JG270 Māris Brancis. Krāsu un līniju zintnieks Mieriņš

Latvijas zemi sāka plosīt karš, fronte nāca arvien tuvāk un tuvāk Kurzemei. Nacionāli noskaņotais tēvs, cik spēja, palīdzēja nacionālajiem partizāniem ar ieročiem, pēc tam – pret sievas gribu – aizgāja aizstāvēt savu tēvu zemi, pirms Ziemassvētkiem par to nolika galvu un tagad kopā ar citiem leģionāriem guļ Lestenē.

Ļaudis sāka izceļot uz Rietumiem. No otrreizējās padomju okupācijas neko labu negaidot un uz žēlastību necerot, 1944. gada septembra sākumā arī Mieriņu ģimene – māte ar vecomāti un trim dēliem – devās prom no dzimtenes, uz Vāciju, pārlaist neziņas laiku, lai atgrieztos, kad viss nomierināsies un Latvija atkal būs brīva. Jāgaida bija ilgi. Daudzi nesagaidīja. Mieriņi sākumā apmetās Falkenbergas, vēlāk Špakenbergas bēgļu nometnē. Laimonis uzsāka mācības latviešu bēgļu ģimnāzijā. Cerības uz atgriešanos mājās ar katru mēnesi izplēnēja arvien vairāk, un 1947. gadā 18 gadu vecais Laimonis Mieriņš pieteicās doties uz Angliju, kurp aicināja laukstrādniekus – lauku darbus viņš mazliet pieprata. Nolīgtos divus gadus viņš pavadīja Drifīldas (Driffield) apkaimē, Austrumjorkšairas (East Yorkshire) grāfistē, kur kopā ar citiem latviešiem un igauņiem apmežoja lorda Midltona (Lord Middleton) īpašumus, tad strādāja kādā lauku saimniecībā, bet 50. gadu sākumā devās uz Bredfordu darbā Soltēras (Saltair) tekstilfabrikā pie vērpjamām mašīnām. It kā nebūtu par ko sūdzēties – pastāvīgs darbs, ienākumi. Ko vairāk varēja vēlēties – esi paēdis, jumts virs galvas, naudas pietiek arī dažai labai ne visai dārgai izpriecai! Tomēr dzīvē kaut kā pietrūka. Laimonis bija palicis pasaulē viens kā pirksts. Brāļi ar māti aizbrauca uz Ameriku, tēvs bija kritis kaujā pie Lestenes. Likās, ka lode, kas Ziemsvētkos bija izdzēsusi tēva dzīvību, iestrēgusi arī dēla miesā, atstājot dziļu rētu, kas nesadzija gadiem. Bredfordā dzīvoja daudz latviešu. Te izveidojās Latviešu biedrības Lielbritānijā (LBL) Bredfordas nodaļa, kas uzņēmās rīkot tautiešu saviesīgo un kultūras dzīvi. Laimonis Mieriņš pat iesaistījās tautas deju kopā „Sakta”, te arī satika Ilgu, savu uzticamo ceļa biedreni dzīves garajā gadu virtenē.

Uz Angliju ataicinātie latviešu un citu Austrumeiropas tautu bēgļi bija nonākuši bezcerīgā stāvoklī – viņi gan bija derīgi kā strādnieki, bet citādi – cilvēki bez nākotnes izredzēm. Arī Laimonis Mieriņš jutās kā tādā tumšā caurumā iesviests. Bija cilvēki, kam ar vienmuļo darbu rūpnīcā, savas ligzdiņas iekārtošanu un ģimenes izveidošanu pietika, bet ne Laimonim. Piepeši prasīt prasījās pēc kā tāda, kas spētu iekrāsot dienu visai trulo ritējumu. Kurā brīdī dzimst interese par kaut ko, to mēs dzīvē jo bieži nevaram pateikt. Tas grauds, kas reiz Kuldīgā vieglu roku bija iesviests jaunā puiša krūtīs, nemanot, neviena nelūgts, sāka diedzēt asnu. Papīrs un zīmulis tagad bija jāpērk par paša pelnīto naudu, taču zīmēšana pēc vienmuļā darba fabrikā deva vārdos nepasakāmu mierinājumu. Baltā lapa pasaulei un dzīvei piešķīra citas dimensijas, tā kļuva arvien nozīmīgāka, vērtīgāka. Vajadzēja kādu, kurš spētu palīdzēt.

