Sekojošā saruna risinājās tīmekļa vietnē <https://www.facebook.com/>. Atsevišķo dalībnieku lapas iespējams apskatīt, ierakstot datora meklētājā zemāk uzdotās feisbuka adreses.

 

Rita Laima Bērziņš: Aizmirsta grāmata un briljants bibliogrāfisks retums, kas būtu jāizlasa visiem Latvijas iedzīvotājiem, lai saprastu padomju okupācijas būtību! Rīga retour (1961) ir nelaiķa Dr. Andra Kadeģa piezīmes (ar Pāvila Klāna segvārdu) no viņa pirmā ceļojuma uz Latviju 1960. gadā caur Maskavu kopā ar dzejnieci Valdu Dreimani. Kadeģis lieliski zināja vēsturi un sava brauciena iespaidus sniedz asprātīgi, emocionāli un iejūtīgi. Grāmatā iekļautas vairākas miniatūras par viņam pazīstamiem cilvēkiem, kuri ar mokām izkļuva no Padomju Latvijas, nonākot brīvajā pasaulē. Spilgta liecība par pēckara Rīgu un Latviju 1960. gadā! Būtu labi, ja rastos atkārtots izdevums!
<https://www.facebook.com/rita.berzins>

Mārtiņš Mintaurs: Interesanti. Iespējams, ka es tagad kaut ko jaucu, taču vai ‘Pāvils Klāns’ nebija kādreizējā Tēvijas redaktora Paula Kovaļevska segvārds?
<https://www.facebook.com/martins.mintaurs>

 

Rita Laima: Mārtiņ, pareizi! Man nav gluži skaidrs, kā viņš piesaistīts pie šīs grāmatas. Varbūt kā teksta „gludinātājs”? Grāmata rakstīta pirmajā personā, tā kā viņš, iespējams, bija valodas un stila redaktors. Diemžēl visi šie grāmatas dalībnieki jau miruši! Silti iesaku! To, iespējams, var atrast NB.

 

Mārtiņš: Paldies! Meklēšu rokā!

 

Kaspars Zellis: Klāns = Kovaļevskis!!! Šai grāmatā Klāns izmantojis tikai Kadeģa pieredzi (respektīvi, viņš ir kā tēls), tā kā neputrojam! Cik tas ir dokumentāls? Neizteikšos. Kadeģim ir cits darbs, Izrakteņi Skat. <http://tinyurl.com/izrakteni>. Tas ir reālais Kadeģis − jāsaka, ka literāri nebaudāms.
<https://www.facebook.com/kaspars.zellis>

 

Juris Žagariņš: Rīga retour ir par Andra Kadeģa un Valdas Dreimanes ceļojumiem uz Latviju un ir pamatota uz viņu veiktajiem skaņu ierakstiem. Vēlāk Andris Kadeģis izmantoja šo grāmatu referātiem 2x2 nometnēs par „pārmaiņām un latvietību”. Es to grāmatu izlasīju ļoti sen un tā arī mani ļoti iespaidoja attiecībā pret Latviju un latvietību. Tas man bija šoks lasīt Andrieva Ezergaiļa rakstos, ka Klāns bijis „Himmlera aģents” vācu okupācijas laikā, un ir arī grāmatas Baigais gads autors, kurš, kā stāsta Ezergailis, tajā salika Baigā gada mocekļu līķu fotogrāfijas. Ezergailis rak­sta šiem mocekļu attēliem bija divi viļņi: pirmais tad, kad vāciešiem vajadzēja žīdu šāvējus un otrs 1943. gadā, kad vācu fronte sabruka un vajadzēja latviešu miesas, kas frontē caurumus aizbāž. Skat. <http://zagarins.net/JG/jg175/JG175-176_MEZGLI.htm>, un arī par Kedeģa „Izrakteņiem”, <http://zagarins.net/jg/jg269/JG269_Slesers.htm>.
<https://www.facebook.com/juris.zagarins>

 

