Zīm. Jānis Zvirbulis

Una Alksne

ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ

 

19. gs. vidū Eiropas kultūrā, filozofijā un sabiedriskajā domā guva pārsvaru pozitīvisms un utilitārisms. Tika apšaubīta mākslas īpašā nozīme un mākslinieka loma sabiedrībā. Masu ražošana izraidīja skaistumu no lietu pasaules, buržuāzijas mietpilsoniskums – no dzīves. Naturālisms atteicās no skaistuma mākslā, pielīdzinot mākslu zinātnei. Vienlaikus, zināmā mērā kā atbilde uz šiem procesiem, daļā mākslinieku aktualizējās idejas par mākslas autonomiju un skaistumu kā galveno vai pat vienīgo kritēriju dzīvē un mākslā.

Visplašāk pazīstamais estētisma pārstāvis, pateicoties viņa asprātīgajam runas veidam un skandalozajai dzīvei, ir īru izcelsmes angļu rakstnieks Vailds (Oscar Wilde, 1854-1900). Tomēr estētisma idejas pastāv jau vismaz no 19. gs. sākuma. Par estētisma manifestu uzskata Gotjē (Théophile Gautier, 1811-1872) priekšvārdu romānam Mademoiselle de Maupin (1835). Estētisma filozofisku pamatojumu sniedz Nīče (Friedrich Nietzsche, 1844-1900), darbā Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara (1871) aprakstot estētisku uztveri kā vienīgo, kas dzīvei piešķir jēgu (Žmegač 1987,21).

Estētisms literatūrā nav pastāvējis kā vienots virziens, bet kā iezīmes dekadencē, jūgendstilā un romantiskā literatūras tipa virzienos simbolismā un jaunromantismā. Viens no estētisma ietekmes avotiem ir angļu romantiķis Kītss (John Keats, 1795-1821) ar tēzi beauty is truth, truth beauty. Pie estētisma pārstāvjiem pieder amerikāņu rakstnieks Po (Edgar Allen Poe, 1809-1849); Francijā tādi ir Bodlērs (Charles Baudelaire, 1821-1867), Gotjē un parnasiešu grupējums. Anglijā estētisma attīstība saistīta ar gleznotāju veidoto Prerafaelītu brālību (Pre-Raphaelite Brotherhood) un Petera (Walter Pater, 1839-1894) kultūrvēsturisko eseju krājumu Renesanse (The Renaissance, 1873). Estētisma literatūrā nozīmīgu vietu ieņem arī itāļu rakstnieks d’Anuncio (Gabriele d’Annunzio, 1863-1938). Vācijā un Austrijā estētisms izpaužas 19. un 20. gs. mijā un tā galvenie pārstāvji ir dzejnieki Stefans George (1868-1933) un Hofmanstāls (Hugo von Hofmannsthal, 1874-1929). Saikne ar estētisma literatūru ir arī austriešu dzejnieka Rilkes (Rainer Maria Rilke, 1875-1926) un impresionista Dautendeja (Max Dauthendey, 1867-1918) daiļradē. Estētisms pakārto realitāti skaistumam un dzīvi mākslai. Dzejā estētisms izpaužas kā koncentrēšanās uz formu, nevis saturu: liela nozīme ir epitetiem un krāšņiem tēlainiem aprakstiem, dzejoļa muzikalitātei un noskaņai; dzejoļu saturs bieži ir tikai neskaidri nojaušams, notiek tematiska attālināšanās no ikdienas, dzejoļu pamatā liekot mītiskas vai eksotiskas situācijas (Johnson 1969,24).

Fricis Bārda (1880-1919) ir ievērojams jaunromantisma un daļēji impresionisma pārstāvis latviešu 20. gs. sākuma dzejā un vairāku estētikas apceru autors. Viņa dzejas izkoptā tēlainība pauž reliģiskas un filozofiskas idejas. Bārda Vīnē studē (1906-1907) literatūru un filozofiju. Viņa galvenās ietekmes ir franču filozofa Bergsona (Henri Bergson, 1859-1941) intuitīvisms, vācu klasiskais romantisms un modernā dzeja, īpaši Rilkes un Dautendeja darbi (Mauriņa 1938, 84). Literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds norāda arī uz amerikāņu dzejnieka Vitmena (Walt Whitman, 1819-1892) ietekmi.

