Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007

 

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 238 (2004), 248 (2007), 250 (2007)

 

SAPŅOJUMS PAR RADIOKUĢI

1963-1965 – II DAĻA

 

KUR DABŪT LĪDZĒKĻUS?

Krustām šķērsām tiek spriests par Baltijas Balss financiālās uzturēšanas jautājumu. Jau idejas rašanās pašā sākumā Dzintars Paegle norāda, ka latviešu daļa pirmajā gadā varētu būt $200 000, pēc tam apmēram $100 000 gadā. Par to, ka latviešiem nauda ir, liecinot daudzie sabiedriskie un privātie īpašumi, kā arī ziņa Ņujorkas avīzē Laiks: 100 000 latviešu par 1963. gada dziesmu svētkiem Klīvlandē (Cleveland) izdevuši vienu miljonu dolāru. Tā kā jauniešiem parasti naudas nav, Paegle iesaka viņiem kļūt par sirdsapziņu kā saviem tuviniekiem, tā arī paziņām – katrreiz, kad vecākā paaudze ieņem patriotisku nostāju, jaunietim jāpajautājot, kā tā izpaužas darbos. Piemēram, ja kāds tēvs vai nu pievienojas radiokuģa projektam vai ieteic kādu citu, dēls vai meita varētu noprasīt, cik darba vai līdzekļu viņš ziedos šim projektam. Ja tikai pāris dolāru, tad “lielais patriotisms” parādīsies kā ļoti lēta manta.³⁰

Radiokuģa komisijas memorandā līdzekļu iegādei veltītas trīs nodaļas. Pēc ķīmijas doktora Laimoņa Streipa aplēses latviešu trimdinieki, kas gadā nopelnot no 200 līdz 300 miljonu dolāru, varētu pavisam viegli atlicināt vienu miljonu Baltijas Balsij.³¹ Ievērības vērts ir ekonomikas maģistra Jāņa A. Platā (1905-1965) memorandā daļēji citētais pētījums Latviešu Bankas kalendārā (Toronto, 1964): ASV un Kanadas latviešu tautas ienākums ir ap 120 miljonu dolāru gadā vai apmēram 2,5 reizes vairāk nekā bija valsts budžets brīvajā Latvijā. Mūsu noguldījumu kopsummu sveštautiešu naudas iestādēs var vērtēt tuvu pie 30 miljonu dolāru gadā, bet kopā ar tekošo rēķinu un depozītu summām bankas gadā apgroza 50 miljonu dolāru mūsu naudas. Līdzīgs stāvoklis droši vien esot ar lietuviešiem un igauņiem. Kaut arī par tautiešiem Austrālijā un Rietumeiropā sīkāku ziņu nav, arī tur patvērumu atradušos latviešus nekādā ziņā vairs nevar saukt par nabagiem. Tātad trimdinieki ir turīgi, financiāli spējīgi, lai, kopīgi rīkojoties, veiktu lielākus projektus. Tagad nu viņiem atliekot izšķirties, vai vispār vajadzīgs kopīgi un organizēti kaut ko darīt Latvijas labā.

Līdzekļus sagādāt latvieši varētu, piemēram, paceļot lepno baļļu un citu sarīkojumu latviešu centros ieejas maksas par 1025% vai arī atvēlot vismaz 25% no sarīkojuma atlikuma. Piemēru varētu ņemt no (jau raksta sākumā minētās) “nacionālpolitiskās nodevas”, ko ČLJP uzliek ALJAs 11. kongresa noslēguma balles ieejas biļetēm. Cits veids varētu būt ziedojumi. 60. gadu vidū ārpus Maskavas impērijas atradušies apmēram 110 000 latviešu. Trīs dolari no katra pelnītāja kabatas varētu segt latviešu daļu radiokuģim, pat rēķinoties, ka bērni, pensionāri un tie, kuŗi pilnīgi pārtautojušies un atsvešinājušies, nedotu nekā. Latviešu izdotās summas nacionālpolitiskiem pasākumiem, kā norādīts memorandā, nobāl nekustamo īpašumu iegādei un citu lokālu pasākumu veicināšanai izdoto līdzekļu priekšā. Vairākas aptaujas liecina, ka atsaucība radiokuģa projekta īstenošanai varētu būt krietna – ja vien latviešu trimdas organizācijas spētu pietiekami sadarboties. Pazīstamais gleznotājs Sigurds Vīdzirkste (19281974) dažu stundu laikā Ņujorkā sazvana latviešus, kuŗi katrs solās dot no 25 līdz 100 dolāriem kuģa iegādei (pieteikumu kopsumma $1 100). No 100 līdz 200 dolāriem solījušies ziedot katrs no Čikāgā nepilnas dienas laika kontaktētajiem 16 tautiešiem (kopsumma $1 700). ELJAs 10. kongresa laikā 15 jaunieši, galvenokārt Minsteres Latviešu ģimnazijas abiturienti, uz vietas ziedo 190 vācu marku, bet ASV rietumkrasta latviešu jaunieši iemaksā 75 dolārus radiokuģa fondā.³² Kāda J. Plūmes kontaktētie 15 cilvēki katrs solījis $100, bet ar noteikumu, ka latviešu organizācijām jānodibina formāla komiteja, padome vai organizācija [Baltijas Balss] projekta izvešanai³³ Entuziasms ELJAs un ALJAs kongresos, arī citos jauniešu salidojumos, ir ievērojams – cilvēku skaits, kas būtu ar mieru strādāt uz kuģa, ir daudz lielāks nekā paredzamo vietu skaits. Varot gan izrādīties, kā norāda Dzintars Paegle, ka tiem, kam drosme, ne vienmēr ir arī zināšanas un spējas, tāpat kā tiem, kam zināšanas, ne vienmēr ir drosme.³⁴

