JG275 Mārtiņš Lasmanis. Kārļa Egles dienu un nedienu piezīmes II

Mārtiņš Lasmanis

KĀRĻA EGLES DIENU UN NEDIENU PIEZĪMES II

1934. gadā iznāk Zeiferta Latviešu literatūras vēstures 3. daļas 2. izdevums, ko sagatavojis Kārlis Egle. Izdevums ir ievērojami papildināts ar materiāliem, kas nākuši klāt kopš pirmizdevuma. Par atelpu pēc šī darba pabeigšanas nav runas. Jau tā paša gada vasarā Egli aicina par vienu no redaktoriem jaunam, plašam un kolektīvam Latviešu literatūras vēstures izdevumam, ko uzņēmies laist klajā Rasiņa apgāds. Līdzredaktore būtu Zenta Mauriņa, bet galvenais redaktors Ludis Bērziņš. Dienu piezīmēs Bērziņa loma pielīdzināta priekšturamām bruņām, tuvāk nepaskaidrojot, kāpēc tādas vajadzīgas. Egle nav daudz jālūdz. Pasākums man simpatisks, tāpēc piedalīšos kā nu mācēdams ar darbiem un padomiem. Darbi sākas nekavējoties un noslēdzas 1937. gadā. Izdevums aptvēra sešus sējumus. Tapšanas gaitā dienu piezīmēs reizi pēc reizes uzsvērts, ka plāna izveidošanā, līdzstrādnieku izvēlē un rakstu gādāšanā viss smagums gūlies uz Egles pleciem, Mauriņai tomēr pakāpeniski vairāk piepalīdzot. Par jauno Latviešu literatūras vēsturi recenziju uz karstām pēdām rakstīja Veselis. Atgādinājis, ka galveno rediģēšanu veicis Egle, viņš kopumā sniedz it atzinīgu vērtējumu un, starp citu, saka, ka latviešu visjaunākā rakstniecība var pateikties par viņai vien veltīto sesto sējumu, kurš turklāt ir pats biezākais.

* * *

Pamodies 1934. gada 16. maija rītā, Kārlis Egle ierauga Tautas nama tornī sarkanā karoga vietā nacionālo karogu plīvojam un nodomā, ka kreisie nu reiz būs nākuši pie prāta vismaz nacionālajā jautājumā. Izejot pilsētā, notikumi skaidrojas. Ieraksts burtnīcā tās pašas dienas vakarā ir neparasti izvērsts, jaunā stāvokļa novērtējums kritiski nogaidošs. Ar partiju darbību saistīto nejēdzību izbeigšana apsveicama, bet partiju likvidēšana reizē nozīmē brīvības likvidēšanu. Pirmajai reakcijai tuvākā laikā seko cerīgāka nostāja, prieks par latviskāku Latviju. Egles tuvākos draugos rakstnieku vidū ir cita valoda. Pēteris Ērmanis un Jūlijs Sīlis jūtas nospiesti, Čaks ir sadrūmis. Ar 1935. gadu optimisms iepretim jaunajai iekārtai dienu piezīmēs mazinās. Politiski un ideoloģiski ierobežojumi rakstniecībā, grāmatniecībā un teātrī liek sevi manīt. Sagadās, ka Egle, Ērmanis un Sudrabkalns ierodas Rapas veikalā tanī pašā diena, kad no turienes aizvestas konfiscējamas grāmatas. Egles atzīme ir pagaidām vēl viegli izlīdzinoša: Vai nu pasaulē ir bijuši tādi laikmeti, kad ērmi nenotiek. Drīz vien piebildes kļūst kritiskākas, nosodījumi asāki. Iekšlietu ministrijas propagandas nodaļa nestrādā godīgu darbu, bet mētājas ar klišejām un tukšām frāzēm bravurīgā skaļumā, kas latviešu izjūtai ir pretīgs, raksta Kārlis Egle. Tādā ceļā vadošā kliķe sagandē labi sākto nacionālo lietu. Laikmetīgajā presē viņam visnepatīkamāko iespaidu rada ar autoritāro režīmu cieši saistīta Brīvā Zeme. Tās redakcijā valdot izteikti zems līmenis. Tā Kārlim Eglem soli pa solim pagaist sākotnējās cerības par nacionālu gara uzplaukumu. Par to dienu piezīmes vairāk nerunā.

