Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011

• Čehijā Lienei Kalnciemai 1. vieta konkursā Petr Eben International Organ Competion.

• 1. vieta un vijolnieka Miroslava Lavrinoviča speciālbalva 17 g.v. Magdalēnai Gekai vijolnieku/altistu konkursā Švarcvaldē.

• Bostonas Latviskā mantojuma fonda Oskara Ozola balva ($1 000) Simonai Tālbergai, vijoles spēles un stīgu instrumentu pedagoģijas maģistrantūras studentei „Longy” Mūzikas skolā Bostonā.

• Spēlmaņu naktī (23.XI) par mūža ieguldījumu – aktierim, režisoram, teātra vēsturniekam Kārlim Pamšem. Labākā izrāde – Gogoļa Mirušās dvēseles (rež. Kirils Serebreņņikovs), gada aktieris – Kaspars Znotiņš (par Imanta Ziedoņa lomu Ziedonis un Visums JRT), gada aktrise – Daiga Kažociņa (Katrīna Davida Oberna Pierādījumā LNT), gada režisors – Viesturs Meikšāns (Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās Valmieras Drāmas t.).

• Mārtiņam Kuišelim Dizaina konkursā Gada balva par foto sēriju Nakts ota.

• The Economist premjēram Valdim Dombrovskim piešķīris Hudīnī (Houdini) balvu par brīnumaināko politisko izdzīvošanu (2010.17.XII), bet Igaunijai un Luksemburgai – Paraugbērna titulu.

• Latvijas Gada balva sportā 2010 tāllēcējai Inetai Radēvičai (skat. arī 64.-65. lpp.) un skeletonistam Mārtiņam Dukuram.

• Gonkūra prēmija Velbekam (Michel Houllebacq) par La Carte et le Territoire (Teritorijas karte) – asi satīrisks teksts par Francijas mākslas un smalko aprindu pasauli (skat. portāla www.satori.lv  arhīvu).

• Nobela prēmija literatūrā peruānim Ljosam (Jorge Mario Pedro Vargas Llosa) – nedaudzi prozas darbi latviskoti – Zaļā māja (La casa verde), Kapteinis Pantalons (Pantaleón y las visitadoras), Pilsēta un suņi (La ciudad y los peros). Pēc prēmijas saņemšanas izdots jau nākošais romāns (500 000 eks.) – El sueño del celta (Ķelta sapnis).
   

(re) (bs)

 

 

J A U N I Z D E V U M I

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Kanādas grāmatu apgāds „Guernica” izdevis Edvīna Raupa dzejas krājumu Then Touch Me Here (tad pieskaries šeit) Margitas Gailītes tulkojumā, savukārt prozas antoloģijā Best European Fiction 2010 angļu valodā publicēts Noras Ikstenas stāsts Elzas Kugas vecuma neprāts, arī Gailītes tulkojumā. Bez tam izdevniecības „Dalkey Archive Press” mājaslapā ievietota intervija ar Noru Ikstenu, kurā viņa stāsta par latviešu mūsdienu literatūru un tās vietu Eiropas literatūras kontekstā.

Somijā izdots mācītāja Jura Rubeņa un mākslinieka Māra Subača grāmata Kahdeksäs päivä (Domas un līdzības) Hovila (Mirja Hovila) tulkojumā. Šī izlase vispirms tika izdota angļu valodā ASV ar nosaukumu Finding God in a Tangled World, un to ASV interneta žurnāls Spirituality & Practice bija ierindojis 2007. gada labāko garīgo grāmatu sarakstā.

Rietumungārijas U. Urālistikas katedras izdevniecība laidusi klajā neliela formāta grāmatiņu par Latvijas vēsturi pirms II Pasaules kara – tulkotājas Silvijas Ģibietes un Rietumungārijas Universitātes lektores, publicistes Lāsmas Ģibietes kopdarbu Az örökre elveszett hazáért. Az 1939-es év Lettországban és Liepājában (Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un Liepājā), kas stāsta par vācbaltiešu izceļošanu no Latvijas uz Vāciju 1939. g. nogalē, paklausot Hitlera aicinājumam.

(vg)

 

DZEJA – Lai arī latviešu dzejas meistars Imants Ziedonis veselības dēļ vairs nevar radīt jaunus dzejoļus, tomēr strādājot kopā ar Liānu Langu, krājumā Vēl ko ir apvienoti apmēram 100 agrāk nepublicēti dzejoļi un aforismi, kas spilgti apliecina Ziedoņa talantu, dzejas rotaļīgumu un latvisko filozofiju.

Austrālijā mītošās rakstnieces un mākslinieces Lidijas Dombrovskas dzejoļu krājums Ausmojums pār atvariem ir autores septītais un otrais Latvijā izdotais, kurā sakopoti līdz šim nepublicēti, jaunradīti dzejoļi, sacerēti galvenokārt pēdējo sešu gadu laikā.

Leģendārās filmas Tās dullās Paulīnes dēļ režisore Vija Beinerte izdevusi grāmatu Klusumā sadzirdēt, kurā sakopoti viņas dzejoļi un esejas, kas radīti dažādos laikos un dvēseles noskaņojumos, galvenokārt brīžos starp nomodu un sapni.

Krājumā Es jums dāvinu pēdējo naktsvijoli lasāmi Skaidrītes Kaldupes visjaunākie pēdējos divos gados radītie dzejoļi.

Savukārt grāmata ar lakonisko nosaukumu dz. ietver Rūtas Mežavilkas dzejoļus, ko autore sarakstījusi laikā no 2005. līdz 2009. gadam. Tā ir sava veida dienasgrāmata – norādītais laiks un vieta it kā ierāmē pārdomu mirkļus, kuros izšķīlusies dzeja.

Gleznotājs, komponists un dzejnieks Jānis Anmanis pievērsies haikām, kas kopā ar dažādu gadu bildēm ievietotas miniatūrsējumā Bildes un haikas.

Četri autori - Pidragors, Herpe, Dr. Maize un Melone, protestējot pret latviešu dzeju, izdevuši ironisku krājumu Praktiskā dzeja. Es stāstu dzērvēm par internetu – parodiju par mūsdienu dzejas tendencēm. Ja latvju dzejnieki steidzami nesāks dzīvot starp cilvēkiem un izdevēji nepārstās sūknēt naudu no Kultūrkapitāla fonda, viss beigsies ar Jāņa Rokpeļņa vārdā nosauktas pirmās apmetnes izveidi uz Marsa, saka viens no autoriem – Pidragors (Jānis Liksts).

(vg)

 

PROZA – Maija Krekle grāmatā Mīlestības skartie sakārtojusi 26 mīlas stāstus, tā pierādot, ka mīla dara brīnumus. Šie stāsti nav izdomāti, tiem par pamatu ņemta latviešu rakstnieku un dažādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku personīgā dzīve. Krišjānis Barons, Matīss Kaudzīte, Plūdons, Zigfrīds Anna Meierovics, Milda Grīnfelde, Viktors Eglītis un daudzi citi iepazinuši mīlestības uzliktos pārbaudījumus.

Vai 2010. g. decembra pašās beigās iznākušais Otto Ozola provocējošā stilā rakstītais politiskais piedzīvojumu romāns Latvieši ir visur tiešām satricinās ne tikai literāro pasauli, bet arī sabiedrisko domu, kā to paredz izdevēji? Grūti teikt, bet vairāki eksperti jau izteikušies atzinīgi. Literatūrkritiķis Guntis Berelis apgalvo, ka līdz šim pie mums šādā manierē neviens nav mēģinājis rakstīt, bet lasāmgabals patiesi aizraujošs. Grāmatā pirmo reizi vienkopus salikti gandrīz visi neparastākie fakti par latviešu dēkaiņiem 20. gs.; autors pauž citādu skatījumu uz PSRS sabrukumu un neatkarības atjaunošanu.

Iznācis jau 5. latviešu jaunākās īsprozas sakopojums kopš 2006. g. – Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē 2009-2010, kurā iekļauti 15 ceļabiedru Ingas Ābeles, Andra Akmentiņa, Mairas Asares, Gunta Bereļa, Māra Bērziņa, Gundara Ignata, Ilzes Jansones, Ilzes Ķīķeres, Ievas Plūmes, Pētera Pūrīša, Jāņa Rokpelņa, Agneses Rutkēvičas, Madaras Rutkēvičas, Jura Zvirgzdiņa un Ingas Žoludes darbi.

Pirms pāris gadiem rakstnieces Annas Skaidrītes Gailītes rokās nonāca kādas sievietes dienasgrāmata. Tagad tā pārtapusi grāmatā Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā – dramatisks vēstījums par skaistas un talantīgas sievietes dzīvi gandrīz visa 20. gs. garumā, ietverot Latvijas brīvvalsts laiku, skaistos radoša darba un mīlestības piesātinātos jaunības gadus Beļģijā, padomju totalitārās sistēmas nežēlīgos līkločus un dzīvi Latvijā pēc Atmodas.

