tas uzliesmos vienmēr no jauna / kad Rilke un Eliots dziedās pasaules valodās / kad kaut kur Vidzemē ausīs / jauno rakstnieku rīts.

Maijas Meirānes dzejoļi var būt tieši un viegli uztverami, vieliski, tie var būt arī aizplīvurojušies, minamas mīklas. Viņā sadarbojas spēcīgs intelekts ar dziļām jūtām. Te ir gan vizuālais, gan skaniskais, kā to jau atzīmējusi viedā zinātniece Janīna Kursīte Meirānes dzejas krājuma naktsvēstules priekšvārdā.

Plakātismu un uzsaukumus Maijas Meirānes dzejā neatrast. Tā ir tīra un īsta dzeja, gardums un prieks poēzijas mīļotājiem un sapratējiem. Viņa prot apstādināt, noķert mirkli, kurā trīsuļo pasaule, un viņa prot apturēt pasauli, lai satvertu mirkli, to vienu vienīgo, kurā ir dvēseles duravas. Maija Meirāne savā dzejā ir PATI SAVA, svaiga.

* * *

Rīgā dzimusī Maija Meirāne (īst.v. Maija ­Šlesere, dzim. Krustāne) ASV beigusi (1958) Džona Hopkinsa Universitātes (Johns Hopkins U.) Merilandes mākslas un grafikas nodaļu (Maryland Institute College of Art) ar BFA (Bachelor of Fine Arts) grādu un Rodailendas (Rhode Island) mākslas skolu ar maģistra jeb MFA (Master of Fine Arts) grādu (1966). Piedalījusies ar saviem darbiem mākslas izstādēs, darbojusies par dekoratori Bostonas latviešu teātrī, bijusi Bostonas latviešu skolas pārzine, mācījusi ASV austrumkrasta latviešu vasaras vidusskolā „Beverīna,” bijusi lektore 3x3 nometnēs, mākslas recenzente laikrakstā Laiks. Īpaši izceļams un cildināms ir Maijas Meirānes darbs LaRAs Lapas (Latviešu rakstnieku apvienības trimdā izdevums) redaktores amatā pēc Jāņa Gorsvāna nāves, izveidojot saturā daudzpusīgus un interesantus žurnāla laidienus. 1988.gadā iznāk Maijas Meirānes pirmais dzejoļu krājums Dūmistaba (izdevis Valters Ziediņš, Toronto), kas 1989. gadā saņem PBLA Kultūras fonda balvu literatūrā. 2002.gadā „Nordik” apgāds laiž klajā Meirānes dzejas grāmatu naktsvēstules. Abus krājumus rotā dzejnieces pašas grafikas darbu attēli. 2006. gadā „Nordik” izdod dzejnieces Valdas Dreimanes piemiņai veltītu krājumu ar nosaukumu Kad dzīvošu otru reizi, par ko tā sastādītāja, komentāru autore un bibliogrāfijas sastādītāja Maija Meirāne 2007. gadā saņem otru PBLA KF balvu. Tai pašā gadā par darbu literatūrā un žurnālistikā viņai piešķirta Ērika Raistera Piemiņas fonda balva (skat. JG251:16-17).

Bet Maija Meirāne nedzīvo no dzejas un mākslas vien, līdztekus tecējusi „parastā dzīve”. Laulībā ar Dr. med. Juri Šleseru (kopš pensionēšanās kuplinājis JG saturu ar vēstures tematiem veltītām apcerēm), izaudzināts dēls Andris, kuram ar dzīvesbiedri Māru (dzim. Erkmani) nu jau trīs atvasītes.

Baiba Bičole

Jaungaitnieces Baibas Bičoles dzejdarbi publicēti grāmatās Aprite (1966), Ceļos (1969), Buŗot (1976), Griežos (1981) un Atgriežos (1991). Baiba ilgus gadus ir latviešu avīzes (ASV) Laiks redaktore.

 

 

 

Māris Brancis

AR PAGĀTNI KABATĀ

Gleznotāja Voldemāra Avena jubilejas izstāde LNMM, Rīgā (2009.16.VII-23.VIII).

