Mārtiņš Lasmanis
KĀRĻA EGLES DIENU UN NEDIENU PIEZĪMES
Nododot savu bibliotēku Rīgas pilsētai (1925), Jānis Misiņš stingri ieteica Kārli Egli par bibliotēkas vadītāju. Eglem jau tā darbu bija daudz, gan iesāktu, gan iecerētu. Pēc nelielas vilcināšanās viņš tomēr pieņēma jauno piedāvājumu, līdz ar to nonākdams latviešu literatūrzinātniskās un bibliotekārās rosības centrā, palikdams vadītāja amatā 27 gadus. Šaurākā lokā sen bija zināms, ka Kārlis Egle līdztekus savai daudzpusīgajai literārai un bibliotekāra darbībai gadu desmitu gaitā rakstījis dienasgrāmatai līdzīgas piezīmes. Pilnīgākā veidā tās rokrakstā saglabātas, sākot ar 1930. gadu un aptver kopumā 11 burtnīcas, katra ap 200 lappušu apjomā. Pēdējā ieraksta datums: 1962.1.I. Egle tad joprojām darbojās Misiņa bibliotēkā, kaut gan kopš 10 gadiem vairs nebija tās vadītājs. Viņu atstādināja kā padomju laikmetam un garam nepiemērotu.
Kārļa Egles izpalīdzība literāru izziņu meklētājiem ir leģendāra. Pie viņa nāca visi − tāda ir daudzreiz atkārtota un tikai nedaudz pārspīlēta liecība. Apmeklētāji ieradās ne vien bibliotēkā, bet arī vakaros mājās. Viņus neatraidīja, drīzāk aicināja. Sarunas izvērtās daudzpusīgas. Šī kustība, savienota ar draudzīgām attiecībām, ir dokumentēta dienu piezīmēs. Iespēju piezīmes sagatavot publicēšanai Egle 50. gadu beigās un 60. gados apsvēris vairākkārt, konkrētu rīcību tomēr arvien atlikdams. Bija citi pienākumi, kavēja neveselība un pagurums. Darba izbeigšanās bibliotēkā (1966) jaunu pavirzienu nedeva. Nevar atvairīt domu, ka atturēja vēl kāds iemesls. Piezīmēs reizi pēc reizes izpaužas dziļš rūgtums pret gaisotni, ko radījusi padomju vara, pret meliem, garīgu aprobežotību un tukšu lielību, kas valda visās malās. Solžeņicins savā laikā rakstīja, ka masīvie meli ir viens no padomju iekārtas lielākiem ļaunumiem. Kārlis Egle viņam piekristu. Piezīmju publicējumā padomju laikā visi tamlīdzīgi vērtējumi un izteikumi būtu, protams, jāsvītro. Atliktu tik un tā daudz vērtīga materiāla, bet pašcenzūra būtu netīkama. Piemērs ideoloģiski un politiski izsijātam tekstam ir 1980. gadā publicētie izraksti no dienu piezīmēm Konstantīna Karuļa atlasē.
Samēra plašu pārskatu par Kārļa Egles dzīvi un darbiem deva Valdemāra Ancīša grāmata Bagāti gadi (1967). 20 gadus vēlāk grāmatai publicēta papildnodaļa, kurā Ancītis kopā ar atskatu uz Egles mūža noslēgumu pastāsta to, ko pirmpublicējumā nevarēja teikt. Vispirms viņš norāda Kārļa dzīvesbiedres Elmīras lietpratīgo, neatsveramo līdzdalību sava vīra publikācijās, pētījumos un tulkojumos visā kopdzīves 54 gadu laikposmā. Dienu piezīmēs Elmīras nesavtīgais atbalsts uzsvērts daudzkārt. Pati viņa nevēlējās, ka to atklātībā piemin, pat ne drauga Ancīša grāmatā. Otrs papildinājums skar dažu vārdā nenosauktu, bet tolaik ietekmīgu „rīdzinieku” centienus kaitēt Misiņa bibliotēkai un Kārlim Eglem personīgi, meklējot nevēlamas tendences viņa rakstos. Apsūdzību uzklausīja. Atcelšana no bibliotēkas vadītāja vietas jau minēta, klāt nāca publicējumu ierobežojumi. Ārēji Egle paturēja gaišu omu. Var jau būt, pat ļoti var būt, ka dziļumā kas gruzdēja, bet mēs to nevarējām manīt, saka Valdemārs Ancītis savā atcerē 80. gadu beigās.
