Jaunā Gaita nr. 269. vasara 2012
Māris Brancis
KRĀSU UN LĪNIJU ZINTNIEKS MIERIŅŠ
Šipleja savu mājvietu atradusi Lielbritānijas salas vidusdaļā, Rietumjorkšīras grāfistē, caur kuru plūst Eiras upe. Tās senlejas lēzenajos krastos izstiepusies pilsēta, gara kā izstīdzējusi meiča, nometusies leknā zālē un plaši izplājusi savus krāšņos brunčus. Agrāk te vietējie fermeri ganīja lielus aitu ganāmpulkus, bet vairums iedzīvotāju nodarbojās ar vadmalas aušanu. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā saviem turīgākajiem strādniekiem uzņēmēji cēla garas rindu mājas ar ērtiem divstāvu dzīvokļiem. Parādes ieejas pusē katrs centās izveidot krāšņu puķu dārziņu, bet mājas otrā pusē audzēja sīpolus, gurķus, zirņus un citus dārzeņus.
Anglijai kari nav nepārtraukti gājuši pāri, iznīcinādami visu un piespiezdami ļaudīm sākt dzīvi no jauna, kā tas bijis Latvijā. Šiplejā vai katra ieliņa stāsta par bijušajiem laikiem, saglabājot savu jaunības dienu izskatu. Rūpīgāki cilvēki pat saglabājuši jūgendiskos rotājumus un durvju krāsainos stiklus savos dzīvokļos. Vien puķu dārza metāla sētiņām pazuduši bumbuļi vai citi rotājumi. Tie pēdējā kara laikā bija jānodod valstij ložu izgatavošanai.
Vienā no šādām mājām Mālboro ceļā (Marlborough Road) dzīvoja latvietis, gleznotājs Laimonis Mieriņš ar savu Ilgu. Viņi tajā apmetās 1953.gadā. Bēniņos mākslinieks bija sev iekārtojis darbnīcu. Tā nebija plaša, nedz arī grezna vai lepna. Tajā atradās pats nepieciešamākais – molberts, galds un plaukti krāsu un gatavo darbu glabāšanai. Nevarēja jau arī izvērsties – telpa bija neliela kā dālderis – vienam vietas pietiek, bet diviem – par šauru.
Mieriņu māju drīzāk var uzskatīt par askētisku. Nekad viņiem nav bijuši ne līdzekļi lepnām mēbelēm un kristāliem, ne arī paši pēc tiem kārojuši. Galvenais, lai būtu ērti, mājīgi, labi. Visa viņu dzīve bijusi pakārtota glezniecībai un latviskām norisēm.
Ilggadīgā pavadone un balsts Ilga pēc darba Dr. Olgas Celmiņas zobārstniecības kabinetā Bredfordā (Bradford) dejojusi deju kopā „Kamoliņš” un pēc tam to vadījusi, bijusi arī senioru deju kopā „Dižie” un folkloras kopā „Dūdalnieki”, pati savām rokām darinājusi septiņu novadu tautastērpus – Skrundas, Bārtas, Alsungas, Talsu, Augšzemes, Kuldīgas un Latgales, dejotājiem audusi jostas un prievītes un adījusi cimdus. Par ilgo un sekmīgo darbu tautas druvā Ilga Mieriņa saņēma (2008) Atzinības krustu.
Arī Laimonis, kaut arī lielāko laika daļu aizņēma darbs Līdsas Mākslas koledžā un glezniecība, nekad nav atsvešinājies no latviešu sabiedrības, lai gan attiecības dažbrīd bijušas jo saspringtas.