Velta Toma (19122000), iepazinusies savā dzīves vietā Toronto ar “trīs matrožu” izplatīto informāciju, nosūta paziņām Čikāgā šādu vēsti: Saki trim matrozēm, ka, izlasījusi viņu propagandas lapiņas, iemīlējusi viņu sapni un ticību kuģim, apsolu simts dolāru no savas puses un lūdzu, lai mani pieraksta lapā pie pārējiem ticētājiem. Uz kuģa kāpšu arī es, ja vien jaunie mani ņems. Vēstulītei dzejniece pievieno trīs matrozēm veltītu,1965.24.25.I sacerētu dzejoli ar nosaukumu „Paldies”:

 

Neesmu vairs

Uz svešuma plosta,

Ne bruģa,

Arī ne ostā –

esmu uz Brīvības radio kuģa.

 

Re, kāda rota

man dota!

Matroze –

ne roze

ne mati.

tie man bija –

esmu godalgota,

pagodināta,

cildināta

(neskait:

cik tā prāta!)

pielīdzināta

un apbalvota:

treju daiļu,

jo jaunu meiteņu

matrozīšu

Brīvības Balss

radio raidījuma kuģa

nozīme dota.

 

Šo rotu

mājvietā likšu uz durvīm

pret svešuma burvībām.

Nu spraužu uz sirds –

un Baltijas jūra,

un Latvijas krasti

brīvības

jaunības

ticības

saulē mirdz!³⁵

Gandarījumu jauniešiem rada arī atsevišķu vecāko paaudžu pārstāvju morāls atbalsts, piemēram, ASV DV priekšnieka Viļa Hāznera Čikagā (1964.18.X) paustās domas par Baltijas Balss projektu – tas esot labs, īstenojams un līdzekļu sagāde šādam mērķim nevarot būt nopietns šķērslis – mēs esam vēl kaujas laukā un tajā mums jāpaliek līdz galam.³⁶ Ārsts, publicists un žurnāla Akadēmiskā Dzīve redaktors (19581969) Ansis Karps(18921970) Kultūras darbinieku kongresā Čikagā (1965.10.I) savukārt uzsvēris, ka jaunāko gadagājumu aktīvistu dzimtenes brīvības ideja ir kopīga un no tās jāveido visa mūsu [t.i., trimdas] kultūras un politiskā rosība.³⁷ Pat konservatīvais Dr. Pēteris Lejiņš, tolaik ALAs priekšsēdis, spiests atzīt, ka patreiz latviešu trimdinieki ir iestiguši imigrantu kustībām zīmīgā superkonservatismā. Tādēļ, lūk, pienācis laiks meklēt jaunus ceļus un sākt plašāka apjoma darbību.³⁸ Šeit jāpaskaidro, ka tolaik viņa vadītā ALA nelabprāt uzklausa jaunu cīņas mērķu, jaunas taktikas izvērtējumu iniciatorus.³⁹

Igauņu diplomātiskais pārstāvis Spānijā, kuŗš arī vada igauņu redakciju Spānijas Nacionālā radio Madridē, Dr. Vilibalds Rauds, būdams labs kuģniecības lietu pārzinātājs, aplēš, ka pieņemami liela un braukšanas kartībā esoša kuģa iegādei 60. gados vajadzētu $250 000. Uzturēšanai gada laikā būtu nepieciešami $200 000 gadā, kam vēl jāpieskaita $100 000 raidstacijas personāla algām, techniskajām ierīcēm un citiem ar raidīšanu saistītiem izdevumiem. Tā kā kuģa īrēšanu speciālisti atzīst par neizdevīgu, Radiokuģa komisijas ieteikums ir iegādāties kādu no nelietotajiem, ASV upēs un ostu nomalēs noenkurotajiem, II Pasaules kaŗa laikā būvētajiem amerikāņu Liberty tipa kaŗa materiālu transportkuģiem, kas labi pazīstami Savienotajās Valstīs nonākušajiem trimdiniekiem – tie viņus pāris tūkstošu lielās grupās 40. gadu pašās beigās un 50. gadu pašā sākumā vizina no vācu ostas pilsētas Bremerhāfenas (Bremerhaven) pāri Atlantijas okeānam uz Ņujorku, Ņūorlīnsu (New Orleans) u.c. “jaunās pasaules” ostām. Kuģu cena tolaik ir tikai $150 000 gabalā, kas drīz vien (kad ASV sāk transportēt kviešus uz PSRS) sakāpj līdz $250 000.

