|
|
Juris Šlesers
ČELLI
20. gs. mantojums mūs turpina nomākt un nodarbināt – arī gaismot 21. gs. Nupat rokās nonāca aizpērn iznākušais amerikāņu dzejnieces Fransises Brentas prozas darbs Ļeva Aronsona zudušie čelli[1]. Ārēji tas pasniegts it kā detektīvromāns – gan tikai uzmanības piesaistei. Kā tāds tas tālāk par innuendo nenonāk, jo kā stāsta varonis, tā autore apzināti atturas no savu aizdomu skaidrošanas. Tieši šī atturība šķiet būtiska.
Darbs ir biogrāfisks romāns, balstīts uz čellista Ļeva Aronsona (1912-1988) nepublicētu memuāru, arhīva materiāliem un autores intervijām ar viņa radiem, mācekļiem un kolēģiem. Romāns iesākas ar vēstules atstāstu, ko Aronsons rakstījis (1986) Vācijas valdībai, uzskaitot savus zaudējumus II Pasaules kara laikā Latvijā un Polijā, to skaitā 25 nonāvētus tuviniekus, četrus zaudētus mūziķa dzīves gadus un divus senus, neatvietojamus čellus – arī divus tikpat vēsturiskus un viņam nozīmīgus čella lociņus. Šī esot viņa otrā vēstule – pirmā (1953) palikusi bez atbildes. Vairāk kā 40 gadus atturējies to atgādināt, zinot, ka Vācijai pēc kara bija grūti laiki un ka jebkāda iespējama reparācija tā vai tā nekādi nebūtu varējusi atsvērt viņa zaudējumu. Savu vēstuli viņš nobeidzis ar piezīmi: Esmu pārliecināts, ka kaut kur Vācijā vai Austrijā kāds vēl šodien spēlē manu neatvietojamo Amati čellu un Tourte lociņu... Priekšvārdā autore skaidro: Instrumenti, ko turējušas viņa rokas, veido statīvu šai grāmatai par to, kas zudis un kas saglabāts, un, protams, par ebreju lomu Eiropas kultūrā.
Aronsons dzimis un uzaudzis Jelgavas ebreju ģimenē (gan piedzimis vecākiem atrodoties uz laiku Vācijā). Tēvs bijis drēbnieks un tekstiliju tirgotājs. Izceļoties I Pasaules karam, ģimeni reizē ar apmēram 40 000 Kurzemes guberņas ebreju deportē uz Krieviju. Tā nonāk Voroņežā. Tur mazais Ļevs pārlaiž revolūciju un pilsoņu karu, tur arī atklāj savu mūziķa sūtību – sāk mācīties čellu. Aronsoni atgriežas Latvijā (1920), apmetas Rīgā: Tāpat kā citi modernās paaudzes [ebreji], ģimene bija „akulturalizējusies” – viņi identificējās ar savu reliģiju un „pieņēma antisemītismu kā pašu par sevi saprotamu”, bet bija apņēmušies neļauties tāpēc būt izolētiem vai kavētiem.
Zēns turpina mūzikas izglītību privāti, muzicē mēmajos kinoteātros, apmeklē operu. Uz Nacionālās operas skatuves pirmo reizi dzird savu nākamo skolotāju un mūža mecenātu – ievērojamo čellistu Gregoru Pjatigorski no Berlīnes. 1928. gadā jauneklis ierodas Berlīnē studēt jurisprudenci – bet ar čellu padusē. Pēc gada jau pārgājis uz Berlīnes konservatoriju, kur drīz kļūst Pjatigorska audzēknis. Studijas beidz (1932) un ap to laiku iegūst superlatīvo Amati čellu. Autorei nav izdevies noskaidrot, vai ar tēva vai varbūt Pjatigorska gādību.
1935. gadā Ļevs izpilda obligāto karaklausību Latvijas armijā – laimīgā kārtā kopā ar bijušo skolas biedru, prezidenta dēlu, pianistu – abiem kopā dienests paiet muzicējot. (Runa acīmredzot ir par prezidenta Kvieša dēlu Viktoru Kviesi.) Vēlāk nodibinās noturīga draudzība ar vijolnieku Kārli Vestenu Liepājas orķestrī un Nacionālās operas orķestrī. Ap 1938. gadu Ulmaņa valdības tautību politika paliek jūtami nelabvēlīgāka ebreju un vācu minoritātēm darba ziņā, un Aronsonam kļūst grūti nopelnīt iztiku kā orķestrantam vai pasniedzējam.
