Jaunā Gaita nr. 275. ziema 2013
Olga Procevska
KAS IR INTELEKTUĀĻI
Fui, banāls un kaitīgs jautājums. Tikpat neatbildams, kā kas ir māksla?, taču ar ievērojami lielākām iespējām kādu aizvainot. Tas tāpēc, ka intelektuāļu definīcijas nemēdz būt neitrālas un vēl retāk – objektīvas, parasti tas ir tiešāk vai netiešāk formulēts kompliments vai nicīgs šņāciens.
Apsūdzība, nodevība, nāve
Lai gan zinātniekiem reizēm labpatīk arī antīkos filozofus vai viduslaiku mūkus dēvēt par intelektuāļiem, patiesībā šim jēdzienam ir visai nesena vēsture. Vārds „intelektuāļi” dažādu Eiropas autoru tekstos parādās 19. gs., taču mūsdienās visbiežāk pieņemto nozīmi – izglītoti un ar kultūras autoritāti apveltīti ļaudis ar pilsoniskas rīcības izpausmēm – tas iegūst pašā 20. gs. sākumā, kad vairāki franču literāti, zinātnieki un citu intelektuālu nodarbju pārstāvji rakstnieka Emīla Zolā vadībā ar publisku paziņojumu nostājās kapteiņa Alfreda Dreifusa aizstāvībā pret Francijas valdības izvirzīto apsūdzību spiegošanā Vācijas labā, ko intelektuāļi uzskatīja par nepamatotu un antisemītiski motivētu.
Šīs, kā tagad teiktu, kampaņas centrs bija Zolā raksts (1898.13.I) „Es apsūdzu...!” kreisi liberālajā laikrakstā L’Aurore (ne ar ko citu šī avīze īsti arī nav pazīstama). Dreifusam pēc tam gāja dažādi, Zolā apsūdzības galvenais adresāts – Francijas prezidents Fēlikss Fors – mēnesi pēc publikācijas nomira, bet pats Zolā bija spiests mukt uz Lielbritāniju, izvairoties no apsūdzības neslavas celšanā. Kopš tā laika „es apsūdzu” kļuvis par īsta intelektuāļa stājas formulu, bet nepatikšanas, ko šāda rīcība rada, – par viņa varonības apliecinājumu. Tieši Dreifusa prāvas ietekmē 20. gs. sākumā veidojās intelektuāļu kā īpašas sabiedrības grupas identitāte. Tās sākotnējo sajūtu labi rezumē amerikāņu filozofa Viljama Džeimsa 1907. gadā rakstītais: Mūsu izglītotā šķira definē sevi ļoti vienkārši. Mums labāk nekā citiem vajadzētu spēt ieraudzīt cienīgākus un labākus līderus. (..) Mums ir jābūt savai šķiras apziņai. „Les intellectuels”! Vai ir iespējams labāks kluba nosaukums par šo?[1]
Tomēr par pirmo intelektuāļu teoretizēšanas mēģinājumu pieņemts uzskatīt franču sociālā kritiķa Žuljēna Bendas publicēto „Intelektuāļu nodevību” (1927), kas joprojām ir viens no nozīmīgākajiem tekstiem intelektuāļu pētniecībā. Benda intelektuāļus definē kā ļaudis, kuru aktivitātes nav dzīšanās pēc praktiskiem mērķiem, (..) kas rod prieku mākslas vai zinātnes, vai metafizisku spekulāciju praktizēšanā, īsāk sakot, nemateriālās vērtībās. Autors nosaka, ka intelektuāļiem attiecībās ar varu pieklājas sekot vienai no divām stratēģijām: ignorēt to (kā, Bendasprāt, darīja Leonardo da Vinči) vai kritizēt to (kā Zolā). Jebkura cita veida iesaistīšanās politikā, piemēram, sociālas kustības līdera lomā, intelektuāli nogalina, jo laupa spēju saskatīt un aizstāvēt taisnīgumu un patiesību. Nav brīnums, ka Bendas intelektuāļa būtības un pienākumu uzskaitījumam seko viņa rezignētais secinājums, ka visi īstenie intelektuāļi ir pazuduši, izmiruši un pagalam.[2] Kopš tā laika intelektuāļu nāve ir viens no noturīgākajiem motīviem intelektuāļu teorijā un pētniecībā, un vainotas tajā tikušas gan partijas un revolūcijas, gan kapitālisms un universitātes. Retāk – paši intelektuāļi.