„Apgāds Zvaigzne ABC” lasītājiem piedāvā simto e-grāmatu – Valda Rūmnieka un Andreja Miglas romānu Čaks, kas ir aizrautīgs, noslēpumiem pārpilns dzejnieka dzīvesstāsts. Pirmo e-grāmatu apgāds izdeva 2010.8.III. Pērkot e-grāmatu pirmo reizi, ir jāreģistrējas interneta grāmatnīcā <www.gramatuklubs.lv>

(vg)

DAŽĀDA SATURA – Valstssvētku laikā Toronto tika atvērta mākslas kritiķa Nikolaja Bulmaņa grāmata No vienas puses tā... Refleksijas par mākslu trimdā, Latvijā un pasaulē (Mansards 2010), ko sastādījusi un rediģējusi mākslas zinātniece Gundega Cēbere un kurā iekļautas esejas par trimdas māksliniekiem, kā arī trimdas, Latvijas un pasaules izstāžu apraksti, tos papildinot ar mākslas darbu reprodukcijām no Ingrīdas un Nikolaja Bulmaņu privātkolekcijas. Šī ir pirmā grāmata sērijā „Trimdas māksla rakstos un attēlos”.

Tapusi jauna grāmata par dzejnieci Aspaziju –Aspazija? Aspazija..., un tās autore Majoru pamatskolas skolotāja Ināra Andžāne, grāmatā ievietojot tikai nelielu daļu no saviem darbiem par dzejnieci, cer, ka šis izdevums dos ierosmi jauniem meklējumiem visiem tiem, kam tuva literatūra.

Apsveicams ir divu jaunu literatūras zinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres mēģinājums mūsdienu jaunajai paaudzei parādīt, ka starp mums dzīvo viens no izcilākajiem Cilvēka un Laika interpretiem – filozofisks rakstnieks, intelektuālis Alberts Bels, grāmatā Alberts Bels katrai no sava skatu punkta aplūkojot izcilā latviešu rakstnieka Alberta Bela daiļradi.

Laimdotas Sēles vēsturisko romānu Cērt zibens Marmalē par Livonijas ordeņa laikmetu senajā Kursā un tikko dibinātajā Ventspils pilsētā atzinīgi vērtē arī vēsturnieki.

Vēl viens vēsturisks romāns ir Artura Heniņa Velnakmens veļas, kas vēsta par latviešiem Krievijā 20. gs. 30. gados. Sekojot Krievijā bez vēsts pazudušo tautiešu pēdām, autors iepazinis latviešu lielākās un darbīgākās kopienas ciešanas noziedzīgajā režīmā. Šīs liecības aizvedušas līdz vislielākajam latviešu kopkapam Piemaskavas Butovas mežā.

Montreālā dzīvojošās Ilses Zandstras (dzim. Ilze Zālīte) autobiogrāfiskais romāns The Amber Coast: A Latvian Family’s Journey dod iespēju arī angliski runājošiem (un lasošiem) ļaudīm iepazīt latviešu pārdzīvojumu pilno dzīvi no pirmās brīvās Latvijas laikiem, izejot cauri bēgļu gaitām un dzīvei trimdā, kas Zālīšu ģimeni aizvedis uz Poliju, Vāciju, Zviedriju un Kanādu, līdz tagadējiem laikiem brīvību atguvušā Latvijā.

(vg) 

 

TULKOJUMI – Grāmatā Raudzes pirmoreiz latviski publicētas franču 16. gs. domātāja Montēņa (Michel de Montaigne) esejas no trešās grāmatas Dagnijas Dreikas tulkojumā.

Lietuviešu rakstnieka Petra Dirģēlas Baltijas triloģijas romāni Slēptais brasls, Joldijas jūra un Ancilus ezers (tulk. Talrids Rullis) nebūt nav naiva tīksmināšanās par Lietuvas dižo pagātni – tajos skatīta visa 15.-17. gs. Baltijas vēsture.

Ievērojamā austriešu klasiķa Cveiga (Stefan Zweig) biogrāfiskie darbi par divu karalieņu traģisko dzīvi: Marija Stjuarte (Mary Stuart) – par Skotijas karalieni (tulk. Inga Dalbiņa), un Marija Antuanete (Marie Antoinette. Bildnis eines mittleren Charakters) – par Francijas pēdējo karalieni (tulk. Ilona Brūvere).

Londonas U. vēstures profesora Faidžīsa (Orlando Figes), kas jau vairākkārt rakstījis par Krievijas vēsturi, Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievijā (The Whisperers) (tulk. Silvija Brice) stāsta par vienkāršu cilvēku dzīvi tādā pasaulē, kur visi baidījās izteikties un sabiedrība runāja čukstus, vai nu lai pasargātu draugus un tuviniekus – vai lai viņus nodotu.

Valda Ābola tulkojumā lasāmi iecienītā austrāliešu mākslinieka un rakstnieka Tana (Shaun Tan) Aizpilsētas stāsti (Tales from Outer Suburbia), kas ir saistoša dažādu paaudžu lasītājiem. Tans ir austrāliešu bērnu literatūras un grāmatu ilustrācijas lepnums, kam pasaulē pievērsta liela uzmanība. Viņš bija arī viens no 2010. g. Andersena balvas nominantiem, atkārtoti ir nominēts Astridas Lindgrēnes memoriālajai balvai.

Latvieši neatpaliek no pārējās pasaules, Dacei Deniņai pārtulkojot populārā zviedru rakstnieka Lārsona (Stieg Larsson) triloģijas Millennium visas trīs grāmatas - Meitene ar pūķa tetovējumu, Meitene, kas spēlējās ar uguni un tagad arī Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni.

Angļu rakstnieka Pārkera (Derek Parker) Kazanova (Casanova) ir par dramaturgu, matemātiķi, spiegu, stāstnieku un publicistu, kā arī visu laiku dižāko mīlētāju Džakomo Kazanovu (tulk. Karīna Tillberga).

Laikmetīgās mākslas laiž klajā literatūras kritiķa Barta (Roland Barthes) Sēru dienasgrāmatu (Journal de Deuil), ko viņš sācis rakstīt nākamajā dienā pēc mātes nāves. Tulk. Ieva Lapinska (1974-2010; skat. JG262:56).

(vg)

 

M Ū Z I K A – Mūsu folklorā balstītā izrādē No zobena saule lēca, kas notiek četras dienas Valsts svētku laikā stāvgrūdām pilnā Ķīpsalas Hallē, piedalās solisti, vīru koris Gaudeamus, bungu un dūdu grupa Auļi un 18 deju kopas ar vairāk nekā 800 dejotājiem (skat. <www.nozobena.lv>).

Flautiste Liene Sējāne un ģitārists Kristaps Grasis pēdējos gados Eiropā uzstājušies vairāk nekā 250 „modernās kamermūzikas” koncertos.

Liene Sējāne un Kristaps Grasis

Spīķeru koncertzālē Auļu trešā CD Etnotranss (sadarbībā ar vācu Westpark) atvēršana (21.X) izvēršas par vienu no gada skaistākajiem etnomuzikālajiem pārdzīvojumiem.

Pērngad septembrī Japānas-Latvijas Mūzikas apvienības un LV vēstniecības sarīkotajos 1. Latviešu dziesmu svētkos Tokijā mūsu komponistu mūziku, tautas dziesmas un „Dievs, svētī Latviju!” atskaņo japāņu mākslinieki un 32-galvainais japāņu koris „Gaisma” tikai latviešu valodā.

LNO dubultdebija Mocarta Don Giovanni – diriģentam Aināram Rubiķim un mecosoprānam Elīnai Garančai donnas Elvīras lomā. Garanča debitē arī Ņujorkas Carnegie Hall, atskaņojot (25.X) retumu – Masnē (Jules Massenet) operas La Navarraise Anitu, bet gada beigās atgriežas pie savas Karmenas lomas Ņujorkas Metropolitānā. Ņujorkas klasiskās mūzikas radiostacija WQXR nedēļas izceļamo ierakstu ietvarā (17.-23.X) katru dienu pārraida izvilkumus no viņas CD Habanera spāņu valodā.

Soprāns Kristīne Opolais Bavārijas Valsts operā Minhenē dzied titullomu Antonīna Dvoržaka Nārā, bet decembrī LNO – Tatjanu Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā, kā darbība šoreiz noris lielā gultā pāri visai skatuvei – laika ritējumu ļauj nojaust tikai skatuves fons. Ārlatviešiem pazīstamais Egīls Siliņš debitē Oņegina lomā.

