Franks Gordons

CIK TRAKA BIJ MĪLA, CIK NEŠPETNS BIJ NAIDS JEB JOZEFS UN MAGDA

 

Magda Gebelsa (Goebbels) piedzima 1901. gada 11. novembrī. Viņas māte bija tobrīd vēl neprecējusies kalpone Augusta Bērende (Behrend). Viņas tēvs bija būvuzņēmējs un diplomētais inženieris Dr. Oskars Ritšels (Ritschel), kurš apprecēja savu kalponi drīz pēc Magdas piedzimšanas. Magdas māte 1905. gadā šķīrās no Ritšela un 1906. gadā salaulājās ar Briselē mītošo turīgo žīdu komersantu Rihardu Frīdlenderu, kurš adoptēja Magdu. Abi kungi, kas cits citu ļoti cienīja, divatā gādāja par to, lai meitene gūtu labu izglītību. Briselē Magda mācījās katoļu skolā. Tā kā māte viscaur aizrāvās ar vīra biznesu, Magdu ievietoja internātā. Kad sākās pasaules karš, māte ar meitu pameta Briseli un apmetās Berlīnē. Patēvs – žīds Frīdlenders vēlāk tām pievienojās un strādāja kā viesmīlis, lai uzturētu ģimeni. Ritšels, kurš apmetās Bad-Godesbergā, sniedza Frīdlenderam finansiālu palīdzību, un Magda arī Berlīnē tika uzņemta meiteņu internātā.

Drīz vien Magda iemīlējās kādas klases biederenes brālī – tas bija Viktors-Haims Arlozorovs (Arlosoroff). Šis briļļainais tumšmatis jau pusaudža gados bija dedzīgs cionists. Ciemojoties Arlozorovu mājā, Magdu valdzinaja jūdu reliģija. Viņa sāka nēsāt kaklarotu ar Dāvida zvaigzni. Zilacainā gaišmate aizrāvās tiktāl, ka bija gatava doties Viktoram līdzi uz Palestīnu, lai tur uzsāktu jaunu dzīvi. Bet Viktors aizbrauca turp viens, un Magda palika Berlīnē.

Drīz Magda apprecēja turīgo rūpnieku Ginteru Kvantu (Quandt), kurš bija divreiz vecāks par viņu, un piedzima dēls Haralds. Taču kopdzīve ar Kvantu izjuka, un Magdas dzīvē ienāca Jozefs Gebelss, kurš bija Hitlera nacistu partijas (NSDAP) gauleiters (reģionālais vadītājs) Berlīnē un izdeva tur ārkārtīgi kaujiniecisko avīzi Der Angriff (Uzbrukums). Gebelss bija gaužām neizskatīgs, turklāt viņš kliboja (iedzimta kājas deformācija – Klumpfuss). Taču viņš bez šaubām bija harismātisks, izglītots, rakstīja ludziņas, bija apburošs sarunas biedrs un ļoti patika sievietēm. Pats viņš bija gandrīz vai erotomans, ļoti juteklīgs. Kā jau Hitlera tuvākais līdzgaitnieks, Gebelss bija pārliecināts antisemīts. Vārdu sakot, ar Hitlera svētību 1931. gada 18. augustā notika Jozefa un Magdas kāzas. Iznesīgā, slaidā, viscaur āriskā Magda, nacistiem nākot pie varas 1933. gada 30. janvārī, kļuva par Trešā Reicha Pirmo Dāmu. Hitlers turējās vecpuiša kārtā, Eva Brauna vēl nebija manīta fīrera „lokā”, un Magda tika celta gaismā kā ideālās vācu sievietes un vācu mātes simbols. Gadu gaitā Gebelsiem piedzima seši bērni. Visiem tika doti „āriski” un „nordiski” vārdi, kas sākās ar burtu H (kā heil, kā Hitlers): Helga, Hildegarde, Helmuts, Holdīne, Hedviga, Heidruna. Un kas pa to laiku notika ar Magdas gādīgo patēvu Rihardu Frīdlenderu? Gebelss lika viņu apcietināt, un 1938. gadā viņš nomira kādā nacistu koncentrācijas nometnē.

Kā jau teikts, Jozefs Gebelss bija nevaldāms brunču ģēģeris, un 1936. gada rudenī viņš sāka apcelt čehu kino aktrisi Lidu Bārovu (Baarova). Par šo aizraušanos drīz tērgāja „visa Berlīne”, un brieda briesmīgs skandāls. Beidzot iejaucās pats fīrers, un 1938. gada oktobrī burtiski pavēlēja Gebelsam saraut jebkādus sakarus ar čehu skaistuli.

Viktors-Haims Arlozorovs Palestīnā drīz vien kļuva par otro personu cionistu kustības sociāldemokratiskā spārna vadībā – tūlīt aiz Davida Ben-Guriona. Ja Ben-Gurions tika uzskatīts par iecerētās žīdu valsts premjerministru, tad Arlozorovam tika uzticētas ārlietas, un salīdzinājums ar Zigfrīdu Annu Meierovicu te būtu gluži vietā. Drīz pēc Hitlera nākšanas pie varas, 1933. gada maijā, Arlozorovs – vācu valodas pratējs un vācu mentalitātes pazinējs – devās uz Berlīni, lai sagatavotu vienošanos starp Vācijas valdību un Palestīnas cionistu izpildvaru (Jewish Agency). Darījuma būtība bija tāda: Hitlers ļauj Vācijas žīdiem izceļot uz Palestīnu un ņemt līdz zināmu naudas summu (bez kuras britu mandāta administrācija nedeva ieceļošanas atļauju), un par to strauji augošie Palestīnas žīdu kooperatīvi un ražotnes uzņēmās ievest Vācijā ražotas preces.

