LAIKMETU LIECINIEKS
Guna Zeltiņa, red. Latviešu teātris no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Rakstu krājums. Rīgā: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010. 608 lpp.
Vispirms jāaprāda, ka grāmatas nosaukums ir mazliet maldinošs, jo it apjomīgas nodaļas veltītas gan Rīgas Krievu teātrim, gan padomju laika Daugavpils teātrim, kur krietna daļa uzvedumu noritēja „krievvalodas plūsmā.” Ja šie krievu iestudējumi jāpiemin, jo veido vienotu Latvijas teātra dzīves ainu, kā to apgalvo krājuma sastādītāja Guna Zeltiņa priekšvārdā, tad cits nosaukums, piemēram, Teātri Latvijā, skanētu precīzāk.
Un ja ir runa par latviešu treātri, jānožēlo, ka pietrūkst kaut īsa pārskata par kādreizējās trimdas latviešu teātra rosmēm. Protams, Viktors Hausmanis nesen publicējis lietpratīgus pētījumus par šo laika posmu, bet ne visiem būs iespējams iegādāties un izlasīt trīs pamatīgās monogrāfijas. Tādēļ, šai gadījumā konspektīvs ieskats trimdas teātru darbā paplašinātu latviešu teātra ainavas atspoguļojumu.
Neskatoties uz šiem iebildumiem, Zeltiņas paveikums jāvērtē ļoti atzinīgi. Okupācijas gadu tecējumā Latvijā klajā laists daudz grāmatu gan par teātriem, gan par atsevišķiem aktieriem un režisoriem. Taču „likumsakarīgi” viss apskatīts no padomju redzes viedokļa. Šoreiz rakstu autori drīkstējuši ne tikai godīgi dokumentēt faktus, bet arī brīvi un iejūtīgi izgaismot, cik cieši teātra norises saaudušās ar visas tautas likteņgaitām un pārdzīvojumiem. Tik tiešām, grāmata liecina, kā teātra attīstību ietekmējuši politiskie strāvojumi, kari un revolūcijas, varas režīmu maiņa un nacionālās Atmodas kustība un kā teātris šajos laikposmos ir iedarbojies uz sabiedrības apziņas veidošanos (Guna Zeltiņa). Gan repertuāra izvēle, gan iestudējumu stili un aktieru angažementi nepārprotami ilustrē, kā politiskais klimats ietekmējis radošo darbu Latvijas teātros.
Krājumā ievietotas Viktora Hausmaņa apceres par teātra pirmsākumiem Latvijā, par Ādolfu Alunānu un Rīgas Latviešu teātri, kā arī par Jelgavas teātri. Lilija Dzene stāsta par Latvijas Nacionālo teātri, Dailes teātri un dažām t.s. „mazajām skatuvēm” Rīgā aizvadītā gs. 20. un 30. gados. Ieva Struka izseko Valmieras Drāmas teātra darbam, Edīte Tišheizere – Liepājas teātra. Baiba Kalna savu uzmanību veltījusi Rīgas Krievu teātrim un patreizējiem „neatkarīgajiem teātriem” (piem., „Kabatai,” „Studijai-8” u.c.). Guna Zeltiņa izvērtē Jauno latviešu un Jauno Rīgas teātri (1908-1915), Strādnieku teātri, Daugavpils teātri, Jaunatnes teātri, kā arī Jauno Rīgas teātri (1992. līdz šodienai).
Rakstu krājuma mērķis, kā to skaidro Guna Zeltiņa, nav bijis analizēt atsevišķas izrādes, bet gan pievērsties tiem iestudējumiem vai novatoriskiem aktierdarbiem, kuri iezīmējuši būtiskus pavērsienus atsevišķā kolektīva vai visa latviešu teātra radošajā darbā. Vairākums autoru šo priekšnoteikumu izpildījuši ar uzviju, apcerot daudz jo daudz iestudējumu – arī tādu, kas izceļas nevis ar īpašu „novatorismu”, bet gan tikai ar māksliniecisku spilgtumu. Turklāt, pieminēti arī mazāk nozīmīgi darbi. Tātad ir dots vairāk nekā sākumā solīts. Tekstus papildina jo bagātīgs izteiksmīgu fotouzņēmumu klāsts. Vispār, jāslavē grāmatas grafiskā apdare, ko veikusi Baiba Dūdiņa. Pievienots arī it iespaidīgs izmantoto avotu saraksts (204 publikācijas!).