Sarūgtinājumu, kas sniedzās tālu pāri individuālajai sfērai, Kārlis Egle izteica dienu piezīmēs. − Nospiestība, garīga šaurība, stulbums. − Par brīvām domām vairs ne runas. − Nejēdzība, negodīgums. Tā saka daži ieraksti 40. gadu beigās un 50. gados. Ir vēl drūmāki vārdi: Bezgala smagi sažņaudzas un sāp sirds par māsu tautas likteni. Sāp jau gadiem un nepārstāj (1952.28.I.). Pret tādiem vērojumiem, tādām izjūtām pastāv apņēmība nezaudēt ticību dzīvei, kas ir lielāka par apstākļiem zem padomju varas. Savu ticību Egle guva agros gados, tā viņu satuvināja ar Tagores gara pasauli. Kā labi zināms, Egle daudz tulkojis Tagores darbus, sarakstījis viņa biogrāfiju. Ticība cīnās ar šaubām. Tā nav vienādojama ar optimismu. Pārsteidzīgi un maldīgi bija saukt Kārli Egli par mūžīgo optimistu, kā to darījis viņa draugs Pēteris Ērmanis.
1930. gadu piezīmes aptver nedaudz vairāk par tūkstoti lappušu, tātad aptuveni pusi no visa 11 burtnīcās sakopotā teksta. Tās liekas tapušas diezgan brīvā plūdumā, bez īpašiem apsvērumiem. Dabīgs ir jautājums, kādam nolūkam tās rakstītas. Sagaidījis 1932. gadu tēva mājās Druvienā, Kārlis Egle raksta: Es savas piezīmes atzīmēju vienkārši tikai sev, lai vajadzības gadījumā būtu kur pārliecināties, kad atmiņa par vienu otru lietu viltu vai justos nedroša. Šīs piezīmes tad par kādu dienasgrāmatu arī neuzskatu. Piezīmju lasītājs tik šauram raksturojumam pievienoties nevar. Jau pašu pirmo, 1930. gada vasarā uzsākto burtnīcu ievada Vidzemes izbraucienu apraksti ar tēlojuma noskaņu. Nonācis Druvienā un izpalīdzējis dzimtās sētas lauku darbos, Egle nesteidzīgi uz vairākām dienām apciemo Pētera Ērmaņa mājas, Plānu „Kalnaruķus”. Nedaudz vēlāk vasarā viņš dodas uz Augusta Saulieša mājām Cesvaines pusē, palikdams tur piecas dienas. Saulietis jau sen aicinājis viņu ciemos. Nu var ilgi un vaļsirdīgi izrunāties par literatūru un rakstniekiem un arī iejusties Sauliešu mājas dzīvē. Stāsts par abiem apciemojumiem varētu papildinātā veidā dot vielu vēl diviem rakstnieku portretiem, pievienoties tiem, kas sastopami Egles grāmatā Atmiņas (1972). Ērmanim nāktos gan vēl ilgi gaidīt, bet par Saulieti varēja rakstīt arī padomju laikā. Ja nu tamlīdzīga iecere bija, tad tā tomēr nerealizējas. Saulietis mira 1933. gadā. Savās piezīmēs Egle viņu raksturo kā romantiķi ideālistu, skaidrības un patiesības meklētāju, sirdsapziņas cilvēku. Kārtodams un rediģēdams jauno Latviešu literatūras vēsturi sešos sējumos (1935-1937), Egle aicina Ērmani rakstīt par Saulieti. Savos daudzos Rīgas braucienos 30. gados Ērmanis parasti apmetās pie Eglēm Miera ielā, reizēm pat uz vairākām nedēļām. Elmīras viesmīlība viņam to atļāvusi. Kārlis, būdams atturīgāks, tomēr tiešus iebildumus nav izteicis. Dīvainā kārtā šis ērtais un izdevīgais ieradums Ērmaņa atmiņu grāmatās maz pieminēts. Ir gan daži īsi izteikumi par sirsnīgo draugu, kas devis materiālu un morālu atbalstu. Lai kā, Kārļa Egles un Pētera Ērmaņa literārā sadarbība veidojās rosīga un tuva draudzība palika spēkā, līdz kontaktu pārtrauca Ērmaņa došanās uz Vāciju II Pasaules kara beigās. Egles piezīme 1947.5.VI: Šodien dabūju dzirdēt, ka Pēteris Ērmanis esot dzīvs, kaut kur Rietumos angļu vai amerikāņu zonā uzturoties un darbojoties arī literāri. Ar šo dzīvē tik nevarīgo, bet literāri stipro cilvēku biju labi sapraties. Ziņa par viņu ļoti iepriecina.
