Jaunā Gaita nr. 275. ziema 2013

VEĻIEM PIEVIENOJAS publiciste, nenogurdināma cīnītāja par baltiešu cilvēktiesībām PSRS okupācijas laikā, Dagmāra Vallena (1928-2013), pēc psiholoģijas studijām Nebraskas Valsts U. trimdas laikrakstu korespondente, radiokuģa aktīviste, BATUN Ņujorkas biroja un Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība Latviešu redakcijas (Minhenē) filiāles Ņujorkā (1975-1995) vadītāja. Tulkojusi bērnu/jaunatnes literatūru. TZO. Skat. 1. un 43.-47. lpp., arī JG250(2007):42-49 un 251(2007):29-35.

Dzejnieks, esejists, tulkotājs Imants Auziņš (1937-2013), kura kontā ir ap 30 dzejkrājumu/izlašu, 4 literatūras apceru un eseju grāmatas, 5 atmiņu tēlojumu un skiču grāmatas, apmēram 10 atdzejas krājumu; veidojis krievu un ukraiņu (kopā ar gruzīnu rakstnieku un bij. Ukrainas vēstnieku Latvijā Raulu Čilačavu – skat. JG267) dzejas antoloģijas. Atdzejojis Ļermontovu, Ševčenko, Bloku, Isahakjanu un arī mūsdienu dzejniekus. Pēdējie dzejkrājumi – Maiņu mija (2011), Zem zibens zelta saivas (2012). Latvijas Valsts U. Vēstures un filoloģijas fakultāti beigušā paša dzejdarbi atdzejoti vairāk nekā 15 valodās. Vairākas literārās prēmijas, TZO, Barikāžu dalībnieku Piemiņas zīme. Sākumposma dzejā bieži iezīmējas garīga pretestība okupācijas režīmam (piem., krājumā Skumjais optimisms). Reti kurš cilvēks var būt tik spēcīgs, lai visus šos gadus, neizrādot nekādas simpātijas padomju iekārtai, dzīvotu dzīvi bez kompromisiem un radītu paliekošas vērtības Latvijas literatūrā – tā dzejniece Liāna Langa.

Mākslinieks/keramiķis, diplomēts arhitekts, Starptautiskās keramikas akadēmijas biedrs (Ženēvā) Pēteris Martinsons (1931-2013), Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagogs (1962-1971), LMA Keramikas nodaļas vadītājs (1989-2000). Kopš 1. izstādes (1964) viņa novatoriskie ģeometrisku formu darbi ir radījuši apbrīnu ne tikai Latvijā. TZO, VKKF mūža stipendija.

Ērģelnieks, komponists, pedagogs Andris Vītoliņš (1931-2013), komponējis mūziku visu Eiropas latviešu dziesmu svētku jaunatnes sarīkojumiem, Kurzemes ciešanu stāstam u.d.c. Publikācijas periodikā.

(re)

 

XXV VISPĀRĒJIE DZIESMU UN XV DEJU SVĒTKI (30.VI-7.VII).

Ļoti vajadzīgajā un nenoliedzami viedajā sarunā par mūsdienu politiski ļoti jūtīgā laikā novārtā pamestiem identitātes jautājumiem, kad sabiedrību pārņēmušas šaubas un apjukums, par nacionālismu kā valstiskuma sastāvdaļu, kā latviskās pašapziņas ideoloģiju, kā valsts un nācijas spēka pamatu un drošības vairogu dažādu pārmaiņu laikā, diskusijas autori – Latvju Tekstu literatūras redaktore, dzejniece Liāna Langa, dzejnieks Jānis Vādons un proziste/publiciste Rudīte Kalpiņa – cita vidū, atbild uz pašu uzstādīto jautājumu: Kad visvairāk jūtamies kā latvieši? – Tad, kad reizi piecos gados Latvijā norisinās Dziesmu un deju svētki, un latviešu nācija dzīvo pašcieņas pilnā pacilātības gaisotnē. Tieši šajos svētkos tautu vieno solidāra un kolektīva garīga pašattīrīšanās, savu kultūras vērtību apzināšanās un godināšanas rituāls caur mūziku, valodu, deju. Lai arī Dziesmu svētki ir 19. gs. otrajā pusē no vāciešu dziedāšanas svētkiem aizgūta tradīcija, tie laika gaitā izveidojušies par latviešu nācijas identitātes un kultūras visaugstāko izpausmi. Šādās mākslinieciskās izpausmēs latvietis spēj būt latvietis, apzināties savu latviskumu un pat lepoties ar to. Dziesmu svētku nedēļā Rīgā un Latvijā valda nacionālas pacilātības atmosfēra, un nav nekādas vajadzības meklēt citus vārdus, lai raksturotu pašus svētkus un cilvēku noskaņojumu. Tas nešaubīgi ir nacionāls. Diemžēl ikdienā liela tautas daļa neuzskata sevi par nacionāli domājošiem, jo vārds „nacionāls” 20. gs. laikā apaudzis ar netīriem, dažādi piepildītu nozīmju slāņiem.(..) Publiskajā telpā ilgstoši atstāts novārtā, bez mūsdienīga skaidrojuma un attīstības modeļiem kā no akadēmisko, tā politisko aprindu puses, „nacionālisma” jēdziens nereti šķēlis sabiedrību, vairojot arī mūsdienīgi domājošu latviešu nepatiku pret visu nacionālo. Sekas – vērtībās apjukusī šodienas latviešu un Latvijas sabiedrība („Par liberālnacionālismu” delfi 7.VIII).

Svētku nedēļu līdz pat noslēguma kopkoncertam ar sadziedāšanos līdz agrai rīta stundai un krāšņajam gājienam pēdējā dienā raksturo latviešu nacionālās pašapziņas un latviešu kultūrapziņas piesātinātība. Aicinājumu, lai tas tā būtu arī ikdienā, ļoti uzskatāmi pauž Deju lieluzvedums Tēvu laipas Daugavas stadionā, kur 603 visu paaudžu kolektīvi no Latvijas un tautieši no ārvalstīm, kopīgi veidojot rekordlielu dalībnieku skaitu – 15 000 dejotāju, četrās deju „laipās” atklāj latviešu tautas vēstures pagriezienus un latviskās dzīvesziņas vērtības, saiknes ar pagātni un nākotni, tautas vēsturisko atmiņu, dzimtās saknes un vērtību pārmantojamību (koncepcijas autori un mākslinieciskie vadītāji – horeogrāfi Jānis Ērglis un Jānis Purviņš, režisore Māra Ķimele, rakstu un zīmju konsultants Valdis Celms). Laipas – tās ir vērtības, ko mēs gribam paturēt – tā horeogrāfs Ērglis. Tēvu laipas vēstījums: lai arī mums ir pašiem sava valoda, tautas dziesma, tautas deja, tautas mūzika un tautas tērps, pārāk daudzi latvieši ir sākuši staigāt pa svešām laipām. Svešas laipas mēs laipojam kultūrā, politikā, sadzīvē un saimniecībā, lai arī šis ir vilšanās laiks, neviena vilšanās nedrīkst iznīcināt tautas garīgās vērtības, kopību, valodu, tradīcijas, mums ir jānokāpj no svešām laipām, par kurām nav zināms, kurp tās ved, un jāiet savas tautas ceļu, saglabājot latvisko un nododot to nākamajām paaudzēm. Lai dažādos vējos mēs nepazaudētu savu valsti, nacionālismam/patriotismam jāatdzimst, jākļūst par valstiskuma sastāvdaļu.

Svētku dalībnieku vidū piedalās arī ārvalstīs dzīvojošie tautieši – mazie un lielie dziedātāji, dejotāji, folkloristi, instrumentālo ansambļu dalībnieki, kopumā 1 300 dalībnieku no dažādām pasaules valstīm – Austrālijas, Beļģijas, Brazīlijas, Austrijas, ASV, Dānijas, Gruzijas, Horvātijas, Igaunijas, Itālijas, Īrijas, Japānas, Krievijas, Kanādas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Norvēģijas, Rumānijas, Somijas, Šveices, Vācijas un Zviedrijas. Rīgā svētku dalībnieku gājienā kopumā saskaitīti 47 latviešu diasporas kolektīvi. Visplašāk pārstāvētas bija Apvienotās Karalistes, Ziemeļamerikas un Īrijas latviešu kopienas, pulcējot gan politiskos trimdiniekus un viņu pēctečus, gan arī ekonomiskos migrantus, kuri mītnes zemēs dzīvo nesen. 

(ie) (re)

CILDINĀJUMI

Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā saņem Juris Zvirgzdiņš par pasaku grāmatām Rīgas runča Maurīcija piedzīvojumi, Kad muzejā iespīd Mēness un Seši stāsti par ASV vēsturi. Savukārt Baltvilka balvu bērnu grāmatu mākslā saņēmis Edmunds Jansons par krāšņa vizuālā ietvara radīšanu Andrusa Kivirehka stāstiem grāmatā Kaka un pavasaris.

Starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā šā gada starptautiskie laureāti ir igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks un tulkotājs Guntars Godiņš. Šis tandēms balvu saņem jau otro reizi un šoreiz tā piešķirta par latviski izdoto Kivirehka stāstu krājumu Kaka un pavasaris.

(vg)

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS

Jāņa Rokpeļņa dzejas izlase Rīgas iedzimtais, kurā iekļauti 100 dzejoļi, Alēna Šorderē (Alain Schorderet) tulkojumā iznākusi franču valodā.

LU Sociālo zinātņu fakultātes pētnieku veidoto grāmatu (Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās krievu valodā tulkojusi Žanna Ezīte.

Birutas Blumbergas stāstu grāmata Biruta’s Garden of Stories (tulk. Gunna Dickson) arī angļu valodā runājošiem dod iespēju uzzināt, kāda bija dzīve aiz dzelzs priekškara.

(vg)

 

DZEJA

Pētera Jurciņa lirikas izlase Un atkal reibstu es ir veltīta poētiskas un dvēseliskas dzejas cienītājiem.

„Nepieradināmais” dzejnieks Marts Pujāts laidis klajā dzejas krājumu Nāk gaismā pati lampa.

Dzejas dienu laikā klajā nācis Arta Ostupa otrais dzejoļu krājums Fotogrāfija un šķēres, tajā blakus dzejoļiem iekļaujot arī dzejprozas tekstus un pāris rindu garas pasāžas.

