Jaunā Gaita nr. 261. vasara 2010

 

 

Linda Treija

TRĪS KUMOSI MĀKSLAS...

 

No kr.: Linda Treija, Sandra Milevska. Fonā Lindas Vasara. Filadelfijā, 2010.II

Ar tādu nosaukumu šā gada 20. februārī atklāja trīs mākslinieču – Sarmas Muižnieces Liepiņas (Bostona, MA), Kristas Nīgales (ME) un Lindas Treijas (Houston, TX), izstādi Brīvo letu biedrībā Filadelfijā. Ideja par šo izstādi jau virmoja gaisā no 2009. gada pavasara, kad Uģis Nīgals, apmeklējot izstādi Latvian Dimensions: Contemporary Installations and Sculpture – Washington, DC, piedāvāja izstādīties Filadelfijā. Tā mēs kopā ar Sarmu, spītējot sniega vētrām un tālajam ceļam, devāmies no Bostonas uz Filadelfiju iekārtot izstādi Trīs kumosi mākslas. Jāsaka, ka Filadelfijas latviešu sabiedrība izceļas ar savu aktīvo kultūras dzīvi, it sevišķi vizuālās mākslas jomā. Jau divus gadus rudeņos Uģis Nīgals un Aina Berķe organizē nozīmīgu mākslas izstādi biedrības telpās, kurā piedalās daudzi latviešu mākslinieki no visas Amerikas. Pats nams ar 50. un 60. gadu interjēra iezīmēm, antīkajām, pagājušā gadsimta sākuma gleznām, melnbaltajām fotogrāfijām no biedrības pirmsākuma laikiem, veco bibliotēku ar augstajiem, ornamentiem rotātajiem griestiem, lielajiem logiem ar skatu uz Filadelfijas augstceltnēm un kičīgi aizkustinošo, bet reizē draudzīgi pievilcīgo bāru ir brīnišķīga vieta radošām norisēm, sanākšanai kopā, mākslai un kultūras dzīvei. Lielā zāle 2. stāvā vairāk ir piemērota teātra izrādēm, nevis galerijas tipa izstādēm. Tomēr, ar savu plašumu un iespējām izmantot pārvietojamās sienas tā ļauj pilnībā pārvērsties par vēlamu telpu mākslas darbu izstādīšanai.

Pie sienas ar logiem bija apskatāmi Sarmas Muižnieces Liepiņas darbi. Sarmas pasteļi ir koši krāsaini, pilni dažādības, bet reizē, atļaušos teikt, „sarmiski“ atpazīstami. Tajos atsaucas viņas aizraušanās ar vārdu spēlēm, neordinārā pieeja un izpratne par lietām, vietām un situācijām. Vai gan savādāk mūsos cieši acīs skatītos pūra tīnes vāks (Pura Tīns) un zivs – megalops, cieši sasaistīts ar koka karoti un tīģerādiņu, skumji manevrētu citronu un citu garšvielu ierāmējumā (Peldot ar koka karoti un tīģeri)? Sarmas darbiem lielu nozīmi piešķir nosaukumi. Pāris abstraktās gleznas, izlasot nosaukumus, uzbur reālas un pat reizēm ikdienišķas ainas – Krāsošana līnijām, Kādas krāsas tērpsim šovakar?, Siltums. Pastelī Kut! dominē abstraktas, bet reizē ļoti organiskas formas, kuras, kā pati Sarma piebilst, bieži rodas tikai tad, kad ir jautrs un labs noskaņojums. Tad nāk „dzīvnieku stūrītis“ – darbos Viesi! Kurus traukus?, Pavārgrāmata! Kur atkal nolikta? un Uz dīvāna, zem dīvāna kaut kas pavīd no latviešu tautas pasakām, Latvijas sarkanās grāmatas un sadzīves problēmām. Pirms izstādes atklāšanas bija iespējams noskatīties Jāņa Streiča filmu Rūdolfa mantojums, kas bija jautra, reizēm smieklīga, bet dvēseli un sirdi aizskaroša filma. Tagad, to atceroties, es pieķeru sevi pie domas, ka Sarmas darbi manī izsauc līdzīgas izjūtas. Jautrais, asprātīgais un ironiskais klājas slāņos ar patieso un reālo dzīves izjūtu. Kā pati Sarma saka: Labprāt ticu vistrakākajām ainām, visveiklākajām personifikācijām. Lai atdzīvojas, kā Klāva Elsberga dzejolī, ne tikai gari, bet arī kartupeļi! (intervija JG249).

