Una Alksne

ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ – VII

EPITETI, MOTĪVI, TĒLI, METRIKA

Sākums JG270-JG275

Literatūrzinātnieks Kārlis Kārkliņš (1888-1961) konstatē, ka Bārda krāsu epitetus – kopā gandrīz tūkstoti – visbiežāk attiecina uz abstraktiem jēdzieniem – jūtām, sapņiem utt., tādējādi padarot tos tveramākus, vai arī izmanto tos kopā ar kādu jau pastāvošu tropu, panākot spilgtāku gleznu (Kārkliņš 1933,25-26). Visbiežāk lietotā krāsa ir zilā (151 reizi), tad baltā, tumšā, zaļā, sarkanās krāsas toņi un zelta krāsa (Vīksna 1988,90).

Kā redzams, pirmajā krājumā ievērojami lielāks īpatsvars ir romantismā klasiskajai zilajai krāsai, bet krājumā Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam ir daudz vairāk epitetu, kas izsaka gaismu un tumsu (īpaši baltā, tumšā un zelta krāsa). Zilā un zaļā krāsa, kas krājumā Zemes dēls ir visbiežāk lietotās, saglabā redzamu vietu arī otrajā krājumā. Pirmajā krājumā vairāk lietota dzeltenā un pelēkā krāsa, kas pārsvarā asociējas ar rudeni un nomāktību. Otrajā krājumā liela nozīme ir gaismas un tumsas pretstatam vertikālā morāli reliģiskā pasaules izjūtā, ko pirmais apraksta Kārlis Kārkliņš (Kārkliņš 1933, 30-31). Gandrīz pusi Bārdas krāsu epitetu veido melnā un baltā krāsa kopā ar pāreju caur tumšo, pelēko, palso, sirmo, bālo un gaišo (Vīksna 1988,90). Pretstats starp debesīm un zemi izpaužas arī hromatiskajās krāsās. Brūnā (rudzu maizē, velēnā vai pumpuros) apzīmē zemes spēku un potenciālu dzīvības enerģiju. Zaļā atbilst dzīvībai, auglībai un zemes dzīvei ar tās maldiem, kaut gan var būt saistīta arī ar skumjām, kā arī ūdeni vai ledu. Arī sarkanā – asiņu nemiera dziesma – piesaista lirisko varoni zemei. Dzeltenajā krāsā īpatnēji apvienojas saule un sapņi ar vecumu un nāvi, uz ko var norādīt gan sažuvušas, nodzeltējušas rokas, gan rudens dzeltenās lapas, gan liepziedu putekšņu mākonis kā sūtnis no citas esamības sfēras. Zilā – romantisma ilgu krāsa – ir identificēta ar debesīm, tāpat kā baltā un zelta krāsa. Īpaša loma Bārdas dzejā, tāpat kā latviešu folklorā (Kursīte 1996,73), ir metāliskajām krāsām – zeltam un sudrabam. Zelta krāsa vienmēr saistīta ar kaut ko svētu, ar visaugstāko realitātes līmeni, kur atrodas mīlestība, saule un dievišķais. Sudraba krāsa parasti saistīta ar mēnesnīcu, retāk – ar zvaigznēm vai bērza mizu (bērza tēls Friča Bārdas dzejā cieši saistīts ar dvēseli – izteikti dzejolī „Bērza dvēsele”, arī „Pasaciņa” un „No dzīves es par dziļu ievainots…”). Nereti epitets „sudraba” apzīmē skaņu, nevis krāsu (sudraba smiekli, sudraba zvārgulīši).