Anitas Skrjabes filozofisko un intelektuālo dzeju var lasīt viņas piektajā dzejoļu krājumā Akmensrite.

(vg)

 

PROZA

Ieva Melngalve ar romānu Mirušie nepiedod pievēršas fantāzijas žanram, un to jau atzinīgi novērtējuši kritiķi un literāti.

Arī jaunais rakstnieks Ingus Macats papildina fantāzijas žanra autoru rindas, ar savu pirmo romānu Koncertflīģelis ievedot lasītāju kādā paralēlā pasaulē, kur var iekļūt tikai ar mūzikas palīdzību.

Nu gan atvaļinājumu laiks jau garām, tomēr kādā atpūtas brīdī var ieskatīties Monikas Zīles romānā Vīrietis vēsai vasarai, kur blakus romantisku jūtu un kaislību virpulim pievienojas arī politikas un biznesa spēles.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA

Lato Lapsa ik pa laikam novēršas no politiķu dzīves iztirzāšanas un dodas kādā ceļojumā. Tā arī radusies viņa apjomīgākā ceļojumu grāmata Trīspadsmit Amerikas, kas veltīta 13 Dienvid- un Centrālamerikas zemēs pieredzētajam, skatot tās ne tikai ar tūrista acīm, bet piedaloties dažādos notikumos.

Jaunākā kultūrvēsturiskā romānā Piedod, Karolīne! rakstniece Inguna Bauere iepazīstina lasītāju ar 19. g.s. ievērojamākā latviešu atmodas darbinieka Ata Kronvalda dzīves līkločiem.

Anna Rancāne ar grāmatu Divpadsmit Latgales loki kopā ar Annu Rancāni izvadā lasītāju aizraujošā ceļojumā, rādot savu dzimto novadu tādu, kādu viņa to pazīst un mīl.

Pēc kara Vācijā dzīvojušā bijušā leģionāra, ārsta Jāņa Zemīša (1921-1985) grāmatu Nenoslēgtais loks. Leģionāra stāsts izdevis viņa dēls kopā ar Okupācijas muzeja darbiniekiem un tā stāsta par medicīnas studenta pieredzēto karā.

Vairāku autoru sadarbībā klajā laista grāmata Pulcējaties zem latviešu karogiem!, kurā sakopota informācija par latviešu strēlnieku gaitām gan I Pasaules kara laikā, gan Krievijas pilsoņu kara frontēs, to papildinot ar 1600 fotoattēliem, reprodukcijām un dokumentiem.

Ķīmiķe Vera Brunere atmiņu grāmatā Gaita iepazīstina ne tikai ar Latviju, bet arī ar tālām Eiropas, Āzijas un pat Āfrikas zemēm, kas pagājušā gadsimta otrajā pusē Latvijas iedzīvotājiem bija maz pieejamas. 

(vg)

 

TULKOJUMI

V.P. Jangs (William Paul Young) grāmatā Krustceles (Cross Roads) (tulk. Fēlikss Švarcs) uzdod jautājumu ja tev būtu iespēja, ko tu glābtu – sevi vai citu? un lasot liek gan smieties, gan raudāt. Tā ir izpelnījusies kristiešu bestsellera titulu.

Indiešu-amerikāņu ārsta un rakstnieka Dīpaka Čopras (Deepak Chopra) grāmata Muhameds ir lieliska lasāmviela ikvienam, kas vēlas uzzināt kaut ko vairāk par bieži pārprasto islāma pravieti, kas iedvesmojis pasaulē visstraujāk augošo reliģiju.

Drosmīgu soli spērusi Krievijā dzimusī, bet Amerikā izglītojusies žurnāliste Anna Arutunjana (Anna Arutunyan), kas jau desmit gadus dzīvo Krievijā, romānā Mistērija Putins (The Putin Mystique) (tulk. Astrīda Vucāne) izdodot pētījumu par to, kā mūsdienu Krievijas kultūra, ekonomija un iedzīvotāju domāšanas veids ir ļāvis Putinam kļūt par Putinu.

Kanādiešu rakstnieka Maikla Mirollas (Michael Mirolla) romānā Berlīne (Berlin) (tulk. Jānis Elsbergs) darbība risinās 1989. gadā, kad krīt Berlīnes mūris.

Austrāliešu rakstniekam Markusam Zusakam (Markus Zusac) romāns Grāmatu zagle (The Book Thief) (tulk. Māra Poļakova) atnesis pasaules slavu, lai gan tas satriec ar savu vienkāršību, stāstot par Līželi, kas latviešu lasītājam mazliet varētu atgādināt Vizmas Belševicas Billi.

Detektīvromānu cienītājus iepriecinās vēl viens norvēģu rakstnieka Jū Nesbē (Jo Nesbø) romāns Glābējs (Frelseren) (tulk. Ilmars Briška), kurā darbojas veiksmīgais detektīvs Harijs Hols.

Stīvena Čboski (Stephen Chbosky) grāmata Čārlijs, malā stāvētājs (The Perks of Being a Wallflower) (tulk. Sintija Zariņa) īsā laikā visā pasaulē kļuvusi par jauniešu kulta romānu, no kura izraksta citātus un domugraudus un kuru jaunieši ņem par paraugu, veidojot savas dzīves vadlīnijas.

(vg)

 

MŪZIKA

Zalcburgas festivālā atklāj (26.VII) Alvja Hermaņa iestudēto komponista Bērtvisla (Harrison Birtwistle) operu Gewain (1991) – leģendu par vienu no karaļa Artūra Apaļā galda bruņiniekiem.

Ērika Ešenvalda kormūzikas albuma At the Foot of the Sky Valsts akadēmiskā kora „Latvija” atvēršanas koncerts (diriģē. Māris Sirmais) notiek Jaunciema ostā. Kompaktdiskā (KD) iekļautas 8 kompozīcijas (Northern lights, Seneca’s Zodiac, Vineta, Tāls ceļš u.c.) ar komponistam tuvu tematiku – zvaigznes, zvaigznāji, atmosfēras optiskie fenomeni, daudzās izmantoti 2000 gadu seni teksti un Eiropas tautu folkloras materiāli.

Vienā no visaugstākā līmeņa koru konkursiem pasaulē (European Grand Prix for Choral Singing) Itālijas pilsētā Areco uzvar (28.VIII) jauniešu koris Kamēr..., izpildot Pērta (Arvo Pärt), Miškinisa (Vytautas Miškinis), Claudio Monteverdi, Karīnas Rēnkvistas un Ērika Ešenvalda opusus (diriģ. Jānis Liepiņš).

Mazajā Mežotnes pilī Pētera Vaska fonda rīkotā koncertā (3.VIII) pirmatskaņojumus piedzīvo Santas Ratnieces dziesma ar Imanta Ziedoņa dzeju „Es mīlu mazo, smalko lietu...” soprānam, flautai, čellam un klavierēm, kā arī Pētera Plakida diptihs Pretstati balsij, flautai, čellam un klavierēm – divas dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem „Dziesmiņa par vieglu elpu” un „Trakās kamanās”. Līdzās jaundarbiem skan arī Jāzepa Vītola un Jāņa Mediņa solodziesmas, Pētera Vaska Partita per violoncello e piano, Imanta Zemzara Mazā rokmūzika, Pētera Plakida Veltījums Haidnam, kā arī Rietumeiropas operu un operešu ārijas.

Marina Rebeka ir ideāla Džuljeta. Atklājot visas šīs Šekspīra varones īpašības, tēla vokālā interpretācija ir jau pa īstam nobriedusi un dziļi pamatota, ar solīdu vokālo tehniku un ar lielu pārliecību – tā <www. gbopera.it> pēc latviešu dziedātājas debijas slavenajā Veronas arēnā Gunō (Charles Gounod) operā Romeo et Juliette.

Liepājas 12. Ērģeļmūzikas festivāls – slavinājums pasaulē lielākajām mehāniskajām ērģelēm, kas rotā pilsētas Svētās Trīsvienības katedrāli – šogad veltīts bērnu un jauniešu auditorijai.

Māris Muktupāvels un Ilmārs Mežs

Iļģu dalībnieks Māris Muktupāvels KD Sventava no jauna aranžējis/apkopojis vairākas mazpazīstamas Sventājas ciema (tagad Lietuvas teritorijā pie jūras) dziesmas. Viens no dziesmu kolekcionāriem bijis folklorists un šobrīd pazīstamais demogrāfs Ilmārs Mežs – pirms trīs gadiem viņa ierakstītie oriģināldziedājumi (veselas 4 stundas!) izdoti KD/DVD albumā Pa vējame es dziedāju. Sventājas dziesmas.

Zarasu pussalā, Lietuvā, notikušais (23.-25.VIII) 16. neatkarīgais postfolka un alternatīvās mūzikas festivāls Menuo Juodaragis ar devīzi Laiks brāļiem tikties veltīts Latvijai, ko pārstāv Iļģi, Auļi, Grodi, Dzelzs vilks, Standart, Miglas asni, Vilki, Skyforger, Green Novice, Ēnu kaleidoskops, Bēdu vēstnesis. Piedalās mūziķi arī no Lietuvas, Ukrainas, Krievijas, ASV u.c. valstīm.

Rīgas vēsturiskās mūzikas un dejas festivālā (4.VIII-11.IX) visas dienas garumā (17.VIII) baroka mūziķi un dejotāji klausītājus priecē ar koncertiem Vāgnera zālē, bet vakarā Doma dārzā atskan Rihards Vāgners Rīgā -- ar simfoniskiem skaņdarbiem un operu fragmentiem, kurus savulaik Rīgā diriģējis pats Vāgners. Festivāla laikā uzstājas baroka koris Collegium Choro Musici Riga, baroka orķestris Collegium Musicum Riga, senās mūzikas ansamblis Inégalité Mystique, vēsturisko pūšaminstrumentu ansamblis Stadt-Hautboisten Riga, baroka deju grupa u.c.

