JG276 Māris Brancis

Līdztekus pedagoga darbam un gleznošanai un zīmēšanai (un īslaicīgai mākslas menedžera pienākumu izpildīšanai), Mieriņš ir daudz rakstījis.

Es mēģinu izteikties par citu mākslinieku darbiem. Varbūt tas nesaskan ar mākslas zinātni, bet taisni tāpēc es to daru, jo, lasot atsauksmes, man bieži vien gribas uztrīt dunčus. Tāpēc es mēģinu rakstīt no paša, no tā viedokļa, kurš pats rada. Tas ir cits viedoklis. Tu, būdams mākslas zinātnieks, skaties no sava skatījuma, es – no mākslinieka, gleznotājs argumentēja un turpināja:

Man ir paticis literāri izteikties. Ir ārkārtīgi grūti pateikt savu domu vienkāršāk, jo latviešu valodā sintakse ir tik vaļīga. Es nezinu, kas ir viegli, bet es mokos kā bads ar nāvi. Patīk izteikties arī tāpēc, ka studentiem bieži uzspiedu mākslas vēsturi, bet no sava viedokļa. Vizuālās lietas, jo tās tu vari pierādīt. Tie bija cilvēki, kuri reaģēja uz vizuālām lietām.[1] Pirmais raksts[2] parādījās Jaunajā Gaitā (1963). Ar šo Rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai (kā rakstīts žurnāla iekšvākos) viņš sadarbojās līdz mūža beigām. Pēc studijām Goldsmita mākslas koledžā tika iespiesti vairāki raksti arī tolaik visai progresīvajā Londonas Avīzē, taču arī tās virzību noteica konservatīvie spēki, un viņa darbība tajā ātri vien beidzās. Viņam pietika ar Jauno Gaitu, kur varēja izteikt arī asākas un polemiskas domas. Nākamais JG raksts[3] pēc pāris gadiem izraisīja pietiekami kvēlas diskusijas, nostiprinot Mieriņa nesamierniecisko, kaujiniecisko reputāciju. Viņš bija aizticis trimdas „svēto govi” – daiļamatniecību: ir pamats runāt par dziļu un ārkārtīgi bīstamu tautas mākslas deģenerāciju trimdā. (..) Nacionālais sentiments sasniedzis banalitātes galējās robežas, un tā mērķis ir lēta peļņa. Mieriņam latviskums nebija virspusēja kārta, aizsegs personīgo ambīciju īstenošanai. Viņam nebija pieņemama Mazās Latvijas mentalitāte un Ulmaņa autokrātiskā valsts iekārta[4], dzīvošana pagātnē. Viņa skatiens bija vērsts uz priekšu.

Ne tikai kritizēt bija aicināts Mieriņš, bet arīdzan skolot, skaidrot modernās mākslas patiesības, kas pašam bija vitāli svarīgas, – gan par Bauhausu[5], gan par krāsu savstarpējo mijiedarbību[6].

