ŽĪDU ZĒNS KOPELS – LATVIJAS ARMIJAS BRĪVPRĀTĪGAIS

Ēriks Jēkabsons. Aizmirstie karavīri – ebreji Latvijas armijā 1918.-1940. gados. Rīgā, 2013. 281 lpp.

 

Aplūkojamā grāmata būtībā un izteiksmē pārsniedz tās nosaukumā nosprausto  rāmi: šai izdevumā, ko ar izjustu uzrunu ievadījis Latvijas Republikas  aizsardzības ministrs  Dr. rer. pol., prof. (visu cieņu!) Artis Pabriks, izkliedē daudzus stereotipus par šo vēsturisko minoritāti, kas mūsdienu Latvijas teritorijā mīt kopš 16. gs.

Latvijas Ebreju kopienu padomes priekšsēdis un „Rietumu bankas” viceprezidents, 1959. gadā Baltkrievijā dzimušais Arkādijs Suharenko var būt apmierināts, ka grāmatas tekstā lietots etnonīms ebreji, kas, lai viņš man piedod, ticis ieviests ar padomju okupantu vietējā pakalpiņa dekrētu 1940. gada vasarā, gadu pirms nacistisko okupantu iebrukuma un holokausta sākuma. Bet citādi šai grāmatā ir runa par Latvijas žīdu minoritāti, par Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrību, par Saeimas žīdu frakciju deputātiem, par etnisko un reliģisko Latvijas žīdu kopienu, kurai pieder arī šo rindiņu rakstītājs, kurš dzimis 1928. gada 1. septembrī rīdzinieka Jāzepa Gordona ģimenē.

Visa šī grāmata, var teikt, ir nosēta ar šo „ž” etnonīmu, kas ienācis  latviešu valodā Polijas karaļa Stefana Batorija (valdīja 1576-1586) laikā, un piešķir šim izcilajam pētījumam autentiskumu, radot lasītājos, uzdrošinos teikt, cieņu pret vārdu „žīdi”.

Grāmata ir jauki „noformēta”, pielikumā ir bagāts fotogrāfiju klāsts. Negrasos šeit sīki aprakstīt grāmatas saturu hronoloģiskā secībā. Lai piedod man lasītājs, ja, subjektīvi raugoties, citēšu tās vietas, kas labi raksturo starpkaru Latvijas gaisotni, papildus izmantojot arī citus avotus.

Rūpīgi sagatavotie grāmatas pielikumi, kur sniegti dati par visiem apzinātiem žīdiem – Latvijas armijas karavīriem – Neatkarības kara dalībniekiem, vērtīgi tai ziņā, ka dažs labs mans tautietis Latvijā, Izraēlā, ASV, Kanādā vai Vācijā tajos varbūt atradīs savu vecāku draugus un paziņas un, iespējams, pašu radus.

Tiem, kas tagad uzšķir Ērika Jēkabsona grāmatu, varbūt „sirdi sasildīs”  64. lpp. lasāmie vārdi, kuru autors ir Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības (ŽTLAB) 1931. gada almanaha Atbrīvotājs redaktors Ichaks Vaispaps: …kad latvju tauta dabūjusi iespēju redzēt savām acīm, kā piepildās viņas labāko dēlu gadiem lolotais sapnis par brīvu, patstāvīgu dzīvi, tad arī žīdi sapratuši pienācīgi novērtēt šo cenšanos un palīdzēt panākt sen sprausto mērķi, jo viņi sapratuši, ka latvju tautas  brīvība ir arī viņu brīvība (..) paliek tikai apbrīnot žīdu jaunatni, kura instinktīvi sapratusi, cik svarīgs ir dotais brīdis un, pa lielai daļai apzinīgi, iestājās atbrīvotāju rindās.

Pilnīgs jaunums Ērika Jēkabsona grāmatas lasītājiem būs nākamajā lpp. minētais fakts, ka pēc ŽTLAB iniciatīvas Latvijas Centrālās skautu organizācijas ietvaros izveidota un pie biedrības reģistrēta 144. žīdu skautu vienība, tāpat biedrība atbalstīja arī 77. žīdu gaidu pulciņu Latvijas Centrālajā gaidu organizācijā. Tūdaļ, lasot šo, atcerējos savu klases biedru Rīgas Franču licejā Svenu Ārenštamu, kurš bija skauts un lepojās ar savu piederību ģen. Kārļa Goppera dibinātajai skautu kustībai Latvijā. Viņš ar vecākiem un vectēvu, kurš bija Bulgārijas goda konsuls Latvijā, gāja bojā holokaustā.

Žīdi cīnījās ne tikai Latvijas nacionālajā armijā, bet arī Latvijas pretlielniecisko partizānu vienībās Latgalē. Pavisam apzināti 2 106 žīdu tautības Latvijas armijas karavīri – neatkarības kara dalībnieki, no kuriem četri – Josifs Hoppe, viņa brālis Zamuels Hoppe, Maksis Gringuts un Roberts Maļevskis apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.