Bredfordā tolaik dzīvoja latviešu grafiķis un gleznotājs, toreizējais LBL Bredfordas nodaļas priekšnieks Alfrēds Kalniņš (1906-1971), kura maizes darbs ritēja Rycroft firmas dekoratīvā stikla dizainera amatā. Viņš bija izveidojis kaut ko līdzīgu studijai. Pie viņa tad arī aizveda Laimoņa Mieriņa ceļš. Alfrēds Kalniņš, tāpat kā daudzi vecāka gada gājuma latvieši, nesa sevī Latvijas pieredzi. Viņi veidoja savu noslēgtu vidi, kurā pūlējās saglabāt visu no dzimtenes līdzi paņemto. Tas bija viņu stiprums un posts. Viņi turpināja strādāt, kā paši reiz bija mācījušies, šo tradīciju mēģinādami iedēstīt jaunatnē. Līdz ar citiem Laimonis Mieriņš gleznoja klusās dabas, puķes, portretus. Sanāca labi, pat tik labi, ka Alfrēds Kalniņš kādu dienu atzinās: Es tev vairāk neko nevaru iemācīt. Brauc pie Tones. Topošais mākslinieks paklausīja un mēroja 280 jūdžu garo ceļu līdz Apvienotās Karalistes galvaspilsētai, pie izslavētā vecmeistara Valdemāra Tones (1892-1958). Pēc daudziem gadiem viņš atcerējās: Uzsāku regulārus braucienus uz Londonu, līdzi stiepjot mājās gleznotās klusās dabas. Toreiz Tone dzīvoja Londonas dienvidos, kādas mierīgas ielas nama pirmajā stāvā. Tas bija neliels divistabu dzīvoklis, studija. Visas sienas bija noklātas dažāda formāta gleznām. Vienmēr jutos Tones un viņa viesmīlīgās kundzes gaidīts. Padoms netika liegts, viņa analīzes bija pamatīgas, mudinošas, bet Tone atlīdzību atteicās ņemt. Mājup allaž devos pacilātā garastāvoklī un jaunu nodomu pilns.[1] Kundze vārīja kafiju, Tone – ritēja viņa mūža pēdējais gads – vairāk stāstīja, nekā mācīja. Kā viens, tā otrs jaunā mākslinieka skolotājs bija aizejošā pasaule, kas dzīvo ar ilgām pēc dzimtenes. Laimonis Mieriņš bija tikko sācis dzīvi. Viņa skatieni vērsās citā virzienā – rītdienā. Pagātnes ēnas nedrīkstēja šķērsot ceļu. Laiks strauji tuvojās 30 gadu robežai, taču varēja uzskatīt, ka joprojām nebija „īsti dzīvots”. Viss likās esam priekšā, tomēr nākotne šķita visai neskaidra, mīklaina un miglaina. Bēgļa viesstrādnieka statuss nesa līdzi neziņu par rītdienu. Vēl Laimonis Mieriņš nebija sakrājis sevī spēkus kaut kam nopietnākam – tie tikai auga, brieda. Kā ierasts, viņš katru dienu mēroja ceļu uz tekstilfabriku, kas nodrošināja zināmu finansiālu pamatu, vien sirds tiecās kaut kur citur. Kurp? Vai patiesi viss mūžs paies pie vērpjamās mašīnas? Tā jau pats vari pārtapt par vilnas kodaļu un ar laiku pārvērsties par gabaliņu no dzijas pavediena.

