JG275 Māris Brancis. Krāsu un līniju zintnieks Mieriņš VII

Māris Brancis

KRĀSU UN LĪNIJU ZINTNIEKS MIERIŅŠ VII

Sevišķi sarežģītas attiecības laika gaitā Mieriņam izveidojās ar tautiešiem trimdā. Sākumā, protams, nekā tāda nebija. Kā ikviens latvietis, ierazdamies svešā zemē, kuras kultūra vēl sveša un arī vietējā sabiedrība ne īpaši pievelk, ne arī uzreiz jaunatnācējus pieņem, viņš meklēja tautiešu sabiedrību, darbojās Bradfordas deju kopā, apguva mākslas pamatus pie Alfrēda Kalniņa, iekļāvās latviešu vidē, dekorēdams dažādus kulturālus pasākumus, piedalījās latviešu mākslinieku izstādēs, pat sievu nolūkoja tajos pašos latviešos. Taču, līdzko sāka domāt par savu nākotni un jo sevišķi, kad bija iekļuvis Līdsas Mākslas koledžā, kas prasīja sevis pārradīšanu laikmetīgā garā, nācās izvērtēt arī savu dzīvi. Bija jāizlemj, vai dzīvot pagātnei, kurā ieslīga lielākā daļa latviešu sabiedrības, turpinādama dzimtenē uzsākto dzīves stilu. Mieriņš nebija ar mieru gleznot tikai tautu meitas greznos Bārtas vai Nīcas tērpos vai bērzu birztaliņas saldsērīgā noskaņā. Viņš izlēma citādi – iekļauties Anglijas kultūrvidē, mainīt domāšanu, sabalsot to ar modernajiem uzskatiem. Viņu neaizrāva stagnatīvā atmosfēra tautiskajā sadzīvē. Latvietis var būt arī ar moderniem uzskatiem, strādāt laikmetīgi. Līdz ar to aiziešana no trimdas sabiedrības bija pašsaprotama. Man tie ūdeņi bija par seklu, mākslinieks atzīstas.[1] Noslēgšanās latviskajā vidē un domāšanā likās par sīku, nepieņemamu, attīstību kavējošu, kaut gan Latvija palika viņa domās. Mākslinieks pierādīja, ka, arī būdams ārpus tēvzemes, var palikt tās patriots, nekopjot tālāk trimdas hermētisko latvietību. Viņš nav iedomājams kā iekapsulējies kādā dogmā, kaut arī tā būtu tautiska. Mācības Līdsā un Londonā bija pavērušas jaunu redzesloku – plašu, svaigu, uz nākotni vērstu. Tā jau tas bija, taču, dzīvojot Anglijā un strādājot vietējā skolā, jaunais puisis tomēr nejutās kā savās īstajās mājās. Zini, šinīs dienās vai, pareizāki sakot, pēdējā gadā es sāku ‘slimot’ ar ilgām pēc dzimtenes. Kad manās rokās nonāk kāds drukāts vārds vai fotoattēls no viņu puses vai arī drauga, rada rakstīta vēstule, tad es izjūtu, ka man tomēr kaut kas pietrūkst, ka es īsti nevedu pilnīgu un normālu dzīvi. Tomēr momentā ar šīm domām atkaujos – tie ir tikai maldi. Vai ir? Es reizē apskaužu to paaudzi, kura veidoja neatkarīgās Latvijas valsti. Kas tas ir bijis par lielisku laikmetu! Kā tas ir spārnojis zinātnieku, mākslinieku, zemnieku! Sava valsts, sava valoda – savs nams. Tā taču bija paradīze! Un šodien tur viņi cīnās par tik, par cik var. Par spīti zināmai nebrīvībai, no sarkanās miglas ceļas viens ievērības cienīgs darbs pēc otra. Es runāju par literatūru un mākslu vispār. Pēc meslu samaksas partijai viņi tomēr vēl var ko radīt un arī rada. Viņiem vēl ir kontakts ar tautas dzīvajiem avotiem, vienalga kāda saule pār tiem arī nespīdētu. Var jau būt, Indra, ka es te palieku par daudz teorētisks vai abstrakts. To varētu izskaidrot ar to, ka es dzimteni redzēju tikai nevainīga bērna acīm. Un bērns jau visu uztver savādāki. Tomēr šī dzimtenes problēma (lai velns parauj!) griež man kā ar nazi. Nevaru izbēgt no savas ēnas, lai arī kā to gribētu, Laimonis sūdzas Indrai.[2] Viņš centās jebkurā veidā kaut ko dabūt zināt par to, kas notiek Latvijā, kamēr bija cilvēki, kuri negribēja atzīt, ka dzimtenē arī okupācijas laikā rodas laba literatūra un māksla. 20. novembrī BBC trešā programma pārraidīja latviešu modernās dzejas Rutas Spīrsas tulkojumos. Ap to ir radies īsts „latvisks” jandaliņš. Proti, divi dzejnieki no rietumiem, divi no Latvijas. Manām ausīm tulkojumi skanēja spēcīgāki nekā oriģināli. Saliņš izklausījās vissentimentālākais un visromantiskākais, Tauns vismodernākais, bet Ziedonis un Auziņš[3] visvitālākie, taisni ‘bezkaunīgi’ vitāli.(..) Pēc mūsmājas kritikas ieskatiem tur ne tik vien nav nekā ievērības cienīga – tur vienkārši nedrīkst nekā laba un pozitīva būt, nedrīkst... Taisni te slēpjas trimdas traģēdija, kas noslēdz sevi ne tik daudz no tā, kas notiek aiz mums, bet arī no tiešās apkārtnes un tās iespaidiem. Kā lai palīdz tiem, kas sarāvuši visas saites ar tagadni?[4]