Darbu noslogotais Kārlis Egle neskopojas ar savu laiku. Neskaitāmas ir reizes, kad dažādu paaudžu rakstnieki, dzejnieki, literāti iegriezušies pie viņa bibliotēkā vai mājās vienkārši parunāties, kā piezīmēs teikts. Nereti gadījies, ka parunāšanās drīzāk bijusi sirds atvieglošana, personīgu vai profesionālu sarežģījumu un bēdu izklāsts. Ap sevi Egle radīja paļāvību, uzticību. Šīs īpašības vecos labos laikos iedibinātas, noturējās viņa personības lokā arī apspiestības gados.
* * *
Viens no visbiežākajiem apciemotājiem 30. gados bija Aleksandrs Čaks. Egle jau agri atzīst viņu par spēcīgāko, īpatnāko un spilgtāko starp jaunajiem. Atzinības uzmundrināts, Čaks vaļsirdīgi stāsta par savām iecerēm un pieņem padomus, kuros netrūkst kritikas. Ne vien kritiku, bet pat veselu brāzienu Čaks saņem par kādu vieglprātīgi parakstītu pretkara uzsaukumu, kas ir labvēlīgs Padomju Savienībai un publicēts laikrakstā Sociāldemokrāts. Stingri norātais Čaks neko nevarējis iebilst. Ieraksti par Čaku Egles burtnīcās stipri samazinās no 1940. gada beigām. Septembrī ir vēl dažas asprātību un jautrības apņemtas pasēdēšanas krodziņā. Tad atzīme (29.XII), kad bibliotēkā pienākuši Čaks un Ērmanis: Ērmanis izsakās, ka tik pamatīgi kā pašreiz latviešu rakstniecība nekad nav nospiesta. Tas ir drūmi. Čaks nesaka nekā, tikai nogroza galvu. Ko pret tādu patiesību lai arī iebilstu. 1941. gadā ir viena vienīga atzīme par Čaku − ka ne viņš, ne Sudrabkalns nav piedalījies pašnāvībā aizgājušā Jāņa Rapas izvadīšanā, kaut gan Rapa viņus savulaik balstījis. 1942. gada piezīmēs Čaks sastopams divreiz. Vispirms bibliotēkā, tur saņemot Egles pārmetumu, ka neesot rādījies astoņus mēnešus, t.i. kopš vācu armijas ienākšanas. Otra sastapšanās ir Čaka dzīvoklī Lāčplēša ielā. Egle un vēl 14 Čaka draugi sanākuši, lai kaut novēloti apsveiktu dzejnieku dzimšanas dienā. Noskaņa ir jautra un vakara gaitā kļūst arvien pacilātāka bohēmiski atraisītā garā. Pulciņā ir pārsvarā jaunāki ļaudis ar Vili Cedriņu kā visjaunāko. Sekojošo gadu piezīmēs par Čaku ļoti maz teikts. Pēdējais saturīgākais ieraksts 1944.4.I: Ar jauno gadu apsveica arī Aleksandrs Čaks. Viņš joprojām ir radoša gara un spara pilns, rakstot diezgan daudz un dzīvojot pavisam klusi. Dramatiskā triloģija virzoties labi uz priekšu. Kad būšot nobeidzis, lasīšot man un dažiem citiem draugiem novērtēšanai. 25 gadus vēlāk Kārlis Egle publicē atmiņu rakstu par Čaku un saka, ka dzejnieks turējies viņa redzeslokā līdz savas dzīves pēdējām dienām. Formulējums ir neskaidrs. Norādes par abu draugu saskari pēdējā posmā nav dotas. Tādu nav arī piezīmju burtnīcās.