Arhitekts, gleznotājs un dzejnieks Voldemārs Avens ir viens no tiem trimdiniekiem, kuri pagātni nēsā kabatā caurā kā dunci (dzejolī „Gudrais papagailis Čārlijs”). Kaut arī viņš aicina pagātnei uzlikt vāku (turpat), tomēr sendienas visu mūžu, gribot vai ne, ir bijušas katrā viņa solī. Pagātni nevar padarīt par nebijušu – ne trimdinieks, ne latvietis dzimtajos krastos, lai kā kāds vēlētos aizmirst kā nebijušu vai kā neatminēšanās vērtu. Pagājība mūs baro, mēs no tās esam izauguši un tās piesātināti. Jā, arī bagāti. Garīgi, protams. Par to visu jādomā, skatot Voldemāra Avena 85 gadu jubilejas izstādi, kas jūlijā un augustā bija skatāma Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā.

Jubilārs Jaunās Gaitas lasītājiem ir labi pazīstams kā žurnāla mākslas nodaļas redaktors un apcerējumu autors, tādēļ ne biogrāfijai, ne mākslas gaitām nepieskaršos – nejūtos kompetents, bet aprobežošos ar savām personīgām pārdomām.

Nelielā zālīte, kas atvēlēta Voldemāram Avenam, ir pārlieku maza, lai gūtu kaut cik pilnvērtīgu priekšstatu par mākslinieka daiļrades līkločiem, kaut arī eksponēti vairāki agrāku laiku darbi (vilinājums ir liels dziļāk iepazīties ar viņa gleznotāja gājumu). Tas ir tikai ieskats viņa radošajā dzīvē (tiesa, Latvijas skatītājam Voldemārs Avens droši vien zināms kopš gleznotāja pirmās uzstāšanās dzimtenē 1991.gadā, kad viņš, viens no pirmajiem trimdiniekiem, sadūšojās rādīt savus darbus to dienu dzimtenei visai dramatiskajā laikā).

Vispirms izstāde atklāj, ka tās autors, no Latvijas skatītāju viedokļa raugoties, ir citā mākslas pasaulē audzis, svešā kultūrā briedis. Tas devis viņam izteiksmes plašumu, brīvību. Voldemāram Avenam nav nekādu šķēršļu modernās mākslas parādības pieņemt un sevī pārradīt, reizē paliekot patstāvīgai, citu neiespaidotai personībai (pilnīgi no mākslas pasaules iespaidiem neviens nav izbēdzis), kas neaizmirst savas saknes, savu pagātni. (Tomēr gleznotāju nav savaņģojušas dzimtenes glezniecības tradīcijas, kas uzliktu šķēršļus radošajai pašizpausmei.) Viņā ir savienotas divas visai grūti savienojamas lietas – brīvība un sasaistītība. Šajā sakarā profesora Jāņa Siliņa apcerējumā (Latvju Māksla, 1979,6) izlasīju Voldemāra Avena izteikumu: Pats galvenais ir mākslinieka brīvība: brīvība mainīties, brīvība domāt, brīvība meklēt un atrast vai neatrast... galvenais – būt pašam.

Brīvība izsakās arī spējā pieņemt savu izcelsmi un, nevicinot Latvijas karogu, ienest mākslā savu nacionālo savdabību kā individuālo iezīmi. Sekojot modernās mākslas valodas specifikai, Voldemārs Avens atradis un iestrādājis gleznās tādas Amerikai pasvešas, netipiskas arhitektoniskas detaļas (durvis, piemēram), kas savā uzbūvē norāda, ka to autors ierosmi guvis tālajam kontinentam neierastā kultūrvidē. Arī krāsu pielietojums ir savādāks nekā amerikāņu glezniecībā izplatīts. Ar šo soli pasaules kultūru Voldemārs Avens paplašinājis ar latvisko dzīves izpratni un uztveri, arī trimdas dramatismu. Citādāk arī nevarēja būt – māksliniekam vajadzēja atrast savu balsi lielajā Amerikas kopkorī, ja gribēja sevi apliecināt kā radoši neatkarīga personība. Tādējādi gleznotājs apstiprināja savu sasaisti – viņš nevar izkāpt no sevis un nostāties pret savu piederību, noliegt savu pagātni. Nacionālās „važas” viņu padara par neatkārtojamu parādību mākslā. Šķiet, tas ir personīgās spīts un laikam „elles ķēķa” svētīgs mantojums. (Tur radās krietna rinda radošu personību, kas dzejā, prozā un mākslā apvienoja nacionālo ar moderno).