* * *

Vēstulēs Kārlim Eglem − tās glabājas Misiņa bibliotēkā – Zenta Mauriņa viņu sauc gan par Kārli Labsirdīgo, gan par dižo labvēlības bruņinieku, gan vēl citos atzinīgos un pateicības pilnos vārdos. Savstarpēja cieņa un draudzība izpaužas arī Egles piezīmēs, kaut gan mērenāk formulēta. Vietām ir arī kritiski izteikumi par rakstnieci kā personu un par viņas literāriem darbiem. Sastrādāšana ap Latviešu literatūras vēsturi liekas tomēr visumā ritējusi gludi, un tikšanās pie Mauriņas kopā ar citiem draugiem bijušas patīkamas. Var pasmaidīt par šādiem vārdiem burtnīcā: Brīnos, ka Mauriņa var ciest daudzos apciemotājus. Tie tak traucē darbā un dzīvē. Domājot par jaunās Latviešu literatūras vēstures sagatavojumu, liekas savādi, ka formālais virsredaktors Bērziņš savā autobiogrāfiskajā pastāstā (1947) nemin ne šo izdevumu, ne galveno darba darītāju. Jāpiebilst, ka atcerēs par literāro dzīvi 30. gados Kārlis Egle vispār maz pieminēts, neskatoties uz viņa tolaik centrālo vietu un viņa apmeklētāju kuplo skaitu. Pat Zenta Mauriņa savā autobiogrāfijā aizmirsusi dižo labvēli. Vai tāda dīvaina atturība būtu vienkārši sagadīšanās vai arī kādas neērtības sajūtas izpaudums?

Salīdzinājumam var minēt kādu citu liecību. Konstantīns Karulis atceras, ka 60. gadu beigās pie viņa iegriezies no ASV atbraukušais Olafs Stumbrs. Sarunā dzejnieks teicis, ka Amerikas latviešos par Kārli Egli stāsta leģendas. Stumbra krājumā Mitrā daba ar ūpjiem ir dzejolis 1974. gadā mirušā Kārļa Egles piemiņai:

Tevi apraudāt man neklājas:
neesmu tādas asaras vedis;
Tevi apraudāt man neklājas:
Tavu dzīvi tak neapbedīs.

Tikai noņemu tālumā cepuri
un − kas zin? − kādus tāluma gadus,
jo Tevis mīlētiem burtiem
pa visu Zemi skumst radi.

Vēl viens arājiņš kalniņā sagulis,
bet jutināties būs lēti:
vēl viens arājiņš kalniņā sagulis,
un tā mēs tiekam pie svētajiem.

Būtu tiešām vēlams, ka Olafa Stumbra arhīvs nonāktu Latvijā.

* * *

Jaunā Latviešu literatūras vēsture nodarbināja Kārli Egli trīs gadus tikpat kā dienu dienā, kā viņš pats saka. Par brīvdienām no Misiņa bibliotēkas nebija ko domāt. Tur viņš bija visiem sasniedzams, kā vienmēr gatavs uzklausīt dažādas vajadzības un likstas, izpalīdzēt cik iespējams. Gadījās, ka jaunāki rakstnieki lūdza Egles protekciju maizes darbam kādā bibliotēkā, neraizējoties par savu arodizglītības trūkumu. Raksturīgs ieraksts (1936.8.X) par dienas apmeklētājiem: Fr. Gulbis, profesors Bērziņš, Ērmanis, J.A. Jansons, Līgotņu Jēkabs, Kārlis Strauts un vēl citi. Miera ielas dzīvokļa mājīgumā pie Elmīras un Kārļa allaž labi juties ne tikai Pēteris Ērmanis. Bieži tur vakarējuši Jūlijs Sīlis, Rihards Rudzītis, Annai Brigaderei un Zentai Mauriņai tuvais, viegli eksotiskais pianists Džonijs Cuho, kas labprāt iepriecinājis ar savu muzicēšanu. Pamazām pulciņam pievienojas jaunais, privāti ļoti atturīgais dzejnieks Fricis Dziesma, kuru Egle sauc par savu mīļu draugu un uzņemas vedējtēva lomu dzejnieka kāzās.