Īsi bet kodolīgi autore apraksta Baigo gadu – Latviešus nacionālās suverenitātes zaudēšana saniknoja, bet ebreju mūziķiem un skatuves māksliniekiem sovjetizācija bija daļēja svētība. Tie varēja atkal uzstāties. Ļevam tagad ir iespēja strādāt un pelnīt – un viņa skaņu ierakstus ar Amati čellu pārraidīja radio. Paveras iespēja spēlēt operas un radiofona orķestros, nodibinās draudzības ar latviešu mūziķiem un kultūras darbiniekiem – operas dziedātājiem Marisu Vētru un Paulu Brīvkalni, baleta horeogrāfu Osvaldu Lēmani, bijušo izdevēju Helmaru Rudzīti.
Grāmata ir postmoderns turp-un-atpakaļ notikumu un pārdzīvojumu klāsts ar pēdiņās iestarpinātiem Aronsona paša izteicieniem no viņa pierakstiem. 1941.7.VII, šķiet, varbūt spēcīgāk kā jebkurš cits datums iedragā Ļeva dzīvi – tam veltīta nodaļa grāmatas pašā sākumā, un pie tā atgriežamies grāmatas vidū, un vēl atkal un atkal. Rīga tagad vācu rokās un radiofona orķestra ebreju mūziķi saņēmuši rīkojumu ierasties ar saviem instrumentiem galvenā pasta ēkas augšējā stāvā, kur tos konfiscē. Savās piezīmēs viņš atceras, cik grūti bijis uzrausties pa kāpnēm ar diviem čelliem un emocionālajām sāpēm. Grupa ebreju mūziķu, karstajā telpā ar žaketēm pār plecu, jau bijuši pagriezušies prom iešanai. Neviens neteicis ne vārda, bet viņu skati izteica veselu pasauli. Tūlīt arī Ļevs pārdzīvo pazemojumu, kas to pavada visu mūžu: Kāds pagrūda Ļevu ar viņa alumīnija un ādas instrumentu kārbām uz priekšu, un radio orķestra pirmais čellists, cilvēks, ko viņš labi pazina, panāca pretim. (..) Kad Ļevs atbrīvoja savus instrumentus no kārbām, viņa roka pēdējo reizi aizskāra skaisto jūras zirgam līdzīgo spirāli, kas rotāja Amati čellu. Viņa vecais kolēģis pavīpsnāja, pavērsa skatu ārā pa logu un pagrieza muguru, „viņa doma bija nepārprotama.” (..) Kāds neprāts pamudināja Ļevu pajautāt, (..) „Vai varu saņemt kvīti?” Telpu pāršalca smiekli. Ļevs sajuta, kāda roka satver viņu aiz svārku apkakles un pagrūž atmuguriski zemē pa kāpnēm.
Aronsona dzīves stāstam daudz paralēļu, arī kontrastu, ar cita Rīgas ebreja Maksa Mihelsona (dz. 1924) dzīves stāstu Dzīvības pilsēta, nāves pilsēta. Atmiņas no Rīgas [2]. Abi uzaug un dzīvo brīvajā Latvijā, izdzīvo padomju un vācu okupācijas, zaudē tuviniekus, nonāk Rīgas geto, vācu spaidu darbnīcās un Kaiservaldes koncentrācijas nometnē Rīgā, Štuthofas koncentrācijas nometnē Polijā, izglābjas no krieviem, nonāk amerikāņu zonā Vācijā, pēc tam ASV. Par spīti visam, abi izdzīvo. Aronsons kļūst Dallasas simfoniskā orķestra pirmais čellists un mūzikas profesors Teksasā, Mihelsons izstudē inženierzinības un strādā šajā profesijā Masačuzetsā, tur pavada arī savas vecumdienas.