Rita Laima: Kaspar, šīs ir divas dažādas grāmatas. Izrakteņi publicēta nesen, Rīga retour 1960. gadā. Pirms Tu kritizē Rīga retour, izlasi! Mani interesē Tavas un citu domas. Kas attiecas uz Pāvilu Klānu − žēl, ka viņš ir te iemaisīts. Tagad iznāk, ka viņa biogrāfijas dēļ nomelno Kadeģi, kuŗš ir grāmatas patiesais autors. Vai Kadeģis bija rakstnieks? Nē! Viņš bija ārsts patalogs. Izlasiet grāmatu; gaidīšu jūsu domas! Un Juri − man gadījās līdzīgs šoks. Vecāku paziņu lokā bija rakstnieks, kuŗš bija pazīstams ar saviem antisemītiskajiem rakstiem vācu laikā. Taču neviens man − bērnam − to nestāstīja, un vai paši maz zināja? Rakstnieks bija stipri vecāks par maniem vecākiem, kuri bēgļu gaitās bija tīņi. Man bija šausmīgs šoks to uzzināt, lasot Ezergaiļa grāmatu!

 

Kaspars: Es esmu izlasījis visu, ko Kovaļevskis ir sarakstījis, arī Rīga retour.  Ir vietas kas ir pārspīlētas, ir vietas kas varētu būtu „dokumentālas”; nu bet šeit jāveic grāmatas arheoloģija, lai pateiktu kas ir kas. Man ļoti daudzās vietās autora stāstījums likās pārspīlēts (vai tas tika darīts ar mērķi, vai tas bija tas ko sauca par „kultūršoku”, par to var runāt, bet par izziņas avotu šo grāmatu ieteiktu izmantot uzmanīgi! Es apšaubu grāmatas objektivitāti dēļ Kovaļevska propagandista pagātnes. (Es jau labi saprotu, kādu motīvu dēļ viņš sadarbojās ar vellu, un nebija jau viņš nekāds extra antisemīts; tad jau labāk mākslas zinātnieku Hugo Vītolu lamāt par viņa apjomīgajām „pretžīdisma” monogrāfijām.) Te ir vienkārši nenosakāms, kur beidzas Kadiķis, kur sākas Klāna fantāzijas un metaforas.

 

Juris: Vispār tas ir dīvaini, ka grāmatā nav ne vārda par avotiem, nekāda ievada jeb priekšvārda. Varbūt Kadeģis pats vēlējās savu vārdu tur nelikt klāt?
Gadījumā, ja kādam interesē, ka Klāns savā laikā arī Jaunajā Gaitā publicējās par dzimtenes apmeklēšanas tēmu, skat. <http://zagarins.net/jg/jg80/JG80_Klans.htm>, <http://zagarins.net/JG/jg89/JG89-92_Klans.htm>, un <http://zagarins.net/JG/jg114/JG114_Klans.htm>.

 

Mārtiņš: Te mans komentārs no sērijas: šo grāmatu neesmu lasījis, bet viedoklis man ir. Kovaļevski savulaik mēģināja „reabilitēt” Dace Lūse savā rak­stā par kolaborāciju (žurnāls Letonica, 2008, Nr.17). Manuprāt, tas bija diezgan ar baltiem diegiem šūts pasākums − tendenciozs. Bet vispār trimdinieku iespaidi par LPSR būtu atsevišķa pētījuma vērti. Kontekstā ar strīdu starp „jaunajiem” un „vecajiem” trimdā, ar t.s. Kultkomu utt. Ja esmu pareizi informēts, tad savulaik zināmu „šūmēšanos” radīja U. Ģērmaņa Zili stikli, zaļi ledi.