Kikai Nīgalei bija daudz neliela formāta darbi, kuri žilbināja ar savu krāsu kolorītu. Pāris gleznas gleznotas eļļas tehnikā, bet vairākums darbu bija tonētu papīru kolāžas. Visus mākslas darbus vienoja tēma – dzīvnieki. Eļļas darbos attēlotās, ļoti tuvu pievilktās dažādu dzīvnieku acis, gleznotas reālistiskā manierē, uz skatītāju atstāja ornamentālu un dekoratīvu gleznu iespaidu (Eye of Eagle, Eye of Ocelot, Eye of Whooping Crane, Eye of Orangutan). Nelielā formāta kolāžas (vairumā 24 x 16 cm) atklāj mākslinieces aizraušanos ar krāsu attiecībām. Bieži pārdrošo un nepierasto krāsu savienojumi spēlē noteicošo lomu darbos, piemēram, rozīgi lillīgais fons, uz kura ģeometriski vienkāršots ziloņa siluets brūnganā krāsā ar dzeltenīgu akcentu (Elephant). Tēlu formas tiek veidotas, līmējot tonētos papīrus kārtu kārtām, tā panākot nedaudz telpisku iespaidu, kuru var nojaust tikai apskatot darbus klātienē. Kikai krāsu attiecības šajos darbos ir daudz nozīmīgākas nekā formas un kompozīcijas izpēte. Viselegantākā kompozīcijas, formas un krāsu ziņā liekas pingvīnu sērija, Penguin, Green, Penguin Pair, Yellow, Penguin Pair, Green and Yellow. Putnu formas vienkāršotas līdz plūstošām, ģeometriskām līnijām un laukumiem, kurus var uztvert gandrīz kā dekoratīvi abstraktus attēlus. Kikas darbi tiek raksturoti kā prieka, enerģijas un drosmīgu krāsu pilni. Tam var pilnībā pievienoties.

Man, Lindai Treijai, izstādē bija trīs liela formāta un trīs nedaudz mazāki darbi (70 x 100 cm). Par zīmējumiem tos var nosaukt visai nosacīti, jo tajos redzami dažādu tehniku un materiālu savienojumi. Galvenokārt vecu avīžu, ietinamo papīru kolāžas, uz kurām vēlāk veidots zīmējums. Izmantoti pasteļi, krāsainie zīmuļi, vienkāršais grafīta zīmulis, ogle un akrila krāsas. Tie varbūt nav nekādi jauni atklājumi, bet drīzāk meklējumi kā padarīt mākslas darbu un tā virsmu izteiksmīgāku. Jāatzīst, ka blakus Sarmas darbu nosaukumiem, šo darbu nosaukumi izliekas ļoti vienkārši un pierasti. Drīzāk tie ir noskaņas un stāvokļa vienkāršoti apzīmējumi. Darbā Vēsi… dominē vēsi zilais kolorīts un aukstums dveš ne tikai no ziemas ainavas aiz loga, bet arī guļošās sievietes apsarkušā deguna, ceļgaliem un pozas. Lielformāta zīmējums Vasara ir apstrādāts ar dedzināšanas tehniku, kas pastiprina silto krāsu kolorītu. Mani aizrauj un interesē kādu formu un krāsu pieņem dažāda veida papīri, tos dedzinot un karsējot. No ceļojuma iespaidiem Teksasas rietumos un Meksikā radušies darbi – Teksasa I, Teksasa II un Sapnis. Lai padarītu pieņemto taisnstūra mākslas darbu formātu interesantāku, dažreiz zīmējumi „iziet ārpus rāmjiem“. Darbā Sapnis abos sānos turpinās avīzes kolāžas, uz kurām piestiprinātas nelielas ainas no Meksikas iespaidiem. Krāsains lakats, piestiprināts vienā stūrī zīmējumam Vēsi…, atkārto mākslas darbā attēloto lakatu ar rozēm. Tas rada nepierastāku un intriģējošāku skatu uz darbiem. Tā kā tie bija lielformāta darbi, tad darbi iederējās un spēja aizpildīt lielāko zāles sienu.

Iekārtojot izstādi, atklājām, ka vislabāk tā ir pārredzama no nelielās skatuvītes, kur arī izveidojām mājīgu atpūtas stūrīti ar tepiķi, galdu, krēsliem un Vijas Vētras fotogrāfiju no 70. gadiem. Sēžot tur kopā ar draugiem, iedzerot vīnu un vērojot izstādītos darbus, pārrunājot šo un to, pārņēma sajūta, ka tieši šādu notikumu un brīžu dēļ ir vērts pārvarēt lielus attālumus, kāpt galvu reibinošā augstumā, lai piekārtu gleznas, mazgāt sienas, maz gulēt un uztraukties, kā tas viss izskatīsies kopā. Tas bija piedzīvojums pats par sevi un cerams, ka izstāde bija piedzīvojums arī skatītājiem. o