* * *
Kārļa Egles un viņa brāļa Rūdolfa rediģētais kritikas un grāmatniecības žurnāls Latvju Grāmata darbojās līdz 1931. gada beigām. Dienu piezīmēs ir pozitīvā garā ievērota rakstnieku un literātu interese par šo izdevumu. Toties paskopi, lai neteiktu mazliet nenovīdīgi ir pa reizei pieminēts Jāņa Grīna vadītais mēnešraksts Daugava, kam 30. gadi bija ražens laiks. Grīns vairākkārt aicinājis Egli uz aktīvu darbību Daugavā. Piezīmēs aicinājums parādās, bet tālāk par to klusums. Atturība bija Egles pusē. Par Grīna vērtējumiem un vispārējo ievirzi Egle izsakās kritiski. Lai nu tā būtu, bet nevērība pret Daugavas nozīmi latviešu literārajā dzīvē nav piedienīga, ko citu lai saka.
30. gadu sākumā piezīmēs sabiezē tumšas krāsas. Daļēji tās rada veselības traucējumi, pagurums, sakāpināts jūtīgums, tuvāk nepaskaidroti smagi pārdzīvojumi, daļēji tajās izpaužas vairāk vai mazāk atklāta mizantropija, kas nenoliedzami ir viena no „mūžīgā optimista” personības īpašībām. Jāpiebilst, ka ar mizantropiju sastopamies rokrakstu burtnīcās, bet ne Kārļa Egles publicētos rakstos. Viņa komentāri par piezīmju izmantojumu ir mazliet neskaidri, bet tikdaudz var droši teikt, ka tās nebija paredzētas iznīcināšanai. To apliecina arī Kārļa un Elmīras audžumeitas Veltas dāvinājums Misiņa bibliotēkai 2003. gadā − 11 biezas burtnīcas. Cita lieta ir piezīmju slepenība padomju laikā, vismaz līdz 60. gadiem. Konstantīns Karulis pastāsta, ka burtnīcas glabātas Egles darbistabas slēgtajā nodalījumā, tā sauktajā aizskapē. Neliekas, ka tā bija droša vieta. Kas būtu noticis, ja politiskā pārraudzība Staļina laikā vai sekojošā desmitgadē būtu iepazinusies ar padomju laika ierakstiem? Piezīmēs kopā ar Egles vērtējumiem izteikti arī citu pretpadomiski ievirzītu cilvēku uzskati. Iespējams, ka sarežģījumu gadījumā kaut ko būtu varējis līdzēt Andrejs Upīts, savlaik viens no Rūdolfa Egles vistuvākajiem draugiem. Atjaunotās brīvības laikā noskaidrojies, ka latviešu rakstnieki padomju varas gados atvilktnei neko daudz nav radījuši. Tādu ainu var būtiski papildināt Kārļa Egles dienu piezīmes, kuras par unikālām nosaukusi Velga Kince kādā atceres rakstā. Vēl par selektīvo mizantropiju 30. gados. Negatīvi spriedumi, noniecinoši izteikumi skar sabiedrisko un politisko dzīvi un darbību, atsevišķas personas rakstnieku, literātu un preses ļaužu vidū, cilvēku kopas un pat veselu tautu − vāciešus, pār vienu kārti mestus. Vācieši Eglem ir visvisādu sliktu īpašību un ļaunuma iemiesojums, nelaimes nesēji latviešiem un pasaulei. Pret tādu līdz galējībai aizdzītu nostāju nav, protams, ko oponēt. Jāpiebilst gan, ka piezīmēs atstāstītās daudzās un draudzīgās sarunās un pasēdēšanās kopā ar vācu kultūrā ieaugušo Zentu Mauriņu antivāciskums nav pieminēts.
Negantie vācieši un nabaga druvienieši, Kārļa Egles un viņa dzimtas novadnieki. Ko pēdējie sliktu darījuši? 1931. gada Ziemassvētku nedēļā ir ieraksts: Druveniešu lielais vairums ir joprojām tādi pat nelgas, pašlabumnieki, tumsoņi un skauģi ka agrāk. Ne kara, ne revolūciju pārgrozības viņos nav iemetušas nekāda garīgas gaismas stara. Vienkāršāk jau būtu par tamlīdzīgām dīvainībām lielas personības atstātā garīgā mantojumā nerunāt. Bet reiz nu temats ir Kārļa Egles dienu piezīmes, kur attiecīgie izteikumi atrodami, tad arī tie pieminami.