 

Rita Laima: Iespējams, ka Jurim būs pareiza nojausma par ievada trūkumu, jo tieši mana mamma kaut ko tādu minēja − ka Kadeģis negribēja savu vārdu likt klāt. Kaspar, mani interesē − KAS tieši Tev liekas pārspīlējums? Jo dīvainā kārtā gandrīz VISI iespaidi, kas aprakstīti, saskan ar manējiem, kaut es tikai 1960. gadā piedzimu un Latvijā nonācu 1982. gada ziemā. Kas liekas šokējoši pārspīlēts? Padomju birokrātija? Intūrista dīvainā sistēma? Viesnīcu iemītnieku kontrole? Rīgas pelēcības un tukšo veikalu apraksti? Rusifikācijas politikas apraksti? Sastapto ļaužu pieredzes apraksti? Apraksts par to, kā visu pasniedza caur marksistiski ļeņinisko prizmu − līdz absurdam? Tas viss tā bija. Pati atceros redzējusi vīratēva māsīcas − slaucējas − sakropļotās rokas.

 

Juris: Mārtiņ, viens tīri labs pētījums par trimdinieku iespaidu uz LPSR ir Evas Eglājas Kristsones „Dzelzs priekškars, aukstais karš un latviešu literatūras vēsture“: <http://zagarins.net/JG/jg254/JG254_Eglaja_Kristsone.htm>

 

Kaspars:Jā, Evas Eglājas pētījums ir ĻOTI labs.

 

Mārtiņš: Paldies Jums! Par šo pētījumu neko nezināju. Ļoti labi, ka digitalizējat JG! Būtu tikai pieticis laika ar to iepazīties... Kādreiz, 1990. gados, Karogā bija fragmenti no Rolfa Ekmaņa grāmatas par latv. pad. literatūru, arī Valteram Nollendorfam plašāks raksts par tēmu vienā no Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu krājumiem. Dažkārt žēl, ka diena par īsu, tik daudz vērtīga materiāla visapkārt. 

 

Rita Laima: Vai ne, Mārtiņ?!

 

Kaspars: Rita, lai Tev paklausītu man būtu detalizēti jāanalizē, bet nav vaļas. Bet, runājot līdzībās − redz, ja visi rakstīs, ka tuksnesis ir pilns ar sūdiem, tad, kad tu aizbrauksi uz turieni, tad to sūdu meklēsi, kamēr iekāpsi. LPSR sūdu netrūka, bet ne viss bija tik kategoriski. Man arī rados bija kolhoza slaucēja. Dzīvoja lepnā mājā un mainīja mašīnas.  Vecāmāte no kolhoza aizbēga ar 4 bērniem, jo nespēja tos uzturēt ... Kur tad ir patiesība par slaucējām? Redz, patiesību ir daudz, bet ja cilvēks tendējās tikai uz vienu, tad tas šķiet aizdomīgi.

 

Mārtiņš: Par to patiesību vienā intervijā Rīgas Laikam labi pateica Belševica, kad viņai prasīja, kāda tad bija dzīve ulmaņlaikos − tāda kā Billei Grīziņkalnā vai tāda kā ģenerāļa Hartmaņa meitai, vēlāk dzejniecei Astrīdai Ivaskai Rīgas centrā. Belševica atbildēja, ka abas atmiņas ir patiesas...

 

Rita Laima: Rīga retour jāuztver kā ceļojuma apraksts, nevis izziņas materiāls. Grāmata netiek pasniegta kā nekas vairāk, kā divu trimdā nonākušu letiņu apciemojums dzimtenē. Tā kā nevajag aizrauties ar pārmērīgu piesiešanos katram novērojumam. Visamizantākais bija lasīt par pidžamu modes izskaušanu no sabiedriskām vietām. Nekāda propaganda!

 

Kaspars: Nu gan pateici!? Ja tas ir ceļojuma apraksts, kādēļ tas ir jāpublicē? Sēdi mājās − skaties diapozitīvus, priecājies! Atbildi, kādēļ šis darbs tapa, tavuprāt, un tad varam runāt talāk! 

 

Rita Laima: Nu gan pateici?!! Kādēļ šis darbs tapa? Stulbs, piedod, jautājums! Es arī pierakstu un ceru publicēt savus piedzīvojumus Padlatvijā! Nu, vai negribi atcerēties padomju laika labierīcību trūkumu?  Atgādināšu tiem, kas ilgojas pēc Padlatvijas, kā avīze Cīņa bojāja Vecrīgas trubas. Utml.

