Jaunā Gaita nr. 273. vasara 2013

 

 

Imants Ziedonis

 

(1933-2013)

 

 

 

 

 

Svētvakars

 

 

Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,

Ar stārķa ligzdām un kurmju ejām.

Ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,

Ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.

Par verga algu es tajā sirgšu,

Par indes malku es viņu pirkšu.

Ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,

Kā puskauts āzis par viņu brēkšu.

Ak, svētā brīve kā tad es jūtu,

Cik, esmu nesis to smago grūtu.

Kad tā vairs nav tik cik melns aiz naga,

Tad es tik jaušu cik bija smaga.

Šo liktens zemi šais svētvakaros,

No manas dvēseles kāds noņem nost.

 

 

 

Kā milzīgi

svečturi
ozoli stāv

Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Kailos rudeņos, pavasaros,
Kā Latgales svečturi ozoli stāv
Ar mēness ugunīm zaros.

Bet mēness ir mēness, un zvaigznes ir tālas,
Jūs nezināt svečturu mokas,
Kad pusnakts melnajā klusumā
Pēc svecēm lūdz svečturu rokas.

Bet pāri plūst balta mūžība 
Pa Pienceļa straumēm un tecēm,
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Un gaida pēc savām svecēm.

 

 

 

Un tā kā jums
nekas nav
atņemts

Un, tā kā jums nekad nekas nav atņemts,

tad jūs arī nezināt, kā raud ežu bērni,

kad jūs ežu māti aiznesat cepurē

savam priekam.

Un tā kā jums nekad nav bijis māju,

tad jūs arī nezināt, kā sāp koks,

ko nocērt durvju priekšā.

Jūs esat atrautas lapas

no kura koka?

Vai jūs pazīstat pīlādžu cīņu ar mošķiem?

Vai jūs esat no tā ozola,

kas vēl sniegā lapas nenomet?

Vai jūs esat lapas vispār –

visu koku un neviena koka?

Ozola lapas guļ uz zemes,

uz savām zīlēm,

lazdu lapas guļ uz saviem riekstiem.

Kādu koku lapas esat jūs?

Jums vienalga, kur perēt bērnus,

jūs esat vārnas ķīvīšu zemē!

Jūs esat zvirbuļi strazdu būrī,

jūs esat pīles kaiju ligzdās.

Sveša zeme var prieku dot,

bērniem bikses un kreklu un cepuri dot,

uzvaras ilūziju dot.

Neviena cita zeme nevar

Radītāja mieru dot.

Mieru dod tikai tēvzeme.

Kad jūs mirsit,

caurvējš kauks jūsu zārkos.

Šis darbs publicēts Ziedoņa Rakstu 3. sēj. (Nordik, 1995:302) gan ar virsrakstu „Un tā kā jums nekas nav atņemts” sadaļā „Grāmatās nepublicētās epifānijas”, gan arī kā dzejolis. Tīmeklī atrodamie varianti – parasti ar virsrakstu „Veltījums Latvijas krieviem” (vai pat „ieklīdeņiem”) vietām nedaudz atšķiras no Rakstu varianta. Dzejolis minēts Londonas Avīzē [Nr. 1628(1978.9.VI):4] un tā pirmā nolasīšana Latvijā aprakstīta trimdinieces, JG līdzstrādnieces, mācībspēka vairākās Austrālijas universitātēs, Ausmas Mednes (1924-2010) grāmatā Latviešu tautas cīņa par savām tiesībām laikā no 2. pasaules kaŗa beigām līdz 1988. gada 1. oktobrim (Sidnejā, 1988:28-29). Par palīdzību informācijas sagādāšanā JG pateicas Kanādas Latviešu centra Toronto bibliotekārei Aijai Zichmanei un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Humanitāro zinātņu lasītavas bibliotekārei Astrai Šmitei.

 

 

 

 

 

*  *  *

es iegāju spogulī, otrrādī

un spogulī viss bija otrādi

tur čigānietei es zīlēju

un tevi es otrādi mīlēju

tur projām, tur spogulī, atpakaļ

kur tavi kauli manus kaulus maļ

no aubes jau vecīgi čaganās

jā, vellatās, jā, raganās

jā, medus, mēnesis, medījums

medus gadījums, medīgs radījums

jā, āzis, jā, kazenēs, ievainē

kur Ādams nav teicis vēl Ievai „nē“

vēl tālāk, vēl tālāk otrrādī

kur pēc visa reiz kādreiz vienreiz uzreiz

es satiku tevi pirmoreiz

tālāk - skolas, bērnudārzi un nami

un neesam mēs vairs pazīstami

tu izzūdi, un tu man pazūdi

mazi meitēni, rīti rasoti

bizbizmārīte uz pirksta man sanēja

bizbizmārīte kura būs manējā

kura no viņām - caur pasaciņām

tevi nes sevī - kura no viņām

bet viss zūd vēl tālāk bijušā zibā

vēl dziļāk - otrādi bezgalībā

un es izkāpjos lēnām atpakaļ

te, kur zīle dzied, te, kur dzenis kaļ

un apgriežu savu otrrādi

apkārt uz mutes, otrādi

kāda dīvaina iedoma

atpakaļ zīlēt

spogulī mīlēt

spogulī zīlēt

atpakaļ mīlēt

 

 

 

*  *  *

Upē naktī pīles kliedz

un tu arī neiemiedz!

Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Varbūt, ka ir ņemts par daudz,

varbūt, ka par maz ir ļauts,

un varbūt par maz ir arī sāpēts.

 

Izeju no mājām kluss.

Zvaigzne spīd, un dubļi dus,

un var skaidri redzēt laimes naudu.

Tas nekas, ak, tas tik tā,

tas tik tādā klusumā,

tik no malas izliekas, ka raudu.

 

Upē naktī pīles kliedz

un tu arī neiemiedz.

Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.

Tas nekas, ak, tas tik tā,

tas tik tādā klusumā,

Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

 

 

 

Svešas drēbes

Svešas paša drēbes man

Svešas svešu drēbes man

Sveša sirds zem drēbēm skan

Svešas paša drēbes man

 

Drēbes svešas pašam man

Svešas drēbes svešas man

 

Svešu paša drēbes spiež

Svešu drēbju vīles griež

Sveši mezgli berž un knieš

Svešu paša drēbes spiež

 

Drēbes svešas pašam man

Svešas drēbes svešas man

 

 

 

Neiespējami aptvert
bezgalību

 

Neiespējami aptvert bezgalību
Laikā un telpā.
Svarīgi saprast dzīvotgribu
Savā īsajā elpā.

Svarīgi saprast, ka tas, ko ceļam –
Tas stāvs, tas nojums –
Ir mūsu mūžam, mūsu ceļam
Vienīgais attaisnojums.

Vienīgais. Te. Kur lemts bij dzimt.
Nekur citur nav vērts sevi meklēt.
Un nekur mēs citur vairs nebūsim,
Ne debesīs kādās, ne peklē.

Vienīgais. Un cita nekāda
Nav. Un tāpēc mēs gribam,
Lai mūsu dēls atkal kokus stāda
Starp divām nebūtībām.

Es tevi mīlu. Es viņu nīstu,
To, kas ārda mūs nost un lauž.
Tā bite ceļ šūnu. Tā putns vij lizdu.
Tā zirneklis tīklu auž.

 

 

 

Visbriesmīgāk ir,
kad otram sāp

 

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un tu nezini, kā lai palīdz.

 

 

 

 

*  *  *

Dukte, vissenākā meita,

ar darbības sakni duh –

slaukt, slaucēja meita, duhitar, dočka

 

Dukte, kas pienu melž –

mlk, malko, mleko,

no govs pupa melž, no krūzes malko.

 

Pīt – tecēt, rietēt,

gosniņa papijusi,

atrietējusi – es piju, es slaucu; pīmu pīt.

 

Kriet – krējumu noņemt,

grtas – sens sanskrita krējums,

grietine, grieti, grējums, vēlāk tas saies sviestā.

 

Andža, Andžs, Andžiņš,

anktan – prūšu sviests,

sprakstot uz akmeņa deg sanskrita upursviests andžja.

 

Sensenā sanskrita ašva

vēl kumeļus zīdī pie leišiem,

pie senprūšiem dzerts ķēves pima – asvinan.

 

Bet sanskrita ērzelis ašvas

(varbūt caur rāmavu gājis?)

zudis pavisam, tik paliek dažas zīmes:

 

tas, kas ar asumu, ašs,

pie mums vēl tiek saukts ašvis, –

tramīgs dzīvīgums, traks, aštrs.

Ko tas nozīmē? To,

ka daba par visu vairāk

uzticas sieviešu dzimtei un neļauj tās vārdam atdzist.

 

Mater – mūžīgais vārds,

Māte, matj, mutter

(maina vārdus un slapstās pater noster).

 


(No Poēmas par pienu)

 


Par Imantu Ziedoni skat. arī. 1. un 47. lpp.

 

 

 

 

 

Skaidrīte Kaldupe

 

(1922-2013)

 

 

 

 

Lūgšana

 

Kad es lūgšanā pastiepšu roku,

Baltdieviņ, plaukstā ieliec man cīruļa dziesmu.

 

Kad es lūgšanā pastiepšu roku,

Mežamāt, atnes man brūkleņu ziedu.

