 Laimonis Mieriņš. Ševrons I. 1966. Akrils uz audekla. 150 x 150 cm |
Jaunā Gaita nr. 273. vasara 2013
|
Laimonis Mieriņš. Ševrons I. 1966. Akrils uz audekla. 150 x 150 cm |
JG274Māris Brancis
KRĀSU UN LĪNIJU ZINTNIEKS MIERIŅŠ – V
Sākums JG269:44; 270:42; 271:21; 272:32-34
Par izbristajiem purvājiem un džungļiem līdz skaidrajai domai un askētiskajai izteiksmei liecina divi 1963. gadā – tātad vēl Līdsas Mākslas koledžas studenta – gleznotie darbi, kas glabājas Artura Heiga (Arthur Haig) kolekcijā – Klusā daba un Abstrakcija. Pirmajā redzams galds ar āboliem un ar visai nosacītu ainavu fonā (varbūt attēlota istaba?). Klusinātās, surdinētās krāsas drīzāk dod nojausmu par tēloto, priekšmetu apveidi izplūduši, telpa tikko jaušama. Pašā būtībā mākslinieks ne tik daudz glezno kluso dabu, cik galveno vērību velta krāsu saskaņošanai, laukumu ritmiem. Vēl solis, un mūsu priekšā jau ir abstrakcija, kā gleznā Abstrakcija. Šoreiz Mieriņš izmantojis trīs dažādu toņu sarkanos pietiekami noteiktos, ģeometrizētos laukumos, ko papildina pa virsu ātriem otas vilcieniem uzlaista dzeltenā un zili violetā krāsa. Un tomēr zināmas reminiscences no reālisma vēl ir saglabājušās. Tas ir savas izteiksmes meklēšanas laiks, kas atspoguļojas viņa vēstulēs Indrai: Lai kā mēs apzinīgi meklētu jaunus ceļus un lai kā mūs renesanses māksla vairs nesilda, tomēr vistrakākie joki šīsdienas mākslā ir ar organiskām saknēm pagātnē. Tas attiecas uz abstrakto mākslu arī. No pirksta neko izzīst nevar – no pagātnes ēnas izbēgt nevar. Manām acīm abstraktā māksla tikai „saturā” atšķiras no tradicionālās, formā viss paliek tāpat. Krāsu var lietot vai arī nelietot, kā to lietoja vecmeistari, t.i., lieto vai nelieto gaismu, resp., atmosfērisku telpu. To atvieto ar tīrās krāsas telpu. Man jāatzīstas, ka patlaban „flirtēju” ar tīru abstrakciju. Vai tā mani apmierinās, to vēl nezinu, taču piedzīvojumi ir jauni, un viss liekas interesants, t.i., brīvība. Tā bez šaubām ir viena manas attīstības fāze – tā Laimonis rakstīja studiju sākumā – 1963.12.I. [1] Abstrakcija acīmredzami vēl ir šīs „flirtēšanas” apliecinājums.
Interesanta detaļa. Šajā pašā vēstulē Mieriņš minējis, ka Ziemassvētkos nopelnījis naudu par dekorācijām Līdsas latviešu karnevālam un ka Lieldienu brīvlaikā nodomājis aizbraukt līdz Parīzei, pirmajā ceļojumā no britu salām uz Eiropas kontinentu. Par ceļojumu viņš stāsta: Redzēju pāris izstādes – Braque [2], Mathieu [3] (iemīlējos viņa trakajās gleznās! Lai Dievs žēlīgs!) u.c.” [4] Ļoti iespējams, ka šis Parīzes ceļojums un iepazīšanās ar Matjē un citām franču modernās mākslas izstādēm nostiprināja Laimoņa Mieriņa virzīšanos abstrakcionisma virzienā, izpratni par krāsu kā mūsdienu pasaules mākslas būtiskāko elementu. Esmu atmetis visu priekšmetīgo, stāstošo kā „traucējošu”. Taču krāsa, resp., divas krāsas viena pret otru „pareizā” attiecībā rada arī zināmu emocionālo noskaņu – tātad „tēma” rodas no pašas krāsas. (..) Gribētu pat teikt, ka esmu „atmetis” pat formu tai ziņā, ka lietoju ļoti vājas formas (atkārto formātu), tie ir ienaidnieki (nemaz nerunājot par līniju, jo tā „nobremzē” krāsu mijiedarbību). [5] Mākslinieka izteikumi par krāsu un formu kā ienaidniekiem ir visai neskaidri. Pirmajā brīdī liekas, ka gleznotājs uzskata, ka forma ir pakārtota krāsai, ja jau krāsa dominē gleznā, ir primārā. Šāds domu gājiens būtu pretrunā ar viņa pārliecību, ka bez pašdisciplīnas mākslā neko nevar panākt. Forma ir krāsas disciplinēšana, apvaldīšana. Pat izplūdusi krāsa ieņem kādu formu. Forma neļauj krāsai pārņemt visu. Krāsa ir spiesta padoties formas prasībām. Forma ierobežo krāsu. Šādā nozīmē forma un krāsa ir ienaidnieces, kas savā starpā cīnās par dominanti mākslas pasaulē.
