VITAS GAIĶES SARUNA

AR JŪTU DZEJNIECI INDRU GUBIŅU

 

Šķiet, ka kādreiz krāšņais, daudzbalsīgais un pat ekscentriskais trimdas rakstnieku pulks kļūst arvien klusāks, gadiem liekot sevi manīt, tomēr torontieši vēl vienmēr var lepoties ar vairākiem šīs mākslas kopējiem, un starp viņiem noteikti minama ir Indra Gubiņa. Dzejnieces dzejoļi vienmēr iet uz lasītāja sirdi. Bieži vien, izlasot kādu viņas dzejoli, lasītājs var teikt: Es jūtos tieši tāpat! Gubiņas dzejoļi ir tuvi lasītājam, bet tie ir arī dziļi personīgi, tiem cauri jaušamas pašas dzejnieces jūtas, domas un pārdzīvojumi. Indra pēc zvaigznāja ir Lauva, un viņa ar lauvas cienīgu sparu arī tikusi pāri visām dzīves grūtībām un nostādījusi sevi citu latviešu rakstnieku vidū redzamā vietā, lai gan pati uzskata sevi vienkārši par cilvēku, kam patīk rakstīt. To, ka šī patikšana ir liela, mēs varam spriest pēc viņas devuma – piecām dzejoļu un 22 prozas grāmatām. Rakstīšanas prieks Indru Gubiņu nav pametis nekad, un viņas dzejoļus, stāstus un aprakstus ik pa laikam lasām gan avīzē Latvija Amerikā, gan žurnālā Jaunā Gaita. Mēģinot atminēt Indras Gubiņas spēka avotu, aicināju rakstnieci uz sarunu, atskatoties uz aizvadītajiem raibajiem un negaidītu pagriezienu pilnajiem gadiem.

 

Vita Gaiķe: Par ko Tu sevi uzskati vairāk – par rakstnieci vai dzejnieci?

Indra Gubiņa: Patiesībā, es sevi uzskatu par cilvēku, kam patika rakstīt. Pamatskolas vecumā mana māsa uzrakstīja dzejoli, un ja viņa - tad es arī. Un tā tas sākās. Vidusskolas vecumā jau gribējās izteikt savas jūtas, tad dzejoļi bija sava veida reaģēšana. Ka es varētu uzrakstīt grāmatu – tad jau nedomāju!

 

VG: Kad un kā sāki pievērsties rakstniecībai? Kas mudina uz rakstīšanu?

IG: Bērnībā dzejoļus mums teica mamma. Toreiz nebija TV, un radio man derēja tikai bērnu rītiem vai klausīties Veru Fricnoviču dziedam. Esmu jaunākā no 3 māsām. Kad abas māsas jau gāja skolā, paliku mājās kopā ar mammu un bieži plijos, lai viņa kaut ko pastāsta vai padzied. Viņa skaitīja dzejoļus, tā līdz skolas vecumam zināju par Atraitnes dēlu. Lasījām Dorbes Īzas dziesmiņas. Tās iesēdās galvā. Tā dzeja un dziesmas bija daļa no manas bērnības.

 

VG: Kas ir Tavi tuvākie rakstnieki (gan dzīvē, gan literārajā laukā)? Vai jūtama arī viņu ietekme Tavos darbos?

IG: Prozā mani ierosināja rakstnieks Pēteris Aigars, kad dzīvoju Anglijā un Londonas avīzei aizrakstīju tādus mazus tēlojumu, viņš teica, lai uzrakstot stāstu. Es? Stāstu? Mēģināju, un kad nosūtīju Aigaram uz Londonas Avīzi – nākamā numurā tas bija publicēts. Dzejā mani jau pamatskolā ietekmēja Leonīda Breikša dzejoļu krājums Mana sapņu zeme, gleznainā izteiksme un pārdzīvojuma īstums. Droši vien viņa ietekme parādījās manos dzejoļos. Vidusskolas vecumā, kad literatūrai vajadzēja atklāties, trūka grāmatu. Bēgļu un pēckara laikā nebija ko lasīt, līdz sāka iznākt latviešu autoru darbi Vācijā un Zviedrijā. Tad dabūju lasīt dažus Alfreda Dziļuma un Irmas Grebzdes darbus. Man liekas, ka viņas pieeja vielai, reālais stāstījums man pielipa.