Atrodama arī virkne epitetu, kas nozīmē ir aptuveni vienlīdzīgi baltajai krāsai un apzīmē gaismas aktīvu izstarošanu. Visbiežāk lietotie no šiem ir spožs un mirdzošs, bet ir daudz citu, piemēram, vizuļains, blāzmots, zvīļš, saulstarains un – viens no nozīmīgākajiem – zvaigžņots. Šie epiteti vairāk akcentē izskatu nekā baltais, bet arī ētiskā ideāla nozīme tajos dažādā mērā ir klātesoša – piemēram, kad Bārdas liriskais „es” pretstata uguni ar zvaigžņotu vainadziņu sarkanajai zemes kaislību ugunij. Pārējie Bārdas krāsu epiteti pieļauj ļoti maz variāciju, izņemot dažādi nosauktos pelēkās krāsas toņus, turpretī šīs epitetu grupas skaistums ir daudzveidībā. Ieskatam Rītazvaigznes apraksts dzejolī „Rītazvaigzne un Ziemeļzvaigzne” (U.A. izcēlumi):

Tai vainadziņš mirdzošs kvēl rokās.

Ar starotiem pirkstiem tā raisa

no viņa liesmainus ziedus

un sviež tos naktsmelnajā telpā –

mums garām kā blāzmainus rītus –

sviež tālajam ziemeļu princim

sirds ilgu sveicienus gaišus.

(Bārda 1992,247)

Ja kaut kas notiek tumsā, lietotas izvērstākās dzirdes gleznas [„Purva velni”, „Vārpu māte”, dzejojuma „Sapņotājs pāžs” (4. un 5. daļa), kā arī dzejojumā „Simsana gals” – Simsans ir akls un uztver pasauli pamatā caur skaņu]. Skaņas atainojuma spilgtumu un nepastarpinātību Bārda panāk ar ļoti plašu un daudzveidīgu onomatopoēzes lietojumu, piem., putnu radītās skaņas (vit-vit!, cilī!, spurks!; kārcošs krauklis), arī vēja, lietus un pērkona, dzīvnieku un dažādu priekšmetu (dūcošu zvanu, izkapts u.c.).

Bārdas dzejā vietām izmantoti arī taustes un ožas tēli, piem., šāds apvienojošs salīdzinājums „Meža pasakā”:

Bet vasara, ar sulām piebriedusi,

kā dzeltains auglis smaržoja visapkārt

un prātus mulsināja kairā tieksmē.

(Bārda 1992,250)

Lai cik Bārdas dzejoļi varētu būt vizuāli uzskatāmi, daļai darbu raksturīga satura nenoteiktība, it kā nepiesaistītība priekšmetiskajai pasaulei. Bārda operē tiešā veidā ar jūtām, sapņiem un simboliskām krāsām, nevis ar tēliem, kas ikdienā būtu redzami. Tā tas ir dzejolī „Nakts” (Uz jumta zils mākonīts dus, / no vijolītēm pīts. / Sapņi deg visos logos, / sarkani, kā pats rīts). Dzejolī „Atgriešanās” asara satiekas ar eņģeļa dziesmu. Dzejojuma „Cīņa ar eņģeli” darbība notiek liriskā „es” dvēselē. Mīlestības ilgu objekts Zemes dēla pirmajā daļā ir Bārdas apzināti attālināts no jebkādas reālas izpausmes līdzīgi Aspazijas „Pasaciņai”, viduslaiku daiļajām dāmām un mīlestībai romantisma klasiķu darbos. Zemes dēla nodaļā „Mīlas maldi” mīlestības ilgas ir vērstas uz objektu, kas šajā pasaulē nav atrodams – Zvaigžņu meitu, un šīs krājuma daļas epigrāfs ir šāds Hermaņa Heses dzejolis:

Ich liebe Frauen, die vor tausend Jahren

Geliebt von Dichtern und besungen waren.

Ich liebe Frauen – schlanke, wunderbare,

die ungeboren lieg’n im Schoss der Jahre.

Sie werden einst mit ihrer sternebleichen

Schönheit der Schönheit meiner Träume gleichen.

(Bārda 1990,13)

Es mīlu sievietes, kuras pirms tūkstoš gadiem

Mīlēja un apdziedāja dzejnieki.

Es mīlu sievietes – slaidas, brīnišķīgas,

Kas nedzimušas gadu klēpī dus.

Tās reiz ar savu zvaigžņubālo skaistumu

Līdzināsies manu sapņu skaistumam.