(re)
 

 

TEĀTRIS

Dailes teātrī iestudēta īru dramaturga Konora Makfersona (Conor McPherson) skumja humora caurstrāvotā drāma Slazdā (The Weir), Rasas Bugavičutes vingrinājumi utopijā Biedre Zariņa, amerikāņa Labuta (Neil La Bute) Šeipings (The Shape of Things) un Pītera Stroena melnā komēdija Kauli. 2014. gada sākumā Hvanga (David Hwang) austrumnieciskā drāma M. Butterfly, Ivaškeviča (Marius Ivaškevičius) Izraidītie, dēvēta par „latviešu emigranta hroniku”, Šmita (Erik Emmanuel Schmitt) Milēdija, kas veidota pēc Dimā (Alexandre Dumas) romāna Trīs musketieri motīviem, bet sezonas beigās Viljama Šekspīra traģēdija Ričards III.

Valmieras drāmas teātris sāk sezonu (14.VIII) ar amerikāņa Gerša (Leonard Gershe) lugu Taureņi ir brīvi (Butterflies Are Free), bet Indras Rogas režijā parādās (22.IX) turpinājums izrādei Zojkina kvartira, proti, nobelista Borisa Pasternaka romāna Doktors Živago iestudējums – vēstījums par cilvēku un nāciju likteņiem laikmetu griežos.

Jaunajā Rīgas teātrī gaidāmi vismaz seši jauniestudējumi – Viljamsa (Tennessee Williams) Ilgu tramvajs (A Streetcar Named Desire), Agneses Rutkēvičas Dzīvnieks, Mihaila Kuzmina Peldošie, Māras Ķimeles iestudējums Dzeja un Gata Šmita režijā – Ļeva Tolstoja Tumsības vara.

Viesturs Kairišs, pirmais mūsu režisors, kurš aicināts iestudēt izrādi vienā no Vācijas ievērojamākajiem operteātriem (Komische Oper Berlin) – Britena (Benjamin Britten) operu A Midsummer Night’s Dream (Sapnis vasaras naktī, diriģ. igauniete Kristīna Poska, pirmizrāde 15.IX), vienlaikus Ķelnes operā iestudē Vēbera (Carl Maria von Weber) Der Freischűtz (Burvju strēlnieks, pirmizrāde 2014.12.IV) un piedevām strādā pie filmas Melānijas hronika – par sovjetu režīma deportāciju upuriem Sibīrijā. Kairišs, tāpat kā Alvis Hermanis u.d.c., gaužas par Latvijas idejas trūkumu – esot visādas politiskās un saimnieciskās intereses, Krievijas intereses, ES intereses, bet nav saredzama ideja par mūsdienīgu valsti, dziļi balstītu Latvijas kultūrā, kur būtu saglabājama latviešu valoda: Latvijā cilvēki necīnās par idejām, bet cīnās par krēslu, par varu.... es neredzu ikdienas cīņu par kultūru, par domu kvalitāti. Es redzu tikai kooperatīvās intereses. Tā ir mūsu traģiskākā situācija.... kultūras darbinieki ir ļoti līdzvainīgi šajā situācijā.... kur ir inteliģence? Kāpēc viņi nereaģē?... Tā ir šausmīga situācija, cilvēkiem vairs nav stingra mugurkaula. Un visus ar stingru mugurkaulu var „uzpirkt” ar labiem darbiem. Ja man Latvijā būtu normāls darbs, arī man būtu jāklusē. Jātur mute ciet (Kultūras Diena 29.VIII). 

(re)

 

TĪMEKLIS

Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas „Letonica” projekta Zudusī Latvija (<www.zudusilatvija.lv>), kura veidošanā var līdzdarboties ikviens, mērķis ir digitalizēt vēsturiskās fotogrāfijas, atklātnes un zīmējumus, kā arī fiksēt šajos vēsturiskajos attēlos redzamās vietas mūsdienās. Jau apkopoti 27 000 attēli, dokumentējot Latvijas sabiedrības ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi kopš 19. gs. otrās puses.

(re)

 

TĒLOTĀJMĀKSLA

Purvīša balvai (2015) nominēti trīs mākslinieki – Ivars Drulle, Aleksejs Naumovs un Māris Maskalāns.

Talsu novada muzejā tēlnieka Māra Raudziņa ierosmē atklāta (5.VII) deviņu Austrālijas pilsētas Pertas latviešu mākslinieku darbu izstāde Jauns vienādojums. 8+1 – Arvīda Soduma, Māra Raudziņa, Pētera Ciemīša, Selgas Ešotas, Gabrielles Mazaļevskas, Lolitas Skye-Larkas, Lena Žuka, Maijas Medenes un Jāņa R. Nedēļas.

Rīgas galerijā „Bastejs” izstāde Ephemera Jānim R. Nedēļam, kurš jau 30 gadus aizrāvies ar kodiem, meklējot iespējas mākslai izpausties vienlaidus teksta plūsmā. Viņš savos darbos iekļauj dažādus objektus, tostarp grāmatas un apdrukātas papīra lapas.

Muzejā „Rīgas Birža” starptautiskā zinātniskā konferencē „Latviešu māksla trimdā” referē Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe, mākslas zinātniece Diana Krūmiņa-Engstedt (Zviedrija), mākslas zinātniece Eleonora Šturma (ASV), PBLA KF pr-de Vija Zuntaka-Bērziņa, ALA KF pr-de gleznotāja un dzejniece Sarma Muižniece Liepiņa, gleznotāja un PLMS prezidente Dr. Lelde Kalmīte, ALMAs pr-de un JG redakcijas locekle Linda Treija un mākslas zinātnieki no Latvijas – Elita Ansone, Māris Brancis un Dr. Dace Lamberga.

Sakarā ar galerijā „Daugava” 10 dienu ilgstošo Jāņa Annusa piemiņas izstādi Anda Treija laiž klajā māksliniekam veltītu katalogu Labirintos un cituviet. Apmeklētājiem iespēja noskatīties Ilonas Brūveres filmu Jānis Džons Annuss. Projekcijas.

Ar izstādi Dažādi gadi divos stāvos galerijā „Daugava” 80 gadu jubileju nosvin kolorists, klusās dabas meistars Imants Vecozols.

Augustā ar divām izstādēm vienlaicīgi – Jelgavas kultūras namā un Agijas Sūnas galerijā Rīgā – sevi piesaka Zaļeniekos dzimušais, bet ASV izglītību ieguvušais Jaunmeksikas U. (New Mexico State University) pedagogs Gatis Cīrulis.

Augusta beigās savas jubilejas ar izstādēm nosvinēja vairāki gleznotāji – LMS galerijā ar personālizstādi 60 gadus atzīmē Laine Kainaize, izdodot arī savu darbu katalogu (teksta autors Māris Brancis), bet galerijā „Daugava” – 65.dzimšanas dienu sagaida tukumnieks gleznotājs Alberts Francisks Pauliņš, īstens Leonīda Āriņa skolnieks. Viņa jubilejas izdevuma sagatavotāja: galerijas vadītāja Anda Treija.

„Rīgas biržā” durvis ver vaļā (23.VIII) Jūlija Federa (1838-1909) 175.dzimšanas dienai veltīta izstāde Ainava. Vienlaikus klajā nāk autorkolektīva sagatavotais mākslinieka apcerējumu un gleznu izdevums (apgāds „Neputns”).

Jelgavā atklātās (2.IX) skulptūras Jelgavas students autors ir daudzu prestižu prēmiju ieguvējs starptautiskos smilšu un ledus skulptūru festivālos un simpozijos – tēlnieks Kārlis Īle.

Vīnes „Galerie Ulrike Hrobsky” atklāj (12.IX) rīdzinieces Sigitas Daugules un igauņu gleznotājas Lauras Põld izstādi.

Kopizstādē Šauļos tiekas (19.IX) sadraudzības pilsētu Jelgavas, Pērnavas un Šauļu mākslinieki – tās pamatā skaitļi 777 (gadu skaits, kopš Šauļu dibināšanas).

(mb)

LOM biedrības biedru sapulcē (12.VII), sākot ar nākošo gadu, muzeja direktora amatā apstiprināts tīmekļa laikraksta Latvietis (Austrālijā) redaktors Dr. Gunārs Nāgels līdzšinējās LOM veidotājas/direktores (kopš 1993) Dr. Gundegas Micheles vietā. Nāgela uzskatā LOM moto Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt nav tikai senās vēstures jautājums, bet gan stūrakmens Latvijas valsts aizsardzībā – katrs, kas sapratīs šo posmu mūsu vēsturē, būs Latvijai labvēlīgāk noskaņots. Austrālijā dzimušais Nāgels, Monaša universitātes (Austrālijā) filozofijas doktors (1979), mācībspēks Monaša un Melburnas universitātēs (1973-1986), 7 gadus vadījis latviešu radio raidījumus Melburnā, (no 80. gadu beigām līdz 2003) vairāku starptautisku informātikas projektu ieviešanu un kontrolēšanu Saūda Arābijā, Vācijā un Latvijā.

KF/PSRS eksperta Gōbla (Paul Goble) uzskatā LOM visvairāk nepieciešams tādēļ, ka Latvijā pieaug mankurtizācija. Savā klasiskajā romānā Un garāka par mūžu diena ilgst kirgizu autors Čingizs Aitmatovs stāsta par mankurtiem, sevišķu vergu šķiru, kuriem uzvarētāji atņem viņu atmiņu par pagātni. Bez šīm atmiņām, Aitmatovs saka, nācijām, tāpat kā indivīdiem, nevar būt nākotnes, jo bez skaidras atmiņas par pagātni viņi nolemti dzīvei mūžīgā tagadnē. Šajā stāvoklī viņi beidz būt, kas viņi reiz bija, un citi viņus var viegli kontrolēt (apsveikumā LOM 1.VII).

(re)

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA

Valmieras 730. dzimšanas dienā augustā notiek viduslaiku tirgus, siera svētki, spēkavīru čempionāts, teātra festivāls NoMadI, gadatirgus, protams, ar muzikantu uzstāšanos un svētku noslēguma koncertu, pēc kura visi dejo svētku ballē. Turpat pie Dikļu pils notiek Dārza svētki.

Viduslaiku noskaņas var baudīt Cēsu pilī ar bruņiniekiem un lokšāvējiem, viduslaiku mūziku un dejām, apmācībām viduslaiku pavārmākslā, viduslaiku rotaļlietu un arī māla ķieģeļu gatavošanā, arī vēsturisko filmu skati un svētku gājienu cauri pilsētai.

Ekskursijas „Izzini nezināmo Jelgavas novadā” ietvaros Lielplatones muižas, Tīsu raķešu bāzes un Blankenfeldes muižas apciemošana.