Jaunākais žīdu tautības karavīrs ir bijis Kopels (Konstantīns) Goreliks, kurš dzimis Rīgā 1908. gada 19. novembrī, tātad 1919. gada 28. jūnijā, kad viņš Cesvainē brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, viņam bija tikai 10 gadi. Unikāls gadījums! Avīzē Rīts (1935.30.VII) sakarā ar Gorelika nāvi lasām: šis žīdu zēns aizbēga no mājām un iestājās 2. Cēsu bataljonā, bet vēlāk 2. Ventspils pulkā, kura rindās viņš (..) piedalījās kaujās pret lieliniekiem. Goreliks toreiz lūdzis priekšniecību, lai viņu sūta uz pozīcijām, tāpat kā pārējos kareivjus (..) Viņš vairākkārt bijis arī izlūkos, jo ienaidnieki nepiegriezuši vērību mazajam žīdu zēnam. Kara muzejā vēl tagad karājas šautene, ar kuru mazais (..) zēns gāja cīņā par Latvijas brīvību.

Cita starpā manuprāt atzīmējams gadījums, kad ŽTLAB valdes sēdē (1929.13.I), kas bija veltīta zemes piešķiršanas jautājumam žīdu karavīriem – Neatkarības kara dalībniekiem, piedalījās visi Saeimas žīdu tautības deputāti – Mordehajs Dubins, Maksis Lazersons, Mordehajs Nuroks un Nojs (Noahs) Maizels. Viņi pārstāvēja dažādus politiskus virzienus – no reliģiskā konservatisma (Dubins) līdz sociāldemokrātijai (Maizels), bet šai gadījumā rīkojās solidāri.

Ārpus aplūkojamās grāmatas ietvariem palikušas starpkaru Latvijas armijas karavadoņu atsauksmes par maniem tautiešiem, ko citēju no minētās ŽTLAB almanaha (1931).

Ģenerālis Bangerskis (jā, tas pats, kas 1943. gadā kļuva par Waffen SS Latviešu leģiona ģenerālinspektoru): Mūsu valsts varonīgajās cīņās par savu eksistenci un neatkarību arī žīdu tautas dēli ir nesuši savu artavu uz brīvības altāra. (..) Mērķis, kuru sprauž sev biedrība (..) modināt kā savos biedros, tā arī citos Latvijas žīdu tautības iedzīvotājos val­stisku apziņu un veicināt latviešu-žīdu tuvināšanās ideju – ir silti apsveicams.

Ģenerālis Berķis, Latgales divīzijas komandieris: Ja mūsu valstij draudētu nākotnē briesmas un viņas dēliem būtu jāiet palīgā, esmu pārliecināts, ka žīdu tautības iedzīvotāji, plecu pie pleca ar latvju un citu tautību karotājiem, līdz galam pildīs savu pienākumu pret valsti, tikpat vienprātīgi, kā tas bija atbrīvošanas karā.

Ar šiem Solikamskas lēģerī mirušā (1942.28.VII) ģenerāļa Krišjāņa Berķa vārdiem sasaucas Ērika Jēkabsona grāmatā pieminētā epizode: Konstantins Karulis atceras, ka 1940. gada 17. jūnija vakarā, jau pēc padomju  karaspēka ienākšanas valstī, prezidents  Kārlis Ulmanis ieradās sava adjutanta kabinetā, kur sapulcējušies žurnālisti. Pēkšņi ierunājās kolēģis Edgars Mahtuss: „Prezidenta kungs, vai tomēr nevajadzēja karot?” Pārējie esam pārsteigti, nemaz tik kareivīgs Mahtuss mums nešķita. Kaut ebrejs, viņš nevainojami runā latviski, dienējis Daugavgrīvas artilērijā.

Lasot šīs rindiņas, mana žurnālista sirds iedrebējās: Edgars Mahtuss taču bija lielās krievvalodīgās, Latvijai lojālas avīzes Segodņa līdzstrādnieks. Šīs labākās „krievu aizrobežas” avīzes īpašnieki bija žīdi – Jakovs Brāmss un Boriss Polaks. Redaktori bija krievs N. Berežanskis un trīs žīdi – Maksims Hanfmans, Mihails Milruds un Boriss Haritons (viņa dēls bija padomju ūdeņraža bumbas radītājs Jūlijs Haritons, par kuru stāstīts manā rakstā „Haritoni – tēvs un dēls” (Latvijas Avīze 2004.6.VII).

Un nobeigumā Rīgas laikraksta Segodņa martirologs: Borisu Haritonu, Mihailu Milrudu, G. Landau un drošsirdīgo Edgaru Mahtusu apcietināja un ieslodzīja Gulaga lēģeros. Karikatūristu S. Civinski nošāva Lubjankā. Žīdu žurnālistu I. Teitelbaumu un latviešu rakstnieku Aleksandru Grīnu (kurš bieži publicējās šajā avīzē) nošāva Astrahaņā. Gabriels Levins (arī mans tautietis) izdarīja pašnāvību Vorkutā.

Šīs beigas ir skumjas, bet šie fakti jāzina.

 

Franks Gordons

 

Par recenzijas autoru skat. JG270(2012):29-21. Sakarā ar Franka 85. gadskārtu (1.IX), vēlam mūsu līdzstrādniekam vēl daudz baltu dieniņu.