Intelektuālis un viņa publika
Kopumā intelektuāļus ļoti lielā mērā interesē viņi paši. Visticamāk, tas notiek tāpēc, ka intelektuāļi ir jēdziens, ko definē no iekšpuses – vieni intelektuāļi raksta par citiem intelektuāļiem un, pat lietojot apzīmējumu „viņi”, netieši runā par „mēs”. Tādējādi intelektuāļus kā īpašu sociālu grupu/parādību kopā satur nevis objektīvi faktoloģiski raksturojumi (izglītība, profesija u.tml.), bet gan pašu intelektuāļu izpratne par savu īpašo statusu. Pašdefinēšanās un pašinterpretācija kā intelektuāļu „specifiskā operēšanas forma” ir arī šī statusa noturēšanas instruments, uzskata sociologs Zigmunds Baumans.[3] Intelektuāļiem pašiem ir rūpīgi jāuztur taisnīguma un patiesības sargu tēls, lai arī citi respektētu viņu īpašās tiesības izteikties tautas sirdsapziņas balsī.
Viena no intelektuāļu pašizpratnes būtiskajām sastāvdaļām ir autonomijas jēdziens – intelektuāļiem ir svarīgi sevi uzskatīt par neatkarīgiem no sociālajiem grupējumiem un politiskajām struktūrām, no dažādiem finansējuma avotiem, modes pavērsieniem un sabiedriskiem aizspriedumiem. Par to, vai tas ir iespējams arī reālajā dzīvē, zinātnieki strīdas, arvien biežāk nonākot pie skaudra secinājuma – nē.
Tiesa, neatkarīga domātāja identitāte ir nepieciešama ne (tikai) paša intelektuāļa ego apmierināšanai, tā ir arī viņa sabiedriskās darbības nosacījums, uzskata sociologs Džefrijs Aleksanders.[4] Intelektuāļu pilsoniskais aktīvisms, viņaprāt, ir performance, un neatkarīga patiesības teicēja, universālo vērtību loma ir vienīgā, kas ļauj intelektuāļiem tikt saklausītiem. Tādus intelektuāļus, kas iesaistās publiskajās diskusijās ārpus viņu tiešo pienākumu, zināšanu un interešu loka, pieņemts dēvēt par publiskajiem intelektuāļiem (nereti sastopams arī apzīmējums „mediju intelektuāļi”, akcentējot to, ka mūsdienās intelektuāļi savu pozīciju paušanai visbiežāk izmanto masu medijus, nevis megafonus demonstrācijās). Publisko intelektuāļu iesaistīšanās sabiedriskajās diskusijās visbiežāk ir spontāna, taču tā var gadīties tikai noteiktos iepriekš pastāvošos apstākļos.
Pirmkārt, sabiedrībai ir jāatzīst intelektuāļa profesionālā autoritāte – jāuzskata, ka zinātniskie grādi, augsti amati, sarakstītās grāmatas vai iestudētās lugas patiešām kaut ko nozīmē. Ja publika nerespektē šāda veida autoritāti, tad intelektuāļa kapitāls ir bezvērtīgs, to nav iespējams konvertēt tiesībās runāt. Tā var notikt gan individuālos gadījumos, kad kāda konkrēta cilvēka autoritāte tiek apšaubīta (piemēram, viņa romāni vispārēji tiek atzīti par bleķi), vai arī sistēmisku transformāciju rezultātā (piemēram, postpadomju Latvijā doktora disertācijas, kas sarakstītas padomju laikā zinātniskā komunisma žanrā, netiek nedz formāli, nedz tautā atzītas par īstu zinātni). Otrkārt, intelektuāļiem ir jābūt iespējai plašai publikai paust to, kas nu viņiem uz sirds, bez cenzūras un nesamērīga riska savai drošībai. Tomēr pilsoniskā aktivitāte intelektuālim jebkurā gadījumā ir riskanta, jo tajā viņš, būdams speciālists kādā vienā jomā, izsakās par jautājumiem citās jomās, kurās viņš nav eksperts (piemēram, teātra režisors komentē valodu jautājumu, bet komponists – monetāro politiku), turklāt uzrunā nevis sev ierasto, īpaši atlasīto auditoriju, bet gan nenosakāmu, ar dažādām zināšanām un pārliecībām apveltīto publiku. Risks šajā gadījumā ir iespēja tikt pārprastam vai arī pašam sarunāt briesmīgas muļķības.