Jaunais mākslinieks gribēja izraut tautiešus no sastinguma, bet tam nebija nekāda rezultāta. Gluži otrādi, viņš negribot ieguva tikai ienaidniekus. Nepatika pret Laimoni Mieriņu pastiprinājās, kad žurnālā Jaunā Gaita parādījās raksts par visai apšaubāmo jaunradi trimdas daiļamatnieku darbos[5], norādot, ka mūsu daiļamatniekiem allaž trūkst ne tikai labas gaumes (ar amata prasmi vien nepietiek), bet par visu vairāk patiesas nopietnības dotā vai paša iecerētā uzdevuma veikšanā. Nevienam nav un nevar būt nopietni iebildumi, ja „nodarbošanās” ar daiļamatniecību ir tikai indivīda laika kavēklis. Bet nav vairs gluži tas pats, ja šī „diletanta baroka daiļamatniecība” pieņem atklātu izstāžu apjomus un tiek skaļi reklamēta sveštautiešiem kā latviešu lietišķā māksla.[6] Mieriņam rūpēja latviešu labā slava vietējā kultūrvidē, viņš vēlējās izplatīt latviešu kultūru sveštautiešos, taču atvieglojumu vai amatniecisku paviršību viņš nespēja pieļaut. Raksts izsauca pretreakciju – Laimoni Mieriņu izslēdza no Mākslinieku un daiļamatnieku kopas Lielbritānijā.

Arī dzīvojot Šiplejā, Mieriņš izjuta trimdas konservatīvās sabiedrības vēršanos pret viņa uzskatiem, taču tie bija tikai sīki vilnīši, kas uz īsu brīdi padrebināja pīļu dīķa stāvošo ūdeni. Mācīdamies Goldsmita mākslas koledžā Londonā, viņš piepeši atradās raganu katla pašā speltē. Kādu laiku viņš pat īrēja istabu pie Monikas (1931-2008) un Gunta Zariņiem (1926-1965), kuri trimdas elitei bija kā dadzis acīs ar, viņuprāt, komunistiskajiem uzskatiem. Mieriņš daļēji bija klāt pie visa notikušā, kas viņu tracināja, padarīja vārdos vēl asāku, nesamierināmāku attieksmē pret latviešu hermētisko dzīvi un uzskatiem. Liekas, ka abu rakstnieku viesošanās dzimtenē, viņu stāstījums par piedzīvoto un redzēto mākslinieku pamazām aizvadīja līdz lēmumam arī pašam ieraudzīt Rīgu, tikties ar māksliniekiem un pārliecināties par to, kas īsti Latvijā notiek.