Gadskārtējos Ķemeru svētkos (9.-10.VIII) atklāta rekonstruētā Lielā tīreļa laipa, kam seko dažādas dabas izglītības aktivitātes, piem., pie sēravota „Ķirzaciņa”.

Tērvetes Seno tradīciju festivālā savukārt ikvienam iespēja iepazīties ar seniem rituāliem un prasmēm – amatu demonstrējumi, loku un arbaletu šaušanas turnīrs, jātnieku paraugdemonstrējumi, folkloras kopu priekšnesumi, Baltijas reģiona karavīru turnīrs, kauja pie pilskalna (starp pagānu un kristiešu bruņiniekiem), pirts rituāls, kā arī cilvēka dzīves gājuma, zīlēšanas, ziedošanas un uguns rituāli. Vakarā uzstājas Iļģi un Skyforger.

Viduslaiku svētkos Pilskunga meitas precības Jaunpils pilī notiek amatnieku tirdziņš, turnīrs viduslaiku ieroču mākslā, kungu dejas, izrādes lieliem un maziem, Rīgas cirka mākslinieku priekšnesumi, radošās darbnīcas, svētku izklaides kopā ar folkloras ansambli „Putni” un, protams, pilskunga meitas izdošana pie vīra un noslēgumā balle kopā ar grupu Vēja runa.

Katlakalna Tautas nama ļaudis un folkloras kopa Rāmupe iededz Baltu Vienības uguni (22.IX) Sauliešu pilskalnā, sasaucoties ar uguņiem Bastejkalnā, Daugmalē, Boļānos, Ģendertos, Launkalnē, Rēzeknē, Ventspilī, Durbē, Kroma kalnā Kretingā, Ladakalnā, Kauņā, Girniku kalnā, Punskā un citur, kur balti mīt!

Jau pirms tam Rīgā, Vakarbuļļu pludmalē un Latvijas piejūras pašvaldībās (tāpat kā visās citās valstīs ap Baltijas jūru) Seno ugunskuru naktī (29.VIII) iedegtie ugunskuri simbolizē apņemšanos rūpēties par Baltijas jūru un vienlaicīgi atvadīties no vasaras – ar dzejas lasījumiem/meditatīvām pārdomām (Artūrs Punte, Inga Gaile, Sergejs Timofejevs, Kārlis Vērdiņš) un mūzikas skaņām (Toms Poišs – kontrabass, Mikus Čavarts – perkusijas, Biruta Ozoliņa – kokle, vokāls). Ugunskuru nakts tradīcija atdzima Somijas pilsētā Turku (1992).

(re)

DIASPORA

Eiroparlamenta deputāte Prof. Dr. Inese Vaidere intervijā Sallijai Benfeldei: Domāju, ka latviešiem arī ārvalstīs Latvija dziļi sirdī ir mīļa, tāpēc par Latvijas likteni ir jādomā. Nākamajā gadā būs Eiropas Parlamenta un arī Saeimas vēlēšanas, un notikumi Rīgā pašvaldību vēlēšanās rādīja, cik viegli varam zaudēt savas pozicijas, ja neinteresējamies par vēlēšanām, ja neejam balsot. Cilvēki bieži ir neapmierināti ar parlamentu un valdību, bet, kad reizi četros vai piecos gados ir iespējams kaut ko mainīt, viņi savu balsi neizmanto, kaut dažos gadījumos pat dažas balsis kaut ko maina. Par trimdas latviešiem es zinu, ka daudzi cilvēki savulaik nokavēja pilsonības iegūšanu un vēlāk to vairs nevarēja iegūt. Tāpēc aicinu visus latviešus, kas savulaik neieguva pilsonību, tāpat arī viņu bērnus un mazbērnus, pieteikties uz Latvijas pilsonību. Tas ir ļoti svarīgi, lai Latvijai nozīmīgos jautājumos mēs varētu lemt par labu savai valstij. Atcerēsimies kaut vai valodu referendumu – mēs nepadevāmies, bet Latvijai ļoti nozīmīgu jautājumu vēl var būt ne viens vien, tāpēc ir ļoti svarīgi būt Latvijas pilsonim (Laiks/Brīvā Latvija 2013.3.-9.VIII).

Latviešu kopības Vācijā (LKV) Padomes priekšsēde Dace L. Luters-Thümmel vēstī, ka š. g. vēlēšanās (12.VI) LKV vadībā ar visvairāk balsīm ievēlēti Nīls Ebdens, Zuze K. Krēsliņa Sila, Andris Zemītis un Kristaps Grasis. Pārējie ievēlētie: Arnis Drille, Laima Urdze, Einars Pelss, Jānis Vilciņš, Roberts Putnis, Zanda Vēvere, Inese El’Tawil.

Visai skarbu viedokli par dzimteni pametušajiem tautiešiem intervijā portālam tvnet.lv (4.VIII) pauž 30 g.v. Kārlis Krūmiņš, Rīgas Tehniskās U. diplomēts inženieris, stipendiāts Esenes U., kur beidz maģistrantūru un strādā projektēšanas birojā, precējies, divu bērnu tēvs, pēc studijām nodomājis atgriezties Latvijā, jo Vācija nav bijusi Kārļa ilgstoši izsapņotā dzīves vieta, taču dzīvē noticis citādi, viņš sācis veiksmīgi strādāt, bet sieva – studēt. Meita māk gan latviešu, gan vācu un ungāru valodu, bet sieva (ungāriete) ātri vien iemācījusies latviski. Un par Latvijā dzīvojošajiem krieviem, kuri nemāk latviešu valodu – tā esot necieņa ne tikai pret latviešu valodu, bet arī latviešu cilvēkiem. Vairums Vācijā dzīvojošo krievu vācu valodu iemācoties dažos mēnešos un pat nedomājot ar vāciešiem runāt krieviski. Vācijā meitiņai uzreiz piedāvāja vietu bērnudārzā. Latvijā mums tas nespīdēja. Tā ir liela atšķirība (..) …līdzko bērns sāk skolas gaitas, paliek ļoti grūti mainīt Vācijas skolu pret Latvijas skolu. (..) Protams, Vācijā dzīve ir ļoti vienkārša. Cilvēks nekad tur nepazudīs, kā tas iespējams Latvijā. Vācietim nav jāraizējas, kas būs pēc diviem vai trim gadiem. Ja arī nebūs darba, valsts par cilvēku parūpēsies. Ekonomika ir tik stabila, ka pārsvarā par to nav īpaši jāsatraucas. Kamēr Vācijā cilvēki strādā, nevis domā, ka strādā (šķiet, ka vāciešu dzīves būtība ir strādāt – tāpēc arī Vācija ir tur, kur tā ir), daudzi no iebraucējiem nemaz nemāk un negrib strādāt, viņu intereses aprobežojas ar ikvakara alus dzeršanu un, ja viņi atgrieztos Latvijā, visticamāk, neko īpašu nedarītu un „ripinātu gurķi”. (..) Vairums strādājošo esot pasīvie džeki, viņiem maksā algu un viņi jūtas laimīgi. Nezinu, vai tas ir zemais izglītības līmenis vai reāla cilvēku stulbība. Arī uz dažādiem latviešu kopīgajiem pasākumiem daļa publikas ierodoties pēc oficiālās daļas beigām ar alu un šņabi groziņā. Kārļa vērtējums: šādi latvieši lai arī paliek Vācijā, jo Latvijai tādi nav vajadzīgi. Viņam nav saprotams, kā latvieši Vācijā var ilgstoši samierināties ar dzīves modeli, kur vīrs strādā par celtnieku, bet sieva – māju tīrītāju. Latvijas nākotnes attīstībai viņa uzskatā 1) jāattīsta ražošana un daļēji jāatbrīvojas no importa atkarības, 2) jāpāriet uz naturālo saimniecību Latvijas viensētās – lai tik dzīvo, strādā un vairojas, darbs svaigā gaisā, maz stresa, augstas kvalitātes pārtika (pašdarināta, ekoloģiski tīra), kā arī pilnīga neatkarība no globālajiem procesiem, 3) ekotūrisms vāciešiem un krieviem, bet tad jāstrādā katram pašam un tas arī ir jāmāk, tātad visi juristi, ekonomisti un baņķieri (..) un citi gurķa ripinātāji, kas neko neražo, neko nemāk, un no viņiem nav nekāda labuma (..) šajā sistēmā nebūtu vajadzīgi un aizietu nebūtībā...

Vienā no Imanta Vīksnes repatriantu stāstiem (NRA 14.VII) Annai Drukai, kuras vecāki pēc PSRS sabrukuma, kad viņai bijuši 8 gadi, dodas strādāt uz Angliju, tad ASV, pēcāk uz Skotiju, jau pirms atgriešanās Latvijā ar 7 g.v. dēlēnu, vislielākās rūpes bijušas par necilvēcīgo birokrātiju: Man bija priekšstats, ka tas būs briesmīgi sarežģīti, ka aiz iestāžu kases lodziņiem sēdēs riebīgas tantes. Uzdos jautājumus, uz kuriem es nemācēšu atbildēt. Diemžēl šie paredzējumi daļēji piepildījušies, un, ja valdība vēlas kaut kā palīdzēt repatriantiem atgriezties mājās, tad šī patiešām ir problēma numur viens, kas jāatrisina. Tantes varētu būt laipnākas, un visas birokrātiskās procedūras, kas kārtojamas atgriežoties, jāpadara pieejamas vienuviet.

(re)

 

LATVIJA – AR SKATU SENDIENĀS

Lielvārdē pie Rumbiņas un Daugavas sateces upes ūdeņi izskalojuši un vējš noārdījis sānus Dievu kalnam, kurš pēdīgi iekļuvis glābjamo objektu saraksta augšgalā. Intereses un atbalsta atjaunot senvietu no valsts institūcijām nav bijis kopš 80. gadiem, kad parkā izvietoja eposa Lāčplēsis personāžu tēlus, tika iekonservētas bruņinieku pilsdrupas un atlikušie mūri ieguva dakstiņu jumtu. 2000. gadā tika nostiprināts krasts, kur atrodas parks un baznīca, taču tikai vienā tā daļā nogāzi pārklāja ar ģeotekstilu, kas ļāva apturēt eroziju. Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja direktore Anita Streile ir priecīga, ka nu gaidāms pozitīvs pavērsiens, jo zemes gabals, kas piederēja valstij, drīz tiks ierakstīts zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda: līdz šim mums visi projekti aizgāja gar degunu un tikai vienā nelielā daļā ļāva ierīkot koka kāpnes uz parka nogāzēm (NRA 12.VIII).