(Bārda 1990,589 – Andas Plēsumas atdzejojums)

Bārdas dzejā var runāt par tēla autonomiju – zināmu neatkarību no atainojamās vielas un pašvērtību. „Idillē” īstenība būtībā attēlota ar visai skarbiem sociāliem motīviem, bet tropu līmenī dzejoļa tēma estetizēta Austrumu motīvos – parkā sēdošais nabagais puisēns kļūst par sultāniņu, garāmgājēji ir viņa pavalstnieki, bet korpulentie bagātnieki ir „pašās”. Dzejolī „Vārpu māte” tēlainos izteiksmes līdzekļos, aprakstot labības lauku naktī, minēti smaragda gredzeni, zīds un samts. Ziedputekšņu mākonis šajā dzejolī salīdzināts ar dzeltenu sapņu leopardu, ko Zenta Mauriņa 30. gadu beigās sauca par nepieņemamu latviskā ainavā (Mauriņa 1938,85). Dzejoļa „Debess zivtiņas” pamatā ir neparasta redzes glezna:

Tīklos zaļos, zilganos,

klusos debess ūdeņos

tinas mākoņlīdaciņas.

Tinas, vijas cit’ pie citas,

brīžam tik uz augšu sitas

spoži sārtas muguriņas —

Guļ kā briesmīgs krokodils

debess malā priežu sils —

Lēnām kust tā melnie spuri...

Sārtās zivtiņas tas vēro.

Acīs šausmīgi tam zvēro

divi čigānugunskuri.

(Bārda 1992,72)

Var piekrist Mauriņai, ka Bārda otrajā pantā rotaļājas ar atskaņām, bet nav precīzi teikt, ka krokodils nevis domas, bet tikai atskaņas dēļ .. uzrāpies latviešu debesīs (Mauriņa 1938,86-87). Krokodils ir apzināti rotaļīgs (pārspīlēti dramatisks – ar daudzpunkti, zvērojošajām acīm un vārdiem „briesmīgs” un „šausmīgi”), noteikti neparasts, bet vienlaikus ļoti uzskatāms un tieši savas paradoksalitātes dēļ (Bārda liek lasītājam ieraudzīt, ka mežs plāno apēst mākoņus) suģestējošs tēls. Bārdu priecē krāšņais un dīvainais. Krokodilu un citus dienvidu motīvus viņš apspēlē arī kādā 1912. gada pirmajā pusē rakstītā vēstulē Paulīnai Puskalnei: Bet, ja es būtu viņa augstība Abesīnijas ķēniņš Neguss Meneliks, tad es pa dubļiem nemaz nestaigātu, bet liktu vienam augsti mācītam krokodiļam uz astes mani pa dubļiem apkārt vilkt, ибо я гений и мой дух слишком велик [jo es esmu ģēnijs un mans gars pārmēru liels]. Bet cilvēciņam [Bārdas uzruna līgavai] es liktu vienā palmā sēdēt, un, kad tas krokodils mani norītu, tad viņam būtu jāplaukšķina un jāsauc bravo! Tad es iznāktu no tā krokodiļa atkal ārā, jo viņš nevarētu mani nekā sagremot un sevī noturēt, ибо я гений и мой дух слишком велик, un es pieietu pie tās palmas un nopurinātu cilvēciņu zemē, un viņš iekristu man taisni azotē aiz krekla. Tad es atteiktos no troņa un sacītu abesīniešiem, lai taisa revolūciju, bet pats atnāktu dzīvot uz Aleksandra ielu 28, dz. 7, izņemtu cilvēciņu no azotes ārā, nomazgātu saldā pienā un nobučotu 100000000X1 (Bārda 1992,547). Līdzīgā noskaņā svešzemju motīvi un tēli ir iekļauti dzejolī „Bezdelīgas” (Čaklā 1992b,612), kura laiktelpa ir latviešu pagalms, bet vecā bezdelīga stāsta jaunajām par Ēģipti, modinot tajās aizrautību ceļot. Eksotiskus motīvus salīdzinoši ikdienišķā vidē ar runājoša gājputna starpniecību ienes arī Oskars Vailds pasakā „Laimīgais princis”. Fricis Bārda ir bijis pazīstams ar Vailda daiļradi (Bārdas tulkojumā žurnālā Stari publicēta „Florentīniešu traģēdija” – Kraujiņš 1935,102). Iespējams, ka šis motīvs aizgūts no Vailda. Atšķirībā no Vailda krāšņās un izsmalcinātās Ēģiptes, Bārdas dzejolī Ēģipte ir deformēta atbilstoši iedomātai bezdelīgu pasaules uztverei, tāpēc Bārdas faraons uz krokodila jāj medīt odus.