Kā zināms, bēdīgi slavenā Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem svešumā piegādāja ne tikai Dzimtenes Balsi, bet arī Literatūru un Mākslu, žurnālu Māksla u.c. Arī Mieriņam. Tas viņam deva iespēju kopš 1971. gada Jaunajā Gaitā publicēt Latvijas mākslas dzīves pārskatus, arī jaunāko grāmatu recenzijas. Īpašu vērību mākslas dzīves apskatnieks pievērsa tiem mākslas veidiem, kuros parādījās modernāks dzīves skatījums, modernākas formas un izteiksmes līdzekļi – keramikai, tekstilmākslai u.c. Vislielāko neiecietību viņš izrādīja pret Padomju Latvijas glezniecību un grafiku, bet sevišķi pret figurālā žanra darbiem. Attiecīgajos gadījumos parādījās viņa ironiskā attieksme un krāsainā valoda, asprātība un pat zināms sarkasms: Ilustratīvi figuratīvajā vai t.s. sociālistiskā reālisma glezniecībā, grafikā un tēlniecībā allaž dominē idealizēts padomju cilvēka tips – lieliski noauguši abu dzimumu pārstāvji. Vīrieši mēdz būt ar resniem cīkstoņa kakliem, mazu galvu un spēcīgu zodu, muskuļainām, spēcīgām rokām un kājām - kurš gan uzdrošināsies viņiem pretim stāties?! Sievietēm, sociālistiskā darba varonēm, skaistas krūtis un platas gūžas, bet rokas tādas, ka tajās ikviens govs pups pārsniedz plānā paredzēto izslaukuma normu...[7] Viņa secinājums: Šī propagandas māksla ir efektīvi veidota, ar pilnīgi izprastu zīmējuma un krāsas būtību, tehniski atgādinādama Rietumu komerciālo mākslu – īsto smaidu zemi.[8] Un citviet: Lai nu kā arī tas būtu, tagad Latvijā lietišķās un stājmākslas dalījums ir novedis pie situācijas, kur lietišķā māksla, dizains lauž jaunus ceļus, atbilstošus tehnoloģijas procesa sekām. Stājmāksla uz to reaģē ar nosebošanos. Vajadzētu būt otrādi.[9] Bez šaubām, mākslas procesu viņš vērtēja no savām pozīcijām, atgādinot neomarksistu filozofa Markūza apgalvojumu par mākslas primāro uzdevumu – nepārtrauktu estētisku sacelšanos[10]. Šāda revizionistiskā filozofija nebija piemērota komunisma cēlāja dzīves izpratnes izteicējam bijušajā PSRS, arī Latvijā, bet „estētiskā sacelšanās” notika, lai gan lēni un ne vienmēr skaidri jaušami. Mieriņš domāja, kāpēc stājmākslās tik lēni ienāk modernais, un secināja, ka daļēji tas notiek kompartijas vadības prasību dēļ, pa daļai no renesanses mākslas galotņu absurdās apbrīnas tehnoloģijas laikmetā, bet galvenokārt tīri organiskas dabas – mūsu tautas zemnieciskais konservatīvisms. Paliek iespaids, ka pēdējam aspektam pastāvošā konjunktūras gaisotne ir kā radīta...[11] Paralēli Latvijas mākslas dzīves analīzei Mieriņš regulāri apmeklēja pašas nozīmīgākās izstādes Londonā un arī par tām sniedza savu vērtējumu. Šīs recenzijas ir ļoti erudītas, bieži vien asprātīgi komentētas.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas mākslinieks gandrīz vai katru gadu pāris nedēļu pavadīja Rīgā, pēc tam sniedzot Jaunās Gaitas lasītājiem ieskatu jaunākajās izstādēs. Tie tāpat bija vērtējoši, šad tad parādījās kritiskas piezīmes, piemēram, par diezgan populāro izstādi „Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā”[12]. Vienlaikus Mieriņš bija ļoti tolerants pret ikvienu mākslinieku, arī, piemēram, rakstot par Tērnera balvu. Neraugoties uz to, ka gleznotājs atzīst ikviena tiesības uz sava viedokļa atklāšanu, šajos rakstos visbiežāk parādās viņa slēpti sarkastiskie novērojumi.

Kāpēc gan Mieriņš ir tik tolerants pret ikviena mākslinieka darbību? Atbildi uz šo jautājumu var gūt paša gleznotāja izteikumos, piemēram, apcerot 1990. gadā Jāņa sētā, Rīgā, sarīkoto izstādi Pārmijas. Tajā parādījās Oļega Tillberga instalācija ar zārkiem, kas izraisīja diskusijas sabiedrībā un presē. Apceres autors secināja: Jaunrades process ir iracionāls, un māksliniekam tas nav jāizskaidro. Bet atklāta sadursme ar likuma spēku – organizētas brutalitātes visaugstāko spēku, bieži neizbēgama. Ko mākslā drīkst vai nedrīkst, no jaunrades viedokļa ir neloģiski, perversi. Taisni šis aspekts stāv katra radoša mākslinieka personīgās dilemmas centrā. Var jau nodarboties, ja vēlas, ar visu ko, arī runāt par jēlībām, bet – iztiekot bez jēlībām... Pirms gadiem 20 Anglijā, kādā izstādē, hepeningā, jauns mākslinieks publiski šķaidīja dzīvus būrīšu putniņus... Skatītāju fiziskie protesti un policijas iejaukšanās nobeidzās tiesā. Kopš tā laika nekas nav dzirdēts par šī mākslinieka „radošām” gaitām. Mistiskais noslēpums meklējams koncepcijas iemiesojuma jēgā – izšķirošais kritērijs mākslā, avangardiskās situācijās ieskaitot.[13]