 

Kaspars: Tu tad dēļ tām trubām? Trubas bija aizsistas ar „Cīņu“, tāpēc sūdu LPSR netrūka. Kā tev šāds ievads?  Ieskaidro jauniešiem, kā tas ir, ka veikalā nekā nav, kas ir deficīts, kas ir blats... nekā viņi nesaprot.

 

Olģerts Eglītis: Tas ir lieliski, ka Rita raksta par saviem piedzīvojumiem. Jo tas ir pilnīgs murgs, kāda ir jauniešu nezināšana par to laiku.
<https://www.facebook.com/olgerts.eglitis>

 

Rita Laima: Trubas, Trubiņš... Atgādināšu, kā mani krievu bērnu dakterīte visu laiku uzrunāja krieviski, kaut vīrs bija teicis poliklīnikas vadītājai, ka es kā ASV latviete nerunāju krieviski. Un tā tas turpinājās vairākus mēnešus. Jaunmāmiņu uzrunā kā nedzirdīgo, he? Atgādināšu Tev, Kaspar, par Tavu laimīgo bērnību vislaimīgākajā zemē Latvijā, kur man laulības apliecību izsniedza krievu valodā un nemitīgi uzrunāja par Biedreni Krieviņu. Bet slimnīcā gandrīz nogāzos, ieraugot netīrību... utt. utjp. Tie sūdi no LPSR laikiem vēl aizvien ir aizdambējuši Latvijas attīstības gultni.

 

Mārtiņš: Vai tas Trubiņš bija mājiens uz latviešu nacionālo kadru no stūra mājas?  Te nesen bija mode uz čekistu atmiņām, ģenerālis (laikam) Trubiņš ar savu cīņu biedru, pulkvedi Jumīti arī gremdējās atmiņās par to, kā viņi sekmēja cīņu par LV neatkarību − skat. grāmatu Baltijas brīvības ceļš (Rīga, 2005), latviešu versijā, par anglisko variantu nezinu, varbūt to izrediģēja.  Tā jauki stāstīja, pusvārdiem gan, bet var just, ka zēni zina, par ko runā...

 

Rita Laima: Tieši tā, Mārtiņ! Trubiņš, Jumītis, Ruciņš (mans čekists)... Jautra sabiedrība. Un vēl, gribot negribot jāatceras skats no Padlatvijas, ko īsti nevēlos atcerēties: sieviešu labierīcībās Intūrista viesnīcā „Latvija” uz sienas ar trīs pirkstiem uzsmērēts s--s. Jā, tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad sapratu, kādu kultūru mums atnesusi Māte Krievija. Pardon! Bet bija gan jāpasaka!

 

Mārtiņš: Runājot par uzrakstiem: blokmāju sienas un betona žogi 1980. gados, atceraties, ar „trīsstāvīgajiem” bija noklāti diezgan blīvi. Bija aizdomas, ka daļu uztriepa paši padomju letiņi, jo kirilicā rak­stīja ar kļūdām... Bet bija jau arī Rietumu kultūras iespaids, varējām lasīt tādas sakrālas frāzes kā Depeche Mode un Ultravox.  Žēl, nebija tās saprašanas un tā fotoaparāta, kāds būtu iemūžinājis LPSR grafiti paraugus... 

 

Ēriks Jēkabsons: Atceros, universitātes 1.kursā kolhozā Plāterē laikam Ogres rajonā bijām uz sienas uztriepuši „Sex pistols”. Vienā rītā, pēc tādas skaļākas nakts, ieradās kolhoza vadība ar partijas sekretāru priekšgalā lamāties par kolhoznieku miera traucēšanu. Kad sekretārs ieraudzīja uzrakstu, elpa nabagam aizrāvās un stostoties sāka falsetā brēkt: tā... vēl arī rupjības! Kad mēģinājām iestāstīt, ka tas tik ansambļa nosaukums, viņš palika pavisam nikns: Par muļķi uzskatāt?? Domājat, ka nezinu, kas ir sekss???
<https://www.facebook.com/eriks.jekabsons.7>

 

Mārtiņš: Ērik, Tavs stāsts jau ir īsta kino epizode! Ļoti trāpīgi! Uztvers arī tie, kas nezina, ko nozīmē blats un deficīts...