Friča Bārdas dzejoļu metrika parasti ir diezgan brīva: tajos izmantotas vai nu toniskās vārsmas, vai silabotoniskās ar mainīgu pēdu skaitu un atkāpēm no metra. Īpaša nozīme ir daktila pēdām, kas padara līganu, piem., dzejoļa „Dzīvīte” skanējumu, sasaucoties ar dzejolī minēto šūpošanos. Mainīgs, bet ritmiski atkārtots daktila un trohaja pēdu savienojums dzejolī „Mīlestības dziesma” no cikla „Čigānu dziesmas” padara dzejoļa skanējumu enerģisku, līdzīgu dejai:

I tu, lunkanā,

kaķe dzeltenā,

manā būdā tagad žurku daudz.

Klausies, lunkanā!

atnāc vakarā —

viena žurka tevi dikti sauc!

(Bārda 1990,91)

Tipisks estētisma varonis dzīvo iekštelpās vai noslēgtā dārzā, ko apjož augstas sienas un viņa nevēlēšanās neko zināt par to, kas ir aiz paša atlasītās kultūras vides. Turpretī Friča Bārdas dzejas varonis vienmēr patur acīs bezgalīgo Visumu, viņam piemīt kosmisks skatījums. Bārdas pasaule ir atvērta, un viņš vienmēr apzinās, ka ir kaut kas aiz viņa līdzšinējā redzesloka. Dzejnieka plašās studijas, tiecoties savu redzesloku allaž pilnveidot, ļāva viņam iepazīties ar estētismu viņa laikabiedru darbos. Bet Bārdas pasaules uzskatā nav estētismam raksturīgās tieksmes absolutizēt (skaistumu un mākslu), tā vietā viņš tiecas uz sintēzi (kā to skaidri definē priekšlasījumā par romantismu). Friča Bārdas pasaules ainā dažādas uzskatu sistēmas apvienojas un mijiedarbojas, cita citu nenoliedzot, bet neļaujot kādai kļūt par visu vērtību mērauklu. Estētisms ir tikai viens no pasaules uztveršanas veidiem, ko Bārda pieņem, un viņa pasaules uztverē tas mijiedarbojas ar ētiskām vērtībām un pan(en)teistisku dabas izjūtu. Tāpat kā viņu interesē fizika un filozofija, zeme un zvaigznes, tāpat arī skaistais un labais, māksla un daba, un viņš vienmēr saglabā atvērtību tālākiem meklējumiem.

Krāsu epitetu biežums krājumā Zemes dēls

Krāsu epitetu biežums krājumā Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam

           

AVOTI

Bārda, F. (1990). Raksti 1.sēj. Rīga: Liesma.

Bārda, F. (1992). Raksti 2.sēj. Rīga: Liesma.

Čaklā, I. (1992b). „Komentāri”. Fricis Bārda. Raksti. 2.sēj.: 609-634.

Kārkliņš, K. (1933). „Redzes gleznas Fr. Bārdas dzejā”. Ceļi, II. Rīga: Ramave: 25-31.

Kraujiņš, K. (1935). Fricis Bārda: Dzīvē un darbā. Rīga: A. Raņķis: 33-156.

Kursīte, J. (1996). Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga: Zinātne.

Mauriņa, Z. (1938). Friča Bārdas pasaules uzskats. Disertācija. Rīga: Valters un Rapa.

Vīksna, A. (1988). ”Krāsu epiteti Friča Bārdas dzejā”. Varavīksne. Rīga: Liesma: 87-99.

Una Alksne ir Kārļa Dziļlejas Fonda balvas laureāte. Raksts vietām saīsināts.