Ne tikai starptautiski pazīstamā igauņa Perta (Arvo Pärt) mūziku, bet visu viņa dzīvi stipri ietekmējusi viduslaiku kristīgā mūzika, īpaši gregoriāniskie kanti un vecā krievu baznīcas mūzika. Reliģija un dzīve ir viens un tas pats – tā Perts, kurš 1972. gadā kļūst pareizticīgs, The New York Times Magazine intervijā (2010.17.X).

(bs) (re) (jk)

 

T E Ā T R I S – LNT 92. sezonā starp pirmizrādēm minamas Danskovītes (īstā. v. Anitas Ločmeles) Latgola.lv (rež. Valdis Lūriņš), Gogoļa Ārprātīgā piezīmes (Felikss Deičs), Septiņi Fausti (Viesturs Meikšāns), Raimonda Paula, Liānas Langas un Ingas Ābeles mūzikls Leo. Pēdējā bohēma (Edmunds Freibergs, Ināra Slucka), Kārļa Skalbes Skaldi un valdi (Regnārs Vaivars), Selindžera Frenija un Zuijs (Pēteris Krilovs), Tolstoja Anna Kareņina (Mihails Gruzdovs).

JRT – Kapusvētki (rež. Alvis Hermanis), bet pavasarim gatavots tiek Gončarova Oblomovs – režisora vēlēšanās ir arvien vairāk pievērsties dziļiem un nopietniem literatūras darbiem. Baudu, protams, rada arī Šekspīra Otello (Māra Ķimele).

Dailes teātrī ripojumu sāk Egīla Zirņa mūzikls Ceplis (Rolandas Atkačiūnas), kam pamatā Pāvila Rozīša romāns par nesalaužamo latviešu biznesmeni un avantūristu Edgaru Cepli. Prof. Viktora Hausmaņa dziesmu spēles visai fifīgs vērtējums: darbojas 17 aktieri, bet pamanāmi augstākais trīs vai četri, pārējie padarīti par alvas zaldātiņiem, kas uznāk, nosoļo, pa brīdim kaut ko nodzied un – aiziet nezināmā tālumā (Brīvā Latvija 2010,45).

(re)

 

T Ē L O T Ā J M Ā K S L A

 

• Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā izstādē Politiskā vēršu cīņa Latvijā skatāmas 20. gs. 20. gados mākslinieku radītās un joprojām aktuālās karikatūras.

• LNMM Baltajā zālē Autortiesību bezgalības balvas laureāta Ivara Poikāna 50 gleznas un 20 grafikas.

• LMA Restaurācijas katedras profesors Andris Začests nosvin savu 60. gadskārtu ar izstādi Melngalvju namā – gleznotājs ir arī viens no nama atjaunotājiem, par ko liecina viņa Zviedrijas, Polijas u.c. valstu karaļu portreti, batāliju un panorāmu kopijas, arī Svētku zāles griestu plafona gleznojums ar Svētā Maurīcija apoteozi.

• Vienlaicīgi savu gleznu izstādi Melngalvju namā rāda bijušais trimdinieks no Čikāgas, tagad garkalnietis Jānis Ritums.

• Visu septembri LMA aulā skatāma Glezniecības katedras pedagogu Alekseja Naumova, Kristapa Zariņa, Ivara Heinrihsona, Kaspara Zariņa, Vijas Zariņas, Ievas Iltneres, Imanta Vecozola, Andra Eglīša, Andra Vītoliņa u.c. darbi.

• Ap to pašu laiku dienasgaismu ierauga galerijas „Daugava” vadītājas Andas Treijas sarūpētais albums Biruta Baumane. Glezniecība – ar 362 gleznām no visiem periodiem, to vidū arī pirmoreiz studiju laika gleznojumi.

• Katskiļu kalnos (1.-3.X) ALMAs gadskārtējā saietā, ko vada Guna Mundheima un Juris Ubāns, par jauno vadītāju ievēlēta JG redakcijas locekle Linda Treija. Bez Lailas Pakalniņas filmu programmas, Cepuru balles u.c. notikumiem, Līga Ejupe stāsta par Klinklāva mākslas galeriju Garezerā, Lelde Kalmīte – par Pasaules mākslinieku savienības darbību, Maija Hinkle – par muzeja „Latvieši pasaulē” tuvākajiem plāniem, bet šo rindiņu rakstītājs – par jaunākajiem notikumiem Rīgas mākslas dzīvē.

• Phoenix galerijā Ņujorkā atklāta (6.X) Gunas Mundheimas akvareļu izstāde.

• Agijas Sūnas galerijā un Eiropas mājā Rīgā atklāj (10.XI) Edgara Jēriņa (ASV) otro skati Latvijā ar viņa slavenajiem lielformāta zīmējumiem, kas dokumentē ASV ikdienu no pavisam cita skatu punkta, nekā parasti tā tiek rādīta. Jēriņa pirmā izstāde notika pirms 18 gadiem Ārzemju mākslas muzejā.

• Visu novembri LNMM Baltajā zālē aplūkojama Parīzē dzīvojošās gleznotājas Barbaras Gailes darbu izstāde Pērles.

• Rīgas Mākslas telpā kopš novembra vidus līdz pat š.g. sākumam skatāma izstāde Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā: 1960–1984 – kino, pantomīma, dizaina māksla, objekti, tēlniecība, glezniecība un grafika, kas radās stihiski nelielās ļaužu kopās vai pat nezināmi, bet tagad atklāj padomju okupācijas gadu noteiktus, ne vienmēr oficiāli atzītus, mākslas procesus.

• Bijušās Nordea bankas telpās iepretim Hotel de Roma savas jaunākās gleznas rāda Andris Eglītis, viens no jaunajiem māksliniekiem, kurš atklāj savu skatījumu uz mūsdienu reālismu.

• Rīgas galerijā decembrī un janvārī Ievas Iltneres darbu izstāde Jūtu kolekcija, kurā māksliniece turpina savu iesākto ceļu – tonāli atturīgu, detaļām bagātu modernās pasaules fiksāciju.

• „Arsenāla” radošajās darbnīcās (2. stāvā) atklāj (11.XII) Ilmāra Blumberga personālizstādi Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes. Sapērk bildītes. Sapērk bildītes! V. Irbe – ko māksliniekam rosinājis leģendārais baskājis Irbīte jeb Voldemārs Irbe (1893-1944).

• Vienlaikus „Arsenālā” atklāj Diānas Barševskas veidoto skati Pilsētas bērni – ar 25 jauno mākslinieku darbiem – Andra Vītoliņa, Vinetas Kaulačas, Andas Lāces, Otto Zitmaņa, Kristiana Brektes, Patrīcijas Brektes, Artura Bērziņa u.c.

• Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāj (22.XII) Jelgavas mākslinieku biedrības 40 gadu jubilejas izstādi Jelgavai azotē, atverot arī tāda paša nosaukuma albumu (latviešu un angļu val.) ar 59 mākslinieku darbiem.

• Gada nogalē „Jumava” laiž klajā Līgas Blauas grāmatu Maija Tabaka. Spēles ar dzīvi.

• Kopš pērngada vasaras slēgtais Ārzemju mākslas muzejs gatavojas pārcelties uz jaunām telpām Biržas ēkā. Atklāšana š.g. septembrī.
  
  
  (mb)

 

 

D I A S P O R A

 

• Šodien latviešu sabiedrības politiskā ietekme ārzemēs sarūk, un ir grūti iedomāties, ko īpašu tā tagad varētu panākt Otavas, Vašingtonas vai Kanberas varas gaiteņos. Tādēļ sabiedriskā darba darītājs (Kanādā) Viesturs Zariņš aicina PBLA u.c. diasporas organizācijas veltīt vairāk vērības ārzemju latviešu tuvināšanai Latvijai, ārzemju latviešu valodas uzlabošanai, mūsu kultūras mantojuma popularizēšanai un saglabāšanai, kā arī saskarei ar „jauno emigrāciju” (Laiks 2010.6.-12.XI).

• LZA Baltijas Stratēģisko pētījumu centrā, kā vēsta Kristīne Beķere, noris rosīga trimdas politisko aktivitāšu oriģināldokumentu vākšana projekta Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš ietvaros.