Lasot un pārlasot abu dzīves stāstus, jāpakavējas pie to kontrastiem, īpaši attiecībā uz relatīvo distanci, vai tuvību, ko katrs no viņiem izjūt ar līdzcilvēkiem latviešiem. Par šo „sabiedriskās un emocionālās distances” konceptu man iznāca lasīt un rakstīt pirms pāris gadiem sakarā ar kādas Zviedrijas literatūrzinātnieces grāmatu par ebreju attēlojumu latviešu romānos dažādos periodos [3]. Šo distanci piemin un analizē arī Mihelsons (123-4), runājot par latviešu sabiedrības pasīvo novēršanos no ebreju likteņa II Pasaules kara laikā. Viņa slēdziens ļoti skarbs. Pēc kara viņš Ņujorkā nonāk pie sava tēvoča Leo, gleznotāja, kuram jau kara pašā sākumā bija izdevies paglābties Rietumos: Leo nevarēja pieņemt to, ka viņa ilggadēji latviešu draugi bijuši antisemīti. Man gan šādu grūtību nebija. Mūsu domstarpība attiecībā uz latviešu rīcību un izturēšanos vācu okupācijas laikā palika mūžīgi neatrisināma. (..) Citās Eiropas zemēs – Nīderlandē, Čehoslovākijā un, īpaši, Dānijā un Bulgārijā – bija cilvēki, kuri centās glābt ebrejus. Latvijā, turpretim, šādu godprātīgo nežīdu skaits bija sāpīgi niecīgs. Bailes no vāciešiem noteikti bija viens faktors. Vairākus latviešus, kuri slēpa ebrejus, viņu kaimiņi nodeva Gestapo. Paslēptos ebrejus un viņu glābt gribētājus notvēra un nekavējoties nošāva. Otrs svarīgs faktors bija sabiedriskā un kulturālā distance abu kopienu starpā. Nerunājot vienā valodā, trūkstot kopēju interešu saitei vai kopēja likteņa izjūtai, bija traucēta saskare un tuvu attiecību nodibināšanās starp latviešiem un ebrejiem, kas varētu radīt atbalstu un rosināt mēģinājumus glābt. Atskaitot ievērojamos izņēmumus – Žani un Johannu Lipkes – ne vairāk kā sauja cilvēku riskēja savas dzīvības, lai palīdzētu saviem ebreju kaimiņiem un draugiem. Latvijas vēsture, ilgie dzimtbūšanas gadi un virkne svešo valdītāju – vācieši, zviedri, poļi un krievi – varbūt ir iespaidojuši latviešus paklausīt savu kārtējo kungu uzspiestajiem rīkojumiem un pavēlēm.
Lasot Mihelsona grāmatu, uzkrīt, ka šī distance ir abpusēja. Ļevs Aronsons ir mazāk skarbs, atceras draudzību un palīdzību, ko viņš un viņa ģimene vācu okupācijas laikā saņēma no vairākiem draugiem un kolēģiem – jau minētajiem latviešu mūziķiem un kultūras darbiniekiem. Viņš arī izrāda sapratni, kad viens vai otrs paziņa novēršas. Šķiet, ka distance mākslinieku starpā bijusi mazāka. Varbūt tieši tāpēc jo skaudrāk kremt lielais pazemojums no kolēģa – orķestra pirmā čellista, un nozagtie instrumenti...
Kad atlikušos Rīgas ebrejus 1944. gada septembrī pārved uz Štuthofu, ap to pašu laiku uz Vāciju evakuē Rīgas radiofona orķestra dalībniekus. Grāmatas pēdējā nodaļa, „Epilogs”, pievēršas jautājumam, kur atrodas atņemtie – nozagtie – Aronsona instrumenti? Specifiski visvairāk pieminēti viņa Amati čells un Tourte lociņš, kas acīmredzot bija viņam vismīļākie. Aronsons bijis pārliecināts, ka instrumenti nonāca Rietumos un kāds tos spēlē Vācijā vai Austrijā. Visu mūžu viņu urda aizdomas, ka tos piesavinājās viņa vecais kolēģis, radiofona orķestra pirmais čellists. Tikpat labi, protams, viņa instrumenti varētu būt palikuši Latvijā vai aizceļojuši uz Krieviju vai citu pasaules stūri. Pēc kara viņš zina, kur Vācijā šis kolēģis dzīvo, muzicē un māca, bet nemēģina to kontaktēt. Tas būtu par daudz sāpīgi. Vieglāk ir, tā teikt, atmest ar roku – Kāds tur labums?
Arī autorei šī čellista vārds ir zināms, bet viņa to neatklāj. Uzzinājusi, ka arī šodien Vācijā muzicē kāds jauns čellists ar to pašu uzvārdu, viņa noklausījusies kādu tā skaņu ierakstu. Tas ļoti paticis, un viņa sāka domāt, kāda varētu būt viņu saruna. Tad atliku šo ideju. Uz miruša cilvēka senu, kaut sāpīgu, atmiņu un aizdomu pamata vien vandīt viļņus citu cilvēku dzīvēs viņa acīmredzot nav gatava. Kurš gan būtu? To negribēja arī Ļevs Aronsons, kas labāk savu sāpi paturēja sevī un paņēma līdzi. Klausītāju un mācekļu atmiņā viņa spēle iespiedusies tieši ar savu – iekšķīgumu...
o
(1) Frances Brent. The Lost Cellos of Lev Aronson. New York: Atlas & Co., 2009. 216 lpp.
(2) Max Michelson. City of Life, City of Death: Memories of Riga. Boulder, Colorado: University Press of Colorado, 2001. 171 lpp.
(3) „Distance tuvībā”. JG259(2009):17 – par: Anette Reinsch-Campbell, Tradition and Modernity: Images of Jews in Latvian Novels 1934-1944, Stockholm: Stockholms universitet, 2008.
Dr. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.
