Laima Kalniņa

SPĒLĒSIM…

 

Mazā meitene bija izdomājusi dīvainu spēli. Ar viengadīgo brālīti pie rokas viņa gāja no istabas uz istabu nelielajā īres nama dzīvoklī. Spēlēsim, ka esam nabaga bērni, kam nekur nav mājas, viņa mazulim sacīja. Ja vecmāmiņa dzirdētu meitenes vārdus! Nē, vecmāmiņai tie nepatiktu nemaz, šķistu saturam gandrīz vai draudu solījumu vai nelāgu vēlējumu viņas mīļajiem bērniem, un tad viņa pielietotu savu labo pretlīdzekli, ar ko vecmāmiņa mēdza atvairīt neuzmanīgi izteiktas vēlmes vai nepārdomātus vārdus, tik līdzīgus nevērīgas rokas izlingotiem akmeņiem. Sīpolu mizas uz tavas mēles! – teiktu vecmāmiņa, pārsteidzot sacītāju. Tagad ļaunajiem akmens vārdiem būtu jāpārvēršas par čauganām sīpolu mizām, tādām, kas nespēj nodarīt nekādu ļaunumu.

Tikai vecmāmiņa nebija šeit un nedzirdēja meitenes vārdus. Vecmāmiņa bija pati savā mājā pie smilšainās piepilsētas ieliņas. Mājā, kur mazā meitene bija dzimusi, kuru viņa vienīgo zināja piecus garus gadus, visu savu iepriekšējo dzīves laiku pirms brālīša atnākšanas. Vecmāmiņas zaļganpelēkā koka māja plata un saulē silta bija glabājusi meiteni līdz šim, līdz atnākšanai uz pilsētas gludo ielu, pilsētas cieto māju, ar skanīgajām kāpnēm, kur bija jākāpj uz otro stāvu, no kura āru varēja redzēt tikai pa logu, un tas vairs nebija tik tuvs un sasniedzams kā vecmāmiņas mājā, kur bija tikai jāpaver verandas durvis un jau ārs bija klāt. Tad varēja ierīkoties uz trim pakāpieniem, kas veda no verandas dārzā un gaidīt augšstāva Rasmu, kad viņa nāks ar savām mantiņām spēlēties.

Arī veranda pati bija laba rotaļu vieta. Laba jau īpaši lietus dienās, kad negribējās redzēt lietus dienas pelēcīgumu. Verandas logu stūros bija mazi krāsainu stiklu kvadrātiņi visvisādās krāsās. Ja raudzījās pa tiem, pasaule pārvērtās, dzeltenais rādīja saulainu dienu, tumšzilais vēlu nakti, tāpat tumši mēļais, un zaļais varēja saaudzēt zaļu zālīti pagalmā vissniegainākai ziemai valdot. Verandā meitene rotaļājās ar savu svētdienas lelli, jo vecmāmiņa negribēja, ka greznā lelle tiktu nesta ārā.

Notriepsies ar zemēm, teica vecmāmiņa. Kāda tad būs gaišzilā kleitiņa!

Tāpēc, ka svētdienas lelle bija tik skaista, viņa bija tā sargājama un ar viņu varēja rotaļāties tikai svētdienās un arī tad bija jāuzmanās, ka nenodara lellei pāri – nesamudžina viņas blondos matus, nesaburza mežģīnēm rotāto kleitiņu, nesaloka rociņas vai kājiņas par stipru, tā, ka nevarēs vairs atliekt. Zilajām acīm, kas vērās ciet un vaļā, arī labāk nebija likt pirkstus klāt, kas zina, vai lelle tās tad vēl virinātu. Patiesībā nebija daudz rotaļu, ko varēja spēlēt ar lelli. Visdrošāk bija iesēdināt to krēslā un stāstīt viņai pasakas vai tāpat vien runāties ar viņu.

Darbdienās lelle dzīvoja vectētiņa istabas lielajā skapī, kas vienmēr bija aizslēgts un atslēga vecmāmiņas priekšauta kabatā. Arī, kad skapja durvis bija vaļā, vecmāmiņa negribēja, ka meitene pieskartos lietām, kas tur atradās.

Vai, vecmāmiņa vēra skapja durvis ciet, tur tak vēl tās no mieralaika. Bet meitene nemaz nezināja, kas tas mieralaiks īsti bija. Dažreiz meitenei likās, ka mieralaiks, kas tik rūpīgi savas lietas sargāja, bija mazs un īdzīgs zvēriņš, kam patika snaust starp neparastajām drēbēm ar dīvainajiem vārdiem, ar kurām bija pildīts skapis.

Visas lietas, kuru nebija daudz, vectētiņa istabā bija ļoti lielas, bet istabiņa pavisam neliela, tā kā vectētiņam tik vien sanāca vietas, lai no durvīm nokļūtu līdz lielajai gultai, kas sniedzās no sienas līdz logam. Vectētiņš atlaidies gulēja gultā loga pusē, pīpēja cigāru un bēra cigāra pelnus pa logu ārā, virsū lielajai, tumšsarkanajai dālijai, kas arī bija lielāka par visām citām dālijām, kas ziedēja un auga otrā dārziņā, tajā pie verandas, saulainajā. Abi dārziņi bija nelieli, sētiņu norobežoti, abās pusēs ieejas durvīm namam no pagalma, – saulainais pie verandas un ēnainais pie vectētiņa istabas loga.