* * *
Sekojot ārstu ieteikumiem, Kārlis Egle Elmīras pavadībā dodas (1931.III) uz Meranu Itālijā, lai turienes labdabīgajā klimatā gādātu uzlabojumu savai plaušu kaitei. Itālijas dienu piezīmes palikušas uz atsevišķām lapiņām, kas nav sakopotas. Dienu pēc Jāņiem burtnīcā ir ieraksts: Šorīt laimīgi pārbraucām mājās spirgti un veseli. Tā nu gluži nebija. Kārlis nekavējoties devās uz jau sarunātu vietu jaunatklātajā Biķernieku sanatorijā, ārstēdamies tur piecus mēnešus, līdz novembrim. Biķerniekos bija visādi labi. Nāca daudz apmeklētāju, Elmīra gandrīz vai katru dienu. Varēja pa vidu arī strādāt, galvenokārt ar Zeiferta Latviešu literatūras vēstures 3. daļas gatavojumu jaunam izdevumam. Spēki pieņemas pamazām un ne taisnā ceļā, jo sevi atgādināja cita sena kaite − nierakmeņi. Egle tomēr pēc turpat gada pārtraukuma atgriežas (1932.II) Misiņa bibliotēkas vadībā. Ļoti gribas iet atkal darbā pilnā sparā, ja nu tikai varēs. Piezīmēs nav minēts, ka prombūtne radījusi sarežģījumus. Atgriežas vecie apmeklētāji, arī vakaros mājās. Lai bibliotēkā vai citur, paziņas, kas vien mani tagad pirmoreiz pēc ilgāka laika ierauga, visi iepleš acis − esot stipri uzbarojies un atspirdzis. Un tā patiesībā ir. Plaša vēriena tikšanos sagādā gadskārtējā preses balle, kurā Egle paliek līdz pusnaktij un vēlāk atzīmē, ka viņam vairāk paticis saieties ar jaunajiem, kuri spirgtāki, cilvēcīgāki kā vecie. Viens no pienācējiem jauno lokā ir Jānis Kadilis. Viņam, ja vien nopietni strādāšot, Egle paredz labus panākumus literatūras kritikā. Paredzējums ir trāpīgs. Pēc pieciem gadiem Kadilis stājas Grīna vietā Daugavas vadībā.
Bibliotēkā, mājās vai citur satikto cilvēku garā un raibā virknē reti pieminēts Kārļa Egles brālis Rūdolfs, kaut gan literārā darbība uz pārrunām varēja mudināt neatkarīgi no uzskatu atšķirībām un ģimeniskiem sarežģījumiem. Pret desmitgades beigām bez tam nāca klāt jauns brāļu kopdarbs − Šekspīra lugu izdevums, ko gan jau pašā sākumā pārtrauca ideoloģiskās pārraudzības aizklāta iejaukšanās. Rūdolfs Egle politiski orientējās pa kreisi, satuvinājās ar Andreju Upīti, kopā ar viņu sarakstīja lielapjoma kompilatorisko Pasaules rakstniecības vēsturi (1930-1934). Par šo izdevumu Kārlis Egle piezīmēs nerunā, kādas glupi negatīvas recenzijas pieminējumu atskaitot. Īsi viņš pasaka, ka viņiem ar brāli ir katram sava dzīve bez savstarpējām aizbildnieciskām tendencēm. Šī nostāja mainās ar 1940. gadu, ar abām okupācijām. Ir jau pa izņēmumam arī agrāk. Misiņa bibliotēkas krājumā ir Rūdolfa vēstules Kārlim uz Meranu slimības atvaļinājuma laikā. Tajās ir daža laba dzīves un darba pamācība kā jau es tev esmu teicis garā. Savukārt Rūdolfam nācies no Kārļa saņemt morālas dabas rājienus. Rūdolfs mira negaidīti (1947.XII). Kārlis nekrologa noskaņā atzīmē, ka viņu dzīve un literārais darbs gājis visu laiku saskanīgi, bieži kopēju interešu nests un vadīts.