 

VG: „Latvija Amerikā” Tavi dzejoļi parādās jau pirms gandrīz 60 gadiem, mazliet vēlāk arī raksti par mākslu un notikumiem latviešu sabiedrībā Toronto. Daudzi dzejoļi ir lasīti „Jaunā Gaitā”. Kur vēl Tavi darbi ir publicēti?

IG: Kanādā sāku rakstīt Latvijai Amerikā, un tālākos gados dzejoļi, stāsti, apceres publicēti daudzos citos periodiskos izdevumos, sevišķi žurnālā Tilts, laikam tāpēc, ka izdevējs Hugo Skrastiņš mani mudināja. Dzīvojot Toronto, radās saskare ar māksliniekiem un rakstniekiem, kuri vairs nebija iesācēji tā kā es. Man attīstījās pašai savi uzskati gan par literatūru, gan sabiedrību. Vēroju citu dzīves, uzklausīju vecāko kolēģu padomus un daudz lasīju.

 

VG: Tu sāki mācības Jelgavas Skolotāju institūtā, bet Kanādā vairāk pievērsies mācībām mākslas vēsturē un kļuvi par nopietnu mākslas kritiķi. Kas mainīja Tavas domas?

IG: Jau no bērnības gribēju būt skolotāja, un tā kā mācījos Jelgavas Skolotāju Institūta pamatskolā, tad likās pats par sevi saprotams, ka jāmācās tālāk. Karš un pēckara posms visu sajauca. Vidusskolu pabeidzu Vācijā, Libekā. Anglijā mācījos vakarskolā grāmatvedību un mašīnrakstīšanu, lai no fabrikas tiktu vismaz biroja darbā. Un tiku! Tās zināšanas noderēja arī Kanādā. Māksla mani saistīja, un Anglijā radās iespēja iepazīties ar pasaules mākslu. Kad ar radiem kopā aizpirkto māju vajadzēja pārdot, par mūsu daļu kopā ar vīru aizbraucām uz Eiropu – kā tūristi, ne vairs kā bēgļi. Tur galerijās redzētais mani stipri ietekmēja un vēlējos saprast mākslas attīstību, dažādību. Sapelnīju pirmajam studiju gadam, lai sāktu studēt Toronto Universitātē. Zināju, ka mākslas vēsture ir ļoti nepraktisks studiju lauks. Tomēr vēlējos darīt to, kas man patīk, ne kas būtu praktisks. Par nopietnu mākslas kritiķi gan sevi nekad neesmu uzskatījusi. Rakstīju recenzijas, vairāk vai mazāk aprakstot, ne tieši vērtējot izstādes vai kāda atsevišķa mākslinieka sasniegumus. Man laimējās ar darbiem. Kādu laiku strādāju Ontario Mākslas galerijā un Toronto U. mākslas fakultātes bibliotēkā. Tad studēju atkal un kļuvu bibliotekāre.

 

VG: Kādi zīmīgākie dzīves notikumi ietekmējuši tēmu izvēli Tavos darbos?

IG: Prozas darbiem tēmas radās no dzīvē vērotā, pašas piedzīvotā un izjustā. Esmu reāliste, un nekādi literatūras eksperimenti vai jaunumi, ne filozofiskas atklāsmes manos darbos nav. Dažos tēlos iestrādāju savas jūtas un pieredzi. Bet tādi mirkļu pārdzīvojumi palika dzejoļos.

 

VG: Tu esi dzīvojusi Latvijā, Anglijā un Kanādā. Ko katra zeme Tev ir devusi?