Līdz tam gan bija garīgi jānobriest, jāsaņem visa dūša, zinot, kāda reakcija gaidāma latviešu sabiedrībā. Pirmās tiešās pret sevi vērstās ugunskristības viņš piedzīvoja 1967. gadā, kad sarīkoja savu darbu izstādi Toronto un Kičinerā, Kanādā. Laikam jau latviešu sabiedrībā būs radies tāds mazāks tracis, jo mūsu cilvēki taču no laika gala mīl „saprotamas” lietas, tā laikam un notikumiem palikdami tālu jo tālu aizmugurē. Tas it sevišķi sakāms par mūsu tēlotāju mākslām, kur valda „pirtiņu kults”. Tāpēc jau meklētājiem jāaiziet no savējiem, lai meklētu plašākus ūdeņus, rastu atbalsi meklējumiem, būt uz vienādiem viļņu garumiem ar domubiedriem utt. Tā, Indra, ir vide, ko mūsu latviešu sabiedrība nevar dot ne Anglijā, ne pie Jums, Kanādā, ne arī kur citur. Mūsu tautieši burtiski dzīvo provincē, vienalga, kādā zemes daļā tie arī neatrastos. Tā saucamo jaungaitnieku ir vienkārši par maz, jau skaitliskā ziņā vien, lai radītu savu progresīvu vidi. (..) Ja māksliniekam ir kas sakāms, tad tas arī tiks pateikts, neatkarīgi no vides un konsekvencēm.[7] Mākslinieks meklēja iespēju, kā tuvināties Latvijai, saņemt kādu informāciju par mākslu dzimtenē. Kādā vēstulē Indrai viņš pavēstīja par tikšanos ar dzimtenes latviešiem: Saki atklāti, Indra, – vai Tev nav kārdinājums, interese apciemot Rīgu? Vai Tu baidies skandālu pēc atgriešanās? Laikam jau pēdējā vēstulē Tev tiku stāstījis, ka Londonā krievu rūpniecības skatē (tur bija latviešu stends) satiku arhitektu Strautmani un Mākslas akadēmijas prorektoru Zariņu.[8] Labi sapazināmies, sadraudzējāmies. Mani pārsteidza tas, ka mūsu starpā plaisa ir daudz mazāka, nekā to varēja domāt, skatoties, ka dzīvojam katrs savā pašos pamatos atšķirīgā vidē. Centieni ir tie paši, arī paaudžu kari ir uz mata tie paši un par tām pašām lietām. Arī mākslinieciskajos jautājumos, un tas ir pats galvenais, bijām uz tiem pašiem viļņu garumiem. Tikai nesāc domāt, ka esmu palicis tradicionālists. Nekad neaizmirsīšu to, ka Zariņš teica, ka Mazītis[9] (viņam Kanādā tikko bija izstāde), ar kuru viņi daudz tikās, gleznojot, kā Rīgā esot gleznots pirms 30 gadiem, – viņi (Rīgā) šodien esot tikuši tālāk... Tas faktiski bija spriedums par „augšanu” emigrācijā.[10] Viņš labprāt būtu devies uz dzimteni, kur arī viņam varētu sarīkot izstādi Latvijā, bet lieta tālāk virzījusies nav. Un tad visam kā kronis nāca Čehoslovākijas traģēdija. Varbūt, ka nerīkojos pareizi, nedomāju pozitīvi, bet šodien man nav apetītes dzīties uz Rīgu, Mieriņš skaidroja Kanādā mītošai Gubiņai.[11]