30. gadu nogalē Kārlim Eglem ir trīs jauni nodomi, no kuriem divi bija jāatliek. Šekspīra lugu izdevumu pārtrauca, kā jau minēts, mājiens no augšas. Neviena no lielākām izdevniecībām nevēlējās turpināt Egles savlaik veiksmīgi pasākto latviešu rakstnieku autobiogrāfiju publicējumu. Trešais nodoms toties īstenojas − Brāļu Kaudzīšu Rakstu sakārtojums sešos sējumos. Izdevums, kura pēdējais sējums iznāca 1941. gadā, nav tātad kopoti raksti. Par atlasi dienu piezīmēs nekādu komentāru nav. Par Egles tuvākiem apsvērumiem sakarā ar neiekļautajiem, neskaidrības, izvairības un vērtējumos lielu domstarpību apņemtajiem Izjuriešiem paliekam neziņā. Var piebilst, ka migla ap Izjuriešiem pieturējusies ilgi. Latviešu literatūras vēstures 1998. gada sējumā šis sacerējums vispār nav minēts, kaut gan akadēmiķis Jānis Kalniņš atkārtotajam publicējumam (1989) devis it atzinīgu priekšvārdu.

1940. gada dienu piezīmes ievada prieks par Annas Brigaderes prēmiju Čaka poēmām Mūžības skartie. Kārlis Egle un kopā ar viņu visa godalgas komiteja atzinusi, ka šis ir izcilākais darbs pēdējo trīs gadu daiļliteratūras ražā. Iepriekšējā, 1937. gada laureāta Medeņa krājums Varenība Eglem nepatika un uzmācīga likās laikmetīgās konjunktūras piedeva. Šoreiz lēmumā ir vienprātība un spēks, ko izjūt sabiedrība, ciktāl Egle par to varējis pārliecināties. Pēc Čaka godināšanas Rīgas Latviešu biedrības pārpildītajā Baltajā zālē dienu piezīmes liecina par izmaiņām Egles dienu kārtībā. Biežāk nekā līdz šim viņš piedalās sarīkojumos un saviesīgās sanākšanās lielākā vai mazākā pulkā, reizi pa reizei iegriežas Jaunāko Ziņu redakcijā, kur parasti raiba un runīga sabiedrība. Jāpabrīnās par Egles spēju paturēt prātā dažādo vakaru dalībniekus un nosaukt tos vārdā savās piezīmēs, arī ja runa ir par diezgan lielu skaitu. Tā tas turpinās līdz 1940. gada jūnijam ar karu un kara draudiem pamalē.

Padomju okupācijas sākuma posmā dienu piezīmēs vēl neizpaužas liktenīgas nelaimes izjūta. Patstāvība zūd, bet labāk tomēr būt zem krieviem nekā zem vāciešiem, kuru vara izplešas Eiropā. Tāds uzskats tolaik, kā zināms, nebija retums. Lai notiek kas notikdams, ja vien tauta nacionāli paliek dzīva, elpo un aug. Tādi vārdi ir pasvītroti 1940.5.VIII ierakstā. Nedēļu vēlāk Kārlis Egle piedalās rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības pilnsapulcē. Par jau izslēgtajiem biedriem, skaitā ap 30, nekādu paskaidrojumu nav. Pārrunas ir nenozīmīgas, jo viss jau izlemts no augšas. Pēc sanāksmes Elīna Zālīte Eglem un vel dažiem draugiem uztic bēdas par brīvības ierobežošanu. Līdzīgas raizes tuvākā laikā nākas dzirdēt arī no citiem. Kur vien pagriezies, drūmu noskaņu un savāda apjukuma pilnas sejas, neziņas pārņemti prāti. Kas būs? Ko iesāksim? Bibliotēkā šinīs dienās liela kustība. Nāk daudz paziņu un draugu, kas pārmaiņās zaudējuši pamatu zem kājām. Tiešā vajadzība tātad nav literāras izziņas. Misiņa bibliotēka var meklēt atbalstu plašākā nozīmē. Tādu iespēju gādā bibliotēkas direktors. Pelēcīgi drūmajā šī laika ikdienā nepieciešama ir garīga veldze, ko dod sarunas un asprātības draugu starpā, raksta Kārlis Egle. Un raugi, rudens pievakarēs krodziņā sanāk pulciņš, kura kodolā kopā ar Egli ir Ērmanis, arvien dzirkstīgais Kārlis Strauts, jaunais kritiķis Jānis Rudzītis. Pa reizei pievienojas Čaks un Sudrabkalns. Noskaņa ir pacilāti tīkama, stundas aizrit nemanot.