Reizēm atskan ieteikums lietot latviešu sūtniecību rīcībā it kā esošos dolāru miljonus.⁴⁰ Īstenībā sūtniecības ir tik nabadzīgas, ka tik tikko spēj segt darbinieku algas un citus sūtniecību uzturēšanas izdevumus. Toties tās noteikti būtu spējīgas jūtami pielikt roku pie raidījumu sagatavošanas. Piemēram, neraugoties uz diplomātisko stāvokli, sūtniecības varētu dot “pa kluso” dažus no saviem štata darbiniekiem, kam politiskas dabas informācijas apstrādāšana nebūtu sveša.⁴¹

Atsevišķu skeptiķu ieskatu, ka pūles varētu izrādīties veltīgas, jo krievi ar dažiem lētiem traucējumu raidītajiem noteiktās Latvijas vietās varētu Baltijas Balss dzirdamību „nolikvidēt”, Radiokuģa komisija atspēko ar izvilkumiem no ekspertu ziņojuma par Amerikas Balss Eiropas raidījumu (Minchenē) dzirdamību 50. gados Savienoto Valstu Informācijas aģentūras darbības pārskata ASV 85. Kongresam.⁴² Neraugoties uz Rietumu programmu traucēšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, Latvijā īsviļņu uztveršana ir vāja lielākajās pilsētās, bet caurmērā laba ārpus tām – tā teikts pārskatā. Vidējo viļņu dzirdamība svārstās no vājas līdz sliktai, atkarībā no traucēšanas intensitātes. Var droši pieņemt, ka ziņojuma sastādītājiem ir pieejama arī amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (Central Intelligence Agency) dotā informācija no Dzelzs aizkara viņas puses, tā kā nav jāpaļaujas tikai uz noklausīšanās punktiem Zviedrijā, Somijā un citās Latvijai tuvās valstīs. Turklāt, kuģis, no kuŗa tiktu raidīts īsviļņu frekvencēs, atrastos Erezunda (Eresund) līcī Zviedrijas dienvidos, kas atrodas krietni tuvāk Latvijai nekā Minchene.

Debatēs par to, kuŗa valsts būtu ar mieru reģistrēt radiokuģi zem sava karoga, cerības tiek liktas uz tām Vidusamerikas valstīm, kas ļāvušas pret Kubas līdeŗa Fidela Kastro (Castro) režīmu vērstiem spēkiem izmantot savu teritoriju partizānu militārapmācībām un bāzēm ātrlaivām uzbrukumiem Kubas piekrastei. Ja gadījumā krievi kuģi nogremdētu, Maskavai būtu jārēķinās ar to, ka šāda brutāla rīcība varētu izsaukt pasaulē lielu sašutuma vilni. Un, ja tas patiešām notiktu, cerības tiek liktas uz miniatūras Ungārijas situācijas rašanos, kas varētu rosināt Rietumu pasauli ziedot līdzekļus daudz pamatīgāka kuģa iegādei un uzturēšanai, un varbūt pat pārliecinātu kādu no NATO (Northatlantic Treaty Organization­ – Ziemeļatlantijas Līguma organizācija) valstīm sagādāt kuģim militāru aizsardzību.