Pie nozīmīgākajiem Fricim Bārdam veltītajiem pētījumiem latviešu literatūrzinātnē pieder Edgara Sūnas Fricis Bārda. Dzīve un dzejnieka persona (1925), Kārļa Kārkliņa un Kārļa Kraujiņa monogrāfija Fricis Bārda dzīvē un darbā (1935), Zentas Mauriņas disertācija Friča Bārdas pasaules uzskats (1938) un Eihvalda apcere Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli (1995). Bārdas dzejas tēlainībai pievēršas Roberta Klaustiņa raksts „Fr. Bārdas daile un estētika” (1929), Kārļa Kārkliņa „Redzes gleznas Friča Bārdas dzejā” (1933) un Andra Vīksnas „Krāsu epiteti Friča Bārdas dzejā” (1988).

Padomju periodā Friča Bārdas daiļrades izpēte nav atbalstīta, jo dzejnieks savos rak­stos un priekšlasījumos aizstāv izteiktu ideālisma un iracionālisma pozīciju un nievājoši izsakās par pozitīvismu un materiālismu. Arī pētījumi par estētismu – no realitātes attālinātu, formāli izsmalcinātu literatūru – sociālistiskā reālisma laikā tiek uztverti noraidoši. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas šādu šķēršļu vairs nav un ir brīvi pieejami ārzemju pētījumi. Šī darba novitāte ir Friča Bārdas dzejas analīze estētisma ideju un māksliniecisko principu aspektā.
 

Karel Hlaváček. Max Dauthendey. 1896

ESTĒTISMS: NELIELS IEVADS

Estētisms ir 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma mākslas teorijas un prakses parādība, kuras pamatā ir mākslas autonomijas prasība un estētisku kritēriju (pretstatā morāliem vai pragmatiskiem) nozīmes izcelšana attiecībā uz mākslu un dzīvi. Estētismu plašākā nozīmē var saskatīt dažādu laikmetu mākslā. Brokhausa literatūras leksikonā estētisms kā estētisko vērtību primāts tiek saistīts ar vairākiem laikmetiem, sākot ar antīko pasauli, bet modernā estētisma aizsākums tiek meklēts romantismā: Estētisma elementi ir atrodami jau antīkajā laikmetā un renesansē, manierismā un rokoko. Modernais estētisms sakņojas agrīnā romantisma prasībā pārvērst dzīvi mākslas darbā („poetizēt”) un veidoja dendisma aprises (Züge) (Brockhaus 2007, 47). Estētisms ir nevis vienots virziens, bet tendence vairākās romantiskā tipa literatūras izpausmēs, kas pretstata sevi paralēli eksistējošajam naturālismam. Meclera literatūras leksikonā (Metzler Literatur Lexikon) kā vienojošais faktors minēts mākslas mimētiskās funkcijas noraidījums: ...ar estētisma jēdzienu tiek apzīmēts vēsturisks laikmeta strāvojums 19. gs., kas iegūst kontūras kā kustība pret apmēram tajā pašā laikā formējošos naturālismu. Apzīmējums „estētisms” parasti tiek lietots kā apkopojošs jēdziens daudzajām atšķirīgajām Eiropas pēcromantisma antimimētiskās literatūras un mākslas izpausmēm, kā simbolismam, dekadencei, fin de siècle, jūgendstilam u.c. (Simonis 1998,4).