IG: Dzīvošana dažādajās zemēs, protams, atstāja ietekmi. Bērnība – Latvijā, Jelgavā, kur skolā ieaudzināja dzimtenes mīlestību, kas stipri vairojās krievu un vācu okupāciju laikā. Vācijā – padsmitnieces gadi, grūti, bet tomēr skaisti ar jaunības prieku, degsmi mācīties un mīlestību. Anglija iemācīja, ko nozīmē pašai pelnīt maizi un sākt normālāku dzīvi. Tur apprecējos, un tad braucām uz Kanādu, kur veidojās ģimene un iespēja turpināt izglītību, kā arī nejusties vairs kā bēglim.

 

VG: Tu esi daudz ceļojusi. No kuras zemes palikuši visspilgtākie iespaidi?

IG: Citas zemes iepazīt, redzēt, apjaust dažādās kultūras man likās ļoti svarīgi. Ja ceļo ar atvērtu skatu un sirdi, tad brauciens ir tikpat kā studijas. Visspilgtākie iespaidi man palika no pirmā lielākā ceļojuma, no Itālijas, kad Eiropu vēl neappludināja tūristu bari. Itālijā redzētais lika izšķirties par mākslas studijām, kas tālākā gājumā pamatīgi ietekmēja manu dzīvi. Vēlākos gados no dažādām zemēm mani ietekmēja Aļaska. No katras vietas jau paliek kaut kas vērtīgs.

 

VG: Kā Tu skaties uz trimdā aizvadītiem gadiem gan personīgi, gan latviešu sabiedrībai kopumā? Kādas Tavas domas par latviešu sabiedrības pastāvēšanu ārpus Latvijas turpmāk?

IG: Tagad, kad – trimda it kā beigusies, tā tomēr pastāv, tāpat kā pastāv un, cerams, pastāvēs latviešu sabiedrība kā kopums ārpus Latvijas. Austrālijā, Anglijā, Vācijā aktīvi tagad izbraukušie, kuri, protams, nav trimdinieki, bet ir spējīgi veidot un saturēt latvisku sabiedrību. Šeit dzimušie un augušie tajā varēs iekļauties. Mēs, kas tagad esam vecā paaudze – tā īsti vairs ne. Personīgajā dzīvē trimdas gadi ir mana tiešā pieauguša cilvēka dzīve un devuši droši vien vairāk nekā tas būtu bijis, dzīvojot tikai Latvijā. Mums taču pavērās visādas iespējas piekļūt un baudīt pasaules vēriena kultūras, kurās daļēji ieaugām. Vai vietējās dzīvēs iekļāvāmies – bija atkarīgs no katra paša personības un vecuma, kad atstājām Latviju.

 

VG: Pastāsti mazliet par savu ģimeni.

IG: Mēs ģimenē bijām laimīgi, jo bija arī vecāki, tas nozīmē – maniem bērniem vecvecāki. Trimdā uzauga gandrīz vesela paaudze bez vecmāmiņām. Tas ir liels zaudējums bērnu attīstībā. Man ir dēls un meita, un viņi noteikti ieguva daudz no saviem vecvecākiem. Mēģinājām bērnos ielikt stipru morālu un latvisku pamatu, kā arī raudzīties, lai viņi gūtu labu izglītību. Ne jau tas nācās viegli toreiz, viņu bērnības un jaunības laikā. Tāpēc es ar prieku palīdzēju audzināt savu mazmeitiņu. Kad viņa piedzima, atstāju darbu pie avīzes Latvija Amerikā. Svarīgāk likās būt kopā ar viņu un pieskatīt. Tagad, kad esmu veca, viņa pieskata mani.

 

Par JG redakcijas locekli un laikraksta Latvija Amerikā galveno redaktori Vitu Gaiķi skat. JG265:56-57.

 

Dzejnieces Aina Zemdega, Indra Gubiņa, Ingrida Vīksna, Lolita Gulbe. Burlingtonā, Kanādā (2005)