Ēriks: Jā, Mārtiņ, tas „sekss” tā saniknoja vīru, ka viņš minūtes 10 tik par to vien bārās, aizmirsa par naktsmiera traucēšanu un tik kliedza: Domājat, ka nezinu, kas sekss ir??? Zinu gan, zinu gan! − Panākšu, lai izmet Jūs no padomju augstskolas! Zinu gan, kas tas ir − kapitālistu pavadā ejat − zinu gan, kas ir sekss − Amerikas balsi saklausījušies − zinu gan... No šīm nepatikšanām izkūlāmies tikai, mūsu vadītājam sarunājot, ka atbrīvosim bērnudārza pagrabu no sapuvušiem kartupeļiem. Tad 3 dienas tīrījām pagrabu, ko varēja iztīrīt vienā dienā, toties nebija kartupeļi jālasa lietū, dzērām bērnudārza pagrabā aliņu kopā ar sargposteni un priecājāmies par sekretāra zināšanām par seksu...

 

Mārtiņš: Tur jau tā lieta − padomju laika traģikomiku adekvāti var novērtēt laikam tikai tie, kam pašiem ir šāda pieredze. Ar to nedomāju sevi, biju par sīku, lai kaut ko tādu piedzīvotu. Smieklīgi un riebīgi reizē, jo tāds sekretārs varēja sabojāt biogrāfiju studentam, ar visām izrietošajām sekām. Un, cik nojaušu, tad tādi gadījumi bija pietiekami bieži sastopami, faktiski − sistēma! Tas arī ir jautājums par motivāciju: kas lika tam sekretāram tik ļoti censties? Būtu vēl uzlikuši „buržuāziskās” krāsas uz sienas, vai kaut ko par krieviem uzrakstījuši, tad varētu saprast „modrības” cēloni, bet te...

 

Ēriks: Es domāju, tas vīrs nebija ļauns, vienkārši ne sevišķi gudrs, pareizāk − diezgan dumjš, un 80. gadu sākumā varas viņam vairs lielas nebij, uztvērām viņu ar pilnīgu humoru. Tāpat diezgan atklāti klausījāmies Amerikas balsi, runājām brīvi u.t.t. Domāju, ka viņš bija vienkārši sašutis, jo Padomju Savienībā par seksu runāt nebij pieņemts (šī izlaidība tika pierakstīta kapitālistiem, tāpat kā daudz kas cits) un savu partijas karjeru bij sācis bargajos pēckara gados, šķiet, ka Padomju Savienībā seksa vienkārši nebija...

 

Rita Laima: Vai atceraties traci ap Zīlītes „seksa” numuru? [Skat. JG259 Dažos vārdos! red.] Kāda tumsonība gan nebija pēc tam jalasa lasītāju vēstulēs! Seksa laikam patiešām nebija! Jūs visi esat Āfrikas stārķu bērni vai?

 

Mārtiņš: Atceros, atceros. Labā sabiedrība sarka un bālēja, un žēli pūta gaisu − aizliegt tā kā neērti, „nav vairs tie laiki”, bet tomēr ķeras kaklā. Toties mēs esam saglabājuši permanentu mītisko un folklorisko pasaules uztveri: ja ticam stārķim un kāpostiem, tad noticēsim arī daudz kam citam! Vajag tikai labi gribēt! Un sevi attiecīgi noskaņot. 

 

Valters Nollendorfs: Lai kā skatāmies un vērtējam Rīga retour tagad, pirms 50 gadiem Andra Kadeģa un Valdas Dreimanes novērojumi bija lietišķs ieskats tālaika Latvijas dzīvē, kas palīdzēja izprast to, kas citādi pazuda propagandas un antipropagandas miglā.
<https://www.facebook.com/valters.nollendorfs>