Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012
|
Imants Auziņš |
|
|
AIZSARDZĪBAS LĪNIJAS: LATVIJA, 20. GS
|
Ābeļdārzi un ceriņu vaļņi bija un palika mūsu galvenās Mažino, mūsu Mannerheima līnijas.
Lielākajā cilvēces karā tanki ar zvaigznēm un tanki ar krustiem tur cīnījās; milzu pulki noasiņoja nāves pūlēs viens otram un arī mums savu spiedogu uzspiest un brīnījās:
„Tik daudz saspridzināts, tik daudz veiksmīgi sašauts un dangāts, gan mūsu, gan viņu audzes maltas un maltas, – bet te atkal visur – zilas ceriņu bangas, ābeles – brīnumbaltas!
Pilni meži un purvi ar visās iespējamās pusēs šauto un kritušo kauliem; o, pat dažlaba kapsēta vēl pēckara poligonos trāpīgi bumbota, – bet, paskat, atkal ābeļdārzi un ceriņi slavina sauli un zemes seja – ierakumu nesagrumbota!”
... Pusgadsimtu brauca, kamēr aizbrauca pēdējie tanki... Nu ziedus, kas vēlas, var nolikt it visiem, lai kurā pusē kurš cīnījies.
Pat pie zudušām mājām ābeļdārzi un ceriņu vaļņi: mūsu stiprākās – mūsu Mažino, mūsu Mannerheima līnijas.
2011
|
|
ŠĪSVASARAS
|
– Vai ceļojāt, dzejniek, kur tāli, jā?
– Tepatās mežos, ko hārvesteri grauž robu robos. Nē, nebiju Antālijā, nedz Šarm-al-Šeihā haizivju zobos...
Pār Sēliju – tādi mākoņi peldēja, kā nez kādā Ēģiptē, Turcijā; tāpat saule trakoti kveldēja, lietavas zemīti ņurcīja.
Vēl: skaitīju pamestas mājas (sen gruvušās – citā ailē), lai skaidrāks kļūst, kā mums klājas starp laikmetu spīlēm un spailēm.
Vēl: Sveicu ik druvu, ik dārzu, ik atmiņu – senu vai pērnu. Bet astoņdesmitlatnieki jauca bērnudārzu: jo stārķi vairs nenesot bērnus.
Vēl: peldēju, brīžam niru. Tad lapoju grāmatu kaudzi. Ar divriteni un liru centos panākt augošo audzi.
Tā, cerot uz atziņu lomu, caur vasaru – spraigi vai rāmi... – Un vai tad atradāt kādu domu? – Jā: Mūsu tautai nav jāmirst.
2011
|
|
Imanta Auziņa kontā ap 30 dzejkrājumu/izlašu, 4 literatūras apceru un eseju grāmatas, 5 atmiņu tēlojumu un skiču grāmatas, apmēram 10 atdzejas krājumu (daži kopā ar citiem); veidojis krievu, ukraiņu (kopā ar gruzīnu rakstnieku un bij. Ukrainas vēstnieku Latvijā Raulu Čilačavu – skat. JG267:17-18) dzejas antoloģijas; pašlaik kopā ar Čilačavu strādā pie gruzīnu dzejas antoloģijas latviešu valodā. Atdzejojis Ļermontovu, Ševčenko, Bloku, Isahakjanu, daudzus mūsdienu dzejniekus. Jaunākie dzejkrājumi – Maiņu mija (2011), Zem zibens zelta saivas (2012). Atdzejots vairāk nekā 15 valodās. Vairākas literārās prēmijas, TZO, Barikāžu dalībnieku Piemiņas zīme. |
|
|
Anna Dzintare
|
|
|
* * *
|
Stacijas perona vientuļais tālums Iesalis zilganā krēslas ledū Mūžīgs Un neaizskarams Kā okeāna dzelme
Vientuļi soliņi Tālā pelēka asfalta strēlē Stāv it kā gaidītu mīļoto Kurš nekad neatnāks
Pāri stacijas gaiteņiem Drīz izlīs naksnīgais parfīms Zvaigznes apbērs sliedes Ar savu gaismu Kā pūderi
Bet perons joprojām liksies tāls Iegrimis dziļi okeānā Tikai Bez zivīm |
|
* * *
|
Tu esi Kā zemeņu saldējums Saldums Zem ledus
Pasaki man Kad iesi prom Lai varu atstāt Savas durvis Vaļā
Vējam un tev
Arī saulrieta debesis Šodien aiz loga Ir aukstas Kā zemeņu saldējums
|
|
* * *
|
Domas iestigušas Pelēko debesu klīsterī Kas izplūdis tālu pāri Augstsprieguma vadiem
Blakus sēž dažas vārnas Un mēģina sarunāties
Zem lietussargu tumšajiem šķīvjiem Pa ielām klīst cilvēki Kuriem prātā Katram savs tuksnesis
Tie nepaskatās augstāk Un vārnas sēž vienas
Joprojām līst
|
|
LU Filoloģijas fakultāti beigusī Anna Dzintare pērngad saņem Rakstnieku savienības Dzejas meistardarbnīcas diplomu. Kopš 2009. gada aktīva sarīkojumos Dzeja mežā, Skaņkalnes pagasta Ģendertos.