• Latviešu jaunatnes 2 x 2 semināra Kopā esam, kopā būsim (26.-31.XII Dienvidkalifornijas Malibū kalnos pie Klusā okeāna) galvenie temati: „Kultūra – kas mūs atšķir no citām tautām” (vada Lolita Ritmane Mattsone), „Latvija pēc 20 gadiem” (Ināra Kehre, Kristīne Motivāne, Andris Grafs, Eva Ikstēna-Strapcāne). Lektoru vidū rakstniece Māra Zālīte, Latvijas vēstnieks ASV un Meksikā Andrejs Pildegovičs, mūzikas prof. Pauls Berkolds, māksliniece un JG redaktore Linda Treija u.c. LV vadītājiem 2 x 2 dalībnieki nosūtījuši atklātu vēstuli ar prasību uzsākt diskusijas par dubultpilsonības ieviešanu Latvijā. Cita vidū tur lasāms: Neraugoties uz to, ka esam dzimuši ārpus Latvijas, mēs saredzam sevi kā latviešu tautas sastāvdaļu, esam uzticīgi mūsu senču kultūrai, ko apliecinām caur latviešu valodas apguvi, kultūras izziņu un aktīvu līdzdalību organizācijās, kas aizstāv Latviju.

• Par lieliem un krāšņiem svētkiem izvēršas Austrālijas latviešu 53. kultūras dienas Melburnā (26.-30.XII), ko plaši apraksta tīmekļa Laikraksts „Latvietis” (2011.1.I) – <http://www.laikraksts.com>

• Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā par trimdinieku kontaktiem ar Latvijas kultūrvidi okupācijas gados debatē (2.XII) Andris Mellakauls, Ilze Gulēna, Brigita Stroda, Jānis Borgs, Anda Kļaviņa u.c.

• Ziemeļīrijā sakarā ar skolotāju trūkumu un vecāku neieinteresētību bērnu latviskā izglītošanā slēgta Enniskilenas latviešu skola, toties Limerikā novembrī durvis atdara nedēļas nogales skoliņa Lāčuks Diānas Rudzītes vadībā – tā portāls Baltic Ireland (BI)

• Grūtsirdību izraisītāja „prieka ziņa” nāk arī no Hāgas – skoliņā Saulīte bērni pirmajā dienā iemācījušies dziesmas „Cāļus skaita rudenī” un „Lācēns skolā kad iet”, bet citur Nīderlandē 17 koristi ieskoloti trīsbalsīgi nodziedāt „Pūt, vējiņi!” (12.IX).

• „Ķeltu tīģera” pārvēršanās par banku finansistu saplosītu aitu latviešu viesstrādniekos izraisījusi satraukumu, bet ne paniku, jo darbu zaudējušie, īpaši ģimenes cilvēki, pateicoties Īrijas sociālajai sistēmai, varot dzīvot labāk, nekā būdami pilnas slodzes darbā. Daži gan pārceļoties uz Lielbritāniju un pat uz Baltkrieviju (BI 29.XI).

• Ogu lasītāji no Latvijas žēlojas par ļaunprātīgu viesstrādnieku izmantošanu Lielbritānijā – vergturi atņemot personības dokumentus, atskaitot krietnas summas no algas par zemstandarta mājvietu, par vešanu uz ogulāju laukiem u.tml. Bieži pāri nepaliek nekas, tikai parādi blēdīgajam darba devējam.

• Rakstniece Māra Zālīte: ...reizēm rodas iespaids, ka mūsu tautas dzīvotgriba nav tik stipra, kādai tai vajadzētu būt. (..) Domāju, ka vismaz divas trešdaļas aizbraukušo pie labas gribas Latvijā būtu sev atraduši realizācijas iespēju (Latvijas Avīze 11.XII).

• Mazu cerību dod atbildes uz DELFI Aculiecinieka jautājumu (7.XII): Īrijas latvieši, vai jūs pametīsiet Īriju [un brauksiet atpakaļ]? – Protams, ka braukšu – lai kā vilku nebaro, vienalga uz mežu skatīsies (..) nespēju izskaidrot, kāpēc tā velk mājas, kur valda bezcerība?...es katru dienu iekrītu dziļāk depresijā (..) es ļoti gribu atpakaļ. ĻOTI! Kāda vecmāmiņa gribētu, bet grūti šķirties no mazbērniem, kas vairs nav atšķirami no vietējiem. Bet kāds cits „letiņš” visai bravūrīgi: Es dzīvoju Latvijā un saviem trim bērniem atgādinu katru dienu – ja nemācīsieties, paliksiet Latvijā uz mūžu. Tas viņiem ir lielākais bieds.

• Publiciste (skat. arī JG sadaļas „Kiberkambaris” slejas), savā laikā trimdas sabiedriska darbiniece Astrīda Jansone, ir neizpratnē par diezgan lielas tautas daļas skatīšanos ar aizdomām, pat ar nicināšanu un neizskaidrojamu naidu uz Ameriku un Amerikas latviešiem. Neesmu tam varējusi atrast saprotamu iemeslu, izsaucas Astrīda. Arī JG gribētu zināt, kādēļ tieši uz Amerikas latviešiem, nevis, teiksim, Austrālijas, Zviedrijas vai Vācijas?
  
  (re)

 

 

D U B U L T P I L S O N Ī B A vairotu latviešu sabiedrības piederības sajūtu 18.XI Latvijai – tā PBLA valdes priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš savā Valsts svētku vēstījumā, bet Uldis Grava, viens no pēckara Rietumu trimdas vadītājiem un – pēc pārcelšanās uz Latviju – Saeimas deputāts: 9. Saeimā nokaunināju kolēģus par nepiedodamo vilcināšanos 12 gadu garumā un izteicu cerību, ka jaunā Saeima [dubultpilsonības jautājumu] novedīs līdz loģiskam atrisinājumam.

Jācer, ka īstenosies vairāku partiju pirms vēlēšanām dotie solījumi panākt dubultpilsonību ārvalstīs dzimušiem latviešiem un arī II Pasaules kara bēgļiem un viņu pēcnācējiem.

Lietuvas Seims pieņēmis (2010.XI) pilsonības likuma jaunu redakciju, kur paredzēta iespēja piešķirt dubultpilsonību ES un NATO valstīs dzīvojošiem lietuviešiem. (re)

 

 

I Z G L Ī T Ī B A

 

• Aspirantūrā studējošie Viesturs Celmiņš (Cambridge U.) un Mārtiņš Vanags (U. of Chicago) pareizi norāda, ka LNB jaunajā „Gaismas pilī”, ko sola pabeigt 2014. g., vai pat agrāk, gaismas kultūru radīs ne tik daudz tās monumentalitāte vai arhitektoniskais vēriens, bet gan trīs galvenie virzieni: 1) izglītība un pētniecība, 2) moderns sabiedriskais centrs un 3) starptautiska konkurētspēja (Rīgas Laiks 2010,9).

• Spānijas Nacionālās pētījumu padomes (Spanish National Research Council) izveidotajā pasaules universitāšu novērtējumā (tīmeklī) Igaunijas Tartu U. ierindojas 187. vietā, bet LU – 1004. vietā.

• Baltic Council for International Education pārstāve Inga Ziemele ziņo, ka Eiropas bakalaura līmenī bez maksas var studēt Dānijā, Francijā, Grieķijā, Islandē, Skotijā, Norvēģijā, Polijā, Slovākijā, Slovēnijā, Somijā, Zviedrijā un vairākās augstskolās Vācijā. Dažās valstīs jārēķinās ar nelielu administrācijas maksu.
  
  (re)

 

 

P E R I O D I K A

 

• Šveices rokaspulksteņu firmas Patek Philippe ceturkšņžurnālā Patek Philippe. The International Magazine, kas iznāk angļu, vācu, franču, itāļu, spāņu, japāņu un ķīniešu valodā, pērngada 3. nr. piecas lielformāta lappuses veltītas Jaunajai Gaitai – četras lpp. ar vāku reprodukcijām krāsās – visvairāk Ilmāra Rumpētera darināto (14 no 24). Viņam seko Laimonis Mieriņš, Ilgvars Šteins, Herberts Sils, Vitauts Sīmanis u.c. Vākus reproducēšanai izvēlējusies PP dizainere Anita Matusevica (Matusevics). Atsevišķā lpp. lasāma viņas intervija (skat. tās latviskojumu JG mājaslapā) ar mums visiem pazīstamo JG darba darītāju Juri Žagariņu. Žurnāla sākumā līdzstrādnieku vizītkaršu lpp. redzams gan košās publikācijas sagatavotājas Anitas portrets, gan arī Jura (kr. pusē) un vāku veidotāja Ilmāra šeit redzamais šaržs. PP pulksteņi, kā kādreiz teicām, nav ar pliku roku ņemami – vislētāko izpārdošanā var iegādāties par $5 000, bet visdārgākie maksā pusotru miljonu dolāru. JG redaktoriem jāapmierinās ar Swatchwatch.

• Iesakām iepazīties tīmeklī ar Annas Mauliņas vadīto žurnālu Bibliotēku Pasaule. (re)

• TĪMEKĻA saitē <http://eraksti.delfi.lv/?cat= 14&b=1> valodas kopšanai (bez maksas) lasāma jaungaitnieces Lalitas Muižnieces (kopā ar Rasmu Sināti) sacerētā grāmata Turi pa rokai, iemet aci (1990).