Viktors Žmegačs izceļ pretstatījumu naturālismam un par estētisma centrālo ideju uzskata mākslai piešķirto augsto rangu: Tas darbojas galvenokārt kā skavu/iekavu jēdziens [Klammerbegriff] ar uzdevumu nosaukt vienā vārdā visu vienlaikus ar naturālismu topošo un tam pretī nostatīto strāvojumu kopīgos vilcienus. (..) Semantiski estētisms piedāvā sevi kā stipri abstrahējošs virsjēdziens, kas ir piemērots, lai sintētiski nosauktu atšķirīgu vēsturisku grupējumu būtiskās pazīmes. (..) Jēdziens aptver kultūras strāvojumu kopumu (19. gs. un 20. gs. sākumā), kuros mākslinieciskajai jaunradei tiek piedēvēts augstākais antropoloģiskais vai arī sociālais rangs un māksla tiek uztverta kā pilnībā patstāvīgs pretmets realitātei (Žmegač 1987,20). Monogrāfijas Eiropas estētisms (1978) autors Ralfs Rainers Vutenovs (Wuthenow, dz. 1928) saskata estētisma literatūrā modernisma aizsākumus: Svarīgi modernisma elementi ir atpazīstami jau šeit, tādēļ estētisms varbūt nozīmē vairāk nekā tikai modernisma uvertīru. Pie šiem elementiem pieder dzejas subjekta desakralizācija, pasaules demitoloģizācija, mākslinieka atmaskošana, mākslas attīrīšana no dabiskajiem un naturālistiskajiem elementiem, jaunā māk­slinieciskās izteiksmes precizitāte un lietišķums, neglītā produktīva uzņemšana, visbeidzot arī skaidras opozīcijas iezīmēšana starp mākslinieku un sabiedrību (Wuthenow 1978,277).

Daugavpils Universitātes literatūrzinātnieks Fjodors Fjodorovs iekļauj estētismu bīdermeijera kultūras tipā: …bīdermeijers rodas kā pārejas kultūra no romantisma uz reālismu. Vēlīnais romantisms ir tas romantisma variants, kurā galīgais-bezgalīgais sakralizēts kā Sātans-Dievs. Bīdermeijers noņem vertikāli un transformē mitoloģisko divpasauli „pozitīvajā divpasaulē”, t.i., pasaulē ar pozitīvām un negatīvām vērtībām (skaista pasaule – bezjēdzīga pasaule, tikumīga pasaule – netikumīga pasaule). (..) Bīdermeijeru raksturo vairāku subkultūru simbioze, kuras apvieno strukturāla divpasaulība (pozitīvā realitāte — negatīvā realitāte) un atdala šīs divpasaulības dažādā semantiskā piepildītība, semantiskā būtība. Galvenās bīdermeijera subkultūras ir: 1) neoromantisms; 2) estētisms; 3) sociālētiskais bīdermeijers. Šajā plānā bīdermeijera kultūra ir modernisma kultūras pirmsākums (Фёдopoв 2008,16).

Estētisma rašanās ir saistīta ar vairākām sociālām parādībām buržuāziskās sabiedrības veidošanās un attīstības laikā. Izmaiņas mākslinieka attiecībās ar sabiedrību nosaka pāreja no mecenātisma sistēmas uz brīvo tirgu. Feodālajā sabiedrībā, kā raksta Hanss Zanderss (Sanders), māksla bija cieši saistīta pie valdošās kārtas vērtībām. Turpretī buržuāziskajā sabiedrībā pastāvēja daudzu atšķirīgu sociālo grupu pieprasījums (Sanders 1979,56). Estētismu viņš skata kā to mākslas veidu, kas norobežojas no politiskās publiskās sfēras: Privātā sfēra un publiskums attīstās kā atdalītas jomas. Tas savukārt nozīmē radikālas izmaiņas literatūras/mākslas institūcijas objektivācijas sfērā. Līdz ar to mākslas iespējām pieder vai nu primāri privātās dzīves normu, vai arī primāri sabiedriski publiskās jomas normu apstrādāšana. Citiem vārdiem: estētisma un angažētās māk­slas paralēlisms kļūst sabiedriski iespējams. (..) Estētisms apzīmē to mākslas institūcijas pamatvariantu pilsoniskajā sabiedrībā, kas izceļas ar literārās un politiskās publiskās telpas atdalīšanu [Entflechtung] (Sanders 1979,57).