Dejojot tautas deju kopā „Sakta”, viņš bija iepazinies ar Ilgu Reini, un pēc dievturu paražas abi salaulājušies (1951). Viņu mājā allaž valdījis latviskais gars. Abi Mieriņi saglabājuši tik skaidru un bagātu latviešu valodu tādēļ, ka mūždien viņi ir dzīvojuši ar domām par savu tēvzemi. Laimoņa Mieriņa katalogos vienmēr ir uzsvērts, ka gleznotāja dzimtene ir Latvija. Viņu dzīve ir pierādījusi, ka var dzīvot svešā vidē, citā tautā, citā kultūrā, bet savā dvēselē palikt latvietis. Šīs lietas ir apvienojamas, nepieciešams tikai saglabāt nacionālo pašapziņu. Būtiskākais – ir vai nav vēlēšanās uzturēt sevī savu tautību, saiknes ar dzimto zemi. Laimonim nacionālā piederība ir bijusi tikpat būtiska kā glezniecība, kuras dēļ nedrīkst sevi izdāļāt sīknaudā. Viņa vērtību sistēma ir negrozāma, nemainīga, tāpat kā pašcieņas, pašapziņas mēraukla. Māksla un tauta nav izklaides vieta, peļņas avots. Tā ir vieta, kur jāsaglabā gara tīrība, augsti ideāli. Par ideāliem gan Laimonis nemēdza runāt, tie glabājās māksliniekam dziļi krūtīs, kur citiem pieeja liegta. Viss pateikts gleznās un zīmējumos. Svešu roku pieskaršanās vai mēģinājumi to darīt tika atraidīti ar joku, kas viņam allaž bija uz mēles. Māksla, glezniecība pārāk grūti ir nākusi Laimoņa Mieriņa rokās, lai ar to koķetētu, par to zviegaļātu vai ar vieglu roku izmētātu visos vējos. Ceļa sākums un turpinājums vienmēr stāvēja viņa acu priekšā. Arī paša gleznas, kas ir mājas vienīgais rotājums. Tās ik dienas atgādināja par mūža saturu un piepildījumu.
 Laimonis
Mieriņš. Pliknis III. 2004. |
Par visa iesākumu ceļā uz mākslu Laimonis Mieriņš mēdza pajokoties: līdzko pacēlies pakaļkājās, tā sācis zīmēt. Tēvs tolaik Laidos, kas 1930. gados atradās Aizputes apriņķa Valtaiķu pagastā un no kurienes līdz nojaukšanai 20.gs. 90. gadu vidū varēja saskatīt bēdīgi slaveno Skrundas lokatoru, vadīja veikalu. Bonbongu, siļķu un citu preču iesaiņošanai kalpoja papīrs. To iekāroja mazais zēns un zīmēja, kas vien ienāca prātā, visbiežāk cilvēciņus, kas kaut kur gāja vai kāvās. Neapnikdams un ļaudamies fantāzijām, viņš varēja zīmēt daudz un ilgi. Tēvs allažiņ šķendējās un bārās, ka tā tiekot izniekota laba manta. Tad nāca atklājums, ka uz dūmos apkvēpušās pirts sienas ar naglu var it labi ieskrāpēt redzēto. Turpat pirtī, kurp mazais puisēns gāja mazgāties kopā ar māti un citiem sieviešiem, bija noskatīts viens otrs tolaik par nepiedienīgu uzskatīts, bet tagad bieži žurnālos un izstādēs redzams skats. Neko sliktu nedomādams, viņš, mācoties Laidu pamatskolā, bija pirtī novēroto uzzīmējis. Zēna „mākslas darbu” bija uzgājis skolas pārzinis Lērums un par šo „jaunā mākslinieka” grēka darbu pavēstījis tēvam. Sekoja sāpīgas jo sāpīgas sukas, tomēr no zīmēšanas prieka tās neizārstēja.