• Konsultēties par dažādiem valodas jautājumiem iespējams, atverot Latviešu valodas aģentūras mājaslapu <www.valoda.lv> 

• „Laiks” ir spēris platu soli uz priekšu. Mēs esam atrodami globālajā tīmeklī! [<www.laiks.us>] – līksmīgi izsaucas Jauno Laiks redaktors Dainis Mjartāns (<dmjartans@inbox.lv>).

• Portāls Latvians Online nāk pasaulē pirms vairāk nekā desmit gadiem (2000.18.XI), lai kļūtu par tiltu tiem latviešiem, kas it kā pazuduši latviešu sabiedrībai, un lai uzrunātu visus, kam rūp vai interesē latviešu lietas – tā Daina Grosa, viena no dibinātājām, Laikraksta „Latvietis” redaktorei Ilzei Nāgelai.
  
  (re)

 

 

Ē R M Ī G A S   B Ū Š A N A S

 

• Saeimas vēlēšanās pēc likuma liegts kandidēt, citu vidū, bijušajiem čekistiem un Interfrontes aktīvistiem, toties Eiropas Parlamentā (EP) mūsu valsts interešu pārstāvētāju vidū ir viena no bij. Interfrontes dibinātājām Tatjana Ždanoka un kādreizējais PSRS KP Centrālkomitejas loceklis un Latvijas KP 1. sekretārs Alfrēds Rubiks. Atjēgšanās nāk atjaunotās neatkarības 19. gadā – Nacionālās apvienības frakcija (Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK) iesniegusi (2010.25.XI) priekšlikumu grozīt EP vēlēšanu likumu, aizliedzot kandidēt cilvēkiem, kuri darbojušies pret LV neatkarību. Kā „mūsu pārstāvjus” raksturo EP Lietuvas deputāts Leonīdas Donskis? – Es taču pazīstu savus Eiropas Parlamenta kolēģus Tatjanu Ždanoku un Alfrēdu Rubiku, un man kā lietuvietim ir sāpīgi, ka šādi cilvēki pārstāv Latviju. Kādā seminārā Ždanoka izteicās, ka Latvija neesot ne drusciņ labāka par valstīm, kurās notiek ļoti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi, sak, nosoda Ķīnu un Krieviju, bet ar ko labāka Latvija? Krievu cilvēktiesību cīnītājs Sergejs Kovaļovs uz to atbildējis: salīdzināt normālas valstis, kādas ir Latvija, Lietuva un Igaunija, ar Krieviju ir vienkārši bezjēdzīgi (portālā Apollo 2010.22.X).

• Valsts kontroles eksperts Antons Kursītis sodās par Saskaņas Centra deputātu Valēriju Kravcovu, kurš sarunājas ar tulka palīdzību, jo nav spējīgs pateikt latviski gandrīz neko, bet aptuveni 25 jaunievēlētajiem deputātiem latviešu valodas līmenis esot nepietiekošs; kamēr pirms 9. Saeimas vēlēšanām no deputātu kandidātiem prasīts uzrādīt augstākās pakāpes valsts valodas prasmes apliecību, pēdējās Saeimas vēlēšanās pieticis ar pašnovērtējumu (NRA 2010.29.X). Joprojām tumša lieta ir Valērija pilsonības eksāmena nolikšana.

• Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis Valsts prezidenta Maskavas vizītes laikā izteicies, ka viņa rīcībā nav informācijas par kādu Krievijā neielaistu vēsturnieku no Latvijas, kaut arī viņš 2007. g., būdams LV vēstnieks Maskavā, pats centies atrisināt vīzas liegšanu vēsturniekam Heinriham Strodam, kurš vēlējies strādāt Maskavas arhīvos (Latvijas Avīze 2010.22.XII).

• Citātos no Sandras Veinbergas pētījuma Mediju misija: Preses attīstības tendences Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas (1990-2010) Eduarda Silkalna recenzijā (Laiks 2010,46) lasāmas par nemēru dīvainas izteikas, piem., par trimdas avīžu un žurnālu (Laika, Brīvās Latvijas u.c.) nespēju piedāvāt kvalitātes standartu modernajai Latvijas avīžniecībai. Un, ak vai, arī, JG neesot izturējusi modernā laika pārbaudi, neesot kļuvusi par valsts nozīmes kultūras izdevumu. Šādi un tamlīdzīgi profesores pagalam gaisīgie spriedumi, lai neteiktu vairāk, recenzenta Silkalna ieskatā nav nopietni uztverami: Un kas tā tāda par „modernā laika pārbaudi”, kam pakļauta it kā bijusi „Jaunā Gaita”? Vai JG būtu zaudējusi kādu daļu savas agrākās vērtības? Vai vaina ir tā, ka Latvijas latvieši tai nepievērš pietiekamu uzmanību? Bet cik tad spēcīga ir tā latviešu intelektuāļu elite, kas Rīgas kioskos ķeršus izķer „Karogu” un „Kultūras Forumu”? Vai arī šie izdevumi neiztur modernā laika pārbaudi?

• Daži Saeimas deputātu paudumi, noklausīti pērngad vēlēšanu kampaņas laikā – Ainars Latkovskis (Vienotība): Sponsori partijas tur aiz olām. Dzintra Hirša (Vienotība): Ja TV varēs pārspiest podziņas un izvēlēties, kurā valodā skatīties raidījumu, tā būs vistīrākā pārkrievošana. Janīna Kursīte (Vienotība): Kāpēc politiķi zīmējas? Atvainojiet par salīdzinājumu, tas ir tas pats, kas sunim teritorijas iezīmēšana, čurājot uz kokiem. Kārlis Šadurskis (Vienotība): Tikpat sena kā cilvēce ir dilemma, ko izvēlēties – brīvību vai desu? Nelaime ir tā, ka tie, kuri upurē brīvību par labu desai, parasti zaudē abus. Jānis Urbanovičs (Saskaņas centrs): Mēs mānīsimies un krāpsimies, jo ir vēlēšanu gads. Rihards Eigims (ZZS): Šeit valda totāls bardaks. Tāpēc, ka es šeit dzīvoju, man arī ir vienalga, vai kāds paziņo, ka esmu VDK, CIP vai „Mossad” aģents. Māris Kučinskis (Par labu Latviju): Būt par varoni, kā zināms, ir labi. Visvaldis Lācis (VL): Trešo gadu pavadot Latvijas Saeimā, es redzu, ka par nacionālistu varu saukt sevi vienīgo. Dzintars Rasnačs (VL): Krievi man šķiet simpātiski Krievijā, bet ja Latvijā man kāds pasaka: что латыш, говорить по-человечески не умеешь? [Hei, latvieti, vai cilvēciski neproti runāt?] – tad man viņi vairs nešķiet simpātiski. Edgars Zalāns (PLL): Tam džekam ir reālas problēmas, es točno saku.

• Pērngad plaša mēroga cīņu par atklātību un pret slepenību uzsāk Austrālijas pilsonis Asanžs (Julian Assange), ievietojot sevis un savu domubiedru izveidotajā tīmekļa vietnē Wikileaks simtiem tūkstošiem amerikāņu, galvenokārt taktiska līmeņa dokumentu par karadarbību Afganistānā (skaitā 391 000 – jūlijā) un Irākā (400 000 – oktobrī), bet novembra beigās sākās 251 287 diplomātisko e-vēstuļu publiskošana – sarakste starp Valsts departamentu Vašingtonā un ASV vēstniecībām visā pasaulē. Kaut arī nekādu būtisku jaunatklājumu tur nav, īpaši vēstuļu publiskošana ASV ir izraisījusi gandrīz vai kodolsprādzienam līdzīgu efektu – no politiķu prasības izsludināt Wikileaks par teroristu organizāciju un nogalināt Asanžu līdz vietnes fondu iesaldēšanai, Baltā nama rīkojumam valsts iestādēm dienesta datoros bloķēt pieeju Wikileaks publicētajiem dokumentiem un draudiem valsts darbiniekiem, arī bruņoto spēku piederīgajiem u.c., ka to lejuplādēšana, lasīšana un pārsūtīšana varot tikt pielīdzināta kriminālnoziegumam, kaut arī pēc palaišanas ēterā un vienlaikus nosūtīšanas ietekmīgiem pasaules medijiem (Der Spiegel, The Guardian, The New York Times, Aljazeera, Aftenposten, El País, Le Monde) tie momentāni top pieejami globālajās un, kas zin, varbūt pat starpplanētu sfērās. Amerikāņu izmisīgie bloķēšanas centieni ekspertu uzskatā esot veltīgi, jo lielais t.s. spoguļserveru skaits (decembra sākumā jau tuvu pie 1 500, ieskaitot četrus Latvijā) vietnes satura iznīcināšanu vai cenzēšanu padarot neiespējamu. Pazīstamā organizācija Reporters sans frontières / Reporters without Borders izveidojusi pastāvīgu spoguļserveri (<wikileaks.rsf.org>). Kaut arī uzskati var dalīties, varas cīņa pret Wikileaks drīzāk šķiet orveliska, proti, par neētiskiem un sodāmiem ļaundariem tiek pasludināti vēstneši, tie, kuri atklātībai dara zināmu ne tikai valsts varas (arī globālu ekonomisku krīzi radītājas, visuvarenās finansiālās aristokrātijas) paštaisno aroganci un kliedzošus demokrātijas pārkāpumus, bet arī dažnedažādas žulicības – dezinformāciju un klajus melus, tautas krāpšanu un manipulēšanu, bezatbildīgu avantūrismu, militāru un ekonomisku agresiju, vardarbību, iedzīvošanos uz kara rēķina, amatpersonu pērkamību utt., utjpr. Ja kaut kas līdzīgs Wikileaks būtu sācis darbību šī gs. pašā sākumā, pasaule droši vien izskatītos krietni piemīlīgāka.
  