„Kas tu gribētu būt?” – prasu savam pavadonim. Krietnus gadus vēlāk rakstniece un dzejniece Indra Gubiņa atgādinās par kādu abu kopā pavadītu vakaru pēc deju mēģinājuma. „Es?” – viņš atjautā, tad iesmejas. Ap mums ir auksts ziemas vakars, mikls un kvēpu pilns Anglijas rūpniecības pilsētas gaiss. – „Īsti nezinu” – Laimonis Mieriņš nu kļuvis nopietns. –“Kas tad mēs varam būt šajā zemē? Strādnieki, tikai strādnieki!” – Bet es tincinu atkal, nevērojot rūgtumu runātāja balsī: „Tu nepateici, kas tu gribētu būt! Kas tu esi, es jau zinu.” – „Gleznotājs”. Nu smejos es. Laimonis – gleznotājs! Šis izstīdzējušais zēns, kas savu maizi pelna tekstilfabrikā, kā lielākā latviešu daļa šeit, Bredfordā. Zēns? Ne gluži, viņam jau piepildījās 21 gads, tātad jau pieaudzis cilvēks. Pie tam zina, kas vēlētos būt. – „Un ko tu gleznotu?” – „Nezinu.” – Laimonis parausta plecus un skatās kaut kur pelēkumā, tad klusāk piebilst: „Droši vien cilvēkus. Man patīk cilvēki.” Iegriežamies pilsētas parkā, tajā guļ īpats baltums – sniegs. Tas bieži neparādās Anglijas ziemās, uz ielām ātri pazūd, sajaucas ar gājēju soļiem, ratu riteņiem un pārvēršas dubļos. Bet parks ir balts, un es izsaucos: „Lūk, glezno šādu gaišu nakti – kokus ar sniegu, dīķi, kurā pārslas iekrīt un pazūd!” – „Patiesībā redzu pavisam citu dīķi, citus kokus un citu ziemu. Pastkartes jau nu gan es netaisīšu!” – atbild Laimonis, un man liekas, ka arī viņš ir citā laikā, citā ziemā.[2]

Laiks, par kuru stāsta Indra Gubiņa, ir krietni pasens – ap 1950. gadu, taču tajā vakarā pār lūpām pārvēlušies vārdi vēl tikai iezīmēja varbūtību. Slepenā vēlēšanās kā neaptverams, nepaceļams laukakmens vēl gulēja dziļi krūtīs. Liktenīgais vārds – gleznotājs – bija izsacīts. Pateikt bija viegli, pat pārāk viegli. Tikai kā to pārvērst īstenībā, tas vēl Laimonim Mieriņam nebija zināms. Vēl vairāk – sapnis viņam likās nereāls, nesasniedzams, pat no sevis paša slēpjams, nevis īstenojams dzīvē. Tiesa, viņš savā nodabā lauzās glezniecības noslēpumos.

Jauneklis iestājās (1953) Bredfordas mākslinieku biedrībā, kuras klubā pa vakariem pozēja modelis. Viņš cītīgi izmantoja iespēju un ar sev raksturīgo nopietnību un dedzību vingrināja aci un roku. Nejauši saglabājušies tā laika darbi rāda (Laimonis Mieriņš gan mēdza iznīcināt tos, kas neizturēja viņa skarbo kritiku), ka 50. gados viņš cītīgi sekojis latviešu tonālās glezniecības tradīcijām, kādas piekopa mūsu vecmeistari. Alfrēda Kalniņa uzstādīto kluso dabu ar augļiem un māla krūzi jaunais Mieriņš gleznojis ļoti rūpīgi, ar dabas toņiem tuvām krāsām, uzsverot gaismēnas, telpiskumu, vieliskumu. Viņš visai sekmīgi nodarbojās arī ar portretu glezniecību – visbiežāk tās bija ģīmetnes, – mēģinot uztvert un atklāt ne tikai modeļu fiziskās īpatnības, bet arīdzan viņu iekšējo noskaņojumu. Viņa gleznotie cilvēki – šķiet, vienīgi sievietes – ir nopietni, savu domu un izjūtu pasaulē iegrimuši, tādēļ viņu acis vērstas lejup jeb, precīzāk, lūkojas savos iedomu laukos.