(re)

 

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS

Vēsturnieks Aivars Stranga par vācu okupācijas laikā (1943.13.VIII) nodibināto Latvijas Centrālo padomi (LCP): Tā viennozīmīgi nostājās pret abiem Latvijas ienaidniekiem un okupantiem – komunistisko Padomju Savienību un nacistisko Vāciju – un noraidīja kolaborāciju ar jebkuru no viņiem, jo abi bija nāvīgi Latvijas ienaidnieki. Tā viennozīmīgi atbalstīja neatkarīgas un demokrātiskas – uz divām nesaraujami saistītām vērtībām balstītas – Latvijas atjaunošanu ar 1922. gada liberālo, demokrātisko un etniski toleranto Satversmi, „Latviju – Latvijas tautai”. Dr. hist.Uldis Neiburgs, LOM pētnieks, savukārt norāda, ka pirms 70 gadiem LCP dalībnieku izpratne par valsts tiesiskajiem pamatiem un to strikta ievērošana, nevis paļaušanās uz kādu ārēju spēku kā mazāko ļaunumu, ir īstie Latvijas pamatprincipi. Šis „trešais ceļš” jeb konflikts gan ar nacistu, gan komunistu okupācijas varām bijusi vienīgā pareizā izvēle. Bet mūsu līdzstrādnieks Franks Gordons aicina nekavēties, kā tas darīts līdz šim, bet ķerties vērsim pie ragiem. Pirmkārt, 13. augusts jāieraksta īpaši piemināmo dienu kalendārā līdzās 18. novembrim, 11. novembrim un 4. maijam. Otrkārt, steigšus jārealizē jau sen ierosinātais piemineklis Esplanādē LCP vadītājam Konstantīnam Čakstem ar viņa 190 līdzgaitnieku vārdiem iekaltiem akmenī – tur, kur Rainis, tur, kur Kalpaks. Zināmu gandarījumu dod LR aizsardzības ministra Arta Pabrika nesenā pievienošanās Gordona priekšlikumam.

Citu vidū LCP 70. gadskārtu atzīmē (LA.lv 13.VIII) Latvijas Kara muzeja (LKM) direktora vietnieks pētniecības darbā un LKM gadagrāmatas sastādītājs Juris Ciganovs: Tā bija politiska pretošanās kustība, kuru veidoja lielāko pirmskara Latvijas Republikas politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku partijas – pārstāvji ar prof. Konstantīnu Čaksti priekšgalā. K. Čaksti par šīs latviešu pilsoniskās un politiskās aprindas apvienojušās org-jas vadītāju iecēla, domājot par viņu kā par nākamās atjaunotās un demokrātiskās Latvijas valsts prezidentu. Jau pašā darbības pirmsākumā LCP deklarēja, ka tā stingri balstās uz 1922. gadā pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes pamata, un tās mērķis bija atjaunot valsti ar demokrātisku iekārtu. LCP dibināšanas sanāksmē piedalījās K. Čakste, pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas pr-js Pauls Kalniņš, šīs pašas Saeimas pr-ja biedrs bīskaps Jāzeps Rancāns, Bruno Kalniņš, Voldemārs Bastjānis, Ādolfs Klīve (viņa namā Pārdaugavā šī sanāksme arī notika) un Ludvigs Sēja. Par Čakstes vietnieku ievēlēja Bruno Kalniņu, par LCP ģenerālsekretāru – Sēju.

Pēc Čakstes un bij. Saeimas deputāta, sociāldemokrāta Fēliksa Cielēna iniciatīvas 190 latviešu sabiedriskie un politiskie darbinieki, augstskolu mācībspēki un inteliģences pārstāvji parakstīja Memorandu (1944.17.III) – aicinājumu atjaunot Latvijas valstisko suverenitāti un izveidot Latvijas armiju, aktīvi iesaistoties Latvijas aizstāvēšanā pret draudošo otrreizējo padomju okupāciju. Parakstītāju vidū – Pauls Kalniņš, Saeimas pr-ja biedri Kārlis Pauļuks un Jāzeps Rancāns, Saeimas deputāti un bij. Ministru kabineta locekļi Pēteris Juraševskis, Felikss Cielēns, Valdemārs Zamuels, Jānis Breikšs, Ādolfs Klīve, Ludvigs Sēja un Jānis Goldmanis, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, metropolīts Augustīns, augstskolu mācībspēki un profesori Pāvils Kvelde, Alfreds Tauriņš, Ernests Blese, A. Teikmanis, Kārlis Straubergs, Jānis Endzelīns, Jāzeps Vītols, Pauls Jurevičs, Pauls Kundziņš, Kārlis Kundziņš, Eižens Laube, Pēteris Starcs, Arveds Švābe, Ludvigs Bērziņš, literāti Kārlis Skalbe, Zinaīda Lazda, Elza Stērste, Adolfs Erss, Jānis Grīns, Jānis Rudzītis, Jānis Kārkliņš, Arturs Bērziņš, Jūlijs Roze, Jūlijs Pētersons, Jūlijs Vecozols, Anna Rūman-Ķeniņa, Latvijas armijas ģenerāļi Mārtiņš Peniķis, Jānis Lavenieks, Eduards Kalniņš, Verners Tepfers, Mārtiņš Vācietis, Jānis Francis, Jānis Kurelis u.d.c. Memoranda vienīgais apzinātais oriģināls, kas visu padomju okupācijas laiku glabājies kādā dzīvoklī zem grīdas dēļiem (Rīgā, Peldu ielā 19), kā vēstī Ciganovs, šodien ir aplūkojams LKM un ir iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā kā nozīmīga vēstures liecība (skat. World Digital Library „Latvijas Centrālās Padomes Memorands Rīgā, 1944. gada 17. marts/Memorandum of the Latvian Central Council, Riga, March 17, 1944”).

Baltijas valstu premjerministri Valdis Dombrovskis, Andruss Ansips un Aļģirds Butkevičs Staļinisma un nacisma upuru atceres dienā, Sāmsalā kopīgā paziņojumā piemin (23.VIII) 20. gs. totalitāro režīmu upurus: 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība, ko vadīja Josifs Staļins, un Vācijas Reihs, ko vadīja Ādolfs Hitlers, noslēdza slepenu vienošanos, lai sadalītu un iekarotu Eiropu. (..) 1989. gada 23. augustā divi miljoni cilvēku no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas stāvēja roku rokā Baltijas ceļā no Viļņas cauri Rīgai līdz Tallinai, lai pieprasītu neatkarības atjaunošanu, ko bija laupījis padomju režīms. Mūsu mierīgā tiekšanās pēc brīvības bija stiprāka par padomju varu, jo taisnīgums bija mūsu pusē.

Vecrīgā, Kaļķu un Vaļņu ielas krustojumā, atklāta (30.VIII) Baltijas ceļam veltīta lietuviešu tēlnieka Gitenisa Umbrasas veidota piemiņas plāksne Pēdas. Šāda plāksne atklāta arī Viļņā (24.V) un Tallinā (30.VIII).

Kaut arī galvenās pretrunas ar Saskaņas Centru nav pagātnes, bet gan tagadējās rīcības dēļ, Kalvis Apsītis un Vilnis Zariņš atgādina žurnāla Ir lasītājiem (8.VIII) vērā liekamus faktus iz viņdienām: SC izveidojās 2005. gadā kā trīs partiju apvienība: „Tautas Saskaņas partija” (vadītājs Jānis Urbanovičs – bijušais Latvijas komjaunatnes pirmais sekretārs), „Jaunais Centrs” (vadītājs Sergejs Dolgopolovs – bijušais Latvijas kompartijas CK nodaļas vadītājs), „Daugavpils pilsētas partija” (vadītājs Aleksejs Vidavskis – padomju varas gados Daugavpils izpildkomitejas priekšsēdētājs, kurš kā LPSR AP deputāts neatbalstīja Latvijas neatkarības deklarāciju 4.maijā). Nedaudz vēlāk SC pievienojās arī Latvijas Sociālistiskā partija (vadītājs Alfrēds Rubiks – Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs, vēlāk Latvijas kompartijas 1.sekretārs). Daudzi rīdzinieki 1980. gados mitinājās komunālo dzīvokļu saspiestībā, kamēr Rubika vadītā Rīgas izpildkomiteja jaunos dzīvokļus piešķīra pārsvarā iebraucējiem, it īpaši PSRS okupācijas armijas virsniekiem...

Mākslinieks/karikatūrists Agris Liepiņš rindiņās (LA.lv 6.VIII) par savas unikālās identitātes saglabāšanu citu tautu vidū citē zīmīgu pretošanās liecību no Mudītes Šneideres grāmatas Eduards Smiļģis. Trejgalv’s sovjetu okupācijas gados, kad latviešu tautai nācās izturēt neiedomājamu pārkrievošanas spiedienu: 1959. gadā Dailes teātrī iestudēja Raiņa „Spēlēju, dancoju”. Luga beidzas ar vārdiem: „Saulē celsim jauno Latvi!”. Ģenerālmēģinājumā Smiļģis nodārdināja: „Sstopp! Tagad jūs teiks’t divreiz: ‘saulē’!” Alma Ābele iebilda: „Eduard, bet Rainim ir vienreiz ‘saulē’!” Smiļģis: „Tagad būs divreeiz!” Kāda šodien ir mūsu garaspēja pretoties svešai un uzspiestai mentalitātei? – jautā Agris.