Otrais nosacījums paredz arī to, ka ir jāpastāv vismaz kādam medijam, kas ir gan „masu medijs” tādā nozīmē, ka tas ir pieejams plašai auditorijai, nevis ierobežotam cilvēku lokam, gan relatīvi brīvs medijs, kura saturu nediktē īpašnieki vai vara. Visbiežāk abus šos nosacījumus ir spējīgi izpildīt sabiedriskie mediji, kurus finansē nodokļu maksātāji un kuru vadītāji un redakcijas darbojas visas sabiedrības (nevis vairākuma vai atsevišķu grupu) interesēs. Šī iemesla dēļ par publiskajiem intelektuāļiem totalitārās un autoritārās iekārtās runāt nav iespējams, tādēļ, piemēram, tāds vārdu salikums kā „padomju intelektuāļi” nav sevišķi bieži sastopams. Tā vietā parasti lieto inteliģences jēdzienu, ko Latvijas publiskajā telpā nereti nepamatoti izmanto arī kā sinonīmu vārdam „intelektuāļi”.
Apstākļu produkts intelligentsia
„Inteliģence” ir „intelektuāļiem” radniecīgs termins, taču intelektuāļu pētnieki tiecas tos nošķirt gan pēc ģeogrāfiskiem, gan socioloģiskiem parametriem. Ģeogrāfiskais nošķīrums ir izplatītākais paņēmiens, taču tas ir saistīts arī ar socioloģiskajiem raksturojumiem – intelektuāļu pētniecībā ar inteliģenci visbiežāk saprot īpašu sociālu formāciju Krievijā un Austrumeiropā, kas veidojās 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. Tad šajās zemēs strauji demokratizējās un paplašinājās izglītības iespējas, taču darba tirgus netika tām līdzi, tāpēc zemnieku un strādnieku dēliem (meitām vēl īsti ne), kas guvuši ārsta, skolotāja vai jurista izglītību, nebija iespēju atrast savām zināšanām adekvātu pielietojumu, bet arī atpakaļ zemes darbos negribējās.
Atsvešinātība no saknēm kopā ar izglītības bruņojumu veidoja arī īpašu inteliģences kolektīvo identitāti, misijas izpratni, kas izpaudās kā kritika pret tiem, kas augšā (varu), un tieksme apgaismot tos, kas apakšā (neizglītotos un politiski pasīvos zemniekus). Visticamāk, šādas inteliģences darbošanās ilgtermiņa efekti bija arī dažas labi zināmas revolūcijas 20. gs. sākuma Austrumeiropā, taču pati inteliģence bija tik specifisku apstākļu kombinācijas produkts, ka drīz vien dabiskā kārtā izzuda. Krievijas un Austrumeiropas inteliģences unikalitāte intelektuāļu socioloģijā labi pamanāma tajā, ka angļu valodā rakstītajos tekstos šis jēdziens joprojām tiek rakstīts krievu transkripcijā – intelligentsia.