Šī laika gleznas nav peļamas, bet tajās pietrūkst kaut kā būtiska – autora iekšējās brīvības. Audzēknis godprātīgi sekojis skolotāja padomiem, bet sirds klejojusi nenosakāmā virzienā. Gleznām nav personīgā skatījuma zīmoga, kas ne visiem dodas rokā. Tomēr bija noticis kaut kas vēl svarīgāks – bija nobriedusi doma, ka viņš grib būt mākslinieks. Tikai kā spēt iekšējos dzinuļus realizēt? Biju gatavs kārtīgai disciplīnai, ko tikai mācību iestāde var dot, mūža brieduma acīm raugoties, tā laika garīgo stāvokli raksturoja pats gleznotājs.[3]

Bredfordas mākslas koledžas vakara klasēs latviešu jaunietis bieži sēdēja blakus gados jaunākam biedram Deividam Hoknijam (David Hockney, 1937), vēlāk pasaulē slavenam angļu gleznotājam. Viņiem labi saskanēja, abi mēdza pa reizei dzīt velnu un pazirgoties. Kaimiņš reiz noprasīja:

Kāpēc tu neej mākslas skolā? Latviešu puisis šai sakarā nodomāja: Tas viss ir jauki un skaisti, bet kā es sevi finansēšu? Fabrikas strādniekam mākslas skolas mācību maksa bija pārāk liela – viņa alga neļāva neko iekrāt. Vakaros nāca zīmēt arī kāds ierēdnis, ģimenes tēvs. Viendien viņš lepni paziņoja: Zini, es iestājos mākslas skolā. Viņš esot pieprasījis vietējai pašvaldībai stipendiju, un tā puisim arīdzan prasīto piešķīrusi. Jaunā ziņa bija spēcīgs grūdiens visai tālākai dzīvei. Vadzis lūza: Ja viņš iet mācīties, kas man to var liegt?

Pagājušo pavasari, Laimonis Mieriņš raksta (1961.22.I) Indrai Gubiņai uz Kanādu, tā pēkšņi vienā godīgā dienā es sevi ieraudzīju jaunas situācijas priekšā. Tagad vai nekad – vēl nav par vēlu! Nekavējoties iestājos LEEDS COLLEGE OF ARTS studēt glezniecību, t.i., ar jauno akadēmisko gadu. (..) Te bija liels uzņemšanas konkurss, bet manā gadījumā taisīja izņēmumu, un iekļuvu bez jebkādiem eksāmeniem (bez G.C.E., t.i., ģimnāzijas beigšanas apliecības).[4]

Izlasot šo stāstījumu, varētu domāt, ka mūsu priekšā ir jauns Jūlijs Cēzars – atnāca, ieraudzīja, uzvarēja. Bet tā nemaz nebija. Vēlāk Laimonis Mieriņš atzinās, ka viņu gandrīz vai neuzņēma koledžā kāda cita latvieša dēļ. Pirms viņa tur bija mācījies Ints Bullītis, kurš sagādājis ne mazums raižu pedagogiem, īsts traču cēlājs. Puisis vēlāk gan aizbrauca uz Londonu, taču viņa ēna palika skolā jo ilgi. Uzņemšanas sarunu laikā koledžas vadītājam Teiloram (Eric Taylor), kurš vadīja koledžu (1956-1970), Mieriņa darbi bija patikuši. Bet, kad uzņemto studentu sarakstā viens no pedagogiem (Frank Laisle) ieraudzījis Mieriņa tautību – latvietis, viņš atcerējies minēto jezgu vārītāju un meties pie šefa brīdināt, kādu sātanu tas gatavojas uzņemt savā skolā. Vēlāk gan pārpratums noskaidrojies, un Laimonim Mieriņam uzsmaidīja laime būt studentu vidū.[5]

Jaunizceptajam studentam bija 31 gads. Tā patiesi bija neapstrīdama trakuma pazīme, kā tajā pašā vēstulē Indrai Gubiņai viņš par sevi pazobojas, bet citas izejas nebija – vai nu palikt visu mūžu strādniekam un veģetēt, ik brīdi žēlojoties par sājo likteni, vai sakostiem zobiem cīnīties par sevi. Laimonis Mieriņš izlēma savu likteni mainīt. Un šķēršļi tikai uzkarsēja viņa asinis.