(re)

 

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS

Pazīstamā blogista alehina (<http://alehins.com>) ieskatā (9.VII) ar euro ieviešanu – racionālās domāšanas triumfu – Latvijā tuvojas nobeigumam viens svarīgs posms (..) Lai gan daudzi it kā bija un it kā ir skeptiski vai pat pret, anti-euro sentiments nav izkustinājis cilvēkus uz aktīvu protestu. Anti-euro pasākums nav izdevies nevis kādai zemžoga miskastu ļevaku tusofkai vai stigmatizētiem Lemberga algotņiem, bet Latvijas politikas veiksmes stāstam, Saskaņas Centram. Euro un krīzes dēļ Latvija bija mobilizējusi savu politisko gribu, lai, čīkstot, drebot un šņirkstinot zobus, soli pa solim, neatraujot acis no mērķa, rīkotos sev tik neraksturīgi racionāli. Tomēr tajā pat laikā svarīgi ir ātri un ar apņēmību mēģināt novērst virkni negatīvu parādību – nodokļu nemaksāšanu, necaurspīdību nodokļu izlietošanā, feodāli suverēnu žuļiku un zagļu pūzni ostu pārvaldē, nekvalitatīvas un sabiedrībai bīstamas investīcijas no KF, zeļošo un plaukstošo korupciju politikā, valsts pārvaldē un pašvaldībās, nevienlīdzību, LR tiesu vilcināšanos tiesāt „uzvarētājus”, krutos džekus ar pareiziem draugiem un sazarotiem „sociālā atbalsta” tīkliem. Neviens no izsaimniekotājiem cietumā nesēž, tiesiskums paliek tikai sapnis, politika paliek miskaste... Sociālistiski orientētais vairākums neatrod Latvijas politiskajā spektrā neko piemērotāku par Putina zagļu un žuļiku partijas filiāli vai etniskajiem chauvinistiem, lai gan vēsturiski un no veselā saprāta viedokļa tas ir absurdi. Un daudz lielāka vērība jāpiegriež infrastruktūrai.

(re)

FRANKA GORDONA sleja „1940. gada jūnijs jaunā veidolā?”: Krievijas interneta portālā Novij region2 nupat publicēts dokuments – anaļitičeskaja zapiska (analītiska piezīme), ko sagatavojis kāds no Kremlim tuvu stāvošiem analītiskiem centriem. Par visai nekrietnajiem nolūkiem, ko lolo šīs Kremlim pietuvinātās aprindas, īsi un skaidri liecina šī dokumenta garais virsraksts: „Par municipālo vēlēšanu rezultātiem Latvijas Republikā un prokrieviskas valdības koalīcijas sastādīšanas izredzēm šajā valstī”. Lasot portālā ievietoto dokumenta tekstu, rodas iespaids, ka zināmas ietekmīgas aprindas Maskavā perina to pašu 1940. gada jūniju, tikai jaunā, mūsdienu pasaulei piemērotā veidolā: bez draudiem un bez tankiem. Viss veikli izfunktierēts. Rezumējot dokumentā klāstīto, portāla ievadā teikts, ka stratēģiskais uzdevums, balstoties uz vēlēšanu rezultātiem, paredz izveidot tādu valdību, kas varētu vienoties ar Krieviju, un šim nolūkam vajadzīga kompromisa figūra, kas veicinātu abu valstu tuvināšanos. Runa esot par kompānijas „Uralhim” vadītāju Dmitriju Mazepinu. „Analītiskajā piezīmē” skaidri pateikts: jānodrošina Latvijas Republikas varas orgānu politiskā lojalitāte Krievijai. Krievijas „ieguldītāji un investori” nevar droši palielināt savu klātbūtni Latvijas ekonomikā, kamēr viņi nebūs pārliecināti, ka pie varas Latvijas Republikā atrodas valdība, kas spēj izprast un aizstāvēt (vismaz nepubliskā laukā) šādu investoru vitālās intereses. Gandarījuma izpausmei par pašvaldību vēlēšanu iznākumu un Nila Ušakova uzvaru Rīgā seko šādas ļoti izteiksmīgas rindiņas: Krievijas (..) stratēģiskām interesēm atbilstu uz 2014. g. vēlēšanu rezultātu pamata balstītas koalīcijas valdības sastādīšana ar „Saskaņas centru” un premjerministru N. Ušakovu priekšgalā. Šāda kabineta sastāvā varētu ieiet arī Reformu partija un, iespējams, Zaļo un zemnieku savienība, kas saistīta, no vienas puses, ar Ventspils pilsētas un brīvostas vadītāju, politiskā ziņā ambiciozo biznesmeni Aivaru Lembergu, no otras puses – ar republikas agrāro lobiju. Dokumenta autori prasa izveidot neformālo štābu, gatavojoties 2014. gada parlamenta vēlēšanām Latvijā. Mērķis – sastādīt valdību, kas lojāla Krievijai. Štābam jābūt ar diviem bāzes centriem – Rīgā un Maskavā. Atbildību par šī štāba organizatorisko nodrošinājumu un darbības rezultātiem varētu uzticēt kompānijas „Uralhim” vadītājam Dmitrijam Mazepinam, teikts dokumentā. Tiek uzsvērts, ka Mazepinam ir labi sakari gan ar Nilu Ušakovu, gan ar Andri Šķēli un Aivaru Lembergu. Noslēgumā šī odiozā dokumenta autori prasa, lai Maskavas visaugstākajā politiskajā līmenī tiktu dota garantija „Saskaņas centram” un personiski Ušakovam, ka projekts un štābs bauda stratēģisku atbalstu. Te nekas īpaši nav aizplīvurots. Nolūks – kā īlens iz maisa: Latvija kā Krievijas satelītvalsts. Leģitīmi, uz demokrātisku vēlēšanu pamata. Ko ES un NATO te spētu iebilst? (LA.lv 24.VII).

(fg)

P.S. Franka Gordona replika (LA.lv. 22.VIII): 1. septembrī man aprit 85 gadi, kopš mazotnes lasu avīzes, bet savā ilgajā žurnālista mūžā neesmu pieredzējis kaut ko tik brīnumainu. Š. g. 24. jūlijā Latvijas Avīzē parādījās mans komentārs: „1940. gada jūnijs jaunā veidolā?” [skat. iepriekšējo rindkopu], kurā teikts, ka portālā Novij region2 publicēts plāns, no kura secināms, ka Maskava vēlas redzēt Ušakovu Latvijas valdības priekšgalā. Un 26. jūlijā avīzē Vesti segodņa parādījās Jeļenas Šļusarevas pretraksts „Strašno, až žutj” (šaušalīgi), kurā teikts, ka Latvijas Avīzes apskatnieks Māris Antonevičs – (!) portālā Novij region2 atklājis... un tālāk seko Franka Gordona raksta atreferējums. Vai Vesti segodņa redakcijā uz šādu neveiklu triku pamudināja paniskas bailes no mana vārda pieminēšanas? Vārdu sakot, mīkla. Un galvenais: Rīgā taču ir krievvalodīgie, kas lasa abas avīzes! Tas ir unikāls gadījums Latvijas žurnālistikas vēsturē. Pa to laiku Nikolajs Kabanovs žurnālā 7 sekretov, resp., portālā ves.lv tā kā atģidis un par manu 24. jūlija rakstu izsakās, ka to uz ceļgala (na koļenke) sarakstījis „nezin kas” (ņeizvestno kem). Tātad mans vārds joprojām „nav minams”. Mistika?

(fg)

 

NATO

Sakarā ar KF domes deputāta Vladimira Žirinovska prasību Komsomoļskaja pravdā okupēt un iznīcināt Baltijas valstis kā atbildi Rietumvalstu triecienam pret Sīriju NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens Lietuvas parlamentā paziņojis, ka, lai gan krievu politiķa izteika ir ļoti viegli noraidāma kā absurda, tomēr nepieciešama nopietna atbilde, jo tā ir pilnīgi nepieņemama. (..) Es arī gribētu, lai Krievijas valdība paziņo, ka tā neatbalsta šādus izteikumus (postimees.ee; leta.lv; Lithuania Tribune 6.IX).

LATVIJAI VISAPKĀRT

IGAUNIJĀ – Tallinas centrā uz vēsturiskā vecpilsētas mūra Nunnes ielas sākumā atklāts (22.VIII) jaunā igauņu skulptora Rene Reinumjaē bareljefs pirmajam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam kā pateicība par ieguldījumu Igaunijas neatkarības atjaunošanā (1990-1991).Skulpturālajam veidojumam par pamatu ņemts pazīstamā skulptora Ernsta Ņeizvestnija Jeļcina krūšutēls.

VĀCIJĀ – Reaģējot uz amerikāņu elektronisko spiegošanu, Vācija anulējusi (2.VIII) vēl Aukstā kara laikā noslēgto līgumu par izlūkdarbību ar ASV un Lielbritāniju. Administratīvo vienošanos anulēšana, uz kuru mēs esam bijuši spiesti pēdējo nedēļu laikā, ir nepieciešamas un piemērotas sekas nesenajām debatēm par personas privātās dzīves neaizskaramību – tā ārlietu ministrs Vestervelle (Guido Westerwelle).

POLIJĀ Solidarność līderis (pag. gs. 80. gadus sākumā) un pirmais atjaunotās valsts prezidents Valensa (Lech Wałęsa), kurš savulaik izteicis atbalstu kustībai Occupy Wallstreet! (Okupē Volstrītu!), cer, ka Andžeja Vaidas (Andrzej Wajda) jaunākā filma Wałęsa. Czlowiek z nadziei (Valensa: Cerību cilvēks), kas Venēcijas filmu festivālā piedzīvo pirmizrādi (6.IX), iedvesmos jaunatni uz jaunu revolūciju. Filmā Vaida parāda strādnieku vilšanos komunismā, kas ļāvusi no iekšienes demontēt totalitāro režīmu.

Solidarność bij. vadītāji (Barbara Labuda, Józef Pinior, Zbigniew Bujak, Wladysław Frasyniuk) „Atklātā vēstulē” aizstāv Snoudena (Edward Snowden) informācijas piespēlēšanu The Guardian u.c. medijiem par globālo ASV valstisko izspiedzi un griežas pie Eiropas Parlamenta u.c. ES cilvēlktiesību aizsardzības institūcijām neliegt patvērumu ASV drošības dienestu vajātajam bij. valstiski nodarbinātajam datoranalītiķim (The Nation 23.IX).

KF septembrī notiek vērienīgas militārās mācības Zapad 2013, izspēlējot Baltijas valstu iekarošanu un „preventīvu” kodoluzbrukumu pret Varšavu. Ostrovā tiek veidota jauna kaujas helikopteru bāze, kamēr strauji pieaug Kremļa spiediens uz Ukrainu ar nolūku novērst vienošanos ar ES (Ir 4.IX). Somi prata par sevi parūpēties, nosargādami savu valsti (1939) no pievienošanas padomju impērijai, raksta Aivars Ozoliņš, kamēr Latvijas politiķi, atrunādamies ar šauru fiskālo telpu, šķiet, arī šodien turas pie ilūzijas, ka gan jau viss būs labi, ja vienkārši paliksim savās vietās (Ir 31.VIII).