ASV POLITIĶU NOSTĀJA

Atbalstu, protams, tikai mutisku, ar darbiem nenosegtu, radiokuģa projektam dod skaitā nedaudzi toreiz vairāk vai mazāk pazīstami amerikāņu politiķi. Viens no entuziastiskākajiem radiokuģa idejas un vispār baltiešu tiesību aizstāvjiem ir ASV Tautas pārstāvju nama un tā ārlietu komisijas loceklis Dervinskis (Edward J. Derwinski), aktīvs Apspiesto tautu komitejas (Captive Nations Committee) proponētājs. Par to zināmā mērā jāpateicas Dagmārai Vallenai. Pēc referāta Čikagā viņa aizvedusi Dzintaru Paegli uz lidlauku, kur Dervinskis saskrējies ar Vallenu, atpazīdams viņu no kāda iepriekšēja ungāru revolūcijas piemiņai veltītā sarīkojuma. Abi vīri iepazinušies un lidmašīnā visu ceļu pārrunājuši radiokuģa projektu, par ko Dervinskis bijis tik pozitīvi noskaņots, ka licis ievietot Congressional Records (Kongresa Annāles) Paegles sagādātos materiālus par radiokuģi. Pēcāk, uzlūgts runāt Čikagas baltiešu jauniešu politiskā seminārā, Dervinskis atkal pauž daudz uzslavu radiokuģa Baltijas Balss projektam. Arī Latviešu Studentu centrālā savienība un Amerikas Latviešu apvienība saņem (1964.VI) vēstules no Dervinska – viņa ieskatā radiokuģa idejai ir lielas iespējas, kas prasās pēc plaša apjoma ievērības, (..) visiem brīvās pasaules iedzīvotājiem, kam rūp apspiesto tautu atbrīvošana no komunisma, jādara viss iespējamais, pie tam dramatiskā, progresīvā veidā, lai pasaulei atgādinātu komunistu liekulību un Padomju Savienības imperiālistiskos centienus, un lai uzsvērtu, ka visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos.⁴³ Pēc tam, kad LSCS iepazīstina Dervinski ar Baltijas Balss projektu sīkāk, viņš apsveic studentu izdomu un enerģiju ar piebildi, ka vecākajām latviešu organizācijām [senior group of Latvian organizations] vajadzētu kļūt ieinteresētām baltiešu radiokuģa projektā – es ceru, ka Jūs tās pārliecināsiet. Ja es varu Jums izpalīdzēt, lūdzu stājaties sakaros ar mani. Čikagas baltiešu organizāciju politiskajā seminārā (1965.28. III) Dervinskis saka: Kuģis ar savu drosmīgo darbošanos pret acīmredzamo pārspēku uzreiz liktu cilvēkiem interesēties vairāk par aizmirstajām Baltijas valstīm. Skaidrs, ka krieviem tas nepatiktu. Bet atklāti uzbrukt kuģim viņi neuzdrošinātos, jo tas atrastos pasaules sabiedriskās domas rampas gaismā, kas Aukstā kaŗa situācijā iedarbojas kā nepārvarams šķērslis. Vēl dažus gadus vēlāk, kā atceras Dagmāra Vallena, kad Dervinskis ir galvenais runātājs BATUN gada sapulcē, viņš atkal piemin radiokuģi. Vēlāk viņš atbalsta arī vairākus PBLA pasākumus.

LSCS nosūta Baltijas Balss projekta aprakstu Outline of the Radio Ship Baltic Voice Project arī vairākiem citiem baltiešiem labvēlīgiem ASV Senāta un Tautas pārstāvju nama locekļiem. Atbildes, cik zināms, tiek saņemtas no četriem – senatoriem Skota (H.G. Scott) un Dāda (J.T. Dodd) un pārstāvjiem Tafta (R. Taft, Jr.) un Makgregora (Clark McGregor). Latviešu Studentu centrālās savienības mērķi ir nenoliedzami vērtīgi. Ja jūsu aprakstīto radiokuģa projektu izdotos īstenot, tas ļoti palīdzētu cīņā pret internacionālo komunismu, raksta Minesotas štata pārstāvis Makgregors. Un padomju propagandas metožu speciāliste Labina (Suzanne Labin), Technique of Soviet Propaganda⁴⁴ autore – viens no viņas uzdevumiem ir informēt ASV senāta locekļus par norisēm Padomju Savienībā – radiokuģa projektu novērtē šādi: pirmā pareizā doma pareizā virzienā!⁴⁵ Vēl minams Baltijas Komitejas Zviedrijā priekšsēdētājs, Baltijas Jūras apvienības prezidents un vairāk nekā 350 zinātnisku rakstu autors, archeologs, skandināvu un Austrumbaltijas senatnes pētnieks, profesors Nermans (Birger Nerman, 18881971), kuŗš radiokuģa projektu nosauc par brīnišķīgu,⁴⁶ solās to atbalstīt visādā veidā, ieskaitot ar rakstiem žurnālā Mare Balticum.