Amatvīrs Rūdolfs Egle nav pulciņa dalībnieks. Septembra beigās viņš kopā ar Griguli un Niedri aizbrauc uz Maskavu 10 dienu ceļojumā. Par brauciena uzdevumiem neesmu nekā tuvāka pavaicājis, saka brālis Kārlis un piebilst, ka izvadīt stacijā viņš nav bijis, kaut gan tuvinieki to parasti dara. Atzīmējis pirmo vienkāršo sadzīves vakaru rakstnieku klubā (1941.25.I), kas neticamā kārtā norisinājies bez politizēšanas un melošanas, Egle divas dienas vēlāk saņem Galvenās literatūras pārvaldes prasību septiņu dienu laikā no apgrozības izņemt laikmetam nepiemērotas grāmatas un periodiku. Viņš telefoniski paskaidro, ka tad bibliotēka jāslēdz, jo krājumi tādi vien esot. Sekojis solījums rīkojumu mīkstināt. Par tālāko šinī lietā dienu piezīmes neko nesaka. 1941. gada ziema ir auksta un ledaina. Abiem staigājot februāra dienā pa Vecrīgu, Veronika Strēlerte piesaka Kārlim Eglem uzmanīties no ledus gabaliem, kas var krist no kāda jumta un gājēju pat vai nosist. Lai sit, atteicis Egle, būs avīzēm ko rakstīt dienu dienā malto frāžu vietā. Teikto dzirdējusi uzraudze sētniece un izsaukusies, ka neviens gailis nedzied par to, kas notiek īstenībā. Nu jau visur tikai slavas dziesmas vien. Mēs gājām tālāk. Ko lai te vēl piebilst, sētniecei taisnība. Ja daudzas lietas tagad negrib ņemt no jocīgās puses, tad nemaz dzīvot nevar. Humors nezūd sarunās ar draugiem. Aiz tā tomēr izjūtama nospiestība un arī nemiers. Mēs esam sašutuši par latviešu garīgās dzīves, īpaši latviešu rakstniecības iznīcināšanu, saka Egle. Tuvākos mēnešos ieraksti kļūst retāki. Skumji izceļas Jāņa Rapas izvadīšana 1. jūnijā. Tā nekur nebijusi izziņota, bet pavadītāju tomēr daudz. Egle vēl pavisam nesen bija Rapu apciemojis, centies klaidēt viņa izmisumu. Bēru gājienu uz Meža kapiem apņēmusi drūma noskaņa, savienojot Jāņa Rapas traģisko likteni ar draudiem nacionālajai kultūrai vispār.

Pirmā laikā pēc vācu armijas ienākšanas rodas cerības, kuras Egle uzskata par ilūzijām kara posta un vācu varas tieksmju dēļ. Un tomēr: Nevarētu teikt, ka dzīve nebūtu palikusi daudz rosmīgāka, jaukāka un drošāka, ka nebūtu pavērušās labākas izredzes nākotnē (1941.20.VIII). Darbs bibliotēkā turpinās vecā garā un kārtībā. Starp apciemotājiem Veronika Strēlerte, Eriks Ādamsons (nācis tāpat sirdi izkratīt), Kārlis Štrāls, docents Jansons ar jautājumiem par rakstniekiem, kas aizvesti vai krieviem līdzi devušies. Izteiksmīgi Egle apraksta pārrunu pastaigu ar draugu Frici Dziesmu un Kārli Skalbi pa rudenīgi skaisto Rīgu. Atklājies, ka Skalbe par latviešu stāvokli noskaņots skumīgāk nekā abi līdzstaigātāji. Nākamā tikšanas ar Skalbi pagadās īsi pirms Ziemsvētkiem. Garīgi dzejnieks tagad jūtas labāk. Latviešiem ir vēl daudz ko vēlēties, bet tas viss nākšot pamazām, ja nezaudēšot ticību tautas lietai. To atbalstīs literatūras un mākslas žurnāls Latvju Mēnešraksts, kura vadību Skalbe uzņēmies. Dienu vēlāk ir cits iepriecinošs notikums − Zīverta komēdijas Minhauzena precības pirmizrāde Dailes teātrī. Vērtīga luga, skaista izrāde, atzīmē Kārlis Egle. Otro svētku pievakarē Miera ielas dzīvoklī negaidīts uzrodas no piecu mēnešu apcietinājuma nule atlaistais Rūdolfs Egle. Pirms kādas nedēļas Rūdolfs no cietuma bija Kārlim sūtījis zīmīti, kas izteikusi netīkamas rakstura īpašības un nespēju vai negribu izprast savu stāvokli. Vēl tai pašā vakarā brāļi aiziet apraudzīt veco Misiņu.