Maskavā sašauts (15.VIII) viens no trim čečenu brāļiem, kuri apsūdzēti žurnālistes Annas Poļitkovskas slepkavībā. Izmeklēšanas kritiķi norāda – lai gan tiek tiesāts aizdomās turamais nozieguma organizētājs un slepkava, nozieguma pasūtītājs joprojām ir brīvībā un viņa vārds publiski nav ticis nosaukts. Poļitkovska, Putina un īpaši viņa Čečenijas politikas kritiķe, nošauta (2006.7.X) savas mājas kāpņu telpā, savulaik iemantoja daudz ietekmīgu ienaidnieku ar saviem bezbailīgajiem rakstiem un grāmatām, kā arī prokremlisko grupējumu Čečenijā pastrādāto nežēlību atmaskošanu.

(re)

 

BIJUŠĀS MASKAVAS IMPĒRIJAS „REPUBLIKSAIME” 22 GADUS VĒLĀK

Kaut arī pati redzamākā pēdējo gadu Latvijas nelaime ir demogrāfiskā krīze, Latviju, kopš PSRS sabrukšanas (1991.VIII), salīdzinājumā ar citām bij. PSRS republikām, var uzskatīt par vienu no laimīgākajām – kopā ar Lietuvu un Igauniju. Kā atstāsta kasjauns.lv (17.VIII), ukraiņu žurnālists Andrijs Mančuks par vislabklājīgāko uzskata Lietuvu (tomēr arī tur novērojama iedzīvotāju masveida aizbraukšana – valsti pametis katrs sestais iedzīvotājs). Igaunija attīstās labāk nekā Lietuva un Latvija, kaut arī nav pārvarējusi ne migrāciju, ne starpnacionālos konfliktus ar krieviem. Krievijā opozīcija ir bezspēcīga, jo liela daļa krievu vēl joprojām ar nostaļģiju skatās uz PSRS, lepojas ar Krievijas impērisko vēsturi un platības ziņā lielāko pasaules valsti. „Nemirstīgā līdera” Aleksandra Lukašenka vadītā Baltkrievija uzskatāma par vienu no padomju laika oāzēm – ja ir nauda, tad deficīta nav, nav arī starpnacionālu konfliktu, saglabāts viss labākais no PSRS laiku mantojuma – tā domā Lukašenka, kaut arī līdz pārticībai vēl ir tāls ceļš. Ukraina, kas svārstās, kādu kursu ieturēt – prokrievisku vai virzīties uz ES, cīnās ar lielkrievu imperiālismu, korupciju un nabadzību. Moldova nevar izšķirties, kādu pilsonību viņi grib – Rumānijas, Ukrainas vai Krievijas, – būt par Moldovas pilsoni nav prestiži. Armēnija, kam ir divas sejas: spožā galvaspilsēta Erevāna un izmirstošie lauki, kur cilvēki dzīvo bez valsts atbalsta, nokļuvusi izolācijā. Piedevām ES slavenajam armēņu konjakam liegusi nosaukumu „konjaks”, liekot to dēvēt par „arbunu”. Gruzijā, kas Krievijas spiediena rezultātā pazaudējusi Dienvidosetiju un Abhāziju, pēc 2008. gada kara ar Krieviju dzīve nav gājusi uz augšu. Azerbaidžānā, kas lepojas ar pasaulē lielāko karogu un Londonas kebu (taksometru) kloniem Baku, daudzi izdzīvo tikai pateicoties naturālajai saimniecībai vai dodoties peļņā uz ārzemēm. Turkmenistānu, ko izveidojis dižais Turkmenbaši – Saparmurats Nijazovs, dažkārt salīdzina ar Ziemeļkoreju bez balistiskām raķetēm. Kirgizstāna, kur vienlaicīgi atradušās gan Krievijas, gan ASV militārās bāzes, ir vienīgā bij. Vidusāzijas republika, kur pie varas nav bijuši KP līderi. Bij. KP līdera vadītā Nursultana Nazarbajeva vadītā Kazahstāna lepojas ar stabilitāti, kaut arī politologu uzskatā tā ir tipiska trešās pasaules valsts, kurā valda masu analfabētisms un represijas pret opozīciju – pirms diviem gadiem valdības karaspēks apšāva streikojošos naftas rūpnīcu strādniekus. No Uzbekistānas (no visām bij. republikām) ir visvairāk politisko bēgļu – to jau 24 gadus ar dzelžainu dūri vada „nemirstīgais prezidents” Islams Karimovs. Par Tadžikistānas galīgo izmisumu liecina pirms dažiem mēnešiem – lai nomaksātu tadžiku valsts parādus – bez neviena šāviena iesoļojošais ķīniešu karaspēks – teritorijā (1% savas valsts zemes) Pamira kalnos, kur ir daudz urāna un dārgakmeņu.

 

CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ

AFGANISTĀNAS austrumos Šaranas pilsētā nogalināta (4.IX) Banerdžeja (Sushmita Banerjee), autore pazīstamajai grāmatai Kabuliwala’s Bengali Wife (Kabulivalas bengāļu sieva) no kuras Holivuda izveidojusi filmu Escape from Taliban (Izbēgšana no talibāniem).

ASV viceprezidents Baidens (Joe Biden), tiekoties savā Vašingtonas rezidencē (30.VIII) ar Baltijas valstu prezidentiem Andri Bērziņu, Dalju Grībauskaiti un Tomasu Hendriku Ilvesu: Visām Baltijas valstīm ir ļoti cieša saikne ar ASV. (..) Es vēlos pateikties šo valstu prezidentiem un tautām par to, ko tās dara demokrātijas labā ne tikai savās valstīs, bet arī pasaulē. Baltijas valstis ir starp uzticamākajām NATO partnerēm. Un mūsu apņemšanās sargāt to drošību ir cieta kā klints. Mūsu karavīri kopīgi ziedojas Afganistānā, un Baltijas valstis atbalsta mūsu spēkus laikā, kad mēs pārveidojam savu misiju Afganistānā (PBLA ziņu apskats 2.IX). Pirms tam līdzīga birokrātiska etīde tiek uzvesta Baltajā namā pie Baraka Obamas – citējot vietni <texxxti.lv> (3.IX), kamēr Lielais O turpina savu monologu, ... gudrā Daļa izskatās labi un apmierināti ar notiekošo, Ilvesa kungs ir pārakmeņojies, bet mūsu Andris izskatās sarijies driģenes.

DIENVIDAMERIKAS valstu masu informācijas avoti pauž sašutumu par ASV valstisko izspiedzi, kas vērsta pret kontinenta valstīm, ieskaitot Brazīlijas prezidenti Dilmu Rouseffu un Meksikas prezidentu Enrique Peña Nieto.

(re)

 

Baltijas valstu prezidenti vizītē (2.IX) pie ASV prezidenta

 

BRADLEY MANNING

Pēc ASV kara tiesas sprieduma (21.VIII) atņemt brīvību patiesības atmaskotājam (whistleblower), 25 g.v. bruņoto spēku izlūkdienesta analītiķim Maningam uz veseliem 35 gadiem par slepenu simtiem tūkstošu kaujas ziņojumu un diplomātiskās sarakstes elektronisko dokumentu nodošanu (2010) Asanža (Julian Assange) dibinātajai interneta vietnei WikiLeaks tīmekļa laikraksti HuffPost (22.VIII) un NationOfChange (22.VIII) publicē amerikāņu žurnālista, 12 grāmatu autora Normana Solomona atklāto vēstuli ASV prezidentam, kurā, cita vidū, uzsvērta varas nespēja salauzt notiesātā garu, par ko liecinot viņa tiesā nolasītais „pēdējais vārds”. Šeit daži izvilkumi no Maninga teiktā (JG redakcijas locekles Anitas Liepiņas atlasīti, tulkoti, saīsināti un komentēti): Ar savu rīcību 2010. gadā paudu rūpes par savu valsti un visu pasauli. 9/11 traģiskie notikumi spieda mūs vest netradicionālu karu. Sākumā atbalstīju jaunās karošanas metodes draudu novēršanai un brīvprātīgi pieteicos cīnīties mūsu valsts labā. Bet pēc ierašanās Irākā un ik dienas lasot slepenos militāros ziņojumus, sāku apšaubīt mūsu rīcības ētiku. Man kļuva arvien skaidrāks, ka, cenšoties mazināt ienaidnieka draudus, zaudējām cilvēcību, tīši izrādot necieņu pret Irākas un Afganistānas iedzīvotāju dzīvībām un, cīnoties ar šķietamiem naidniekiem, bieži nogalinājām nevainīgus civiliedzīvotājus. Atbildības uzņemšanās vietā mūsu slēpnis kļuva valsts drošība un informācijas slepenība. Dedzībā iznīcināt pretinieku, mēs nodevāmies spriedelēšanai par spīdzināšanas būtību un gadiem ilgi bez tiesas sprieduma ieslodzījām cilvēkus Guantanamo bāzē. Mēs izlikāmies neredzam Irākas valdības pieļautās spīdzināšanas metodes un nāves sodus. Slēpjoties aiz terora apkarošanas aizsega, mēs veicām neskaitāmus citus briesmu darbus, kamēr pie varas esošie piesauca patriotismu savas morāli apšaubāmās rīcības attaisnošanai. Demokrātijas izpratnē mūsu valsts pagātnē ir daudz drūmu brīžu, citu vidū,”Trail of Tears”¹, „Dred Scott”², japāņu izcelsmes amerikāņu internēšana speciālos lēģeros³, „McCarthyism”⁴. Esmu pārliecināts, ka norises pēc 9/11 reiz gūs līdzīgu novērtējumu minētajiem. Atsaucoties uz nelaiķi Houardu Zinu⁵: „Neviens karogs nav pietiekami liels, lai pārklātu kaunu par nevainīgu cilvēku nogalināšanu”. Apzinos, ka mans solis bija pretlikumīgs, un nožēloju, ja tas ir kaitējis Savienotajām Valstīm. Tas nebija mans nolūks. Pienākums pret savu valsti un līdzcilvēkiem lika man nopludināt slepeno informāciju...

(al)

¹ Trail of Tears – Asaru ceļš, kad sākās (1831) varmācīga Ziemeļamerikas kontinenta iedzimto tautu/cilšu pārvietošana uz „mazāk auglīgiem” reģioniem.