RADIOKUĢA KRITIĶI

Atsevišķu trimdinieku uzskatā uz Latviju vērsti raidījumi varētu provocēt Maskavu, tādējādi padarot Baltijas tautu bēdu dienas vēl sūrākas. Izvēršas visai asa polemika starp šīs nostājas aizstāvjiem un viņu pretiniekiem, piemēram, Dagmāra Vallena kādam vārdā nenosauktam sparīgam patriotam, kuŗš savā pretpadomju runā aicinājis klausītājus darīt visu iespējamo, lai nekaitinātu Hruščovu ar radioraidījumiem, jo varot atkal sākties masu deportācijas un citi spaidi, atbild: Jo mazāk Hruščovu kaitināsim, jo drošāks viņš kļūs – viņam tāda daba.⁴⁷ Ir arī daži trimdā pazīstami sabiedriski darbinieki, kas nostājas opozīcijā pret radiokuģa projektu, kaut arī uzskata neatkarīga radioraidītāja vietu un lomu sakaru uzturēšanā ar Latviju par visakūtāko nacionālo problēmu. Viens no viņiem ir Vilis Skultāns, kuŗš, īsi pēc baltiešu raidījumu izbeigšanas Madridē (1965.V), uzrunājot ELJAs kongresa dalībniekus Līdsā (Leeds), Anglijā, izsaka domu, ka laikam gan Vācija ir vienīgā zeme visā Rietumeiropā, kur par šāda neatkarīga latviešu raidītāja izveidošanu varētu domāt (..) sadarbībā ar [mūsu] visciešākiem likteņa brāļiem – lietuviešiem un igauņiem. Līdzīgu viedokli, kaut arī tikai nedaudzos punktos, pauž Aivars Ruņģis, nepilnu gadu (19561957) Jaunās Gaitas galvenais redaktors – gan sarakstē ar Skultānu, gan arī Kalamazū (Kalamazoo, Michigan) Studiju grupas publikācijās, piemēram, referātu krājumā Kaut šķirti, tomēr nešķirami(1965). Bet, kad 1965.IX viņš mēģina noorganizēt sanāksmi Čikagā, lai apspriestu baltiešu “sauszemes” raidītāju Eiropā, interesentu tikpat kā nav. Uz kaut kādām trimdas vadības direktīvām skeptiski noskaņotais Aivars Ruņģis vēstulē (1965.27.5) Skultānam iesaka lieki negaidīt, jo trimda šodien nav ne tā, kas aicina un ieceļ, ne tā, kas gaida, kamēr viņus aicinās. Mūsu sabiedrība nav funkcionēt spējīga, tā ir papīra tīģeris. Ruņģis piekodina, ka nekādā ziņā nedrīkstot identificēt baltiešu raidītāju ar kādu pirātu kuģi, no kuŗa raidītās programmas vērstas pret zināmu valsti un tajā pastāvošo iekārtu. Tā vietā jādomājot par raidījumiem visiem baltiešiem, un ne tikai Baltijas republikās, bet arī Zviedrijā, Anglijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā un visur citur, kur tie Eiropā atrodas. Paraugu varot ņemt no Izraēlas, kuŗas valsts radiofons raida ikdienas pa stundai žīdiem visā pasaulē. Šāds neatkarīgs baltiešu raidītājs nebūtu trimdinieku, politisko bēgļu, antikomunistu, emigrantu un citu līdzīgu grupējumu raidītājs, bet gan Eiropā un citur pasaulē dzīvojošo baltiešu kopējs pasākums tādā veidā, kādā to norāda starptautiskie atzinumi par etnisko un minoritāšu grupu tiesībām.⁴⁸ Daudzi Ruņģa plānu pielīdzina gaisa pilij, kuŗā vajadzētu ieguldīt vēl vairāk līdzekļu nekā radiokuģī. Un, ja arī raidītājs atrastos, piemēram, Rietumvācijā vai kādā citā Eiropas valstī, jārēķinoties ar iespēju sadurties ar veselu rindu grūti pārvaramu faktoru, sākot ar attiecīgo valstu drošības orgāniem un beidzot ar militārām un valdības iestādēm. Tiesa, no Vācijas jau kopš 1950. gada raida krievu solidāristu pretpadomju organizācija NTS (Narodno trudovoj sojuz), bet tās dibināšanas laikā apstākļi ir pavisam savādāki, nekā 60. gadu vidū. Baltieši pirms 10 vai 15 gadiem šādu izdevību noguļ, kaut arī droši vien būtu spējuši nodibināt savu neatkarīgu raidītāju, varbūt vēl pārāku par krievu NTS.

KKS PRET BALTIJAS BALSI

Vispirms kā kuriozs jāmin kāda „X” blīvi rakstīta anonīma, piecu lapu gaŗa vēstule 1965.10.X), it kā no Ņujorkas, ar parakstu “Vērotājs”, kas adresēta “radiokuģa stūrmanei” Rutai Kulmanei ar norakstiem ALAs valdes priekšsēdim Pēterim Lejiņam; viņa vietniekam, bijušajam Kārļa Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministram un 60. gados aktīvam darbiniekam Eiropas Apspiesto tautu asamblejā (Captive Nations), Alfrēdam Bērziņam; ALAs revizijas komisijas loceklim Valdemāram Cerbulim un latviešu redakcijas (bijušajam) vadītājam Madridē, Vilim Skultānam. “Vērotāja” uztverē jaunie doktori, māsteri un bakulauri neesot nekas cits, kā lielības diršas, liberālisma tukšas mucas un fantasti, kuŗi cerot uz līdzekļiem no latviešu nekvalificēto veču kabatām. Radiokuģi jau pirmajā minūtē vai nu nogremdētu krievu torpēda, vai arī krievu čekisti bez šāviena pievāktu kuģi un visus fantastus uz tā. Tādam nolūkam krieviem nebūs gaiss jābojā ar ātombumbu. To sabojās paši jaunieši, kad, ieraugot čekistu invāziju, biksēs būs vairāk kā vēderā. Nekādi cerētie starptautiskie sarežģījumi nerastos, tāpat kā tie neradās ne 1917. gadā, kad nogāza caru, ne arī tad, kad Staļins iznīcināja miljoniem cilvēku 30. gados, ne kad 1941.14.VI deportēja un noslepkavoja tūkstošiem baltiešu, ne arī tad, kad 1944. un 1945.gadā [padomju armijnieki] izvaroja miljoniem sieviešu, krieviem okupējot Austrumeiropu, kad apspieda revolūciju Ungāriju un apšāva ukraiņu brīvības cīnītājus Minchenē. Neviens III Pasaules kaŗu nesākšot fantastu kuģa dēļ. Komunisti tikai priecāsies par laupījumu un dažiem desmitiem jaunu vergu. Nevis ar Baltijas Balsi varēšot iegūt respektu Latvijā, bet gan ejot kopsolī ar to paaudzi, kas Latviju izkaroja, uzcēla un to aizstāv vēl šodien. Kaut arī vēstule rakstīta “trimdas ortogrāfijā”, vispārējais uzskats ir, ka tā radusies KGB jeb VDK (Valsts drošības komitejas) filiāles Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS)galvenajā mītnē Rīgā, Gorkija ielā 11a.