Tikko citētā Laimoņa vēstule Indrai ir nozīmīga vēl ar vienu detaļu. Tā rakstīta jūlija beigās, kad mācības Londonā bija beigušās, bet pedagoga gaitas Līdsas Mākslas koledžā vēl nebija sāktas, taču mākslinieks jau ķērās pie pirmās patstāvīgās izstādes sarīkošanas. Tā notika pēc gada – 1966.IX Bradfordas Universitātes Leina (Lane) galerijā. Cik var spriest no recenzijām un izstādes darbu saraksta, vēl latvietis nebija nonācis līdz viņam raksturīgajai ševrona [6] formai, kas vairāk nekā septiņus gadus bija viņa galvenais izteiksmes veids. Vēl viņš strādāja ar eļļas krāsām, akrils par viņa krāsu kļuva vēlāk. Starp darbiem bija arī reālistiski ievirzīti darbi, taču dominēja abstrakta rakstura gleznas. Kāds no latviešu recenzentiem rakstīja, ka Mieriņa Zilā autobusa piestātne negaida autobusa parādīšanos, cits minējis, ka sievietes tirgū (acīmredzot domāts darbs Divas sievietes) pietuvinātas abstrakcijai. [7]
Visi izstādes apskatnieki uzsvēruši gleznotāja interešu centrālo objektu – krāsu un krāsu mijiedarbi. Viens no vērīgākajiem rakstītājiem pamanījis vēl kādu iezīmi: Salīdzinot ar to, kas tagad mākslas pasaulē notiek, šo [Mieriņa krāsu attiecību un mijiedarbes] meklējumu raksturs ir tāds, kas nevar daudz interesēt masas, tiem pietrūkst sensācijas piegaršas. [8] Šī piezīme ir būtiska. Mieriņš nesliecas pēc komerciāla izdevīguma, pēc izpatikšanas skatītājiem un eventuālajiem pircējiem. Ja kādam patīk, jauki. Nepatīk? Vēl jaukāk, liek mani mierā. Izteikt sevi, tikt galā ar sevi – tas man bijis tas svarīgākais. Tirgus man ir otrajā, pat trešajā vietā. [9] Mākslinieks nekad nevienam neizpatika. Pieglaimošanos jebkādos nolūkos viņš uzskatīja zem sava goda. Viens no viņa pamatpostulātiem ir – maksimāls godīgums mākslā. Šis princips kā vējā plīvojošs karogs pland viņa daiļrades telpā nepārtraukti, jebkuros laika apstākļos.
Ševrona forma Mieriņam radās dabiski. Meklējot iespējas, kā attālināties no realitātes, no jebkura stāstījuma vai tā vistālākajām atskaņām, vajadzēja atrast kaut ko neitrālu, bezpersonisku, sterilu. Minētajā abstrakcijā no Heiga kolekcijas taisnstūris kompozīcijā jau ir mazliet sagriezts attiecībā pret malu, rāmi. Cik tur vajag, lai pagrieztu asāk, spējāk? Kādā vēstulē Indrai Gubiņai viņš pieminējis, kā meklē kompozīciju, krāsu attiecības: Es vācu, krāju krāsainus papīrus, lupatiņas un ar tiem eksperimentēju. Faktiski ar krāsu es spēlējos visur, kur to „sastopu” – ne tikai studijā uz audekla. [10] Acīmredzot šī spēlēšanās arī noveda pie ševrona.
Mākslinieks diezgan ātri atklāja, ka viņam vispiemērotākais formāts ir kvadrāts. Tiesa, sākotnēji gan kvadrāts nebija pilnīgs, viena mala bija par diviem centimetriem garāka par otru, tikai pamazām mākslinieks atrada sev visatbilstošāko darbu izmēru – 40 x 40, 50 x 50, 60 x 60 cm. Pēc viņa uzskatiem, kvadrāts ir tikpat dinamisks kā aplis. Kvadrātā iekomponētais ševrons, no vienas puses, padara kvadrātu vēl dinamiskāku. No otras – ševrons kvadrātā vizuāli atklāj divu karojošo pušu „naidīgās” attiecības (miers kā tāds māksliniekam nav pieņemams, simetrija viņu garlaiko, apgalvo Mērija Sāra [Mary Sara] [11]). Arī krāsas savā starpā ir „asās” attiecībās. Tās neļauj norimties, sagumt pašapmierinātībā, labpatikā, pašpietiekamībā. Kā vizuālā forma, tā krāsas veicina vai aicina uz kustību, attīstību. Zīmīgi, ka ševrona smaile tikai pirmajos gados atduras lejas malā, precīzi centrā, vēlāk asais gals ieurbjas sāņus no viduspunkta. Tas pastiprina gleznas iekšējo dinamiku. Bet arī sākumperiodā, kad ševrona smaile ietriecas pašā viducī, gleznotājs atrod iespējas, kā šo ārējo kompozīcijas līdzsvaru izjaukt: vai nu no augšas uz leju lido gluži citu krāsu nelieli kvadrāti, vai ševrona zili zaļajam krāsu kārtojumam