Kiberkambarī Otto Ozols rakstu par Latvijas inteliģenci un politiku (JG274:65) sāk ar Jāņa Petera pareizo secinājumu, ka tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja tautas masas. Diemžēl turpinājumā O.O. iebrauc dziļā grāvī. Atkārtojot Petera stāstīto par Mavrika Vulfsona konsultēšanos ar pieredzējušo padomju spiegu Nikolaju Neilandu pirms savas leģendārās runas un ar šo runu kļūstot par visas tautas varoni, – O.O. nosauktos 3 vīrus apvij ar tādu kā pirmsācēju nimbu. No tālaika kopsakarības izrautais faktiņš noklusē Vulfsona tikšanos Kremlī ar Aleksandru Jakovļevu un tur saņemto ierosinājumu iznest publiskā telpā Padomju Savienības komunistiem tik nepieņemamo draudzīgo sadarbību ar hitleriskiem nacistiem, noslēdzot Molotova-Ribentropa slepeno paktu un savstarpēji sadalot Eiropas teritoriju. PSRS Tautas deputātu kongresā Jakovļeva vadītā komisija dramatiskā cīņā beidzot panāca (1989) apkaunojošā pakta eksistēšanas atzīšanu. Aleksandrs Jakovļevs atmiņu grāmatā Krēsla rezumē: Sapratu, ka pieņemtais lēmums ir izšķirošais posms Baltijas ceļā uz neatkarību. Gala rezultātā tas noveda pie nopietnām izmaiņām visā Eiropas situācijā un ne tikai Eiropas situācijā vien. Vai tovakar Vulfsons un Neilands būtu tik tālu skatījušies? Šaubos. Bažījās par savu ādu. Gorbačova aizsāktajā valsts pārbūvē trešais cēliens aktīvākiem partijniekiem varēja beigties ar lodi, vismaz ar sāpīgu kritienu no nomenklatūras stalažām. Vēsturnieks Stefans Kurtua publikācijā Komunisma melnā grāmata trāpīgi norāda: Vēsturiskā patiesība parasti turpina darboties slēpti, līdz tomēr galu galā izlauž sev ceļu.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

 

 

Šodien nobeidzu arhivēt JG192 (1993 jūnijs), kur Niks Bulmanis interesantā rakstā „Te un tur” komentē Pētera Bankovska apceri par kādu trimdas mākslinieku izstādi Rīgā. Sekojošo vārdkopu Bulmanis veltī Bankovska minētajai, JG274:18 redzamajai Strautmaņa gleznai Viensēta: Bankovskis sakās Strautmaņa „Viensētā” saskatījis svešuma latvieša izmisīgās pazaudētās dzimtenes sāpes, gluži tāpat kā daudzos partokrātijas valdīšanas gados būtu propagandējuši Dzimtenes Balss skribenti vai toreizējie Literatūras un Mākslas ideoloģiskā virziena stūrētāji. Mums, kas Strautmani pazinām nedaudz tuvāk, nav šaubu, ka viņš So-ho dzīvoja pilnvērtīgu mākslinieka dzīvi un nomira no sasodītās melanomas un nevis no pazaudētās dzimtenes sāpes. Jā, ļoti iespējams, ka viņa savpatnējais mākslinieka talants varēja tik pilnvērtīgi izvērsties tikai uz Ņujorkas bruģa, neskatoties uz to, ka plaša atzīšana, pretēji Bankovska apgalvojumam, viņam diemžēl bija aizgājusi secen un nez vai bija sagaidāma.

Juris Žagariņš, Springfīldā (Springfield, Massachsetts)

 

 

Par JG274: Viensētas nemainītā izskatā ir Latvijas pērles, zelts un dārgakmeņi. Žēl, ka ļauno buržuļu čūsku mēles vairs nelokās. Moskovīti gan turpina mums skalot smadzenes.

Putins, labu gribēdams,

Latvjiem ziņu raida –

Padomijā dzīvosim atkal

Draudzīgi, bez naida!

Ainārs Zelčs, Alūksnē

 

 

Tad nu beidzot JG rudens numurs Rīgu ir sasniedzis un varu atsaukties uz aicinājumu par numuru izteikties. Sevišķi šais drūmajās dienās, kad emocionāli trulais premjers atstādinājis kultūras ministri, Jūsu žurnāls ir ar noteiktu balzama iespaidu. Labi, ka Jaunzeme-Grende numurā ir tik iespaidīgi parādīta, turklāt ne parastā, bet ekstraordinārā situācijā, atklājot trimdas mākslas izstādi. Grendes nozīme ar katru dienu augs − kad apzināsimies bilst, ka viņa (kā 1918. gadā Virza Valkā) ir pie mūsu Iskolata durvīm pienaglojusi „revolucionāru” atpakaļrāpulības uzrādījumus. Ļoti nozīmīgi, ka Mārtiņš Lasmanis, apbrīnojamā darbīgumā strādādams ar Kārļa Egles piezīmēm, tāpat pratis izcelt padomju varas postošo ietekmi uz brīvu garu un ka posts vēl nav pārvarēts. Kamēr mūsu teksti nepaceļas pāri regio pudenda līmenim, Jūs spējat lasītāju uzrunāt, determinējot īstas vērtības.

Jānis Liepiņš, Rīgā

 

 

Esmu ilggadēja žurnāla lasītāja, bet publiski „paldies” jums saku pirmoreiz. Jaunais JG rudens numurs (JG274) ir kā ražas piepildīta klēts − visi apcirkņi pilnum pilni ar interesantu un vērtīgu lasāmvielu. Man prieks iepazīt savu kādreizējo studentu jaunākos darbus − gan Leona Brieža dzejoļus, gan Sanda Laimes zinātnisko apceri, gan Ulda Bērziņa un Leona Brieža atmiņas par Prāgas pavasari. Katrā numurā mani īpaši pievelk nodaļa „Dažos vārdos”. Paradoksāli − zem šī nosaukuma arvien tiek dota milzīga noderīgas informācijas bagātība. Paldies tās krājējiem. Es īpaši pateicos un arī esmu pārsteigta par to, ka mana grāmata Latviešu valodas pētnieki. No klaušu laikiem līdz savai valstij jau otro reizi tiek raksturota. Pirmoreiz tas notika drīz pēc tās iznākšanas, kādā no 2009. gada numuriem. Liekas, ka šogad grāmata ir sasniegusi lasītājus ārpus Latvijas, jo arī Latvija Amerikā šīs vasaras jūnijā stāstīja par  to. Man, protams, prieks par iespēju godināt mūsu valodas pētniekus un kopējus, gan daudzinātos, gan piemirstos. Paldies.
Gaidīšu jauno JG.

Sarma Kļaviņa, Dr. philol., Rīgā