  (re)

 

L A T V I J A – A R   S K A T U   M Ū S D I E N Ā S

 

• Līdzās latviešu himnas globālai nodziedāšanai 18. novembrī, pērngad mēģināts iedibināt zupas vārīšanas tradīciju – process, kurā piedalītos „tuvi un mīļi cilvēki”.

• Izvilkumi no mūsuprāt nozīmīgākā latviešu preses raksta 2010. gadā – vēstures doktora, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas pārstāvja Ilmāra Meža intervijas Latvijas Avīzē (12.XI): Mēs mēģinām rūpēties par kultūras saglabāšanos – par Dziesmu svētkiem, par koriem, par kultūru – un par valodu, bet ar to būvējam tikai tādas smilšu pilis jūras krastā. (..) Ja nerūpējamies, lai būtu pēcnācēji, kam to saglabāt un tās dziesmas dziedāt, tad tam visam nav jēgas, [jo] pēc simts gadiem mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita, tāds mazs pulciņš latviešu. Tie tad lūkos no krieviski, angliski vai ķīniski-arābiski runājošas Rīgas domes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai. Manuprāt, mēs slēpjam galvu smiltīs un negribam redzēt, kas būs pēc vienas vai divām paaudzēm, (..) agrāk pāri gāja mēris, bads, karotāji, bet klaušinieki un kalpi vilka iztikšanu, kāda nu tā bija, un, lai cik smagi, latvieši tomēr vienmēr parūpējās, lai tauta turpinātos, pat pieaugtu dzīvajā spēkā. Par spīti visam esam izdzīvojuši, un tagad mūsu valsts 20 jaunbūves gados, kad valsts nākotne ir pašu rokās, ejam lēnā, labprātīgā pašnāvībā. (..) Vienīgā cīņas iespēja pret to, lai iebraucēji nepārņemtu tavu zemi, ir pašu bērnu radīšana. Pēdējos 20 gadus mēs atdodam savas pozīcijas. Skrienam pēc personīgās labklājības un ar to esam pieņēmuši lēmumu bērnu vietā, ka viņiem nebūs svarīga valoda un kultūra, latviska Latvija. Viņi dzīvos par kādiem 10% labāk, bet tamdēļ būs upurēta lielā daļa latviskuma. Vai tiešām mums ir svarīgāka mūsu labklājība nekā latviska Latvija? (..) Dati pārliecinoši pierāda, ka mēs katru gadu izmirstam – pērn nostrīpojām Talsus, šogad Kuldīgu – atbilstoši šo pilsētu iedzīvotāju skaitam nomirušo daudzums pārsniedz jaunpiedzimušos. Igauņiem pat krīzes periodā dabiskais pieaugums ir ar pluszīmi! (..) Ja minam viņu valdības maksātos bērnu un ģimenes pabalstus, bail, ka mūsu māmiņas pārcelsies uz Igauniju! Par vienu bērnu pabalsts līdz 19 gadiem ir nevis 8, bet 14 latu, taču, jau sākot ar trešo bērnu, maksā 40 latu par katru bērnu. Tad ir ģimenes pabalsts – vēl 14 latu mēnesī par katru bērnu, bet 28 latu – bērnam līdz triju gadu vecumam. Vientuļai māmiņai – vēl 20 latu klāt par katru bērnu. Katrs skolas bērns saņem brīvpusdienas un pabalstu, sākot mācības. Bērnu vecākiem ir papildus 3 – 6 brīvdienas gadā atkarībā no bērnu skaita. Septiņu un vairāk bērnu mātēm mēnesī valdība ik mēnesi maksā vēl 120 latu – tādu kā māmiņas algu, tas ir papildus tiem 280 latiem bērnu pabalstos. Lūk, igauņiem izdevies panākt, ka viņu tautai ik gadu „pieaudzē” mazu pagastiņu klāt, nevis kā Latvijā – ik gadu pazaudējam veselu pilsētu. (..) Latvieši ir pacietīgi. Piecietīs arī šos pāris gadiņus, bet reāli demogrāfiskās situācijas izlabošanai mums dotais laiks ir tikai vēl viena paaudze. Tie ir 20 gadi! Ja tos mēs atkal izniekosim tāpat kā iepriekšējos 20 gadus, tad iesāksies neatgriezenisks, lavīnveida process un latvieši vairs nekad nespēs nodrošināt vairākumu savā valstī. (..) Diemžēl daudzviet saskaramies ar mantas un karjeras kultu. Mazuli nevaram atļauties, jo jāpabeidz augstskola un jāsāk veiksmīga karjera. Pēc tam jānopērk lielāks dzīvoklis, jāmaksā kredīti par jauno auto, ceļojumi… bet bērni mūsu vērtību skalā ir zemāk. Kad ir sagādāti visi tie skaistie dīvāni un glaunās mēbeles, tad bērnam tur gandrīz vairs nav vietas. (..) Līdz pat nesenam laikam Igaunijā bija zema dzimstība, bet nu arī demogrāfijā viņi mums izgriezuši pogas.

• LU prof. un prezidenta Vēsturnieku komisijas pr-js Inesis Feldmanis pauž sašutumu par valsts nespēju kontrolēt situāciju ar Krievijas pilsoņiem Latvijā: Kaut vai tie paši Viktora Guščina izteikumi, ka Krievijai vajadzētu piemērot Baltijas valstīm tādu pašu pieeju kā Abhāzijai un Dienvidosetijai (..) citas valstis pusstundas laikā viņu izsauktu uz policiju (..) neesmu dzirdējis, ka [Latvijā] būtu bijusi kāda reakcija, [un] kāpēc mūsu masu mediji, konkrēti Latvijas radio, atļaujas rīkot diskusiju par to, vai bija vai nebija okupācija. Tā taču ir pilnīgi skaidra lieta, ka bija! Tā ir sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt! Okupācijas fakts ir neapstrīdams! Kāpēc mums PSRS darbību vajadzētu vērtēt citādi nekā nacistiskās Vācijas darbību? (Latvijas Avīze 2010.3.XII).

• Vēsturnieks, LU prof. Aivars Stranga attiecībā uz krievu okupāciju (1940): ...mums absolūti nav jācenšas pēc atvainošanās politikas. (..) Jau atzīšana būtu panākums. (..) Cīņu par Katiņu Krievijā sāka 2-3 cilvēki. (..) Nataļja Lebedeva 1997. g. izdeva grāmatu „Katiņa”. Taču Latvija nav tāds spēlētājs kā Polija. Polija faktiski ir lielvalsts. Lehs Kačiņskis parādīja, ka ar šo valsti nevar nerēķināties (NRA 2010.18.XII).

• Protams, ka Latvija bija okupēta! – izsaucas Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes jaunais padomnieks integrācijas jautājumos, krievs Andrejs Berdņikovs, kura dzimtai ir 300 g. ilga saikne ar Latviju. Un pie reizes LU doktorants politikas zinībās aicina LV iedzīvotājus arvien plašāk runāt latviski, lielā mērā vainodams arī pašus latviešus par tik vieglu pāriešanu uz krievu valodu (Latvijas Avīze 2011.14.I).

• Mūsu vadošie lingvisti par 2010.gada vārdu atzinuši zibakciju, bet par nevārdu – pa lielam.

• Dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte nav vienīgā no intelektuāļiem, kuri atzinīgi vērtē ierosmi virzīt akadēmiķi Jāni Stradiņu par Valsts prezidentu (Latvijas Avīze 2010.11.XII).

• JG silti iesaka un pievienojas ASV dzimušās, tagad jau ilgi Latvijā, daļēji arī Šveicē, dzīvojošās politoloģes Vitas Matīsas viedokļiem, paustiem Ir intervijā Andai Burvei-Rozītei (2010.26.X).