Diennakts bija tikai 24 stundu gara, bet šajā laikā bija jāapmeklē nodarbības koledžā, daudz jālasa, jāzīmē, jāglezno, jāpagūst vēl nolikt ģimnāzijas eksāmenus – latviešu bēgļu nometnē izdotais ģimnāzijas beigšanas atestāts Anglijā bija tikai papīriņš, ko var uzspraust uz nagliņas vienā zināmā vietā. Ja Laimonis Mieriņš būtu jaunāks, būtu vieglāk. Naudas pelnīšanas nolūkos varētu kavēt lekcijas, dažus priekšmetus nokārtot ar zemāku atzīmi. Tas latviešu studentam nobrieduša vīrieša vecumā būtu zem viņa goda. Viņš bija lepns un, jā, godkārīgs. Nacionālā pašapziņa arī nospēlēja zināmu lomu – viņam bija jādzēš iespaids, kādu par latviešiem bija iedibinājis zināmais tautietis. Jokus dzīt nevaru atļauties, Laimonis atzinās Indrai Gubiņai[6]. Visu mūžu grauzt strādnieka sūro, rūgto maizi nekādā ziņā negribējās. Viņš saprata – vēl savu dzīvi varētu pagriezt citā virzienā, ja izdotos ielēkt pēdējā iespēju vagonā.

Grūti nācās nokārtot studiju finansiālo pusi. Stipendiju no vietējās pašvaldības pirmajā gadā Laimonim Mieriņam neizdevās dabūt – līdz šim viņš nebija nokārtojis Anglijas pavalstniecību un joprojām bija neatkarīgās Latvijas pilsonis. Kaut kādu atbalstu jaunais students saņēma no LBL, bet vislielāko pateicību iznāca būt parādā Ilgai un viņas tēvam. Otrajā gadā kļuva mazliet vieglāk – Laimonis dabūja kāroto stipendiju no vietējās pašvaldības, apsolot, ka pēc studijām neaizbrauks nekur projām. Vasaras brīvlaikos viņš piepelnījās pie sava bijušā pedagoga Alfrēda Kalniņa stikla fabrikā, gatavoja dekorācijas vietējās latviešu teātra trupas izrādēm un uzņēmās citus darbus.

Tomēr paliek jautājums – kāpēc Laimonis Mieriņš izvēlējās tieši Līdsas Mākslas koledžu? Tuvāk pie mājām taču atradās Bredfordas koledža. Taču tā ar savu konservatīvo garu viņam nelikās pievilcīga, tolaik visu jauniešu acis vērsās uz Līdsas Mākslas koledžas pusi. Turp Bredfordas mākslas kluba nodarbībās ieteica doties arī Franks Lails. Līdsas koledža ir vadošā vietā visā Anglijā, un tā konkurē ar Londonas R.C.A.[7] rakstīja Laimonis savai likteņa biedrenei Kanādā – arī viņa, kas bija divus gadus vecāka par šiplejieti, cirta sev ceļu, neatlaidīgi mācīdamās augstskolā, – un papildināja: Koledža ir ļoti liberāla, bet ar noslieci uz modernismu.[8]