Tomēr apstākļu maiņas dēļ nebūtībā aizgāja tikai pati parādība, ne termins. Padomju varai nācās sadzīvot ar jau pastāvošo inteliģences izpratni un mainīt to savās interesēs. Šīs intereses izkristalizējās tikai Staļina laikā, un tās bija saistītas ar nepieciešamību nostiprināt Komunistiskās Partijas monopolstāvokli strādnieku interešu pārstāvniecībā. Tādēļ inteliģencei tika atvēlēta vien starpslāņa loma līdzās divām padomju sabiedrības pamatšķirām – zemniekiem un strādniekiem. Pētnieki uzskata, ka šāds inteliģences pozicionējums, kas tika nostiprināts arī Konstitūcijā (1936), bija nepieciešamas tādēļ, lai nepieļautu alternatīvu tautas sirdsapziņas balsu publisku skanēšanu.[5] Tomēr periodos, kad varas kontrole pār publisko telpu tika atslābināta, tieši no intelektuāļiem nāca kritika par pastāvošo situāciju un tās risinājumi. Godīgi skatoties, šādi periodi bijuši tikai divi – Hruščova atkusnis, kas radīja tā saucamo šestidesjatņiku paaudzi, un perestroika, kas, atšķirībā no pirmā gadījuma, padomju sistēmu ņēma un iznīcināja. Šī iemesla dēļ, un arī tāpēc, ka perestroikas un Atmodas intelektuāļiem joprojām ir vērā ņemama ietekme Latvijas sabiedrībā, pēdējam periodam ir vērts pievērsties detalizētāk.
Atmodas zelta būris
Mani pētījumi par perestroikas un Atmodas laika publiskajiem intelektuāļiem ļauj secināt, ka Latvijas intelektuāļu vidū vēl vairākus gadus pēc Mihaila Gorbačova glastnostj (atklātības) politikas sākuma Latvijas publisko intelektuāļu vidū (proti, starp tiem cilvēkiem, kas uzskatāmi par publiskajiem intelektuāļiem šeit aprakstītajā izpratnē) valdīja nedrošība un tendence sekot varas piedāvātajam problēmu skatījumam. Līdz pat 1989. gadam Latvijas publiskajā telpā no intelektuāļu mutes neizskan nekas tāds, kas būtu acīmredzamā pretrunā ar partijas līniju un apdraudētu padomju sistēmas dzīvotspēju. Tomēr mediji arvien aktīvāk izmantoja atklātības politikas principus, un, lai gan de iure padomju kontroles sistēma vēl eksistēja, faktiski tā gandrīz vairs nedarbojās, un 80. gadu beigās var runāt par reālu Latvijas publiskās telpas demokrātiju. Tādēļ var runāt arī par intelektuāļiem tajā.
Taču dažu gadu laikā mainījās intelektuāļu kolektīvā pašizpratne – no varas pārvaldīta starpslāņa par īpatnēju sabiedrisku formāciju, kurā pirmspadomju – 19. gs. – inteliģences ētoss sadzīvoja ar tiekšanos pēc Rietumu tipa publisko intelektuāļu lomām. Inteliģence kā īpašs sabiedrisks pienākums … sabiedrība un tās radošā inteliģence ir aicināta aizstāvēt apdraudētās vērtības … mēs, mākslinieki, esam šo vispārcilvēcisko vērtību nesēji sabiedrībā, to vairotāji, sargātāji … savos centienos radošajai inteliģencei jāaizstāv sabiedrības tikumiskā revolūcija … ja inteliģence tiek uzskatīta par tautas sirdsapziņu, tad sirdsapziņai šodien ir jārunā … uz mums, radošās inteliģences pleciem, gulst tūkstošiem ‘kāpēc?’, ‘kā?’, ‘kad?’, ‘cik ilgi vēl?’, ‘kādā veidā?’ …mēs darbojamies garīgajā sfērā, tāpēc dzīve, sabiedrība un vēsture mums izvirza īpašus uzdevumus.[6] Šādos un līdzīgos vārdos Latvijas publiskie intelektuāļi reflektēja par saviem uzdevumiem 80. gadu vidū.