Tāpat kā par radiokuģi, trimdas lielākā avīze Laiks labākajā gadījumā pasmīn arī par Aivara Ruņģa “gaisa pilīm”. Arī KKS izdevumos, kas Latvijas lasītājiem nav pieejami, Ruņģa plāns tiek ignorēts. Toties materiāli par Baltijas Balsi trimdiniekiem domātajos Rīgas propagandas izdevumos – tādos kā Dzimtenes Balss, arī radio Rodina raidījumos latviešiem ārzemēs – parādās visai bieži. Kad trimdas studentu organizācija LSCS pievienojas radiokuģa projekta atbalstītājiem, Dzimtenes Balss publicē rakstu “Kuģis bez kompasa” (1964.V), kur, cita vidū, lasāmas šādas rindas: Humora, acīmredzot, būs pietrūcis Latviešu Studentu centrālās savienības prezidijam, kas nesenajā sēdē Čikagā esot nolēmis aicināt sabiedriskās organizācijas paaugstināt par 25 procentiem sarīkojumu ieejas maksas un šīs summas iemaksāt radiokuģa fondā. Pieņemsim neiespējamo – un par neiespējamu radiokuģa projektu uzskata pat Periskops “Laikā” – un proti, ka tautieši devīgi saziedo dālderus un kuģis sāk kursēt kaut kur starp Gotlandes un Kurzemes krastiem. Par ko tautiešiem dzimtenē stāstīs mūsu spīkeri? Par mūsu dzīvi? Par pustukšajām sarīkojumu zālēm (pustukšas tās ir pat bez visas 25 procentu piemaksas), par padsmitniekiem, kas latviešu skautu džamborejās un papildskolu starpbrīžos (kur tādas vēl pastāv) savā starpā sarunājas svešās mēlēs, par akadēmiski izglītotiem latviešiem, kas latviski nezina nevienu terminu savā nozarē, par bijušo Salaspils, Audriņu un Rumbulas “varoņu” sanāksmēm? Varbūt lasīs pašpārvaldes pirmā ģenerāldirektora Dankera memuārus? Jebšu stāstīsim tautiešiem dzimtenē par viņu dzīvi, par kuru mēs zinām labākajā gadījumā (ja protam latviski lasīt) tikai no tām pašām padomju avīzēm, ko lasa arī latvieši dzimtenē! Varbūt atkārtosim “Laika” pārspiestos Dadža feļetonus, ko Rīgā var iegādāties katrā kioskā!

Daudz šķietami humoristiski ievirzītu bultu, kas tomēr liecina par zināmām bažām Rīgas oficiālajās aprindās, tiek raidīts pret radiokuģa projekta ierosinātāju Dzintaru Paegli, piemēram: …viņš ir radījis ideju, vienkāršu kā visas ģeniālas idejas. Ja jau ir skaidrs, ka radio ir domāts meliem, tad ir jāiegādājas tāds radio. Par meliem nav ko bažīties. To krājumi nav izsmeļami. “Amerikas Balss” neder: reiz pa reizēm ņem un izpļurkšķ patiesību. Labi bija Madridē – kaudillo [domāts kaudījo] ģeneralissimuss Francisko Franko Baramonte taču savs cilvēks. Savs gan, bet nabags: latviešu emigrantu radio uzturēt nevar. Paliek viena izeja: savākt no emigrantiem grašus un nopirkt kuģi ar radiostaciju, bet tur var saimniekot pēc sirds patikas, piemēram, izej neitrālajos ūdeņos un melo, cik tīk. Neraugoties uz visu savu ģenialitāti, doktora Paegles ideja uzņemta bez sevišķas sajūsmas, jo tajā ir viens vājš punkts – tie paši graši, ko Paegle grib nokārtot – tā radio vēsta Rodina. Un Rīgas radio raidījumā (1964.21. VI): Mūsu radiolokātora visu redzošais stars uztvēris milzīgu kņadu gandrīz vai globālā mērogā. Tās vaininieks, izrādās, ir kāds Dzintars Paegle, kuru pagājušā vasarā Kēnigšteinā nelaimīgi sadzēlusi indīga radiokuģa muša. Pēdējo mēnešu simptomi liecina, ka radiokuģa mušas dzēlieni stipri vien sašķobījuši dažu amerikanizētu indivīdu garīgo līdzsvaru un rada bažas par slimību, kura pazīstama ar nosaukumu “maniakālā depresija.” Par to jūs varat pārliecināties, noklausoties pašu radiolokātoru:

Pa retam gadās piedzīvot, ka dzintargraudā mušu rod,

Un raugi, muša galvā dzimst, tam Dzintaram, tam Paeglim.

Pret jūru juzdams mīlestīb’, viņš ultrakuģi praksē grib,

Lai tas gar Kolkas ragu brauc un ēteri, cik spēdams, jauc.

Pa dolāram, lai nesam šeit, un kuģis būs mums uz ef ef.

Bet tautas brāļus šaubas māc, cik ilgi kreisēs kuģis tāds?

Jādod naud’ ko apsargāt, pat ātomzemūdeni klāt!

Vai arī Dzintaram tūlīt no galvas mušu ārā dzīt.

Ar padomu nāk klajā cits: par kuģi drošāks satelīts,

Un iespaidīgs tam apogejs. Kas tādu noraut zemē spēs!

Bet dolāru var tiešām dot. Ar megaherciem apbruņots,

Pa Baltiju tas kliegtin kliegs un sauks: Eh, brāļi, klausieties!

Pat divus dolārus, ja orbīta tam polāra,

Lai visa zemes lode trīc, kad uzrunās šis satelīts.

Var dot varbūt, lai papētīt, cik mušu tādā galvā mīt?
Un cik par naudu beramo var sapirkt mušu ķeramo.
 

Uz Rīgas radiofonā nolasīto KKS sarūpēto “dzejdarbu” tiek atbildēts ar vārsmu, kam pirmoreiz atskanēt lemts latviešu preses ballē Ņujorkā (1965.I):

Ar jauno gadu jaunas buras mēs uzvelkam,

Lai vēji pūš un radiokuģi izplānoto

No mākoņiem reiz viļņos grūž.

Lai redzam: peld tas tur kā gulbis,

Kur jūra Rīgas vārtus ver,

Un raida tautai saukļus tādus,

Ka okupantus trieka ķer.

Arī ļaudīm Latvijā radiokuģa projekts bijis zināms. Kāds trimdā mītošs tautietis saņēmis vēstuli, kuŗā iestarpināts šāds teikums: Zinām, ka Paegle grib pirkt kuģi. Palīdziet viņam to nopirkt!...⁴⁹

CĪŅAS SIMBOLA GALS

Pēc tam, kad “matrozes” Māra Romane un Dace Ķezbere nolasa radiokuģa Baltiešu Balss ziņojumu ELJAs Vācijas nodaļas kongresā 1965.29.X1.XI Minsterē (Műnster), pilnsapulce pieņem Radiokuģa komisijas pārstāvju iesniegto rezolūciju, kuŗā ieteikts jaunajai nodaļas valdei rūpēties, lai ELJAs biedri atbalstītu ar raidmateriāliem Madrides un Amerikas Balss raidījumus uz Latviju. Rezolūcijas sastādītājiem un tās pieņēmējiem kaut kā pagājis secen, ka baltiešu raidījumus Spānijas Nacionālais radio Madridē izbeidzis jau pirms pusgada un AB tolaik samērā lielā latviešu redakcija materiālus sagādā pati. Totāls klusums par radiokuģi Baltijas Balss 1966. gadā un pēcāk. Radiokuģa doma ir izplēnējusi.

