AR SMELDZI UN SĀPĒM PAR LATVIJU

Ieva Dāboliņa, LIETA LR2. Rīga: Nordik, 2013. 119 lpp.

 

 

LIETA LR2 mūsdienu dzejas kopainā ir kā krāšņa, tikko uzziedējusi milzu puķe, kurai nav līdzinieku. Grāmatiņa no citu latviešu dzejnieku darbiem tik ļoti atšķiras gan tematikas, gan formas ziņā, ka lasītāju spēj pārsteigt, nereti pat šokēt. Ņemot vērā, ka dzejas krājums ir autores debija literatūrā, spēja izraisīt šādu reakciju jau vien ir uzskatāma par panākumu. Dāboliņa ir sociālās dzejas pārstāve, viņas lirikā intimitāti un eksistenciālas pārdomas neatrast.

Uzmanību saistošs un jautājumus izraisošs ir jau dzejas krājuma nosaukums, kas kopā ar grāmatas vāka dizainu (pelēks fons un metāla saspraude, ko mēdz izmantot, lai „sašūtu” manuskripta vai, piemēram, tiesu lietas materiāla lapas) var izraisīt dažādas asociācijas. Viena no tām – autorei prātā bijusi kāda konkrēta, tiesā izskatāma lieta. Uz to arī nepārprotami norāda krājuma nosaukuma pirmais vārds. Savukārt ar otra vārda, precīzāk, abreviatūras atšķetināšanu varētu klāties grūtāk, īpaši lasītājiem, kuri ilgstoši nedzīvo Latvijā. LR2 ir saīsinājums no valstij piederošās populārās radiostacijas Latvijas Radio 2 nosaukuma. Ja vārdu salikums LIETA LR2 šķiet neierasts un dīvains, uzmanīgi lasot dzeju un vairākas krājumā iekļautās esejas, viss kļūst skaidrs. Dāboliņas paustie uzskati patiešām skan kā apsūdzība daudzām mūsu valstī notiekošajām netaisnībām un nejēdzībām. Nereti rodas izjūtas, ka kliegt nav nekādas jēgas, jo vajadzētu šaut (6. lpp.). Savukārt, klausoties LR2, Ieva Dāboliņa ne tikai izbauda latviešu dziesmas, bet arī gūst informāciju par dažādiem sociālajiem procesiem, piemēram, emigrācijas apmēriem, neskaitāmajiem aizbraucējiem, kuriem Latvijā palikuši radi un kuri vismaz ar radio starpniecību viņus mēģina apsveikt dzimšanas dienā vai Valsts svētkos. Šī emocionāli piesātinātā informācija trāpa daudz tiešāk un sāpīgāk, nekā sausi statistikas dati. Vēl vairāk – tā autorē radījusi apņemšanos: Es gan nebraukšu. Man nekas nepieder, un, ja to pašu man gribēs atņemt, es šaušu. Ar vārdu, ar dziesmu, ar oli, ar kaķeni… (8).

Lasot krājumu, gandrīz vai fiziski ir sajūtams, kā autorei sāp Latvijas neveiksmes un cik stipra viņas pieķeršanās dzimtenei. Nereti Dāboliņas sociālajā dzejā konstatējama skarba ironija, pat sarkasms. Ir arī dzejoļi, kur autore atļaujas būt ļoti skarba, pat nesaudzīga. Lai lasītājs to spētu uztvert, kā arī saprast, par kurām personām un reālijām ir runa, viņam labi jāpārzina Latvijas situācija no neatkarības atgūšanas laika līdz mūsdienām. Piemēram, dzejolī „Kapu grābekļa ordenis” autore spēlējas ar Valsts apbalvojumu likumu, savukārt dzejolī „Oiro” jaušami autores uzskati par pakļaušanos Eiropas direktīvām (dzejolis ļoti atgādina lūgšanas „Mūsu Tēvs” tekstu).

Recenzijas noslēgumā lasītāja uzmanību vēlētos vērst uz divām krājumā iekļautajām esejām. Vienā no tām, kā nosaukums ir „Par augļiem”, autore ar dziļām sirds sāpēm pauž, kā, abortējot ap 20 bērnus dienā, tiek iznīcināta Latvijas nākotnes sabiedrība. Savukārt esejā „Viens pats latviešu puika” vēstīts par notikumu, kad Bruno Javoišs 1963. gadā radiotornī uzvilka Latvijas brīvvalsts karogu (skat. JG272:22-31).

