Jaunā Gaita Nr. 27. maijs - jūnijs 1960

 

 

 

 

PAR AUTORIEM.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Gribu izteikt savu prieku un pateicību dzejniekam Olafam Stumbram. Viņa grāmatā „Etīdes”, ar dažiem izņēmumiem, mēs lasām īstu, skaistu dzeju, modernu, bet savā vienkāršībā un daiļskanībā gandrīz klasisku dzeju.

Šo atzinību izteic vecā paaudze, un tas ir pierādījums, ka īstas, nezūdošas mākslas vērtības cienīšana spēj vienot vecos un jaunos.

A. Zālīte — Filadelfijā

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Piederu pie cilvēkiem, kas vienmēr cienījuši mūsu fabulārās daiļprōzas krietnāko meistaru Anšlavu Eglīti. Tāpēc pāris piezīmes sakarā ar pērnruden iznākušo romānu „Ilze”, liekas, nebūs „nelabvēļa rokas rakstītas”. Tieši šīs cieņas dēļ man jāizsaka izbrīna, ka Anšlavs Eglītis varējis uzrakstīt tik caurspīdīgu konjunktūras romānu kā šis. Ar pēdējo es domāju romānus (bet tie var būt arī stāsti un dzejoļi), kas rakstīti, lai parādītos pārdošanā tieši laikā, kad šim tematam varētu sagaidīt vislielāko noietu. Nu, no otras puses, pret to jau arī varbūt nevarētu neko iebilst, bet kāpēc to daru, ir tas, ka Anšlavs Eglītis „Ilzē” tik tiešām attēlojis dzīvi okupētajā Rīgā, pieturoties pie visiem dienas presē atrodamiem šabloniem, ka robeža starp žurnālistiku un daiļprōzu tikpat kā pazudusi. Autoram nav gandrīz nekā īpata, dziļāka ko pastāstīt, viņš atkārto visu, kas jau lasīts mūsu laikrakstos.

Tūdaļ jāsteidzas piebilst, es nedomāju, ka dzīve okupētajā Rīgā ir jaukāka, skaistāka, kā tas varbūt šķītās vienam otram, kas gribēs manās piezīmēs saskatīt vēlēšanos „rehabilitēt okupantu varu”. Nē, par to nešaubos, ka mūsu dzimtenes galvaspilsēta pārdzīvojusi un vēl šodien pārdzīvo smagu laiku. Bet tieši šī smaguma Anšlava Eglīša romānā nav, tajā nav individualitātes, tajā nav pusēnu, tajā nav dziļākas ielūkošanās cilvēkā. Ir tikai klasiskie šabloni — pozitīvā Ilze, puspozitīvā spekulante, nodzēries krievs, jā — varbūt vienīgais izņēmums ir biedrs Belte, taču arī tā iestarpinājums liekas visai neveikls, feļetonisks. Tiesa, Eglītis nekad nav bijis „dziļumu pētnieks”, bet kaut kā šinī gadījumā viņa „seklums” ir tik tuvs klišejām, ka ir pamats uztraukties. Skaidrs, ka romāns ir izdots laikā, kad šis temats „iet”, un es nešaubos, ka „ies” arī. Bet šur tur lasītas ļoti pozitīvas atsauksmes, pat domājot par tulkošanu, liek padomāt, vai neesam uz slidena ledus mūsu literatūras kritikas jautājumā, vai temats mums nav jau sācis identificēties ar literāro kvalitāti, kas taču tomēr ir divi dažādas lietas.

Anšlava cienītājs.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Ar lielu interesi nupat pabeidzu Anšlava Eglīša romānu Ilze. Gribētu to ieteikt katram J.G. un literatūras cienītājam. Autoram ir vienreizēji izdevies uzburt savā romānā patiesu Rīgas dzīves ainavu...

Z.L., ASV

 

 

LIELIE BURTI UN PIETURAS ZĪMES.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Nesen sāku abonēt Jauno Gaitu. Esmu visumā ar tās saturu un iekārtojumu ļoti apmierināts.

Taču ir viena lieta, kas man ir pilnīgi nesaprotama. 24. numurā iespiests Ed. Silkalna dzejolis Parīt, pie tam bez nevienas pieturas zīmes. Kāda tad tur jēga! Vai autors domājis parādīt kādu sevišķu gudrību, vai nākt klajā ar kādu jaunatradumu. Manuprāt, tā ir sava veida muļķības demonstrēšana, mūsu valodas nežēlīga noniecināšana. Tad jau varam sagaidīt no šī autora kādu citu reizi sacerējumu ar kādiem no alfabēta izmestiem burtiem. Ir jau arī šoreiz burtu ziņā sava dīvainība — gandrīz visi lielie burti pazuduši. Tikai savu vārdu un uzvārdu autors iesāk ar lieliem burtiem un dzejoļa beigās arī vārdu „Toska”. Kāpēc tad taisni šos 3 vārdus? Interesanti būtu dzirdēt, ar ko autors attaisno pieturas zīmju atmešanu, tāpat gandrīz pilnīgu atsacīšanos no lielajiem burtiem.

V.Š. Hamiltonā.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Man nepatīk valodas kropļošana, neievērojot gramatikas likumus. Līdz šim Īpašvārdus latviešu un, cik man zināms, arī citās kulturālās valodās, rakstīja ar lielo sākuma burtu.

Ēd. Šmugajs, Austrālijā.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Ilgi esmu staigājis, domājis un meklējis. Lieta tā, man liekas, ka Jānis K. Jaunās Gaitas 23. numurā nav atradis pareizo prototipu Andreja Irbes dzejolim „Mīļā”, kur viņš tik skaisti runā par zirgastes frizūrā saspraustiem matiem. Jāņa K. meitenei jau nav nekādas vainas, bet patiesība ir patiesība. Tāpēc nosūtu jums šo izgriezumu no vācu laikraksta BZ 25. jūnija numura, kuŗu es gribētu nosaukt „Zirgs pāri škēršļiem”. Skataities paši, kā plandās aste!

Patiesības draugs,
Rietumberlīnē