Tik plaša apjoma pasākumam, protams, neiztikt bez kļūdām un nepilnībām. Piemēram, nepareizi minēts, ka 1943. gadā uzsāktajā Raiņa Uguns un nakts iestudējumā Dailes teātrī Lāčplēša loma iedalīta Edgaram Zīlem. Toreiz Artūrs Filipsons bija paredzēts kā Lāčplēsis, Zīle – kā Kangars. Iestudējums nenonāca līdz pirmizrādei, jo vācu iestādes to aizliedza. 1947. gadā iestudējumu atdzīvināja, gan ar mazliet mainītu tēlotāju sastāvu, un tad Lāčplēša lomu blakus Filipsonam dublēja Zīle.
Domas var dalīties par to, cik daudz vai maz vajadzētu izcelt skatuves māksliniekus, kuri II Pasaules kara laikā jutās spiesti doties bēgļu gaitās. Tomēr šķiet dīvaini, ka „piemirsti” divi vadošo lomu tēlotāji Liepājas teātrī – Pēteris Elsiņš (darbojies no 1936. līdz 1944. gadam) un Rūdolfs Mucenieks (darbojies no 1929. līdz 1940. gadam). Pēdējais, turklāt, guva ievērojamus panākumus Rīgas Nacionālajā teātrī (1940-1944). Noklusēts palicis arī Pēteris Ozols, kura vadībā strādāja Pārdaugavas teātris (vēlāk pārdēvēts par Dailes teātra Mazo ansambli) un kura režijā 1936. gadā tapa leģendārais Mārtiņa Zīverta lugas Tīreļpurvs pirmiestudējums. Toties jāpriecājas, ka beidzot pelnītu ievērību guvis līdz šim maz pieminētais gleznotājs, inscenētājs un teorētiķis Jānis Muncis, kurš kopā ar Eduardu Smiļģi izveidoja Dailes teātra sākotnējo seju.
Visnotaļ zinātniskajā rakstā par Dailes teātri tomēr ieviesusies kāda kuriozitāte, t.i., mulsinošs pārpalikums no padomju laika leksikas. Raksturojot Leonīdu Leimani (teātra direktoru Baigajā gadā), autore piebilst, ka vācu okupācijas gados viņš aktīvi darbojies „antifašistiskajā pagrīdē” CĪŅA. Patiesībā, tīri antifašistiska bija t.s. „nacionālā pagrīde” (LATVIJAS CENTRĀLĀ PADOME), ko vadīja Konstantīns Čakste. CĪŅA, turpretī, bija izteikti komunistiska organizācija.
Noslēgumā jāatzīmē, ka šis izdevums ne tikai saistoši ataino pagātni, bet arī vērš cerīgu skatu uz nākotni. Teātris Latvijā ir dzīvs un dzīvotspējīgs. Klasiķu iestudējumi neparastā, dažkārt it pārdrošā skatījumā, rietumpasaules dramaturģijas pienesumi, daždažādi īpatnēji meklējumi skatuves mākslas izteiksmes līdzekļos – tas viss liecina par teātra centieniem apgūt jauno laikmetu un piedalīties tā veidošanā. Ne jau katrs uzvedums sasniedzis iecerēto un mākslinieciski attaisnojies. Bet arī teātra apmeklētājiem atgūtās valsts neatkarības posmā klājies visai raibi, reizēm pat juceklīgi. Tātad gribas apgalvot, ka vēl joprojām teātris iet kopsolī ar savu skatītāju draudzi. Un taisni tādēļ tas vienmēr būs neatņemama daļa no latviešu tautas gara dzīves.
Rasma Birzgale
Rasmas Birzgales kontā ir daudz rakstu periodikā, ieskaitot JG, par teātri trimdā un recenzijas par latviešu teātra vēsturei veltītiem publicējumiem. Sakārtojusi/rediģējusi rakstu krājumu Mārtiņa Zīverta pasaule (1974). Plaša apcere par latviešu teātri Vitauta Sīmaņa rediģētajā grāmatā Latvia (1984). Rasmas „Ļoti personīgi atmiņu mirkļi par Mārtiņu Zīvertu” – JG238(2004):28-30.