Rezumējot krājumā un arī recenzijā pausto, jāatzīst: Latvijā dzīvot ir mūžīga cīņa. // Un gods, kas lemts tikai labiešiem (45). Dzejas grāmatiņu papildina Aigara Liepiņa, Ainara Meiera, Alda Jonikāna, Edija Pālena, kā arī autores pašas fotoattēli.

 

Lāsma Ģibiete

Lāsma Ģibiete – publiciste un lektore. Sešus gadus docējusi latviešu valodu Rietumungārijas Universitātē. Regulāri publicējas izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, JG u.c.

 

 

 

*  *  *

Debija ir pirmais solis, kā un kādā veidā oficiāli rakstnieks vai dzejnieks sevi pieteiks literārajā telpā, un, manuprāt, šoreiz ir iezīmēts skaidri nolasāma koncepcija un mērķtiecīgi veidots portrets. Dāboliņas esejas internetā bija pirmā un samērā klusā saucēja balss, kura pa diviem gadiem ir pieņēmusies skaļumā. Dzejoļu krājuma nosaukums ir loģiski atšifrējams, proti, Latvijas Republikas otrā atmoda, kas trāpīgi liecina par autores patriotisko raksturu. Lai gan dzejā atkārtojas autorei arī acīmredzami svarīgs tēls – Latvijas Radio 2. Radio par godu ir iekļauta pat „Oda Radio 2”, kas vēstītāja izpratnē apzīmē patieso tautas daļu, kura interesējas par savu dzimto vietu. Tomēr, vērtējot abus nosaukuma variantus, ceru, ka pirmais šifrējuma mēģinājums būs patiesāks, jo autores nostāja par Latvijas valsti un vienotu tautu ir dzejoļa krājuma vadmotīvs. Paredzams un arī tendenciozs ir dzejas telpas nodalījums, ka tieši laucinieki, kas nākuši no dabas klēpja, ir šķīstāki un patiesāki par bagātajiem, materiāli noskaņotajiem pilsētniekiem, kuriem, kā liekas, visiem bankā ir pa kredītam. Dalījums ir panākts ar simbolu izvēli un kultūrā sakņotām reālijām. Piemēram, valsts vadība tiek raksturota ar frāzi – karalis ir kails!, kura aizgūta no Hansa Kristiana Andersena pasakas „Karaļa jaunais tērps”; tiek izmantots arī Lāčplēša motīvs – Lāčplēsis iznīcina pats sevi, nevis to Daugavā iegrūž Pumpura versijas Melnais bruņinieks. Šādu simbolu uzskaitījumu varētu turpināt... Dzejas vēstījumu nomāc atsauču birums, lai gan tās iesaistītas ar mērķi paspilgtināt izteikto domu. Dzejprozā „Es solidarizējos”, ko autore vēlējusies nosaukt par eseju, dominē cita autorība, zūd personīgais un neatkārtojamais teksts – garā saspēlē, kurā tiek pretargumentēti dziesmu teksti, gaist dzejoļa jēga: Zvaniņš skan, zvaniņš skan, Ziemassvētki brauc. / Un es braucu ar riteni no Mārupes tieši Rīgā iekšā pāri / Akmens tiltam, jo decembra sākumā man nav piecdesmit / santīmu, ko samaksāt par autobusu (7. lpp.). Neveikls būs jebkurš teksts, kurā savītas neskaitāmas tēmas i par ārzemnieku atpūtu Vecrīgas ielās, i par materiālo labklājību, i par pamestajām lauku mājām, i par latviešu karavīru slavu, i par dabas skaistumu utt. Kā jau raksturīgs jauniem dzejniekiem, dominē trauksme un revolucionārais gars, jo dzejoļu krājumā tiek „atvērta” visu sakrāto emociju bagāža. No 59. līdz 85. lpp. ir ievietoti teksti, kādi varētu skanēt radio raidījumā „Latviešiem pasaulē” un kas veido pat veselu „dzejoli”: Arturs Aabeltinjsh Iirijaa / Zaigai Jansonei Vecbebros / Suutu vecmammai sveicienus un iesaku ne­krenkjeeties / tik daudz, bet labaak paklausiities LABVEELIIGAA TIPA / dziesmu „man visi radi dziivo aarzemees”! (59). Šāds mākslinieciskais paņēmiens disharmonē ar autores pašradīto portretu – reālijas traucē simboliskumam, tādēļ vietām krājuma kompozīcijas plūdumā rodas sadrumstalotība.