Vai nu gribēti, bet drīzāk, liekas, negribēti Rīgas KKS propagandistu rindiņas par grašiem un dolāriem izrādās visai tuvas īstenībai – jaunās un vidējās paaudzes aktīvistu sapni par neatkarīgu radioraidītāju Baltijas jūrā nolaiž dibenā nevis Maskavas torpēdas, bet gan visnotaļ centrālo organizāciju “vadītais” trimdas latviešu lielumlielais vairums, kas apmierinās ar Amerikas Balsi, t.i., latviešu raidījumiem ASV valdības paspārnē, neraugoties uz to, ka 1965. gadā sākas jauns, nelabvēlīgs pagrieziens ASV attiecībās pret Maskavas orbītā iekļautajām Austrumeiropas valstīm. Amerikas Balss norāda baltiešu un arī citām redakcijām nelietot tādus vārdus kā “atbrīvošana”, “kolonizācija”, “totalitārisms” u.tml., kam drīz vien seko Maskavas rīkojums izbeigt AB raidījumu traucēšanu, kas gan vēlāk tiek atkal atjaunota. 1965. gada vidū uz amerikāņu valsts departamenta pieprasījuma Brīvās Eiropas Komiteja maina savu politiku un pārtrauc eksīla politisko organizāciju atbalstīšanu, un uz pusi tiek samazināts pabalsts Apspiesto Nāciju asamblejai Ņujorkā. Dīvainā kārtā trimdas vadītāji, īpaši Savienotajās Valstīs, sevišķu satraukumu par to neizrāda. Viņiem, liekas, vairāk rūp turēšanās pie savas šķietamās varas zižļiem un vienlaikus gados jaunāku, krietni labāk kvalificētu un zinīgāku cilvēku līdzdalības stūrgalvīga atvairīšana – to vidū 60. gados par ārstiem, juristiem, tautsaimniekiem, menedžeriem, politiskiem zinātniekiem, architektiem, profesoriem un skolotājiem kļuvušos trīsdesmitgadniekus, kas dzīvo līdzi notikumiem trimdā un, galvenais, – notikumiem Latvijā un arī pārējās PSRS iekļautajās republikās, kā arī labi orientējas starptautiskajā situācijā. Bet ērtāk taču ir plunčāties, kā līdz šim, savā garīgās un sabiedriskās stagnācijas dīķītī. Kādēļ būtu jāņem vērā kaut kādi „mākoņu stūmēju” un “vēja dzirnavu cīnītāju” projekti, kam, kā ironizē prāvests Trepša, būtu nauda jādod un, varbūt, pat jāsāk domāt.⁵⁰ Tikai 70. gadu sākumā manāmas jaunas ēras pirmās pazīmes, kas izpaužas gan ne pārāk steidzīgā ķeršanās pie Augeja staļļu izmēšanas.1972. gada beigās, piemēram, tiek paustas atziņas, ka PBLA jāpārveidojas par visus latviešus ietverošu nacionālpolitisku cīņas organizāciju un ieteikums šīs latviešu jumta organizācijas vadībai nokāpt no sava jumta lejā pie tautiešiem – kā to jau vairāk nekā septiņus gadus agrāk pieprasa ALJAs Radiokuģa komisija. Pārķeŗot dažas Radiokuģa komisijas un BATUN idejas, beidzot aktivizējas arī latviešu iniciatīvā dibinātā (1972.18.XI) Pasaules Baltiešu apvienība (BWC – Baltic World Conference) ar mērķi strādāt kopīgi Baltijas valstu atbrīvošanai. To vada deviņas personas, trīs pārstāvji no katras tautības.

Radiokuģa ideja un BATUN nav vienīgās „dumpīguma” pazīmes jaunākajā paaudzē. Tādās publikācijās kā Jaunā Gaita, Brīvība, Ziemeļkalifornijas Apskats un vēl dažās citās, arī dažādos trimdinieku saietos vairāk vai mazāk atklāti tiek minēta maiņu nepieciešamība. 70. gados, piemēram, ALAs vadībā notiek vesels apvērsums.⁵¹ Pamazām mainās arī trimdas “lielās” preses nostāja. Laika redaktors Kārlis Rabācs, kuŗš 60. gadu vidū, slēpdamies aiz nom de plume “Periskops”, nežēlīgi dursta „plānā galdiņa urbējus”, tādus kā prāvestu Trepšu un Dzintaru Paegli, vēlāk maina savas domas, pat uzaicinādams radiokuģa aktīvisti Vallenu kļūt par viņa vadītās avīzes līdzstrādnieci.⁵²

Kaut arī radiokuģa ideja paput, pats projekts un vairākus gadus ilgstošās rosmes ap to ir svarīgas ne tikai kā līdz šim neaplūkots „baltais plankums” trimdas vēsturē, bet arī tādēļ, ka cilvēki no tām pašām Baltijas Balss entuziastu un BATUN nodibinātāju aprindām turpina ziedot daudz pūļu, lai radioraidījumi baltiešu valodās notiktu, konkrēti, lai tie tiktu iekļauti no Amerikas Balss atšķirīgajā Radio Brīvība / Radio Brīvā Eiropa sistēmā, kas arī īstenojas, gan tikai pēc vairāk nekā 10 gadiem (1975). Jaunas iespējas radioprogrammām uz Latviju no Rietumiem uz savu roku turpina meklēt Madrides radio jeb Radio Nacional de España latviešu raidījumu pēdējais vadītājs Vilis Skultāns tūdaļ pēc to izbeigšanas (1965). Neatlaidīgi, intensīvi, mērķtiecīgi.

No kreisās: Dace Ķezbere, Velta Toma, Māra Romane, Mārīte Ķezbere

“Jūrnieces” Ruta Melbārde (kr. pusē) un Rudīte Spure.

 

Dace Ķezbere (pa kreisi) un Māra Romane iepazīstina ELJAs Vācijas nodaļas 2. kongresa (1965.29.X-1.XI) dalībniekus Minsterē ar BB prob­lēmām.