Mūsu varonis nebija to vidū, kuri par mākslu fantazē kopš mazotnes. Viņš par to neko nezināja. Žurnālos un avīzēs droši vien bija redzētas arī gleznu un citu mākslas darbu reprodukcijas, taču tās viņš uztvēra kā skaistas bildītes. Diez vai izdarīgais un saimnieciskais tēvs Kārlis, rancēnietis, kurš pēc kursu beigšanas Rīgā ceļoja no vienas vietas Kurzemē uz citu, līdz atrada īsto vietu Valtaiķu pagasta piensaimnieku sabiedrības krejotavā Laidos un ļoti veiksmīgi vadīja sabiedrības veikalu, izkonkurējot citas bodes, būtu bijis apmierināts ar dēla nepraktiskajām interesēm. Ka māksla var būt arī pieauguša cilvēka nodarbošanās, tas zēnam ne sapņos nerādījās. Tā viņu nemaz arī neinteresēja. Pusaugu puiškānam daudz pievilcīgākas bija citas nodarbības.
Laimonis dzīvoja kādreizējā kuršu teritorijā, kuru savos romānos Dzimtene, Bandava un Mežvidus ļaudis aprakstījis Jēkabs Janševskis (1865–1931).
Netālu atradās Remeši, no kurienes cēlies tautas atmodas laika darbinieks un cenzors Mārtiņš Remiķis (1845-1921). Pagasta namā karājās viņa portrets. Pie tā tika vesta visa skola, stāstīts par šo novadnieku un pat nolikta vāze ar puķēm. Vēsture bija visapkārt. Interesi par politiku dēlēnā iedēstīja tēvs. Krejotavā viņam pagāja viss rīta cēliens. Pulksten vienos Latvijas radio raidīja jaunākās pasaules ziņas. Tās zēnam bija jānoklausās un jāatstāsta tēvam, cik nu mazā cilvēciņa prāts saprata. Galvā mudžēja sveši vārdi un neizprotami notikumi. Piemēram, ziņa par to, ka Spānijas karā viena karojošā puse „saņem maisā” otru. Maisā pat vienam cilvēkam grūti ielīst. Tas jau nav laidars, kurā var sadzīt veselu gvardi! Noslēpumainie notikumi neizprotami lielajā pasaulē vairāk nodarbināja zeņķa prātu nekā jebkas cits.
Skolās ar zīmēšanu kā nu gāja, tā gāja. Laidu pamatskolā īpaša zīmēšanas skolotāja nebija. Kad Laimonis iestājās Kuldīgas V. Plūdona Valsts ģimnāzijā (1943), arī tur zīmēšanai pievērsa maz uzmanības. Pusaudzis – viņam tagad bija 14–15 gadu – pirmo reizi mūžā bija tik tālu no mājām un bez vecāku stingrās uzraudzības –, vajadzēja izbaudīt brīvību, kādu nu to izprot zēni šajos gados – ķircināt meitenes un skolotājus, nodoties puiku nodarbībām, ko pieaugušie mēdz dēvēt par blēņām. Tās likās vilinošākas, un tā bija dzīve!
Reiz pusaudzis no Laidiem uzzīmēja uz tāfeles kaut ko no ēdamām lietām. Tās ieraudzīja internāta audzinātājs un zīmēšanas skolotājs gleznotājs Kārlis Grūbe (1902-1998). Pēc daudziem gadiem Laimonis Mieriņš atcerējās šo gadījumu: Viņam bija milzīgi kupli mati un brilles tik bieziem stikliem kā ķieģelis. Grūbe novērtēja manus darbus un teica: „Puis’, tev ir dotības!” Toreiz es to nesapratu.[1] Ar to šis notikums beidzās, kaut gan uzslava kā leknu zemi un saules siltumu alkstošs grauds bija iekritusi pašā slēptākajā dvēseles kambarī. Pagaidām tā tur iemājoja un gaidīja savu liktenīgo stundu. Diemžēl graudam bija jāgaida daudz gadu.
Mākslas vēsturnieks Māris Brancis, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, ir JG regulārs līdzstrādnieks. Dzīvo Jelgavā.
[1] Dace Judina. “Joprojām dumpīgais mākslinieks Anglijas latvietis Mieriņš.” Rīgas Balss, 2000.13.VI.