Visbeidzot, skaistuma reliģiju sludinošie mākslinieki pretstata sevi pašai buržuāziskajai sabiedrībai, nespējot pieņemt kultūras pakļaušanu racionālismam un utilitārismam. Kā parāda Umberto Eko Skaistuma vēsturē (tulk. Dace Meiere), mainīgās māk­slinieku attiecības ar sabiedrību nosaka vairāki vienlaicīgi procesi: Mākslinieks apjauš, cik nomācoša un tirāniska ir industriālā pasaule, redz, kā aug metropoles, kur kā skudru pūznī ņudz milzīgi, anonīmi pūļi, viņš vēro, kā rodas jaunas šķiras, kas estētiskās vajadzības nebūt neuzskata par svarīgākajām, un jūt aizvainojumu pret jaunajām mašīnām, kuru formas neslēpti pauž jauno materiālu tīro funkcionalitāti, turklāt demokrātiskās idejas, kas gūst arvien lielāku piekrišanu sabiedrībā, mākslinieks uztver kā sev naidīgas un saprot, ka apdraudēti ir viņa ideāli, — un viņš nolemj kļūt par citādo, par dīvaino. Tā rodas vistīrākā estētiskā reliģija, un ar devīzi „mākslu mākslai” nostiprinās doma, ka skaistums ir visaugstākā vērtība, kas jāsasniedz par katru cenu, un tāpēc daudzi pat savu dzīvi izdzīvo kā mākslas darbu (Eko 2009,329-330).

Estētisms reaģē uz mākslinieka izolāciju un funkcijas zudumu ar diviem pretējiem dzīves modeļiem. Daļa mākslinieku aizvieto zudušo saturu ar formas virtuozitāti un realizē mākslas kultu kā atteikšanos no dzīves, veltot visas pūles skaistuma iemiesošanai māk­slas darbos. Franču romānists Flobērs (Gustave Flaubert, 1821-1880) pēc ceļojuma uz Austrumiem (1849-1851) apzināti distancējas no dzīves, kļūdams it kā par māk­slas mūku (Wuthenow 1978,76-80). Umberto Eko raksta: Flobēra tēls mums lieliski parāda, cik daudz tehniskas meistarības un cik daudz askētisma varēja piemist l’art pour l’art reliģijai. Flobēra darbos valda vārda kults, (..) viņa ideāls allaž ir un paliek bezpersoniska, skaidra, precīza valoda, kas ar stila spēku vien spēj padarīt skaistu ikvienu sižetu (..) (Eko 2009,339-340).

Alternatīvs uzvedības modelis, ko izteikti izmanto Vailds un Bērdslijs (Aubrey Beardsley), daļēji Prusts (Marcel Proust) un d’Annuncio, ir dendisms. Eko par šo parādību raksta: Elegance, ko tāpatina ar vienkāršību (kas reizēm novesta līdz ekscentriskai dīvainībai), apvienojas ar jūsmošanu par paradoksāliem izteikumiem un provokatīvu rīcību (..) dzīvesveids ir slīpējams un veidojams kā māk­slas darbs, tiecoties to pārvērst par spožu skaistuma paraugu. Nevis dzīve tiek ziedota mākslai, bet māksla tiek pielietota dzīvē (Eko 2009,333-334).

Estētisma jēdziena pamatā ir pretstatījums starp estētisko un ētisko kā vērtību sistēmām un dzīves veidiem. Vienkāršoti estētisko eksistenci varētu skaidrot kā estētiskās distances (morāli, utilitāri un emocionāli neitrālā vērojuma, kas ir priekšnosacījums mākslas darba estētiskai novērtēšanai) attiecināšanu uz dzīvi. Estētiskā eksistence tiek bieži ar dažādu attieksmi atspoguļota 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma literārajos darbos kā neiesaistīšanās dzīvē, vērojoša un morālei nepakļauta dzīve. Uztverot dzīvi kā estētiski vērojamu fenomenu, šo darbu varoņi ne tikai noliedz morālus apsvērumus, bet arī norobežojas no nepastarpināta pārdzīvojuma. Spilgtākais estētiskās eksistences atainojums literatūrā ir Ījsmana (Joris-Karl Huysmans) romāns A rebours (1884). Austriešu rakstnieka fon Hofmanstāla Muļķis un nāve (1894) un 672. nakts pasaka parāda šī dzīvesveida negatīvās sekas.