Taču tēma, kuras diskusiju procesā intelektuāļi patiešām emancipējās no padomju sistēmas tradīcijām, ir jautājums par Latvijas valsts uzdevumiem un pilsonību. 1989. gada laikā Latvijas publiskajā telpā pakāpeniski nostiprinājās izpratne par Latviju kā īpašu veidojumu, kas nepieciešams vienas etniskas grupas – latviešu – interešu aizsardzībai. Lai gan šīs koncepcijas autori ir profesionāli juristi, tās dominējošo lomu sabiedriskajā telpā nodrošināja publiskie intelektuāļi. Ciešā sajūgā ar šo tēmu veidojās arī priekšstats par intelektuāļiem kā sava ceļa gājējiem. Var teikt, ka nācijvalsts koncepcija kā publiskās sfēras vektors ļāva padomju inteliģentiem pārtapt par publiskajiem intelektuāļiem. Tomēr vienlaikus tas nozīmēja arī intelektuāļu lomu spektra sašaurinājumu līdz vienai dominējošai funkcijai – nacionālās identitātes kopšanai. Šaurā koridora efekts manifestējās turpmākajos gados, kad intelektuālo nodarbju (kultūras, zinātnes, izglītības) finansējums tika strukturēts tā, lai pasargātu intelektuāļus no globālās konkurences un ļautu viņiem uzturēt latviskās kultūras pavardu. Tie, kas šajā intelektuāļu lomas izpratnē nevarēja vai nevēlējās iekļauties, pakāpeniski nonāca profesionālās dzīves un publiskās telpas perifērijā vai izzuda no tās pavisam, padarot Latvijas publisko telpu par viendabīgāku, prognozējamāku un, kā tas šādos gadījumos mēdz notikt, mazāk spējīgu uz paškritiku un pārmaiņām. Šo 80. gadu beigu notikumu atbalss ir dzirdama ikreiz, kad kāds mēģina liberalizēt zinātnes vai kādas kultūras nozares finansējumu, liekot intelektuāļiem spēlēt pēc kapitālisma un globalizācijas noteikumiem. Intelektuāļi pretojas, jo nespēj ieraudzīt sevi citās lomās kā vien ierastajā nacionālās identitātes kopēju laukā. Var teikt, ka nācijvalsts idejai Atmodas publisko intelektuāļu dzīvēs bija zelta būra loma. Taču būris plaisā un jūk, un Latvijas intelektuāļi pamazām atkal nonāk sev jaunā situācijā.
Olga Procevska ir LU Komunikācijas zinātnes doktorante.
Raksts pārņemts no <satori.lv> (2013.6.VI).
Skat. arī Otto Ozola rakstu JG274:65-67.
 Olga Procevska |
[1] James, W. (1907). The Social Value of the College-Bred. Sk. 2011.31.XII <http://des.emory.edu/mfp/jaCollegeBred.html>.
[2] Benda, J. (1959/1927). The Betrayal of the Intellectuals. Boston: The Beacon Press.
[3] Bauman, Z. (1989). Legislators and interpreters: on modernity, post-modernity, and intellectuals. Cambridge: Polity Press.
[4] Alexander, J.C. (2009). „Public Intellectuals and Civil Society”. In: Fleck, C., Hess, A., Lyon, E.S. (eds). Intellectuals and Their Publics: Perspectives from the Social Sciences. Farnham, Burlington: Ashgate Publishing Limited.
[5] Sk. Fitzpatrick. S. (1992). The Cultural Front.Power and Culture in Revolutionary Russia.Ithaca, London: Cornell University Press, Fitzpatrick, S. (2005). Tear off the Masks! Identity and Imposture in Twentieth-Century Russia. Princeton; Oxford: Princeton University Press, Kagarlisky, B. (1989). The Thinking Reed. Intellectuals and the Soviet State from 1917 to the Present. London, New York: Verso Books.
[6] Viktors Avotiņš (1987.27.XI). „Brilles ar bremzēm”. Literatūra un Māksla. 2:10; Jānis Peters (1987.5.VIII). „Savi ordeņi un savi infarkti”. Literatūra un Māksla; Džemma Skulme (1987.30.X). „Reālisma pozīcija”. Literatūra un Māksla, 5:10-11; Jānis Peters (1988.10.VI). „Tauta, republika, taisnīgums”. Literatūra un Māksla; Džemma Skulme (1988.29.I). „Džemmas Skulmes runa PSRS Mākslinieku 7 kongresā”. Literatūra un Māksla.