Vajadzēja paiet pieciem gadiem, kad 1973. gadā viņš iedrošinājās aizbraukt uz dzimteni. Zināmas aprindas, bet jo sevišķi atsevišķi cilvēki Daugavas Vanagu organizācijā šādu rīcību uzskatīja par nodevību. Īstenajiem latviešiem nevar būt nekādu sakaru ar okupēto Latviju. Daudzi kultūras darbinieki tika uzskatīti par komunistiem vai sarkanajiem, ja izteica kaut nedaudz savādākas domas nekā trimdas varas spice. Pēc ceļojuma uz Rīgu latviešu sabiedrība gan vārījās nepatikā pret nepaklausīgo tautas dēlu, taču tālāku atskaņu uzreiz gan nebija. Vienīgi žurnāls Jaunā Gaita iedrošinājās publicēt ļoti īsu un visai neitrālu interviju, kas iepazīstināja ar to, ko Mieriņš Daugavas krastos redzējis. Tās beigās sarunas varonis neiztika bez sīka adatas dūriena trimdas vadoņu pakrūtē: Nav jābūt acīgam vērotājam, lai drīz vien saskatītu otru Rīgas panorāmu... Vai uz katra soļa jūt latviešu vitalitāti, mērķtiecību un totālu orientāciju pastāvošos apstākļos. Viss tas reizē iepriecina, stiprina, bet arī apbēdina un satriec, jo, tikai dzimtenē esot, var tā pilnīgi izjust, cik plāna ir mūsu emigrācijas latvietība...[12] Pateikts bez Mieriņa ierastā dzēlīguma un izaicinājuma uz polemiku. Tomēr nekas netika aizmirsts. Mākslinieks bija jau pamazām pieradis, ka viņam jābūt vienam. Šad tad viņu gan uzaicināja uz jauniešu saietiem un kongresiem. Tālāk viņu nelaida. Londonas Avīze viņa rakstus vairs neiespieda. To viņš pārdzīvoja, taču vislielāko apvainojumu gleznotājs piedzīvoja 1982. gada vasarā, kad Līdsā notika 5. Eiropas Latviešu dziesmu dienas. Svētku komiteja uzaicināja viņu sarīkot gleznu izstādi. Mieriņš piesaistīja arī keramiķi Viktoru Prīmu (1925-1989), modernu mākslinieku. Viss bija labi un jauki, šiplejietis pat dabūja izstādei izcilu galeriju. Pat rīcības komiteja ar Marie Annu Zariņu (1927-2004) priekšgalā bija priecīga par abu redzamāko mākslinieku atsaucību. Tad kādā sēdē piecēlās viens no Daugavas Vanagiem un skaļi paziņoja: Tu esi braucis uz Rīgu vairākkārt. Tā ir nodevība. Mums tādu nevajag. Visi klusēja, neviens nepacēla balsi aizstāvībai. Visi ar līkām mugurām tajā brīdī pētīja sēdes darba kārtību, bija aizņemti ar savām lietām un piepeši bija aizmirsuši, ka paši viņu uzaicinājuši padomāt par izstādi. Mieriņš zināja, ka no vecās gvardes var sagaidīt visu, bet šādu apvainojumu, nodevību mākslinieks nespēja saprast. Viņš nepiedeva. Šis naža dūriens pašā vārīgākajā vietā – sirdī – sāpēja visu mūžu. Ir brūces, kas nesadzīst. Izstāde tomēr notika. Mieriņš nebūtu Mieriņš, ja viņš šādā situācijā sašļuktu, padotos. Ekstrēmās situācijās niknums viņam pieprasīja darboties pretēji ”kungu” gribai. Viņš panāca, ka izstāde notika, tiesa, ne Līdsā, bet 15 kilometru attālajā Bradfordā un bez rīcības komitejas ziņas.

Trimdas valdošās elites attieksme pret dzimtenes apmeklētājiem, viņu pasludināšana par komunistiem neatturēja no interesēšanās par Latviju. Gluži otrādi, vairākkārt būdams Rīgā, viņš redzēja, cik Latvijas mākslinieki ir spējīgi, talantīgi un ka viņus vajag izvest pasaulē. Tolaik Klīvlendas (Cleveland) piepilsētā Midlsboro (Middlesborough) notika starptautiskās zīmējumu biennāles, kurās piedalījās arī šiplejietis. Ciemodamies dzimtenē, Mieriņš aicināja arī Borisu Bērziņu (1930-2002), Gunāru Krolli (1932), Ināru Helmūtu (1934), Miervaldi Poli (1948) un vēl dažus māksliniekus sūtīt darbus uz Angliju. Viņš pat panāca, ka tiem nebija jāmaksā dalības maksa (kādā sakarā padomju māksliniekam 70. gados varēja būt valūta!), un bija ar mieru par savu naudu sūtīt darbus atpakaļ, ja tos biennālē nepieņemtu. Pieņēma. Ne tikai iekļāva izstādē, bet 1979. gadā Boriss Bērziņš ieguva otro godalgu un naudas prēmiju. Vēl pēc vairākiem gadiem – 1983. gadā – viņš saņēma trešo prēmiju. Pēc Laimoņa Mieriņa iniciatīvas naudu laureātam nesūtīja, zinot, ka rīdzinieks to pavisam noteikti nesaņems, jo naudu savāks Maskava. Kad pēc trim gadiem Boriss Bērziņš viesojās Londonā, rīkotāji to iedeva, par ko rīdzinieks iegādājās krāsas.

Mākslinieks Šiplejā panāca arī to, ka visos katalogos, atzīmējot, kādu valsti katrs biennāles dalībnieks pārstāv, Borisam Bērziņam un citiem bija lepni ierakstīts – Latvija. Arī viņš pats savās biogrāfijās un katalogos vienmēr norādīja savu dzimto zemi, tā ik reizes atgādinot visiem, ka viņa tēvzeme ir okupēta. Kāpēc gan lai no Latvijas atbraukušo mākslinieku gadījumā būtu savādāk?!