Par Andreju Upīti ir cita, krāsaināka valoda. Upīša pret Laicenu vērstajā brošūrā (1931) Egle atrod nejēdzīgu, tīri puicisku taisnošanos un sakās nesaprotam, kas Upīti spiež lakejiski klanīties pret latviešu un krievu komunistiem, visvairāk pret pēdējiem. It kā gribētos kopā ar viņiem būt, bet reizē tomēr turēties nicinātās Latvijas pavēnī. Nedaudz vēlāk Eglem Gulbja izdevniecībā rodas garāka saruna ar Upīti par apstākļiem Krievijā. Upīša spriedumi šoreiz ir galēji negatīvi. Krievijas latviešu literārie darbi un raksti periodikā esot garīga tukšuma un vergu psiholoģijas apliecinājums. Vienreiz tā un citreiz pretēji. Egle atzīmē, ka Upīts nav konsekvents ne pret sevi, ne citiem. Viņam trūkst īstas atklātības.
Liela atklātība toties piemīt Kārlim Eglem. Reizēm tā ir nesaudzīga. Cik no dienu piezīmēm var spriest, gandrīz neviens nav tāpēc saskaities vai turējis ļaunu prātu. Pat ne Egles lielais, visu cienītais priekštecis Jānis Misiņš, kad viņam pārmesta nemitīgā gānīšanās, kas traucē citus darbā. Runājot par Blaumaņa stingrajām pamācībām saviem literārajiem krustdēliem Ērmanis saka, ka viņš atradis pats savu krusttēvu Kārlī Eglē, kura padomi un aizrādījumi bijuši zelta vērti. Tie izteikti ne vien sarunās, bet arī vairākos simtos vēstuļu, kas palika Latvijā, raksta Ērmanis savā grāmatā Smeldzīgais smaids (1958). Jādomā, ka šīs vēstules, līdz šim diemžēl neatrastas, varētu labi papildināt sūtītāja portretu. Rakstot Eglem no Vācijas 60. gados, Ērmanis vecās vēstules nepiemin. Mazāk pakļāvīgs pamācībām bija Misiņa bibliotēkas biežais apmeklētājs Jānis Veselis, kam Egle vairākkārt iesaka nekrāmēties ar dzeju un drāmu, jo tie neesot viņa lauki. Un lai labāk atturoties no pretenciozā garā pasāktās ārzemju literatūras apcerēšanas. Savs brāziens tiek Daugavai, kas piekopjot Veseļa kultu. Domstarpības konfliktu nerada, bet arī neizlīdzinās. Mēs palikām katrs pie sava. Drīz vien Veselis atgriežas, lūdz izpalīdzību citās lietās. Savās Redaktora atmiņās Jānis Grīns autodidaktu Veseli nosauc par izglītotāko latviešu rakstnieku un Daugavas galveno līdzstrādnieku, kas žurnālam devis gan izcilus romānus, gan apceres un recenzijas.
Dienu piezīmēs tikpat kā nav minēts, ka nemitīgā kustība ap Kārli Egli bibliotēkā un vakaros mājās būtu viņu nevēlami traucējusi. Drīzāk rodas iespaids, ka draudzīga rosme, gatavība uzklausīt un izpalīdzēt devusi papildus enerģiju kārtējam ikdienas darbam. Atnācēji jutās gaidīti, par tuviem draugiem nemaz nerunājot. Vajadzības reizēm ir ļoti konkrētas. Piemēram: Negaidīti mājās Kadilis un Medenis, prasa Kārkliņa adresi. Drīz pienākšot atkal, būšot arī Čaks un Peine. (..) Atnāk nelaimīgie Peine un Čaks, kam steidzīgi vajag 30 latu, citādi gals klāt. Citās reizēs apmeklētājiem pirmā vietā ir emocionālākas vajadzības. Kārlis Egle piekrīt tiem, kas saka, ka pie viņa nāk kā pie biktstēva izkratīt sirdi un izsūdzēt grēkus bez aizspriedumiem un bailēm. Pēteris Ērmanis izvēlas citu līdzību − viņa draugs bibliotēkas direktors esot kā ārsts, kas gatavs līdzēt visādās kaitēs.
Literatūrkritiķis Mārtiņš Lasmanis, JG redakcijas loceklis (1984-2001, nr. 148-227), pērngad saņem PBLA Kultūras Fonda balvu par rakstu krājumu Vārdi un mūzika (Rīgā: Nordik, 2011). Dzīvo Bandhagenā, dienvidos no Stokholmas.