Dāboliņas dzeja ir sociāli ievirzīta, tajā tiek akcentētas problēmas par sociālo kārtu nevienlīdzību un zemākās šķiras diskrimināciju. Liriskais „es” pie lasītāja vēršas ar konkrētu morāles vērtību skalu, kuras augšgalā ir taisnīgums, godīgums un vienlīdzība. Sociālā ievirze daļēji attaisno to, ka dzeja ir vairāk deklaratīva nekā liriska: Kapu grābekļu fonds, kas apgādās ar maziem kapu / grābeklīšiem bērnudārzus. Rozā un zilu kapu grābeklīšu / iegādei tiks organizēts iepirkums, kam LTV1 akcijā jau / saziedoti 37 562 lati (33). Statistikas dati mijas ar gadu skaitļiem un masu saziņas līdzekļu ziņām. Reizēm panti tiek numurēti ar mērķi uzsvērt likumību un secību. Paralēli likumsakarībām, dzejnieces radītajam tekstam piemīt bagātīga ironija, kura palīdz runāt par emocionāli smagām lietām – piemēram, dzejolī „Aizbraucēju kokteilis”: Sastāvdaļas: Glāze nenokārtojamu saistību; / Glāze izmisuma; Glāze pazemojuma; Pusglāze bezpalīdzības; / Pusglāze aizvainojuma; / Pusglāze naida un dusmu. / Pagatavošana: / Visas sastāvdaļas ielej blenderī un labi sakuļ. (..) Pasniedz ar lidmašīnas biļetēm (62). Skarbā ironija pat iezogas „tabu” tēmās. Protams, ne jau pirmo reizi dzejnieki aktualizē lietas, par kurām parasti publiski nerunā, bet Ieva Dāboliņa uzsver sabiedrības vienaldzību, nevis indivīda pārdzīvojumu. Liriskais „es” cenšas visām problēmām sniegt racionālu cēloņu un seku iztirzājumu: Slepkavības atbalsta valsts, nekādi neatbalstīdama / dzīvības saglabāšanu – ne morāli, ne fiziski. / Slaktiņu atbalstām mēs – sabiedrība, kura uzskata, ka / bērna nogalināšana pirms dzimšanas ir labāka... (41). Liriskā „es” balss pozīcija ir divējāda, no eksistenciāli sāpīgas nots tā pāriet uz sentimentālu maigumu. Dzejkrājums ir papildināts ar melnbaltiem attēliem, kuros redzama Latvijas daba un iedzīvotāji. Atverot grāmatu, jāsastopas ar nostalģiju raisošu bildi: govs saimnieces pavadā dodas mājās. Latvieša svētā govs...

Dzejkrājumā rezignēta sievietes un vīrieša mīlestība tiek aizstāta ar mīlestību pret Latviju. It sevišķi pēdējais dzejolis „Neraudi, Latvija, pagaidi”, atgādina pozitīvisma literatūras ietekmi ar pacilātu intonāciju, kura vēsta par darba prieku un gaišu nākotni: Piecelies, Latvija, pasmaidi, / atgūto zemi / viņi ars / un tīriem sviedriem slacīs (113). Himnas monumentālajās noskaņās arī noslēdzas debijas krājums. Vieni dzejoļu krājumu LIETA LR2 sauks par stereotipu pārpilnu ainavu, kurā latvietis nāk ar baltu lina kreklu; citi - par īsteno latvieša patiesības balsi, kad pašnāvniekam līdzi ir jāņem „godmanis”, – kur kliedz par cilvēka vislielāko vājumu – vienaldzību līdzcilvēka nelaimē un bailēs no mainības. Bet kopumā dzejoļu krājums ir subjektīvs latviešu tautas likteņa atainojums pēdējos 20 gados. Un formas ziņā autorei pavisam noteikti labāk padodas īsas un kodolīgas domas, ko apstaro pietiekama ironijas deva: še tev piga – naša riga / Rīga nav vaša / Rīga nav naša / Rīga nav Saša / Rīga ir paša (95).

 

Anete Braufmane

Anetes Braufmanes recenzija pārņemta no Latvijas Universitātes literāro tekstu vietnes <www.ubisunt.lu.lv> (2013.4.VII).

Ieva Dāboliņa publicējusi stāstus „Zeķubikses” (Latvju Teksti 2011,4), „Olimpiāde” (Jaunā Gaita nr. 268) un „Cīlīte” (Jaunā Gaita nr. 272).