Kā nu pārziemoja Skalbes iecerētā ticība tautas lietai? – Kārlis Egle kopā ar Zinaīdu Lazdu un Frici Dziesmu dodas (1942.15.XII) apsveikt Zentu Mauriņu dzimšanas dienā. Pie viņas jau sanākusi raiba sabiedrība. Rakstniece kādā stūrī paklusām Eglem saka, ka viņai loti smaga sirds, bet nepagūst minēt iemeslu, jo pienāk citi viesi. Cilvēku attiecībās tagad tik daudz neuzticības. Baigs un smags bija boļševiku gads, bet zināma baiguma un drūmas smagmes aizēnots arī šis laiks, kad jārunā tikai ar pusvārdiem − tā ieraksts 15.XII vakarā. 1942.-1943. gada atzīmes kopumā tomēr līdzīgi drūmu iespaidu par gara dzīvi nerada. Annas Brigaderes balva Skalbem un Lazdai ir īsti latviski svētki. Kārlis Egle bija balvas komitejas loceklis. Dzejnieku godināšanas aktam Nacionālajā teātrī sekoja sarīkojums 3. Valsts ģimnāzijā, kur Lazda ir skolotāja. Skalbes vadītais Latvju Mēnešraksts turpina iznākt. Grūtības ar cenzūru ir netīkamas, bet nav nepārvaramas. Baltvācu cenzoram Nateram Jaunsudrabiņš atgādina, ka viņš jau tas pats latviešu Nātra vien esot. Miķeļa Gopera „Zelta Ābele” dara zelta darbu. Gopers vēlas savam apgādam tuvāk piesaistīt Kārli Egli. Aicinājumu Egle pieņem ar prieku. Poruka Rakstu rediģēšana būtu viens no viņa pirmajiem uzdevumiem. Sarunas ir bez tam ievadītas par Skalbes Rakstu izdevumu „Zelta Ābelē”.

Grāmatniecība vispār ir rosīga, teātri arī. Sagaidījis Kosma simfonijas, savas pirmās lugas uzvedumu, Anšlavs Eglītis lūdz Egles padomu, vai viņam ieteicams tālāk pievērsties dramaturģijai. Saņemtām uzslavām no citiem viņš īsti netic. Misiņa bibliotēka darbojas, ja arī ar pārtraukumu vasarā, kad bibliotēkas darbiniekiem obligāti jāstrādā laukos. Jānis Rudzītis laikrakstā Tēvija cildina bibliotēkas bagātību sargu un kārtotāju Kārli Egli. Viņa mazā darbistaba Torņa ielā esot viena no nedaudzām sanākšanas vietām Rīgā, kur katru dienu iegriežas literāti. Tur varot runāt brīvi, no sirds. 1944. gada jūlijā Egle apciemo Jaunsudrabiņu Ropažos un Skalbi Piebalgā. Pie Jaunsudrabiņa viņu pavada draugs Fricis Dziesma. Ir tveicīga, saulaina diena. Tad nu visi trīs ar divriteņiem dodas uz Gauju. Egle atlaižas ēnā, lielie makšķernieki Jaunsudrabiņš un Dziesma steidz izmēģināt laimi. Ķeras labi. Nedēļu vēlāk pie Skalbes viņa „Saulrietos” ir cita noskaņa. Runājām, runājām, runājām. Tik daudz par pašreizējo dzīves jūkli ir mums sakrājies uz sirds kā vienam, tā otram. Egle domā, ka būtu jāpaliek uz vietas, jo krievi, ja arī ienāks, tomēr palicēji nebūs. Pasaules politika griezīsies citā virzienā. Doma Skalbi iepriecina. Tādam ierakstam (1944.16.VII) seko piebilde, ka kara notikumi pārtrauc kārtīgas piezīmes.