Te rodas jautājums – kas, Mieriņaprāt, ir māksla? Pie velna mākslu! Es gribu sevi, savas izjūtas izklāt, to neviens cits nevar izdarīt. Vai tā ir māksla... Renesanses laikā noteikti nē, tad varbūt būtu taisīts autodafē. Senajā Ēģiptē... No ēģiptologiem es saprotu, ka viņiem termins „māksla” nemaz nepastāvēja, un paldies Dievam. Bet vai viņiem nav mākslas? Ja kāds zina, kas ir māksla, ko tad viņš pindzelējas... Man viena dāma prasīja: „Vai jūs neesat laimīgs, ka Dievs jums ir devis talantu?” Es gribētu visu apgāzt otrādi un teikt, ka tas Dievs ir draņķis – viņš mani moka ar to, tu neliecies mierā, tu pūlies, tevi kaut kas dzen, un tu nekad neesi apmierināts ar to, ko esi izdarījis.[14]

Talants Mieriņu mocīja, urdīja, bakstīja, dzina. Arī tad, kad nepieskārās krāsām vai ogles zīmulim, audeklam vai papīra loksnei. Glezna vai plikņa skice ir tikai rezultāts tam, kas viņā ir noticis, ko viņš piedzīvojis, ko redzējis, ko izjutis. Viss ir materiāls jaunam darbam. Bet tas bija arī vientulīgs ceļš, ko latvietis Šiplejā izvēlējies. Gleznošana, iekšējās brīvības izteikšana, neatkarīgi no modes un mākslas tirgus prasībām, ir mans vienīgais luksuss. Tas ir vientulīgs ceļš. (..) Kāpēc es nodarbojos ar glezniecību? Es patiesi nezinu. Zinu vienīgi to, ka tas nav tikai ieradums.[15]

Tā nu Laimonis Mieriņš, izredzētais, aicinātais un nolādētais, savā jumta istabiņā ik dienas, negaidot iedvesmu, sēdēja un strādāja, lai vēstītu pasaulei par savu dzīves ceļu, pārdomām, atziņām un vilšanos. Ideju viņam netrūka.

Ar savu vienādiņ ironisko skatienu mākslinieks vēroja apkārtni un cilvēkus, ik brīdi būdams uzvilkts kā stiegra lokā, jebkuru mirkli gatavs izlādēties, tāpēc šķita mūžīgi esam nervozs. Tā jau ir radošas personības daļa – jebkurā sekundē būt gatavam jaunam lidojumam.

Mākslas vēsturnieks Māris Brancis ir JG redakcijas loceklis. Viņa pēdējās publikācijas: Valerijans Dadžāns: Gleznas (Rīgā: Mansards) un albums Starptautiskie ledus skulptūru festivāli Jelgavā, 1998-2012. Māris dzīvo Jelgavā.

[1] Saruna ar Laimoni Mieriņu (2006.16.X). Autora arhīvs.

[2] Laimonis Mieriņš. „Tēlotāji mākslinieki Anglijā”. JG43(1963):169-172.

[3] Laimonis Mieriņš. „Diletantisms mūsu daiļamatniecībā JG53(1965):30-33.

[4] „Lasītāju pārdomas JG 50. gadskārtā [L. Mieriņš]. JG242(2005):44.

[5] „Bauhaus 1919–1933”. JG76(1969):43-44.

[6] „Krāsu mijiedarbe”. JG68(1968):3,58.

[7] Laimonis Mieriņš. „Mākslas dzīve Latvijā 1970. gadā”. JG84(1971):55.

[8] Turpat.

[9] Laimonis Mieriņš. „Piezīmes par Padomju Latvijas 1977. gada tēlotājas mākslas dzīves parādībām”. JG119(1978):12.

[10] Laimonis Mieriņš. „Latvijas 1973.gada tēlotājas un lietiskās mākslas aspekti”. JG102(1975):16.

[11] Laimonis Mieriņš. „Par dažām 1979.gada Latvijas tēlotājas un lietiskās mākslas iezīmēm. JG129(1980):11.

[12] Laimonis Mieriņš. „Rīgas mākslas pasaule: 2003” JG235(2003):41-42.

[13] Laimonis Mieriņš. „Piezīmes par Latvijas mākslas dzīves parādībām 1990. gadā. JG182(1991):36.

[14] Laimonis Mieriņš: „Pie velna ar visu to (mākslu)! Intervējis Māris Brancis. Kultūras Forums 2005.8.-15. VII.

[15] Džons Šīrons sarunā ar Laimoni Mieriņu. Laimonis Mieriņš. Retrospektīva personālizstāde. 2005:15.