Tieši šajā laikā Līdsas Mākslas koledža piedzīvoja spēcīgas pārmaiņas. Kopš 50. gadu otrās puses tur par pedagogu strādāja Harijs Tabrons (Harry Thubron, 1915-1985), kurš kopā ar kolēģiem radikāli pārveidoja apmācību programmu. Tās pamatā bija vācu Bauhaus pamatprincipi – funkcionālisms, mākslas un industrijas apvienojums. Tieši Bauhaus situācijā bija vislabākā izdevība meklēt, personīgo ekspresiju neizslēdzot, vienotāja elementu starp formu un funkciju; formu un materiālu; formu un produkcijas metodēm, tā radot jaunu kulturālu vienību – kopēju totālu mākslu (L. Mieriņa izcēlums – M. B.), kas ir mūsu laikmeta visraksturīgākā iezīme, vēlāk Bauhausa nozīmi skaidroja Laimonis Mieriņš[9] un turpināja: nojaucot mākslu starpā visas konvencionālās robežas (..) radās pirmie pamati funkcionālam, internacionālam lietiskās mākslas stilam, kas nebija romantisks, bet racionāls un bezpersonisks. (..) Bauhaus apvienoja radoša mākslinieka talantu ar industrijas prasībām, kas nozīmē mākslas un industrijas sintēzi[10]. Jāņem vērā, ka Līdsas Mākslas koledža nesagatavoja profesionālus gleznotājus, tēlniekus vai grafiķus. Izglītības līmeņa ziņā tā pielīdzināma Latvijas lietišķās mākslas skolām vai koledžām. Līdsas Mākslas koledžas uzdevums ir sagatavot jaunos cilvēkus iespējai strādāt dažādās lietišķās mākslas nozarēs – pēc koledžas beigšanas viņi kļūst modes, reklāmas, mēbeļu un interjera mākslinieki, tekstila dizaineri, mūsdienās arī digitālo mediju mākslinieki un fotogrāfi. Taču, pirms audzēkņi pievēršas noteiktai specializācijai, viņiem nākas apgūt glezniecības, grafikas un tēlniecības pamatus, krāsu mācību un daudzas citas disciplīnas, ko Laimonis dēvē par modernās mākslas gramatiku. Bet ne akadēmiskā nozīmē, jo kursa centrālais pavediens ir eksperiments, t.i., dažādām problēmām audzēknis meklē pats savu atbildi. Citiem vārdiem, ne „pareizu atbilžu” došana, bet gan „pareizu jautājumu” uzdošana audzina.[11]

Apmācību sākumā jāapgūst materiāli, dažādu mākslas nozaru pamati, formu teorija un zīmējums. Harijs Tabrons lielu uzmanību pievērsa dažādām mākslas nozarēm, eksperimentēšanai, modernajiem mākslas virzieniem. Laimoņa Mieriņa gadījumā tas nozīmēja pavisam citu skatu uz mākslu un tās uzdevumiem, nekā līdz šim viņš bija radis risināt, arīdzan sevis laušanu, iegūto zināšanu pārvērtēšanu un jaunu atziņu atklāšanu. Tā bija sevis pārradīšana jaunā kvalitātē. Kā Raiņa Tots to darīja. Vecos bauslības galdiņus, kas visus iepriekšējos gadus bija tik rūpīgi, ilgstoši un pacietīgi darināti, nācās pašam savām rokām sadauzīt, lai būvētu modernākus, laikmetīgākus. Šis process bija mokošs, pat vēl mokošāks nekā tajā laikā, kad priekšā bija vienīgi kails lauks, nezināmā nākotne – bez perspektīvas, kad dzīve bija jārada no nekā. Tagad, studējot Līdsas Mākslas koledžā, viss, kas pašmācības ceļā bija apgūts, izplēsts ar nagiem, bija jāaizsviež prom kā tikko iegādātas, sen kārotas drānas, kas piepeši izrādījušās nederīgas iziešanai ļaudīs. Students ar lielu gribasspēku dīrāja tās nost. Viņam vajadzēja būt, kā angļi saka, clean plate (tīram šķīvim), latvieši teiktu, kā no jauna piedzimušam. Citiem studentiem bija labāk: tikko no ģimnāzijas sola piecēlušies, viņi bija kā balta lapa, kurā ikviens var ierakstīt savu vārdu. Neskatoties ne uz ko, Laimonis Mieriņš spītīgi daudzina: Es negribu mest plinti krūmos. Trīs stundas nedēļā jāmācās mākslas vēsture, un divas stundas veltītas visdažādākā rakstura lekcijām, sākot no viskliedzošākajām aktualitātēm un beidzot ar visvecākajām filozofiskajām sistēmām pasaulē. Šīs lekcijas tiek sauktas par „liberal studies”, kādā vēstulē stāsta latviešu students.[12]

Turpinājums JG271

Mākslas vēsturnieka Māra Branča kontā ir vairākas monogrāfijas par pēckara trimdas māksliniekiem, kā arī liels skaits mūsu mākslai veltītu rakstu.