viņš piepeši piešauj kontrastējošu sarkanu svītru, kas nez no kurienes uzrodas un tikpat strauji pazūd, atstājot sīkas pēdas uz neapgleznotā laukuma. Ar laiku ševrona smailes leņķis kļūst arvien šaurāks, tas tiek pavērsts arī uz augšu. Kā asi pīķi ševrona virsotnes slejas kalnup un lejup, izraisīdamas skatītājā pat naidīgas asociācijas. Tā ir bezkompromisa attieksme pret pasaulīgo mieru, komfortu, iesūnojušām cilvēku attiecībām. Visai iespējams, ka tā arī jutās pats mākslinieks kādos savos intīmos pārdzīvojumos. Mieriņš kā jebkurš radošs cilvēks savā daiļradē izsaka savas emocijas. Glezniecībā viņš atklāja savu kašķīgumu, „nemiera manteļa” garu, kā tauta reiz izteicās par mūžīgiem dumpiniekiem, cilvēkiem ar nepārtrauktām konfliktsituācijām dzīvē, attiecībās ar cilvēkiem. Lai radītu, viņam ir absolūti nepieciešams uzbudinājums, līdz baltkvēlei sakarsēta situācija – visvairāk sevī. Emocijas ir kā mīlestība, kā Niagaras ūdenskritums, reiz gleznotājs atzinies. [12] Parasti šie 1970. gadu ševroni ar nervozi savilktajiem zigzagiem, vai dubultševroni, gleznoti lielos formātos, saliekot vienā laukumā četrus mazākus kvadrātus. Tas tiem piedod monumentālu iespaidu. (Šādu dalījumu nelielos kvadrātos noteica arī nelielās darbnīcas laukums. Bija jārēķinās arīdzan ar transportēšanu uz galerijām.) Durstīgo emocionālo iespaidu gleznās pastiprina, protams, krāsu pielietojums. Arī tās sabalsojas kontrastu vienībā. Krāsas ir disonējošas, bet dažādo krāsu sleju platumi palīdz noturēt kopējo līdzsvaru, ārēju harmoniju. Arī iekšējs miers tomēr nepastāv. Sarkanie, brūnie, zilie, dažkārt arī melnie toņi neilgojas pēc mierīgas saskaņas. Tie savā starpā ir līdzvērtīgi pretstati.
Vienlaikus ar šiem saasinātu izjūtu ševroniem tapa cita veida gleznas. Tās ārēji ir salīdzinoši mierīgas. Gleznas laukumu aizņem lielāki un mazāki kvadrāti viens otrā, kompozicionāli novietoti paralēli rāmim. Dažas atblāzmas no ševrona ir vēl palikušas – kāda lauzta līnija leņķī ielauzusies ārējā mierā, vai arī lielāku kvadrātu kā ēna atspoguļo cits, bet nu jau romba formā, tādējādi abi laukumi novietoti tā, ka to malas veido leņķi. Šīs gleznas atsauc atmiņā Bauhausa mākslinieka, krāsu pētnieka no Šveices Johannesa Itena (Johannes Itten, 1888–1967) darbus ar cits citā ievietotiem dažādu krāsu kvadrātiem. Šveicietis savu radošo darbību pakļāva krāsu iedarbības analīzei, kamēr latvietis izteica savas personīgās emocijas, pārdzīvojumus.
Mākslas vēsturnieks Māris Brancis ir JG redakcijas loceklis. Dzīvo Jelgavā.
[1] Vēstule Indrai Gubiņai (1963.12.I) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 106-107.
[2] Georges Braque (1882–1963) – franču gleznotājs, neilgu laiku pievērsies fovismam, vēlāk kubismam.
[3] Georges Mathieu (1921) – franču gleznotājs. 1950. gados starptautiski atzīts kā abstraktais ekspresionists, dēvē viņu arī par lirisko abstrakcionistu. Viņa darbus sasaista arī ar tašismu jeb L’Art Informel.
[4] Vēstule Indrai Gubiņai (1963.26.VI) – LVA, 2436. fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 99.
[5] Vēstule Indrai Gubiņai (1965.27.VII) – Turpat, 53.
[6] Ševrons (chevron) – V veida zīme, ko apvērstā veidā lieto militārajās un policijas zīmotnēs, arī arhitektūrā un heraldikā.
[7] Laimoņa Mieriņa gleznas. Londonas Avīze 1966.14.X; Laimoņa Mieriņa izstādes atbalsis. Turpat.
[8] Turpat.
[9] Laimonis Mieriņš. „Pie velna ar visu to (mākslu)!” Intervējis Māris Brancis. Kultūras Forums 2005.8.-15.VII.
[10] Vēstule Indrai Gubiņai (1965.27.VII) –Turpat, 53.-54.
[11] Mērija Sāra. Laimonis Mieriņš. Retrospektīva personālizstāde. Hebden Bridge: Sheeron Lock Fine Art Consultants, 1995:21.
[12] Laima Slava. „Miers un nemiers tanī pašā laikā. Gleznotājs Laimonis Mieriņš”. Studija 2003,31:67.