|
|
|
Paulis Birznieks
|
|
|
Dzimšanas apliecība: dotā vārda
|
„Tā nemaz nav tik viegla lieta – atrast kaķim vārdu, tā nav nekāda svētvakara spēlīte,” rakstīja Tomass Stērns Eliots. Atrast man vārdu, turpretī/blakus, laikam/mūžībai, gan bija daudz vieglāk, ne tā kā meklēt un atrast pareizo Tomasu, pēc kā saukties – aizmirsto apustuli vai slaveno šaubīgo Tomu, angloamerikānim pašam droši vien/daudz ticīgāk vēlāk izvēloties Romas katoļu Akvīnas Svēto, bet ne tik viegli/ paviegli, kā lielais ASV Runcis (Tomcat in Chief) varēja aizmirst vai noslēpt, vai pat viltot savu dzimšanas apliecību, dzīvojot/peļojot cepuri kuldams savā „Ziemeļarmorikas” (Džoisa vārds) Baltajā/nebaltā namā, bet pilnīgā pretstatā/ atstatā, tālajā latviešu valodā, kā mana māte, zīmīgi apliecinājusi manu dzimšanu savā rokrakstā, kā ar miesu un asinīm, palaida mani pasaulē kā kādu tīrasiņu dzīvnieku, un tēvs, mācītājs, to vēl parakstījis, likuma kārtībā, lieliem burtiem, kā kāds Kārlis Lielais, mani svētīja/iesvētīja garīgai dzīvei. Nē, jau toreiz, nezinu kāpēc, viņš vairs nemēdza lietot/rakstīt doto priekšvārdu Kārlis, izvēloties vidusvārda Arnolds pirmo burtu, ko piekārt alfabētiskā kārtībā uzvārdam Birznieks, kuru saprot tikai Latvijā, un nemaz nezinot/neapzinoties, ka Arnolds ASV nozīmēs maizes kukuli pārtikas veikalā vai Baltā nama apkaimē bijušo/izbijušo
vācu restorānu, kurā viņam patikās desiņas ar skābiem kāpostiem. Mana baznīcas/ valsts dokumenta galvenē un piekājes zīmogā minētā Svētā Katrīna, mocekle, mātei rada, iezīmē dzimto draudzi, kura kādreiz dejoja/ dziedāja pagānu priekā, tad ļāvās kristīties krusta nāvei/ mūžīgai dzīvošanai un vēl tālāk/vēlāk, gribot/negribot, cieta/izcieta mocekles likteni zem tuvāko kaimiņu/naidnieku hordām gan no Austrumiem, gan no Dienvidrietumiem. Pats, nosaukts krusttēva, tēva drauga, mācītāja Paula Rozenberga vārdā, nemaz nezinot/ neapzinoties, ka tas kādreiz kļūs par latviešu tautas visspilgtāko mocekli, kas, neizbēdzis uz Rietumiem, uzticīgs savai draudzei Koknesē, izsūtīts uz Austrumiem, it kā palaists mājās, tika nodurts no muguras ārpus nometnes vārtiem tikai tādēļ, ka tas bija pasniedzis Svēto Vakarēdienu citiem vergiem uz pēdējo dusu, pats, pats, izmēģinājis mācītāja darbu pa amerikāņu modei Svētā Paula luterāņu draudzē Vašingtonā, pēc tam doktorējies pasaules literatūras/dzejas profesūrai, no kuras pensionējies tagad, nemocīts/laimīgi lidodams starp Raimonda Paula atbrīvoto dzimteni, kurā „drīz snigs,” un Rona Paula brīvo Teksasu, kurā vēl gaidām pavasara lietu, dzejoju/aizdzejojos par to, kas varētu būt, Eliota kaķa vārdiem, mans paša „neizsakāmais sakāmais sakāmneizsakāmais dziļais un neizdibināmais viennozīmīgais Vārds.”