² Dred Scott – Augstākās tiesas lēmums liegt (1857) pilsonību visiem Amerikas nēģeriem.

³ II Pasaules kara laikā.

⁴ McCarthyism – Mekkartiisms, kad aizvadītā gs. 50. gadu pirmajā pusē tūkstošiem cilvēku tika nepamatoti apvainoti, bieži zaudējot darbu, par it kā simpatizēšanu komunismam.

⁵ Howard Zinn – vēsturnieks, akadēmiķis, grāmatas The People’s History of the United States: 1492-Present. Pirmajam izdevumam (1980) seko daudzi citi.

 

ĒRMĪGAS BŪŠANAS

FRANKA GORDONA sleja: Tā ir absolūta cūcība, ko atļāvies „Saskaņas centra” pārstāvis Saeimā, publicists Nikolajs Kabanovs, kas avīzē Vesti segodņa (9.VII) nācis klajā ar rakstu „Maksla vmesto masla” (Māksla sviesta vietā – latviski krieviska ironiska vārdu spēle). Un apakšvirsraksts: „Krievi (?– F. G.) uz nacionālistiskas manifestācijas fona”. Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, kurus UNESCO iekļāvusi pasaules kultūras kanonā, Kabanovs sauc par nacionālistisku manifestāciju, ilustrējot savu neganto paskvilu ar zīmējumu, kurš savā antilatviskumā neatpaliek no antisemītisma nacistiskās Vācijas laikraksta Der Stűrmer karikatūras: bāleliņš ar zeltenīti tautas tērpos auro, milzu mutes atpletuši, un danco, šūpojoties uz baļķa, zem kura nespēkā sagumis vīrelis – acīmredzot „krievs”. Bāleliņš piedevām izslējis labo roku, paši zināt, kādā sveicienā. Koļa Kabanovs savā tekstā sarkastiski un ņirdzīgi apraksta Dziesmu svētku gājiena dalībniekus. Nacionālo karavīru apvienības koristus viņš dēvē par Waffen SS 19. grenadieru divīzijas muzikālo vadu, un Latvijas Bankas kori – par dāsni finansētu „ofisa planktonu” (krieviski angliska kantora darbinieku iesauka). Nacionālās apvienības dziedātāju un dejotāju grupas priekšgalā pland pazīstamais karogs ar stilizēto ugunskrustu, ko nes Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš – rezerves brigādes ģenerālis. Stāstot par Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzrunu tautai Mežaparka Lielajā estrādē, Kabanovs atgādina, ka runātājs asiņainās LPSR laikā vadījis rajona padomi un rajona izpildkomiteju, un piemetina, ka goda viesis – Vācijas prezidents Joahims Gauks bijis mācītājs un VDR nopelniem bagātais disidents. Arī te Kabanovs bez ņirgām neiztiek. Ar 48. autobusu atgriezdamies no Mežaparka, Kabanovs pieturā ieraudzīja krievus – māti ar dēlu, pēc visa spriežot, bez mājvietas palikušus. Sieviete ar divām somām un plastikas kārbu, un ap astoņus gadus vecajam knēvelim absolūti melnas rokas, kādu mēnesi nemazgātas. Tūkstošās daļas naudas, kas iztērēta 25. Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, pietiktu, lai palīdzētu šiem cilvēkiem, demagoģiski raksta Kabanovs – un rezumē: Bet tas nevienam nav vajadzīgi. Toties mēs labi protam dziedāt un dancot. – Cūcība! Citādi to nosaukt nevar (LA.lv 11.VII).

(fg)

P.S. (red) – Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija deputātiem Nikolajam Kabanovam (SC) un Irinai Cvetkovai (SC) izteikusi rakstveida brīdinājumu (5.IX) par ētikas kodeksa 7. panta pārkāpumu.

STATISTIKA (2013)

 Ja pašlaik gadā LV pasaulē nāk 20 000 jaundzimušo, tad pēc 20 gadiem tie būs 10 000, bet vēl pēc 20 – vien 5 000, ziņo LNT (27.VIII) demogrāfs un folklorists Ilmārs Mežs: Ja Latvija ir kaut kāda vērtība pati par sevi, nevis tikai teritorija, kuru piepilda kaut kādi cilvēki, ja ir svarīga gan valoda, gan kultūra, tad, neejot Igaunijas ceļu, mēs vienkārši „izbeigsimies”. To ir iespējams mainīt, un Igaunija to ir pierādījusi, taču tas nenotiek tāpat vien. Nepietiek ar demogrāfijas prioritātēm un saukļiem. Vajadzīgs dubultot līdzekļu pieaugumu.

LU pirmo reizi iekļuvusi (10.IX) QS Top Universities reitingā, ieņemot 701.- 800. vietu. No Lietuvas tur atrodama Viļņas U., Vītauta Dižā U. Kauņā un Viļņas Ģedimina Tehniskā U., bet no Igaunijas – Tallinas Tehniskā U. un Tartu U.

Pēc Eirostat datiem iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju LV pērn ir apsteidzis Horvātiju – tagad Latvija ir 4. (nevis 3.) nabadzīgākā valsts ES – pēc Horvātijas, Bulgārijas un Rumānijas. Savukārt Lietuva apsteigusi Igauniju – „Baltijas tīģeri”, bet Polija panākusi Ungāriju. Visbagātākās pēc IKP uz vienu iedzīvotāju – Luksemburga, Austrija, Īrija, Zviedrija, Nīderlande, Dānija, Vācija, Beļģija.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem visjauneklīgākā LV pilsēta ir Valmiera ar 16% jauniešu no kopējā iedzīvotāju skaita. Seko Jēkabpils (15,16%), Jelgava (15,3%), Liepāja (15,1%), Rīga (13,2% jeb 85 092 jauniešu). 2012./2013.mācību gadā Latvijas augstskolās uzņemti 94 474 studenti. Vispopulārākās studiju programmas – sociālās zinātnes, komerczinības un tieslietas, inženierzinātnes, būvniecība, veselības aprūpe, humanitārās zinātnes, māksla un dabas zinātnes, matemātika un IT. Ap 2% piedalās apmaiņas programmās 44 ārvalstīs (katrs astotais Vācijā). 2011. g. LV bija otrs lielākais studentu/sieviešu īpatsvars ES – 61,1% [Vidējais rādītājs citām ES valstīm ir 55,2% -- 1. vietā Islande (62,2%), bet 3. – Slovēnija (60,6%)]. 89% studentu 2012./2013 saņēma diplomu (Leta 13.VIII).

Sestais straujāk rūkošais iedzīvotāju skaits pasaulē ir Latvijā – tā Bloomberg Businessweek. 5.vietā – Bosnija un Hercegovina, 4. – Bulgārija, 3. – Gruzija, 2. – Ukraina, bet pirmajā vietā ir Japāna. Lietuviešiem ierādīta 8. vieta, igauņiem – 23. (ir.lv 10.V)

Sakarā ar mazapdzīvotību LV (35 cilvēki uz km²) un neizbēgamo imigrantu ierašanos, LU Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nod. Prof. Leona Taivāna ieskatā pēc 37 gadiem latvieši būšot izteikta minoritāte. Viņš piekrīt demogrāfa Ilmāra Meža aplēsēm, ka pēc esošās migrantu dinamikas tas varētu būt jau 2050. gadā. Nācijas izzušanas process ir milzīgi ātrs. Domāju, ka mūsu bērni dzīvos pavisam citā Latvijā. Tā vairs nebūs tāda Latvija kā tagad. Labākajā gadījumā būs tikai nosaukums Latvija. Latvieši būs tāda sena minoritāte, kā tagad ir lībieši vai moni Taizemē – tā Taivāns (tvnet.lv 2013.16.VII).

Baltijas jūras krastu visu deviņu valstu iedzīvotāji (10 000 aptaujāto) būtu ar mieru maksāt par Baltijas jūras glābšanu no drošās nāves tuvāko 30-40 gadu laikā 3,8 miljardu eiro gadā – zviedri gatavi ziedot vidēji 111 eiro no cilvēka gadā, somi – 56, dāņi – 52, vācieši – 27, igauņi – 18, bet latvieši tikai 4.

Pēc Levadas centra aptaujas datiem 56% KF iedzīvotāju par labāko 20. gs. valdnieku uzskata stagnācijas gadu kompartijas ģenerālsekretāru Leonīdu Brežņevu (kad valdījusi pārticība!). Asiņaino tirānu Josifu Staļinu sakarā ar uzvarām II Pasaules karā pozitīvi vērtē 50% respondentu. Negatīvu vērtējumu saņēmuši vien Mihails Gorbačovs un Boriss Jeļcins. Vladimiru Putinu pozitīvi vērtē 67% KF.

LV šobrīd dzīvojošo 65 multimiljonāru (36. vietā Eiropā) „maka biezums” esot 8 miljardi dolāru (Wolrd Ultra Wealth Report 2012-2013). Lietuvā esot 80 multimiljonāru (vērtība: $9 miljardi), Igaunijā – 40 ($4 miljardi), visā Eiropā – 53 441 multimiljonārs ($7 triljoni dolāru) – visvairāk Vācijā (15 770), tad Lielbritānijā (10 515) un Šveicē (5 595).

Somu profesoru, sociologa Juho Sāri un politologa Tapio Raunio pētījumā atklājies, ka labākā no 27 ES valstīm nav vis Somija, kā līdz šim uzskatīts, bet gan Austrija, kur vāju punktu praktiski neesot – līdzsvarota valsts ar spēcīgu ekonomiku, nelielu bezdarbu, tikpat kā neesošu nabadzīgu cilvēku skaitu un lieliski uzturētu vidi – tā vēstī somu žurnālists Juka Rislaki (la.lv 15.II). Somija ierindojas 4. vietā aiz Luksemburgas un Zviedrijas, bet Latvija ieņem 16. vietu tūlīt aiz Igaunijas. Pēdējās vietās Lietuva, Grieķija un Īrija. Pētījums balstās uz ražošanas apjomu, balsošanas procentu parlamenta vēlēšanās, bezdarba līmeni, tautsaimniecības iztrūkumu, nabadzības risku, lauksaimniecības rentabilitāti un vides situāciju.

(re)

 

Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Indra Ekmane (ie), Anita Liepiņa (al), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg), Rolfs Ekmanis (re).