 

Kad es lūgšanā pastiepšu roku,

Jūrasmāt, dāvini piekrastes paegļa sakni.

 

Kur iešu iedama, lai sauktu atpakaļ

Ziemciešu zaļumā jūrmalas paeglis.

 

Kad es lūgšanā pastiepšu roku,

Likteņvējš, atnes man ābeles sēkliņu,

 

Kad dziesmā skanēšu, skatieni meklēs

Vietu, kur sērdieņu saulīti iesēt.

 

Pirms iešu pasaulē, dvēselē skanēs

Zeme, lur latviešu saulīte dzīvo.

 

 

 

 

Vakarstunda

Līdz vēlai vakarstundai,

Vēlai rieta stundai

Es trīskārt jostu vīšu

          Apkārt Skaņamkalnam

Un trīsreiz paklanīšos Daugavkrastam

Tai vietā, kur bij

          Liepavota sākums.

 

Līdz vēlai vakarstundai,

Vēlai vēju pierimšanas stundai

Es jūras priedes senvalodā teikšu:

-- Viss bijis labs,

          ko deva dziesminieka dzīve,

Pat asara uz rudzu maizes klaipa,

Ja tā bij raudāta

          par savu zemi.

 

 

 

 

Uz pelēkā lina

 

Kad pietrūka gaišuma ikdienai,

Kad pietrūka gaišuma... rakstīju

          Uz paegļa saknēm,

          Uz pelēkā lina,

          Uz jūras tārtiņa spārngaliem,

          Uz piekrastes sīkajiem cedriņiem.

Arī tik gaišiem, kā izausti būtu no lina.

          Vēl ziemciešu zaļumu liku klāt.

          Kas puteņu baltnaktīs izmazgāts.

Nāk saule lasīt. Nāk ziemeļu vējš

Un izlasa. Saprot. Mums valoda viena.

          To pelēko linu mēs atļausim

          Vien jūrai mazgāt un balināt,

          Bet mēlnešu mēlei nevienai.

 

 

 

 

Mārtiņdancis

 

Savāksim kopā lietavu vakarus,

Savērpsim grodu, pelēku dziju.

Ar vēja irbuļiem, ar vēja stabulēm

Steigsimies rudenim noadīt zeķes.

Pa dubļu skrīnēm,

Pa ledu plēnēm

Aizdejos rudens

Pelēkās zeķēs.

Savāksim vižņus no Juglas piekrastēm,

Pašūsim rudenim lepnīgus zābakus.

Lai viegls solis, lai augstāks palēciens

Ķekatu naktī

Ar čigānskuķi.

Apstāsies rudens Mārtiņa pagalmā,

Viss pagalms noklāts kā baltu ziemu.

Sasitīs plaukstas, siltumu kārodams,

Pacelsies debesīs pulks baltu zosu –

Virpuļu virpuļos,

Puteņu puteņos,

Ai, ilgi, ilgi

Snigs agrīna ziema.

 

 

 

Par Skaidrīti Kaldupi skat. 47. lpp.

 

 

 

 

 

 

 

Dace Micāne-Zālīte

 

 

Imantam Ziedonim

 

Nenoteiktās

bijas motīvs

 

Nekur īsti nav kur iet

Vienīgi tēvam līdzi jūrā

Zirgu peldināt un astē ieķerties

Un nepalaist vaļā

Nekur īsti nav kur iet

Pelēka debess pelēkus mākoņus vajā

Nekur īsti nav kur iet

Tavas durvis...

Nē, tavas durvis nav ciet

Tavas durvis ir kabatās manās

Pa kurām dzejoļi kā zilās jūras govis ganās

Un prasās lai kāds tās apdzejo

Un kāds tām izslauc pienu

Ar kuru puikam iedot pusdienu

Nav kur iet un nevajag nekur iet

Tepatās Ragaciemā

Zivis no zemūdens uz mani skatās

Un vecis pīpi bāž un dūmu velk

Tik lēni mierīgi kā upe tek

Un kupla sieva kupli dārzā stāda baltu puķi

Un viņas galā tautasdziesma dzied

Un nav kur iet, jo esmu mājās

Mājās tajās, kur vectēvs šķūnī

Laivai dēli tēš, kur vectēvs velim

Saka labvakaru un pakar pelēku

Cepuri uz naglas gala

Nekur nav kur iet

Es esmu mājās

Un saule mani satin pušķī

Ar zaru slotu, kura taisās plaukt

Un pie stenderes karājas, es esmu mājās

Un pulkstenis ar mani sarunājas: kā ir kad esi mājās?

 

 

6. marts 2013. gads

 

 

 

Dace Micāne-Zālīte ir dzejgrāmatas Vāveru gane (2011) autore.
Skat. JG268(2012):67-68.

 

 

Jaunā Gaita