* * *

Ne jau kara notikumi vien, bet lielo pārmaiņu jūklis vispār. Kaut cik regulārākas dienu piezīmes atsākas tikai ar 1947. gadu, ar Kārļa Egles 60. dzimšanas dienu. Tā paiet tikpat kā neievērota, bibliotēkas darba biedru sirsnīgo apsveikumu atskaitot. Pavisam citādi bija 50. dzimšanas dienā. Tad es jau kopš ilga laika atrados literārās un garīgās dzīves mutulī, turējos kopā ar jaunajiem, raksta Kārlis Egle. Apsveikumu, draudzības apliecinājumu un slavinājumu bijis tik daudz, kā jubilārs nekad nebija cerējis. Tagad ir klusums. Daudzi no draugiem un toreizējiem nācējiem nav Latvijā. Skalbe ir viņsaulē. Veronika Strēlerte, Fricis Dziesma, Andrejs Eglītis, Miķelis Gopers ir Zviedrijā, Pēteris Ērmanis, Zinaīda Lazda, Jānis Jaunsudrabiņš, Anšlavs Eglītis, Jānis Rudzītis ir Vācijā. Rakstisku sazināšanos padomju vara nepieļauj.

* * *

1945. gada vasarā Misiņa bibliotēku pārvieto uz jaunām telpām Skolas ielā. Kārļa Egles burtnīcās laikā līdz 1944. gada pirmajai pusei ir neskaitāmas atzīmes par apmeklētājiem Torņa ielā, kas iegriezušies arī pie direktora un kaut vai tāpat vien „parunāties”. Sarunas bija nozīmīgas, skāra būtiskus literārus un sabiedriskus jautājumus, arī lielo politiku. Tas savienojas ar pārrunām pie Eglēm Miera ielā. Sarunu dalībnieki izjuta savstarpēju uzticību un paļāvību. 1945. gadā dienu piezīmes pārtrūkst, un arī 1946. gadā tās ir apjomā pavisam skopas. Aizkustina atzīme par senā drauga Cēsu grāmatnieka Oskara Jēpes apciemojumu. Abi ar Kārli Egli aizbraukuši un apstaigājuši Meža un Brāļu kapus. Ieraksts piemin Jāņa Čakstes, ministra Zālīša, ģenerāļa Radziņa, Poruka, Annas Brigaderes, Jāņa Rapas un vēl citu kapa vietas. Uz to pusi gāja draugu domas atjaunotās padomju okupācijas otrajā gadā. Mums derēja izkustēties, teicis Jēpe pēc apstaigas. Vienpatības sajūtai ap neievēroto 60. dzimšanas dienu pievienojas vispārēji skumīgas, drūmas domas un smeldze par zudušo laiku. Bija garīgi un fiziski brīva dzīve. Kur viss tas tagad? Dzīve tagad tik tukša un bezveidīga, bez garīguma, [valda] sajukums un nejēdzība.” 1947. gadu noslēdz brāļa Rūdolfa negaidītā nāve. Izvadīšanā teiktajām runām trūka jel mazākās patiesības izjūtas, raksta Kārlis Egle.

* * *

Priekšstats par Misiņa bibliotēku kā rakstnieku un literātu diendienas tikšanās un vaļsirdīgu sarunu vietu bija nostiprinājies 30. gados. Tādu rosinošu izdevību gādāja Kārļa Egles nostāja, viņa draudzīguma dāvana. Vēlākos vācu varas gados, kā to apliecinājis Jānis Rudzītis un citi ar viņu, sanākšanas turpinājās par spīti ārējiem ierobežojumiem un sabiedrībā pieaugošai neuzticības gaisotnei. Atgriežoties padomju varai, nosacījumi mainījās. Kādas bija Kārļa Egles iespējas uzturēt vecās tradīcijas, rūpēties par krājumu atklātību, veicināt literātu tikšanos? Par to dienu piezīmes laikposmā no 1945. līdz 1952. gadam pasaka maz konkrēta. Pieminēta ir muļķīgā un visur valdošā birokrātija un kopā ar to skauģu centieni graut un ārdīt to labo, kas vēl Misiņa bibliotēkā atlicis (1948.10.XII). Ļaunvēlīgos centienus Kārlis Egle tuvāk neapraksta. Ir norādījums, ka viņš par tiem 60. gados stāstījis draugam Valdemāram Ancītim, kurš tajā laikā rakstīja grāmatu par Kārļa Egles dzīvi un darbiem. 1987. gadā, atklātībai paveroties, Ancītis, kā jau minēts, papildina grāmatu ar pašcenzūras savlaik aizturētām izziņām. Starp tām ir citur nepieminēts stāsts par Egles braucienu uz Maskavu Misiņa bibliotēkas saglabāšanas lietā. Rīgā esot it kā Maskavas instanču vārdā dots rīkojums par „kaitīgās” literatūras izņemšanu. Izrādījies, ka attiecīgās iestādes Maskavā par tādu rīkojumu neko nezina. Dienu piezīmes gan par tamlīdzīgu braucienu neko nesaka. Kārli Egli atstādināja (1952.X) no Misiņa bibliotēkas vadītāja vietas. Viņš atzīmē, ka tas, kā tagad parasts, noticis negodīgā kārtā. Egles kopsavilkums ir rūgts: Lai cik grūti, grūtāk kā nekad, bija vadīt veco bibliotēku šajos astoņos nenoteiktības un neziņas gados, centos visiem spēkiem strādāt, paturēt acīs vispirms tikai šo svarīgo kultūras iestādi, tās uzdevumus mūsu kultūras dzīvē. Pārvarēti daudzi šķēršļi, apieti daudzi zemūdens akmeņi. Tomēr tas nav līdzējis. Tādos vārdos ir apziņa, ka jaunā vadība aktīvi piemērosies prasībai pārvietot nevēlamo literatūru uz specfondu. Tas būs pieejams vienīgi ar sevišķām atļaujām, kurās būs konkrēti norādījumi par izsniedzamo materiālu un saņēmēju. Bez tam izrādījās, ka arī atklātā krājuma grāmatas nebija pasargātas no cenzūras apstrādes dažādos fiziskos veidos.