• Iekšlietu ministre Linda Mūrniece iekļauj nevēlamo personu sarakstā bij. Maskavas mēru Juriju Lužkovu, kurš, neraugoties uz savu kādreizējo aizliegumu pārdot Maskavā fašistiskās Latvijas šprotes, pieprasījis uzturēšanās atļauju Latvijā (Diena 2011.17.I).

• Jelgavā (16.XI) atklāts 1944. gadā izdegušās un neatjaunojamās Svētās Trīsvienības baznīcas restaurētais tornis (tagad tūrisma centrs), kura mūri pēdējos 30 krievu okupācijas gados bijuši savdabīgs neatkarības simbols.

• Burulī (Burtnieku Rudens literatūras sarīkojumā) māksliniece (un burtnieciete pēc pārliecības) Anita Jansone-Zirnīte pievienojas apgāda „Mansards” vadītāja Jāņa Ogas domai, ka mums ir viena latviešu literatūra, bez šeit un tur. Jā, laiks to mums visiem apzināties un iepazīt.

• Dievturu apkārtrakstā Zīle (veļu mēnesī – 2010,30) vairāki autori apsveic izmaiņas LDS, ieskaitot zīmola nomainīšanu no taisnā krusta uz slīpo (skat. JG262:62), toties Labietī (nr. 120) redaktori Māra un Marģers Grīni nosauc jauno zīmolu – Stāmerienes novada sagšās redzamo zaroto Ugunskrustu – par latvju raksta nozīmju un nosaukumu samudžināšanu.

• Dainās slēpjas ne vien latviešu tautas identitāte, bet arī ticība, saka Gunta Saule un turpina: Dainas ir mūsu svētie raksti. Tajās ir skaidrojums par mūsu dievu, dzīvi un dzīves veidu. Dainās ir ļoti daudz slēptas nozīmes un simbolu, taču ne viss, kas tajās rakstīts, jāuztver burtiski (The Baltic Times 2010.28.X).

• Kultūras finansējumā sasniegta zemākā robeža – vēsta kultūras ministre Sarmīte Ēlerte: LV kultūrai tērē Ls 13 uz iedzīvotāju, bet Igaunijā Ls 66. Kultūrkapitāla fonda budžets Igaunijā ir 16 milj., Latvijā – 2,3 milj. (DELFI 13.XI).

• Pēc rotācijas (2010.XI-XII) tagad Afganistānā (Meimenā, Mazarišarīfā, Kabulā, Kandahārā) stacionēti vairāk nekā 140 mūsu karavīru.

• Franču Le Monde (2010.2.X) raksts „Le contre-espionnage dénonce les moyens de l’influence russe” vēsta par Maskavas finansiālo atbalstu Latvijas politiskajām partijām SC un PCTLV, arī par separātisma atbalstīšanu Latgalē.

• Tāllēcēja Ineta Radēviča kļūst ne tikai par Eiropas čempioni Barselonā, bet arī par visseksīgāko sievieti Latvijā – ja ticam oktobra Esquire laidienā (ASV) ievietotajam „seksa atlantam”; no Lietuvas tur iekļuvusi dziedātāja Jurga (Šeduikytė), no Igaunijas – modele Karmena Kāsa (Carmen Kaas), bet no Ukrainas – bij. premjēre Jūlija Timošenko.

• Kamēr Latvijas Grāmatnieku ģilde sirdīgi cīnās pret nodokļu likmes (PVN) paaugstināšanu grāmatām – pat ar tādiem ieročiem kā Kārļa Skalbes Runu un rakstu dāvināšanu Saeimas deputātiem, jauniešu aktīvisti Saeimas ēkas priekšā jaunievēlētajiem pārstāvjiem šķiņķo (2.XI) grupas „Pingvīni” CD Nothing Special. Vai man dieniņ’ trādi ralā.
  
  (re) (bs).

 

L A T V I J A I   V I S A P K Ā R T

 

• Staļinisms esot bijis šausmīgs – tā ES tiesībnieks Ņūmens (Matthew Newman), bet genocīds tomēr neesot bijis, jo komunistiskie režīmi netēmēja uz etniskām minoritātēm. Mūsu Franks Gordons to nosauc vai nu par patiesības nezināšanu, vai arī par apzinātu melošanu: Staļins lika deportēt (1935) visus Ļeņingradas apkaimē mītošos somus, bet no Klusā okeāna piekrastes uz Vidusāziju – visus korejiešus (1936). Gadu divus vēlāk bojā iet vismaz 150 000 cilvēku etniski ievirzītajās t.s. poļu un latviešu akcijās Padomju Savienībā. Kara laikā seko Volgas vāciešu, čečenu, ingušu, balkāru, karačaju, kalmiku un Krimas tatāru (arī Krimā mītošo armēņu un grieķu) deportēšana. Un, ja Staļins nebūtu nomiris, kārta pienāktu arī 1,5 mil. PSRS žīdu (Laiks 2011,2).

• IGAUNIJAS prezidents Ilvess Vīnē pēc tikšanās ar savu austriešu amata brāli Fišeru (Heinz Fischer): Krievija ir pilnīgi neprognozējama – ja viņi vēlas problēmu, viņi to rada.

• Eesti Express (2011.6.I) vēsta, ka igauņi noraidījuši iespēju veidot divpusēju vēsturnieku komisiju kopā ar krieviem tik ilgi, kamēr netiek garantēta brīva pieeja KF arhīviem (Eesti Paevaleht 2011.14.I). Jāpiebilst, ka pirms vairākiem gadiem nodibinātās Lietuvas-KF vēsturnieku komisijas darbs nonācis strupceļā.

• Bij. premjēru (arī iekšlietu un ekonomikas ministru) Savisāru (Edgar Savisaar), kurš pieņēmis 1,5 milj. eiros no konservatīvā Andreja Pervozvannija Fonda, kas atbalsta krievus ārpus KF robežām, igauņu drošības policija (KaPo jeb Keitsepolitei) raksturo kā prokrievisku „drošības risku” valstij.

• Šogad Eiropas kultūras galvaspilsētas vainags tiek uzlikts Tallinai un Somijas pilsētai Turku (zv. Åbo).

• LIETUVĀ KF vēstniecība Betigalas ciema kapsētā bez pašvaldības atļaujas atjaunojusi pieminekli ar uzrakstu: Mūžīga slava kritušajiem par padomju varu cīņā pret buržuāziskajiem nacionālistiem 1941-1950. Pēc II Pasaules kara lietuvju partizāni cīnījās pret krievu okupācijas varu līdz pat 50. gadu vidum.

• BALTKRIEVIJĀ pērngada decembrī pēc līdzšinējā autoritārā prezidenta Aleksandra Lukašenko atkal ievēlēšanas (ar apšaubāmo 79% vairākumu) asiņainu protesta demonstrāciju laikā drošības spēki Minskā aiztur vairāk nekā 1 000 cilvēku, ieskaitot 8 (no 9) prezidenta kandiātiem. Ir arī neizziņots upuru skaits.

• UKRAINAS valdības atbalstītā izglītības rusifikācija un mācību maksas paaugstināšana izraisījusi plašus studentu nemierus Kijevā, Ļvivā, Simferopolē, Hersonā, Harkovā.

• Krievu pareizticīgās baznīcas galva Kirils, kurš ir prezidenta Janukoviča garīgais aizbildnis, atklāti pauž centienus apvienot t.s. „krievu pasauli”.

• KF – Pēc TV3/LETA (2010.14.XI) ziņām Latvijas krievu skolas beigušajiem, ja viņi vēlas iegūt KF pilsonību, par 100 latiem jākārto krievu valodas eksāmens.

• Pie Ļubjankas (Maskavas „stūra mājas”) cilvēktiesību organizācijas Memorial sarīkotā ceremonijā (29.X) lasīti tūkstošiem čekas upuru vārdu. Nosaucot nobendētos vārdā, viņi dzīvo mūsos, un mēs dziļi izjūtam šo traģēdiju – tā Oksana Bočarova, viena no lasītājām.

• KF pilsētās ir grūtības ar Ļeņina pieminekļu uzturēšanu un pasargāšanu no vandaļiem. Ir bijuši pat ļeņinekļu spridzināšanas mēģinājumi, pēdējais Sanktpēterburgā (2010.7.XII).
  