Vārdu sakot, „tik Dievs tur augšā” zina, vai Viktors-Haims Arlozorovs šīs Berlīnes vizītes laikā ir ticies ar Magdu, bet šim ceļojumam drīz sekoja liktenīgais brīdis – 1933. gada 16. jūnja vakars, kad Arlozorovam, kurš kopā ar sievu Simu pastaigājās vientulīgajā Telavivas pludmalē, pēkšņi uzbruka divi vīri un nošāva viņu. Vainīgos, kas pazuda tumsā, neizdevās atrast. Arlozorova bērēs piedalījās pāri par 70 tūkstošiem cilvēku. Te jāatgādina, ka žīdu kopskaits tālaika Palestīnā nepārsniedza 400 tūkstošus...

Tajās dramatiskajās dienās cionistu kustību Palestīnā plosīja konflikts starp Ben-Guriona piekritējiem, kuru iedoloģijas pamatā bija sociāldemokrātisks „darba kults”, un Žabotinska piekritējiem, kuriem galvenais bija nelokāma nacionāla stāja un kaujas gars. Slepkavībā vainoja Žabotinska piekritējus – t.s. revizionistus, bet aizdomās turētos drīz atbrīvoja – nebija pierādījumu. Zināms ir viens: Jozefa Gebelsa antisemītisms kopš tās vasaras iedegās baltkvēlē, un šis briesmīgais naids spēcināja šī vīra daudzināto daiļrunību. 1941. gada 16. novembrī, kad Rīgā jau ritēja priekšdarbi Rumbulas slaktiņam, nedēļas laikrakstā Das Reich parādījās Gebelsa raksts „Die Juden sind schuld!” – „Žīdi vainīgi!”. Tajā pirmoreiz skaidri, gaiši, izteiksmīgi plašajai vācu publikai tika pateikts, kas sagaida žīdu tautu Eiropā. Citēsim: Šajā vēsturiskajā konfrontācijā ikkatrs žīds ir mūsu ienaidnieks, vienalga vai viņš veģetē kādā poļu geto vai vēl parazitē Berlīnē vai Hamburgā, vai Ņujorkā vai Vašingtonā pūš kara taurē. Visi žīdi no savas dzimšanas un rases pieder pie starptautiskās sazvērestības pret nacionālsociālistisko Vāciju. (..) Žīdi ir izolējami no vācu tautas kopības, jo viņi apdraud mūsu nacionālo saliedētību. Tas ir elemantārs tautiskas, nacionālas un sociālas higiēnas bauslis (..) Ir tikai viens iedarbīgs līdzeklis – izdarīt griezumu un nogrūst. (..) Katrs vācu karavīrs, kurš šajā karā krīt, ir žīdu vainas rezultāts. Tas gulstas uz viņu apziņas, un viņiem par to jāsamaksā.

Staļingrada iezīmēja pagriezienu Lielvācijas austrumu frontē, diždesants Normandijā – rietumu frontē, un 1945. gada 12. aprīlī, kad padomju tanki atradās 60 kilometru attālumā no Berlīnes, pasaulslavenie „Berlīnes filharmoniķi” deva savu pēdējo koncertu Lielvācijas metropolē. Starp kūpošajām drupām koncertzāle kā par brīnumu bija neskarta. Klausītāju vidū bija lieladmirālis Dēnics, Alberts Špērs un Jozefs Gebelss. Kad koncerts beidzās, pie izejas stāvēja Hitlerjugend knauķi un kurvīšos piedāvāja ciānkālija kapsulas. Šī pēdējā koncerta programmā bija Brunhildes sadedzināšanās Vāgnera Dievu mijkrēšļa finālā.

1945. gada 22. aprīlī Magda Gebelsa ar bērniem pārvācās uz Hitlera bunkuru. Un 28. aprīlī viņa uzrakstīja vēstuli savam dēlam no pirmās laulības Haraldam Kvantam, kurš atradās Ziemeļāfrikā kādā vācu kara gūstekņu nometnē. Lasām: Mans mīļotais dēls! Mēs nu esam jau sešas dienas fīrera bunkurā, papus, tavi seši mazie „Geschwister” un es, lai mūsu nacionālsociālistiskajai dzīvei sagādātu vienīgo godpilno noslēgumu. (..) Pasaule, kas nāks pēc fīrera un nacionālsociālisma, nav tā vērta, lai tajā dzīvotu, un tāpēc es paņēmu arī bērnus līdzi. (..) Lai Dievs dod, ka man pietiek spēka paveikt pēdējo un vissmagāko. Mums vēl tikai viens mērķis: uzticība fīreram līdz nāvei. 30. aprīlī ap plkst. 15.30 nošāvās Hitlers, mirst Eva Brauna. Un 1. maijā Magda sauc talkā ārstu, lai iemidzinātu un tad noindētu Helgu (12), Hildegardu (11), Helmutu (9), Holdīni (8), Hedvigu (6) un Heidrunu (4). Tai pašā dienā ap plkst. 20.00 noindējās Jozefs Gebelss un Magda – priekšzīmīgā vācu sieva un māte.

Cik traka bij mīla, cik nešpetns bij naids. Inscenējis ne jau Vāgners, bet neizdibināmais LIKTENIS.

 

Par Franku Gordonu skat. JG270:29-31.