* * *

Atlaists no vadītāja vietas, Kārlis Egle pārņēma bibliogrāfa uzdevumus. Aizvainojumu pārvarot, viņš dienu piezīmēs saka, ka izmaiņa personīgi ir atvieglojums darbā, bet māc raizes par bibliotēkas tālāko likteni.

Raizes bija pamatotas. 1954. gadā Misiņa bibliotēku iekļāva kā nodaļu Fundamentālās bibliotēkas birokrātijā. Kādā ierakstā (1954.VIII) teikts: Nav ko brīnīties, ja pagājis gandrīz gads, kopš neesmu te nekā atzīmējis. Tik daudz nejēdzību, tik daudz muļķību plosījies ap mani, tik daudz negodīguma piedzīvots gan personīgi uz mani zīmējoties, gan jo vairāk uz Misiņa bibliotēku, ka tiešām nav iespējams to vārdos izteikt.

Nav tā, ka dienas aizrit drūmā pelēcībā vien. Atmiņas par veciem labiem laikiem atmirdz, apciemojot Birznieku-Upīti. Viņš vispār gan paguris, bet juties kā atspirdzis, atceroties 20./30. gadus, kad Latvijas brīvā dzīve zēla un plauka. Pēc 1953. gada no izsūtījuma atgriežas un atsāk Kārli Egli apciemot vairāki viņa veci draugi − Rihards Rudzītis, Jānis Medenis, Valdis Grēviņš u.c. Ar Grēviņu tikšanās ir biežas, rodas arī kopēji literāri pasākumi. Saiets Grēviņa 50 gadu darbības atcerei tuvāko draugu vidū ir kā veco latviešu sociāldemokrātu pulcēšanās ar Frici Menderu, Klāvu Lorencu, Kristapu Eliasu centrā kopā ar jubilāru un Kārli Egli. Paretas tikšanās ar Sudrabkalnu agrāko tuvību neatjauno, drīzāk vēl vairāk atsvešina. Ar nožēlu dzejnieks piemin uz rietumzemēm aizbraukušos, bet klusē par tiem, ko padomju vara izsūtījusi vai nobendējusi. Līdz ar to sarunas apraujas.

* * *

Liels Kārļa Egles darbs ir Blaumaņa Kopoto rakstu sakārtojums astoņos sējumos (1958-1960). Gandarījums viņam ir vēsts, ka savu rakstu paredzētajam izdevumam Rīgā Jaunsudrabiņš par sakārtotāju un rediģētāju ieteicis Egli. Neskatoties uz savu atjaunoto literāro rosību 50. gadu nogalē Egle optimists nav kļuvis. Smagi domāt, grūti elpot atmosfērā, kur visapkārt tukša lielība un neiedomājami meli. Kad tas viss reiz beigsies (1956.7.IV).

Kārļa Egles dienu piezīmes noslēdzas 1962.1.I. Bibliotēkas darbā viņš palika vēl līdz 1966. gadam, šinī beigu posmā līdztekus sakārtodams Šekspīra Kopotu rakstu izdevumu sešos sējumos.