Vairāki avoti raksturo skaistumu kā vienīgo estētisko kategoriju, kam estētisms piešķir nozīmi. Tomēr precīzāk būtu teikt, ka estētismā galvenās ir estētiskās kategorijas (nevis ētiskās), starp kurām skaistums ir centrālā. Pasaules kā estētiska fenomena uztvere ļauj pieņemt neglīto un disharmonisko kā māk­slinieciskas spēles elementus (Nīče 2005,54). Saskaņā ar Vaildu, tikai mākslai piemīt spēja sniegt cilvēkam tīras emocijas – piemēram, skumjas bez rūgtuma, jo tās nesaista ar reālu nelaimi (Wuthenow 1978,158). Uztverot un vērtējot dzīvi ar mākslinieciskiem kritērijiem, Vailda romāna Doriana Greja ģīmetne galvenais varonis novērtē aktrises pašnāvību kā mākslinieciski augstvērtīgu traģiskā izpausmi, kādu viņa nav spējusi sasniegt savā profesionālajā darbībā.

Tomēr skaistums ir galvenais mākslas mērķis, un šajā laikmetā skaistumu sāk uzskatīt par kaut ko tādu, ko ir spējīga radīt tikai māk­sla. Dabu pārsvarā uztver kritiski. Umberto Eko raksta: Agrākajos gadsimtos nereti bija grūti saskatīt (mūsdienās tik pašsaprotamo) sakarību starp mākslu un skaistumu, un tieši šai laikmetā, kad arvien spēcīgāk izpaužas zināma nicīga neiecietība pret dabu, māk­sla un skaistums savienojas nešķiramā pārī. Nav skaistuma, kas nebūtu mākslas radīts; vienīgi mākslīgais var būt skaists. (..) Rupjā daba nespēj izveidot skaistumu, ir jāiejaucas mākslai, kas tur, kur iepriekš valdījusi vien nejauša nekārtība, rada vajadzīgu un pabeigtu organismu. (..) No domas, ka māk­sla rada otru dabu, dekadenti nonāk pie idejas, ka ikviena pret dabu vērsta vardarbība, lai arī cik dīvaina un slimīga tā būtu, ir māk­sla (Eko 2009,140). Šo apgalvojumu Eko ilustrē ar epizodi no Ījsmana romāna A rebours jeb „Ačgārni” (arī Against Nature). Romāna galvenais varonis Dezesēns, kurš rada sev māk­slotu sajūtu pārpilnu dzīvi vidē, kura ir tikpat samākslota (Eko 2009,341-342), šajā epizodē, būdams neapmierināts ar estētisko iespaidu, kādu rada dzīvs bruņurupucis pat uz pieskaņotas krāsas paklāja, liek inkrustēt tā bruņas ar dārgakmeņiem. Tajā pašā laikā angļu esejists un viens no ietekmīgākajiem estētisma teorētiķiem Volters Peters mākslu nenostāda pretrunā ar dabu un dzīvi, bet skata māk­slu kā līdzekli dzīves izjūtas kāpināšanai, notverot aizplūstošos skaistos mirkļus (Wuthenow 1978,139). Friča Bārdas pazītā un cienītā austriešu dzejnieka un prozista Dautendeja impresionistiskajos dzejoļos smalki uztvertas dabas ainavas noskaņas, veidojot sastatījumu ar cilvēku izjūtām. Dabas estetizācija ir neatņemama 19./20. gs. mijā uzplaukstošā jūgendstila sastāvdaļa. Jūgendstilu ar estētismu vieno ornamentalizācija un skaistuma izcelšana; F.P. Fjodorovs skata jūgendstilu kā modernisma apakšsistēmu, kurā pāriet estētisms savā beigu posmā. Tātad rezervētā attieksme pret dzīvi un dabu estētismā ir plaši izplatīta, bet ne universāla.