Meitenei nepatika ēnainais. No tā nevarēja iekļūt namā. Nebija durvju un vectētiņa logs tik augstu, ka pa to nemaz nevarēja ieskatīties istabā. Iepletusies tumšsarkanā dālija, vienīgā puķe dārziņā, izskatījās dusmīga, nemaz ne līdzīga tām dālijām, kas rožainas, dzeltenas un gaiši sarkanas ziedēja dārziņā pie verandas. Pārējie augi ēnainajā vectētiņa dārzā bija zaļlapaini bez ziediem. Pašā vidū auga kaut kas neparasts, mazliet eglīti atgādinātājs koks, tikai tam nebija eglītes skuju, nedz arī citu koku lapu, bet kaut kas, kas nebija ne skujas, ne lapas. Kas tas ir? – meitene jautāja vecmāmiņai, satvērusi dīvainā koka zariņu.

Vai, neplēs nu zariņu nost! – vecmāmiņa iesaucās. Nedari pāri. Tas tak ir dzīvības koks! Varbūt tādēļ meitenei nepatika ēnainais dārziņš. Dzīvības koks! Vai ja tam kas atgadījās, tad nebija labi arī ar dzīvību? Ēnainais dārziņš glabāja pats savus noslēpumus. Meitene reti tur gāja, vectētiņa istabā arī. Vēl jau bija lielā istaba, kur spēlēties.

Meitene bija atradusi starp vecmāmiņas šujamlietām sarkanīgu lapsas ādiņu, kam bija lapsas galviņa un lapsas ķepiņas. Ar to viņa rotaļājās lielajā istabā uz tepiķa. Tepiķis bija istabas vidū zem melnu tievkājīšu mēbeļu grupas. Vidus tepiķim bija nodilis, tur puķainā raksta vairs nebija, tikai palicis vairs pelēkais pamats, Nu, kad meitene un lapsas ādiņa ceļoja no viena tepiķa stūra uz otru, kur vēl bija saglabājies sākotnējais puķainais raksts, viņām nācās pārvarēt pelēku tuksnesi, kur varēja uzbrukt visvisādas briesmas un gadīties piedzīvojumi vēl raibāki kā tie, par kuriem vecāki dažreiz meitenei bija lasījuši priekšā no grāmatām. Tā bija jauka spēle, šie ceļojumi no viena tepiķa stūra uz otru, no vienas puķainas zemes uz otru cauri pelēkajam tuksnesim kopā ar mazo, drošsirdīgo lapsiņu, kamēr spēli atkal neizjauca nesapratīgie pieaugušie. Ak, viņi vienmēr jauca! Jau tad, kad viņas ar Rasmiņu rotaļājās ar savām mantiņām uz verandas pakāpieniem, cik reiz vai nu Rasmiņa vai viņa pati netika saukta ēst visjaukākā spēles brīdī. Un nelīdzēja nemaz, ka viņas apgalvoja, ka nemaz negribas ēst. Bija ēšanas laiks un bija jāēd, gribas vai nē. Un tad vēl tas, ka vecmāmiņai un Rasmiņas mammai nesaskanēja ēšanas laiki. Kad vienu no meitenēm aizsauca, otrai bija jāpaliek vienai ar savām mantiņām un izjaukto spēli.

Taču tas, ko pieaugušie izdarīja ar lielās istabas spēlēm, bija daudzkārt ļaunāk. Iesākās tā – tievkājīšu krēsliem un atzveltnes solam, ko sauca par sofā, bija glīti, saulē pabalējuši maigu krāsu pārvalciņi. Tos tiem novilka un aiznesa prom. Esot izbalējuši. Nu atklājās neglītais tumšzaļais un brūnganais raksts, ko pārvalciņi bija seguši. Tad tika lemts, ka kaut kas jādara arī ar tepiķi. Velti meitene raudzīja lielajiem iestāstīt, ka ar tepiķi nevajag darīt neko, ka tas ir labs taisni tāds, kāds tas ir. Nekā. Vienu dienu labais tepiķis bija prom un tā vietā jauns, smags un neglīts sedza grīdu. Tumšzaļš raksts uz gaišpelēka no vienas malas līdz otrai. Tumšzaļi džungļi bez gala un malas. Kāds ceļojums varētu būt tajos?

Bet visļaunāk bija tad, kad lielie pamanīja lapsādiņu. Tā tak pavisam laba ādiņa, teica meitenes mamma. Nevajadzēja ļaut novazāt pa grīdu. – Kā tad, tūlīt piebalsoja vecmāmiņa. Un tad viņas abas sprieda, ka tāda šaura, neliela ādiņa būtu kā radīta meitenes ziemas mētelītim. Viņas raudzīja pierunāt arī meiteni.