|
|
Mana valoda dzied
|
Mana valoda dzied savā meldijā, ne tā kā korāļi neveiklā tulkojumā. Pašu dainās raud taures pār Latvijas ārēm, bez svešām atskaņām atbalsīs tuvās. Kā Raimonda dziesmās Dundaga dun, tautas dzejā cīruļi dzied, ne tā kā operā skaļā, bet klusi no sirds. Gudra kā jūra valoda viļņo pati savā ritmā Rīgas līcī, čalo kā strautiņš bezvēja mierā, viesuļo pretī iebrucējiem nikniem. Vārds seko vārdam kā vaga vagai. Apdziedot citus, tā salīgo mīlu. Ejot darbā, tā piesit kāju, soļojot soļos uzvaras gaitā. Atļaujot brīvību dieviem un nedieviem ļauniem, latviešu valodai izteiksme prātā. Punktu tā pieliek ar patiesību pašu – īstenības vārdā.
|
|
Paulis Birznieks, nesen pensionējies mācībspēks vairākās pazīstamās amerikāņu universitātēs, publicējis literātūrzinātniskus rakstus un dzejoļus gan amerikāņu, gan arī latviešu periodiskos kultūras izdevumos, to vidū Karogā (piem., 2002.2) un, protams, JG – turklāt jau kopš 1956. gada! Paulis ir speciālists vācu 18. gs. literatūrā, ieguvis filozofijas doktora grādu Džonsa Hopkinsa (Johns Hopkins) Universitātē.
|
|
|
Leons Briedis |
|
zeltaino lapseņu spiets
es skrienu pa ceļu un man pakaļ dzenas milzīgs zeltainu lapseņu spiets putekļi kā bezdelīgas švirkstot šaudās man pie kājām
kaut tik tie nenogurtu pavisam līdz mājām!
apžilbinoša varavīksne izjumjas pārmežos ar kuru kā nēšiem mana māte atskatīdamās sev pār plecu nes spaiņus piesmeltus pilnus līdz pat malām ar zilgmi
kaut tik to neizšļakstītu pavisam līdz mājām!
apdullinoša pērkona rīboņā iezviedzas dābolainie padebeši ar kuriem kā zirgiem mans tēvs atskatīdamies sev pār plecu dzen ratus piekrautus pilnus līdz pat malām ar vēju
kaut tik to neizkaisītu pavisam līdz mājām!
aiz trejdeviņām jūrām un aiz trejdeviņiem kalniem nule kā uzausis ilgās dienas riets vīkšas šurp jau palēnām ar kājām
kaut tik tas mūs visus nepanāktu pavisam netālu no mājām!
es skrienu nakts tumsā pa ceļu atskatīdamies sev pār plecu vai man pakaļ vēl dzenas milzīgais zeltaino lapseņu spiets zvaigznes kā bezdelīgas dzirkstot šaudās man pie kājām
kaut tik tās nenogurtu jo vairs pavisam nav tālu līdz mājām!
2012
Dzejniekam, dramaturgam, esejistam un redaktoram Leonam Briedim šovasar Rīgā laists klajā dzejkrājums Naktsmājas bezmiegam, kura noslēgumā latviešu valodā, iespējams, visīsākais dzejolis: ORF, ej!
|