Estētismu kā literāru stilu nosaka mākslas atteikšanās no mimētiskās funkcijas, kas izpaužas gan eksotisku tēlu izvēlē un laikmetu stilizācijā, gan dzejas tendencē ar satura enigmātiskumu un skaniskās puses izkoptību tuvoties mūzikai. Viena no raksturīgākajām estētisma literatūras īpašībām ir distancēšanās no realitātes, kas galvenokārt izpaužas vēstures vai mītu stilizācijā. Džonsons (Robert Vincent Johnson) apraksta to kā kustību gan dzejā, gan glezniecībā prom no laikmetīgās dzīves uz antīkas, eksotiskas vai pastorālas fantāzijas valstībām (Johnson 1969,24). Kudons (John Aanthony Cuddon) savukārt piezīmē, ka estētisms atjauno arhaistiskas izteiksmes formas un arhaisku valodu (..) un plašu klasiskās mitoloģijas kā ideju izteikšanas ietvara lietojumu: Svarīga estētiskā kulta daļa bija medievalisms (medievalism) un interese par bruņnieciskumu un romantiku (Cuddon 1998,13). Šī tendence ir īpaši raksturīga Prerafaelītu brālībai Anglijā. Fon Hof­manstāls, komentējot Petera esejas, raksta, ka estētisma būtība ir opija reibumam līdzīga ļaušanās stilizētas, idealizētas pagātnes valdzinājumam (Wuthenow 1978,133). Džonsons atzīmē, ka estētismam raksturīga pievēršanās tabu tēmām, īpaši dzejā, tādu apziņas stāvokļu attēlošana, kas saskaņā ar vispārpieņemtajiem standartiem un tabu bija vai nu apšaubāmi paši par sevi, vai pārāk intīmi publiskai izrādīšanai (Johnson 1969,24). Daļēji to nosaka estētisma atsacīšanās no māk­slas morālajiem ierobežojumiem un distancēšanās no buržuāziskās sabiedrības vērtībām. Bez tam, estētisma mākslinieciskās programmas galvenā priekšrocība, salīdzinot ar naturālismu, ir spēja un centieni izteikt personisko, atsevišķa cilvēka dvēselē ieslēpto pretstatā tipiskajam un objektīvi izmērāmajam.

Viens no galvenajiem estētisma literatūras ideāliem formas ziņā ir uzskatāmi maņu tēli (Cuddon 1998,12). Džonsons precizē, ka estētisma literatūrai ir raksturīgs augsts maņu – īpaši vizuālās – tēlainības un apraksta vērtējums. Tēliem un citām formas īpatnībām estētisma literatūrā piemīt pašvērtība un zināma neatkarība no teksta satura; estētisms izceļ stilistiskus un formālus līdzekļus ne tikai kā piemērotus attiecīgajai tēmai, bet kā intriģējošus pašus par sevi (Johnson 1969,24).

Saistībā ar mākslas mimētiskās funkcijas noliegumu un formas dominanti pār saturu estētisma dzeja tiecas tuvināties mūzikai. Mūzika kā tīrās mākslas ideāls ir kopīga Malarmē (Stéphane Mallarmé) un Petera uzskatiem (Wuthenow 1978,107), jo tai nav no formas atdalāma satura. Rodas ideja, ka dzejoļa pamatā vajadzētu būt nevis realitātei, bet mūzikai. Edgars Allens Po dod piemēru dzejnieka radošajam procesam, aprakstot, kā sacerējis poēmu Krauklis (The Raven), vispirms izvēloties dzejoļa noskaņu un tai piemērotus muzikālus paņēmienus un tad izdomājot refrēnam piemērotu situāciju (Johnson 1969,56-57). Saskaņā ar šo principu, vārdu nozīme dzejā (tāpat kā tas ir dziesmā) tiek pakārtota skaņai (Johnson 1969,58).

Tā kā forma tiek uztverta kā galvenā māk­slas darba vērtība, teksta saturs bieži vien netiek skaidri izteikts. Džonsona ieskatā nosacīto satura apspiešanu vai neskaidrību dzejā sasniedza, pakārtojot precīzo valodas lietojumu pusmuzikālai noskaņas izsaukšanai un izceļot stilistiskus un formālus līdzekļus (Johnson 1969,24). Neskaidrai izteiksmei var būt par pamatu arī centieni radīt lasītājā atklāsmi, liekot nojaust kaut ko tieši neizsakāmu. Franču simbolists Malarmē: Nosaukt priekšmetu vārdā nozīmē iznīcināt trīs ceturtdaļas dzejoļa baudas, kas gūstama, visu uzminot pamazām. Dot mājienus – lūk, sapnis. Citējot šo Malarmē izteikumu kā simbolismam raksturīgā skaistuma platonisma izpausmi, Eko komentē to šādi: Lietas nevajag parādīt vispusīgi, skaidri un saskaņā ar klasiskajiem dzejas likumiem (..). Tumsas tehnika, tēlu piesaukšana, izmantojot baltus plankumus, noklusējumi, prombūtnes poētika – tikai ar šo paņēmienu palīdzību visaptverošā Grāmata beigu beigās varēs atklāt „skaistuma nemainīgās mežģīnes” (Eko 2009,349-350). Simbolismā un impresionismā klātesošais atklāsmes jēdziens, ko Eko sauc par epifāniska redzējuma estētiku, ir saistīts ar estētisma kā skaistuma reliģijas mistisko aspektu: Epifānija ir ekstāze, taču ekstāze bez Dieva, – materiālistiska ekstāze, kurā atklājas nevis transcendence, bet šīs pasaules lietu dvēsele (Eko 2009,354). Skaistuma uztveri atklāsmes mirkļos izklāsta Peters eseju krājuma Renesanse noslēgumā: Ik pa brīdim formas pilnība atklājas kādā delnā vai sejā; kāda krāsas nianse pakalnos vai jūras ūdeņos ir smalkāka par citām; kāda kaislība, redzējums vai intelektuāls uzbudinājums šķiet neatvairāmi reāls un valdzinošs – tikai uz šo īso brīdi. Un galīgais mērķis ir nevis pieredzes rezultāts, bet gan pati pieredze. (..) Vienmēr degt šādās spēcīgās, dārgakmeņa [sic] mirdzumam līdzīgās liesmās, vienmēr saglabāt sevī šo ekstāzi – tie ir īstie panākumi dzīvē (Eko 2009,353).

Skaistuma misticisms ir visizteiktākais Raskina (John Ruskin) darbos, kas stipri ietekmēja angļu sabiedrību 19. gs. vidū, it īpaši Prerafaelītu brālību. Atsaucoties uz Raskinu, Eko norāda, ka skaistuma mīlestība ir pielūgsmes pilna mīlestība pret dabas brīnumu un tajā it visur manāmajām dievišķas klātbūtnes zīmēm; daba ikdienišķajā mums atklāj „dziļu lietu līdzības, dievišķuma analoģijas”(Eko 2009,351).

Turpinājums JG271

 

Par Kārļa Dziļlejas Fonda balvas laureāti Unu Alksni skat. JG268:30.

 

 

Izmantotā Literatūra

Brockhaus, F. A. (Red.) (2007) Der Brockhaus. Literatur. Mannheim, Leipzig: F. A. Brockhaus.

Cuddon, J. A. (1998) A Dictionary of Literary Terms and Literary Theory. Oxford: Blackwell Publishers Ltd.

Eko, Umberto (2009) „Skaistuma reliģija”. Skaistuma vēsture. Sastād. Umberto Eko. Rīga: Jāņa Rozes apgāds: 328-359.

Фeдopoв, Ф. П. (2008) Eвpoпeйcкaя кyльтypa XIX вeкa кaк cиcтeмa (Eiropas 19. gs. kultūra kā sistēma). Daugavpils: Saule: 9-25.

Johnson, R. V. (1969) Aestheticism. London: Methuen & Co Ltd.

Mauriņa, Z. (1938) Friča Bārdas pasaules uzskats. Disertācija. Rīga: Valters un Rapa.

Sanders, H. (1979) „Naturalismus und Ästhetizismus. Zum Problem der literarischen Evolution”. Naturalismus. Ästhetizismus. Frankfurt am Main: Suhrkamp Verlag: 56-102.

Simonis, A. (1998) „Ästhetizismus”. Metzler-Lexikon Literatur- und Kulturtheorie. Stuttgart, Weimar: Metzler: 4-6.

Wuthenow, R.R. (1978) Muse, Maske, Meduse: Europaischer Ästhetizismus. Frankfurt am Main: Suhrkamp.

Žmegač, V. (1987) „Ästhetizismus”. Moderne Literatur in Grundbegriffen. Frankfurt am Main: Athenaeum: 20-24.