  
  (re)

*  *  *

Maskavas Valsts starptautisko jautājumu institūta filozofijas prof. Andrejs Zubovs laikrakstā New Times (2010.27.VII) ievietojis aicinājumu – esot, lūk, pēdējais laiks pasludināt Padomju Savienību par nelegālu. Viņš īpaši vēršas pret ieilgušo Ļeņina godināšanu, kas izpaužas gan neskaitāmās statujās, pieminekļos, piemiņas plāksnēs, metro piestātņu nosaukumos, gan netraucētās bērnu rotaļās „vectētiņa” Ļeņina pieminekļu pakājēs. Vēsturnieki taču labi zina, kādus noziegumus Ļeņins pastrādājis, cik daudz asinis tika izlietas pēc viņa rīkojumiem, cik miljoni tika nogalināti vai cieta badu un slimības, kad Ļeņins un viņa domubiedri izraisīja Pilsoņu karu un Sarkano Teroru. Zubovs atzīst, ka neviens vadonis nav Krievijai nodarījis tik daudz ļauna kā tieši Ļeņins. Tad kālab daudzie „ļeņinekļi” nav novākti, un daži kopš 1991. gada tiek atjaunoti? Zubova izpratnē Ļeņins turpina būt Krievijas vadonis, pateicoties prezidenta Jeļcina lēmumam (1991.26.XII), ka Krievija jāuzskata par PSRS juridisko turpinājumu, kam piekrita arī prezidents Vladimirs Putins. Nepilnus 10 g. vēlāk Jeļcins savu lēmumu gan nožēloja un atzina, ka labāka izvēle būtu bijusi juridiski pārmantot pirmspadomju Krieviju un saglabāt kādreizējo „balto” Krieviju, kuru boļševiki iznīcināja pēc ilgākām cīņām par varu, nodibinot PSRS (1922.30.XII). Mēs tajā dzīvojam joprojām, turpina Zubovs, un ļeņinekļi mūsdienu komunistiem atgādina, ka Ļeņins dzīvoja, dzīvo un dzīvos mūžīgi. Taču Zubovs un miljoniem citu krievu nav sajūsmā par to. Ir piedzimusi jauna paaudze, kas nav dzīvojusi Ļeņina PSRS un kam nāksies vieglāk izlabot Jeļcina kļūmīgo izvēli un izveidot jaunu Krieviju. Kā pirmo soli šai virzienā Zubovs iesaka izvākt Ļeņinu no mauzoleja un nogāzt visas Ļeņina statujas no viņu pjedestāliem.

(bs)

 

CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ

 

IRĀKĀ amerikāņu vadīto „koalīcijas spēku” okupācijas laikā, kā vēstī Just Foreign Policy vecākais analītiķis Naimans (Robert Naiman) labi dokumentētā rakstā „How Many Iraqis Did We ‘Liberate’ from Life on Earth?”, bojā gājis aptuveni 1,3 milj. cilvēku, kas, protams, nesakrīt ar Vašingtonas vai Londonas oficiāli uzdotajiem skaitļiem (commondreams.org – 2010.7.VIII).

ASV – Terorisma eksperti prof. Peips (Robert Pape, U. of Chicago) un Feldmans (James Feldman, Air Force Institute) grāmatā Cutting the Fuse: The Explosion of Global Suicide Terrorism and How to Stop It (U. of Chicago Press, 2010) secina, ka teroristisko pašnāvību galvenā motivācija ir nevis parasti masu informācijas avotos pasvītrotais reliģiskais fanātisms, bet gan svešzemju militārā okupācija, pie kam tās brutalitāte esot tieši proporcionāla pretestības spēku pieaugumam un agresivitātei. Nevis veltīgā cīņa pret „islāmticīgajiem fundamentālistiem”, bet gan iespējami ātra okupācijas izbeigšana darīšot galu visvairāk pret amerikāņiem vērstajam „pašnāvnieku terorismam”.

Bibliotēku galvenā organizācija (American Library Association) nu jau vairākas desmitgades izmisīgi cīnās pret dažādiem, galvenokārt reliģiskiem un „patriotiskiem” grupējumiem, kas štatu un pilsētu līmenī ir panākuši simtiem, dažviet pat tūkstošiem grāmatu aizliegšanu bibliotēkās, to vidū Selindžera (J.D. Salinger) The Catcher in the Rye (Uz kraujas rudzu laukā), Mičelas (Margaret Mitchell) Gone With the Wind (Vējiem līdzi), Kurta Vonneguta Slaughter-House 5 (Lopkautuve Nr. 5), Roulingas (J.K. Rowling) Harry Potter sērijas darbi. Šo un daudzu tamlīdzīgu grāmatu lasīšana, lūk, veicinot dumpinieciskumu, amerikāņu vērtību izzušanu, valdības politikas apšaubīšanu, dievticības zaudēšanu, utt. Salīdzinājumam – Latvijas bibliotēkas nav tiesīgas ierobežot piekļūšanu grāmatām, melno sarakstu nav, informācijas pieejamība ir brīva – tā LNB darbiniece Aivija Everte, (Latvijas Avīze 2010.30.X).

UNGĀRIJĀ mēs redzam, cik ātri demokrātija var sevi iznīcināt – tā vācu laikraksts Die Welt (2011.4.I) sakarā ar š.g. pirmajā dienā pieņemto, valdošās Fidesz partijas sagatavoto jauno preses lēmumu, kas, cita vidū, pieprasa līdzsvarotu redzējumu, žurnālistu avotu atklāšanu, blogotāju reģistrēšanu etc.

IZRAĒLĀ – Sakarā ar pasaulslavenā filozofa, esejista un rakstnieka Berlina (1907-1997) Rīgā (Alberta ielā) pavadīto agrīno bērnību Telavivas Enav kultūras centrā atklāj izstādi (2010.14.XI) Isaiah Berlin and the Riga of His Time.

ARGENTĪNA, URUGVAJA (2010.6.XII) un Ziemsvētku dienā Ekvadora, bet š.g. janvāra sākumā ČĪLE pievienojas BRAZĪLIJAI, atzīstot PALESTĪNU par brīvu un neatkarīgu valsti robežās, kādas eksistē pirms Sešu dienu kara (1967), kad Izraēla okupē Gazu un Rietumkrastu.

ITĀLIJĀ gada beigās Dženovā, Romā, Florencē u.c. pilsētās notiek plašas demonstrācijas sakarā ar valsts atbalsta samazināšanu izglītībai un kultūrai. Milānā pie La Scala operas ievainoto vidū ir 14 policisti.

TUNISIJA – Kamēr ostas strādnieces Valentinovičas (Anna Walentynowicz) atlaišana no darba Gdaņskā (1980) signalizē sākumu Maskavas impērijas sabrukumam, Tunisijā 23 gadus ilgās Zine el-Abidine ben Ali un ĒĢIPTĒ 29 g. ilgās Hosni Mubaraka diktatūras (iespējams, arī citu Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu diktatūru) gala sākums ir izmisumā nonākušā bezdarbnieka, 26 g. v. Ali Mohameda Bouazizi pašsadedzināšanās (2010.17.XII) Sidi Bouzidā.

(re)

 

 

S T A T I S T I K A

• Dn B Nord aptaujā 54% ir pārliecināti, ka, tikpat lielā mērā kā sarūkošā dzimstība, Latviju apdraud pieaugošā ekonomiskā emigrācija. Paaudžu nomaiņai nepieciešamajam bērnu skaitām jābūt 2,1-2,2. Latvijā tas ir tikai 1,34. Aptuveni 2/3 uzskatā bērnu dzimtu vairāk, ja būtu pieejama bezmaksas izglītība un veselības aprūpe. Cerības vieš 11% atbilde, ka viņi plānojot bērnus.

• Piederību ES vismazāk izjūt Latvijas un Lielbritānijas jaunieši, attiecīgi 81% un 82%.

• Vidusskolu uzsākušo atbirums Latvijā ir 29%.

• 110 valstu sarakstā visaugstākā labklājība ir Norvēģijā, Dānijā un Somijā, bet viszemākā Pakistānā un Zimbabvē. Igaunija ieņem 35. vietu, Lietuva – 42., bet Latvija – 47. Žurnāla Newsweek (ASV) dzīves apstākļu novērtējumā 100 valstīs Latvija ierindota 36. vietā, divas vietas aiz Lietuvas un četras aiz Igaunijas. 1. vietā – Somija.

• Corruption Perception Index (2010) 178 valstu vidū Igauniju ierindo 26. vietā, Lietuvu – 46., bet Latviju – 59. vietā. 1. vietu dala Dānija, Jaunzēlande un Singapūra. ES kontekstā Latvija (kopā ar Slovākiju) aiz sevis atstāj Itāliju, Rumāniju, Bulgāriju, Grieķiju.

• Pēc Reporters sans frontières datiem pērngad nogalināti 57, bet pēc Šveicē bazētās Press Emblem Campaign – 105 žurnālisti.

(re)

 

 

Publikāciju sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Biruta Sūrmane (bs), Māris Brancis (mb), Jānis Krēsliņš, Sr. (jk), Rolfs Ekmanis (re).