Mēs piešūsim lapsādiņu tavam ziemas mētelītim. Tad vienmēr, kad tu kaut kur iesi, tev tava lapsiņa būs līdz. – Nē, teica meitene, es gribu ar viņu spēlēties. –

Labi, labi, mēs pataupīsim tev lapsiņas galvu. Tu varēsi spēlēties ar to. Bet, kad viņas atnesa meitenei nogriezto lapsiņas galvu, tas bija briesmīgi. Lapsiņas galva izskatījās pavisam savādāka nekā tad, kad tai bija pievienota tās mīkstā, sarkanā muguriņa. Tagad varēja arī redzēt brūnās papīra lēkšķes, ar kurām bija pildīta lapsiņas galva. Tā vairs nebija viņas mīļā rotaļlietiņa. Meitene negribēja spēlēties ar šo neglīto, nogriezto galvu. Un ko gan varēja spēlēt, ja nebija vairs skaistās puķu zemes un pelēkais tuksnesis, bet tikai bezgalīgi tumšzaļie džungļi, uz kuriem balstījās pliki, neglīti un nelaimīgi nabaga tievkājīši.

 

 

 

PAR LAIMU KALNIŅU

Valodas māksla, man šķiet, ir dzīvākā no mākslām. Tā nebeidz veidoties visu mūžu − lasītais, dzirdētais ieaužas un paliek, ja valodu lietojam, runājot, lasot un rakstot. (..) Galvenais, no kā mums jāvairās, ir valodas iestindzināšana − tā pazīstamā prozaiķe, dzejniece, tulkotāja Laima Kalniņa intervijā (JG 1978,117) Ilzei Šķipsnai. Šogad 91 gada slieksnim pārkāpusī rakstniece (dz. 1922.5.IV Rīgā Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta direktora, inženiera Andreja Jagara ģimenē) nekad nav baidījusies no valodas, formas, arī tematikas novatorisma, par ko liecina jau pirmie prozas darbi trimdas periodikā 70. gadu sākumā, arī Jaunajā Gaitā. Kaut arī par garo stāstu „Kur upes satiekas” autorei piešķir Jāņa Jaunsudrabiņa prēmiju (1977), veselus 10 gadus tas paliek nepublicēts, jo tā paša novatorisma dēļ neiekļaujas grāmatu izdevēju pieņemtajos literārajos rāmjos, kam pamatā bailes no finansiāliem zaudējumiem. Tas mainās 1987. gadā, kad Latviešu Rakstnieku apvienība (trimdā) jeb LaRA iesāk savu grāmatu sēriju ar Kur upes satiekas (Jaunsudrabiņa balva), kur bez minētā ietilpināti vēl deviņi īsprozas gabali. Apgādu bažas par rakstnieces cienītāju trūkumu izrādās par nepamatotām. Laima debitē (1970) ar noveli „Zivs zīmē” laikrakstā Latvija (Rietumvācijā) un stāstu „Ģindenis” žurnālā Ceļa Zīmes (Anglijā). No Laimas Kalniņas literārā oeuvre pazīstamākajiem un lasītāju iemīļotākajiem darbiem minēsim romānus Atgrieztais rieciens (1981, Jaunsudrabiņa balva), Valentīns un viņa sievietes (1982), Cilvēks, kas gribēja vairāk (1987, kopā ar Gunaru Janovski), Brīnišķīgās puķes (1995). Romāni Karakasas naktis un Bet lielākā no tām ir mīlestība publicēti turpinājumos laikrakstā Latvija Amerikā (Kanādā), bet garstāsts Kaķa manuskripts žurnālā Treji Vārti (1997-1998 ASV). Rīgas apgāds „Jumava” laiž klajā (2010) Runci Timiānu un Annu (pirmpublicēts turpinājumos Latvija Amerikā 2003. gadā; skat. JG269:72-75). Pēc Liepājas 1. ģimnāzijas beigšanas īsi pirms PSRS okupē Latviju (1940), Laima iesāk studēt arhitektūru LU. Lai izvairītos no otrreizējās krievu okupācijas, viņa ar ģimeni dodas bēgļu gaitās rietumu virzienā un, karam beidzoties, nonāk angļu okupācijas zonā Vācijā, kur kļūst (1949) par diplomētu arhitekti Braunšveigas Tehniskajā U. (Technische Universität Carolo-Wilhelmina zu Braunschweig). Bēgļu nometnēm likvidējoties, nonāk (1950) ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kur strādā par arhitekti un ir aktīva trimdas dzīvē – LaRAs biedre, PBLA ģenerālsekretāre (1978-1983) u.c. Šobrīd rakstniece dzīvo tuvāk pie meitas universitātes pilsētā Bolderā (Boulder) Kolorādo (Colorado) štatā un, kā vēsta viņas darba bijušā kolēģe PBLA Valda Lēvenšteina, joprojām domā par rakstīšanu. (re)