Brīvība un pagātnes važas nav vienīgās pretējības, kas apvienojušās Voldemāra Avena mākslā. Ļoti būtiska ir viņa glezniecības forma. Tā ārēji ir raupja, šķietami nevērīga, krāslaukumos lapidāra. Raupjumu pastiprina arī biezās faktūras, glezniecībai pasvešu materiālu izmantošana. Tas pats sakāms par krāsu uzlicienu. Otas kustības uz audekla liekas vietām paviršas. Taču pēc savas būtības Voldemāra Avena māksla ir ļoti jūtīga. Ārējā forma ir kā aizsargbruņas, lai svešs skatiens neievainotu dvēseli.

Viņa gleznas var būt kā ar cirvi iztēstas – lieli gabali, neuzmanīgi cirsts. Turpat iepretim ir maigi krāsu salikumi, gluds gleznojums. Abstrakcijai tuva forma sabalsojas ar reālās pasaules attēlojumu.

Pats mākslinieks apgalvo, ka viņam nav būtisks sižets, stāstījums, viņš visu pateicis ar krāsām. Tomēr viņa darbi atraisa skatītājā emocijas, fantāziju, asociācijas. Arī tās ir pretējības, ko sevī apvieno šī ļoti radošā personība, nerunājot par to, ka glezniecība viņā sadzīvo ar dzeju. Racionalitāte (to laikam devušas arhitektūras studijas) jubilārā koeksistē ar romantisku (ne vienmēr skaļi izpaustu) lirismu, emocionāliem izšļākumiem.

85 gadus vecais jubilārs, kā rāda izstāde, ir jauns garā. Liela daļa gleznu radusies pēdējos gados un pat vēl šogad, kuras tikpat emocionāli spēcīgas un ietilpīgas kā iepriekšējo gadu darbi.

Par mākslas vēsturnieku Māri Branci skat. JG256(2009):51

Voldemārs Avens savā darbnīcā Ņujorkā pag. gs. 60.gados

PAR AIGARU KILDIŠU

Latviešu sabiedrībā un presē visumā maz pazīstamais gleznotājs, scenogrāfs, mūzikas grupu dalībnieks un dažādu mākslas aktivitāšu organizators Aigars Kildišs 80.gadu vidū nonāk Ņujorkas mākslas dzīves iedvesmojošajā vidē Manhatenas (Manhattan) austrumu lejasgalā (Lower East Side), kur tolaik dzīvošana ir samērā lēta un radošā dzīve, īpaši mākslas avangardisms, sit augstu vilni. Visās malās nelielas mākslas galerijas un teātri, grāmatveikali un antikvariāti, bohēmiski restorāni, slaveni naktsklubi. Aigars Kildišs ātri vien ne tikai iekļaujas šī saistošā lielpilsētas rajona krāšņajā sabiedrībā, bet izceļas ar savu ievērojamo mākslinieka talantu, arī ar organizatora spējām, ātri vien kļūst par šīs Ņujorkas daļas mākslas pasaules neatvietojamu sastāvdaļu. Vietējās mākslas galerijās redzamas viņa parasti abstraktās, brīvā stilā veidotās gleznas un zīmējumi. Viņa sirreālajās vīzijās jaušama nihilistiska iznīcības, sagrāves pieskaņa. Viņa gleznošanas metodi varētu dēvēt par stream of consciousness jeb apziņas plūsmu. Ņujorkas dzīves posmā Kildišs atrod domubiedrus visvairāk mūziķu, aktieru un gleznotāju sabiedrībā, piedalās rokgrupās – gan kā mūziķis, gan arī to organizētājs, ņem dalību kabeļtelevīzijas uzvedumu un video filmu veidošanā, sastrādājas ar tādām popzvaigznēm kā Karen Finley, Harry Kipper (Martin von Haselberg), Tom Murrin (Alien Comic) u.c. Mākslinieks starplaikā iegūst divus akadēmiskus grādus „daiļajās mākslās” (Fine Arts) plaši pazīstamajā Čikāgas Mākslas institūtā (Art Institute of Chicago) – bakalauru (1975) un maģistru (1979), un pēcāk, nu jau ģimenes cilvēks, apmetas uz dzīvi šoreiz nevis Ņujorkā, bet ārpus tās – mākslinieku iemīļotajā Hudsonas (Hudson) miestā. Šajā JG numurā reproducētais Aigara Kildiša darbs piesaista ne vienu vien apbrīnotāju Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) biedru saietā Katskiļu kalnos 2008.gada rudenī.

Voldemārs Avens

 

Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis.