 Māris Čaklais Foto: Rolfs Ekmanis |
|
Rolfs Ekmanis
DISHARMONIJAS HARMONIZĒTĀJS MĀRIS ČAKLAIS
Līdzīgi kā viņa līdzgaitnieki PSRS (minēšu dažus – Pauls Ēriks Rummo un Matss Trāts Igaunijā, Jevģenijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis Krievijā, Vasils Simoņenko, Mikola Vinhranovskis, Vitālijs Korotičs un Ivans Dračs Ukrainā, Ramiss Riskulovs Kirgizstānā, Fikrets Hodža Azerbaidžānā, Olžass Suleimenovs Kazahstānā, Grigore Vieru Moldovā, Rihors Baraduļins Baltkrievijā, Paruirs Sevaks un Razmiks Davojans Armēnijā) Māris Čaklais pieder tai poststaļinisma dzejnieku paaudzei, kuru darbi izpelnījās īpaši jaunāko lasītāju vētrainu atsaucību 60. gados, un vēlāk dzeja kļuva par viņu ideālu, protestu un uzdrīkstēšanās zīmi.
JAUNAIS VILNIS. Māris Čaklais bija viena no ietekmīgākajām personībām latviešu literatūrā no 60. gadiem līdz pat nāvei 2003. gadā, t. i., padomju laikā un pirmajos 12 gados, kopš Latvija atguva neatkarību. V. B. Jeitss rakstīja: Vīra prāts liek izšķirties / Nevainojama dzīve vai nevainojams darbs. Čaklais (..) izvēlējās nevainojamu darbu, nevis dzīvi (..). Viņš radīja vienu no lielākajiem un visinovatīvākajiem latviešu dzejas korpusiem. Dzeja no vienas puses – tas bija būris, kur brīva doma tika pieļauta stingri noteiktās devās. No otras puses – būrim bija zelta stieples: latviešu dzeja nekad nav bijusi – un, domājams, nekad vairs arī nebūs – uz tādas neiedomājamas popularitātes viļņa. Knuts Skujenieks (..) vēlāk apstiprināja to, ka, sākot ar 60. gadiem, dzejnieka kā pravieša funkcijas likās vissvarīgākās: Tas bija praviešu un pseidopraviešu laiks, kad atklātas un slēptas ķecerības tika ieviestas gan tekstā, gan kontekstā, gan zemtekstā. Tas bija dzejas klausīšanās laikmets: pārpildīti skvēri, teātri un sporta arēnas ļāva cilvēkiem aizdomāties, ka šie pravietiskie vārdi varētu kļūt par īstenību. Par spīti tām sāpēm, ko sagādāja cenzori, tas bija dzejnieku un publikas medusmēnesis. Visas pasaules problēmas, visu aptverošas sarunas, brīnišķīga poētiskā agresivitāte. Kultūra bija pārvērtusies par brīvības metaforu. Cilvēki, kas atradās šīs kultūras ietekmē, spēja, nopietni klausoties vai lasot dzeju un meklējot zemtekstus, justies daudz „tuvāki” brīvībai nekā ierindas cilvēki, kuri eksistēja tikai padomju dzīves ierobežotajā telpā un nespēja pacelties virs visa, kas bija dogmatisks, sastindzis un absurds. Tā bija nebeidzama kultūras un varas pretīstāvēšana, un tā pozicionēja dzeju ne vien par literatūras, bet arī sociālu fenomenu.
Pastiprinātā literatūras vajāšana 40. gadu otrajā pusē (īpaši nekrievu republikās) lika daudziem rakstniekiem krist apātijā un apklust, tomēr atmosfēra kopš 60. gadu vidus kļuva nosacīti brīvāka, pieļāva pat protestus. Oficiālie partijas ierobežojumi gan faktiski turpināja ideoloģiski noteikt tematus un rakstības stilu, slavas litānija partijai un tās vadoņiem joprojām pildīja daudzu dzejnieku un prozaiķu darbus, daļa Latvijā radīto darbu tomēr apliecināja: atsevišķi rakstnieki atrod iespējas aplūkot jautājumus un tēmas veidā, kāds bija aizliegts veselus 20 gadus pēc kara. Šie rakstnieki pārstāvēja „jauno vilni”, Māris Čaklais bija viens no tiem. (..) Viņi bija tie, kas viņi bija – dzejnieki; dzejnieki, kas savstarpēji bija pazīstami, pārzināja cits cita darbus, uzskatus. Sovetizētajā Austrumeiropā valdīja pavisam īpaša solidaritātes izjūta progresīvo dzejnieku starpā. (..).
M. Čaklā ieguldījums latviešu kultūrā nebeidzas ar dzeju vien (viņa poētiskais devums ir apkopots 17 grāmatās un piecās izlasēs): viņš ir uzrakstījis divas īsprozas grāmatas, četras eseju grāmatas, trīs autobiogrāfiskas grāmatas, memuāru grāmatu, vairākus bērnu dzejas un stāstu sējumus. M. Čaklais pieder ražīgiem dzejniekiem un rakstniekiem, viņš bija arī literatūrkritiķis un vēsturnieks, ceļojuma piezīmju autors, žurnālists, arī polemizētājs kultūras jautājumos, prasmīgs un iejūtīgs atdzejotājs, kultūras notikumu organizētājs, literāro izdevumu redaktors, jauno autoru balstītājs, intelektuālo un mākslas aktivitāšu veicinātājs, kurš jau pirms PSRS sabrukuma riskēja kļūt par radio „Brīvā Eiropa” korespondentu Minhenē. (..) Daudzi no šiem viņa apskatiem vēlāk tika publicēti grāmatā Impērijas pēdējās kapeikas (1997).
Māris Čaklais piedzima strādnieku ģimenē Saldū, mazā senā tirdzniecības pilsētiņā Kurzemē jeb Kurlandē, pusceļā starp galvaspilsētu Rīgu un Baltijas ostu Liepāju. Arheoloģijas dati liecina – pilsētiņa Cieceres upes krastos izaugusi no kuršu apmetnes, kuras sākums datējams ar 2. gs. pirms Kristus. Tieši M. Čaklā dzimšanas dienā, 1940. gada 16. jūnijā, padomju Ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs iesniedza ultimātu Latvijas sūtnim Maskavā un nākamajā dienā Sarkanā armija pārplūdināja Latviju. Tad vēl nezināja, ka Baltijas neatkarības liktenis bija apzīmogots 1939. gada 23. augustā ar Molotova-Ribentropa paktu starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību (..).
ZĒNA GADI. Zēns uzauga vistumšākajā staļinisma periodā un mazliet liberālākos Hruščova gados. Viņa agrā bērnība – vispirms zem krieviem, tad vāciešiem, tad atkal zem krieviem – pagāja kara darbības zonā, apstākļos, kad neievēroja vispārējos likumus: Toties es jau biju šāvis no automāta, pīpējis īstu tabaku, redzējis vāciešus un pieredzējis citādus brīnumus, ko, nedod Dievs, bērnam gan nevajag pieredzēt (
Čaklais 2000,16), viņš raksta savos memuāros. Divus gadus pēc kara, 1948. gadā, padomju drošības darbinieki arestēja viņa tēvu tieši tīrumā, kur viņš strādāja. Pa tēva apcietinājuma laiku, apmēram pusotru gadu, ģimene slēpās mežā, lai izvairītos no piespiedu deportācijas. (..) Lai izvairītos no režīma smagās rokas, ģimene slepeni pārcēlās uz mežainu Kurzemes apvidu Kuldīgas pusē un apmetās tukšā mājā, kuras īpašnieki bija izvesti iepriekšējā gadā.Māris, īpaši attīstīts bērns, agri iemācījās lasīt un desmit gadu vecumā sāka rakstīt dienasgrāmatas, kurās vērojamas viņa literārā talanta pirmās izpausmes. Vietējās skolas bibliotēkas saturs nevarēja apmierināt viņa slāpes pēc drukāta vārda galvenokārt tāpēc, ka lielākā daļa pirmspadomju Latvijas izdevumu bija izņemti no plauktiem un sadedzināti vai aizsūtīti uz papīrfabriku. Par laimi, kaimiņmāju grāmatplaukti un bēniņi bija pilni ar aizraujošu lasāmvielu, arī ar aizliegtiem žurnāliem, kas izdoti neatkarības gados. Viņš lasīja nekritiski, visu pēc kārtas, sākot ar latviešu folkloras krājumiem un beidzot ar fantastiku. Viņu īpaši aizrāva vēsturiskie romāni, zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas prozas darbi, kas balstījās uz leģendām un sāgām, ieskaitot Vermlandes triloģiju, un britu rakstnieka Edgara Vollesa detektīvromāni.
Māris pionieros neiestājās (..), par spīti mēģinājumiem piespiest to darīt. Divpadsmit gadu vecumā viņš sastādīja savu žurnālu Spēriens pa galvu rokrakstā. Pa vidu bērnišķībām te bija vairāki fragmenti, kur bija skaidri redzama necieņa pret oficiāli pieņemtiem uzskatiem. Kad viņa uztrauktie vecāki to atrada noslēptu aiz notekcaurules, zēnu sarāja, bet „bīstamo” žurnālu nekavējoties iznīcināja. Kad 1953. gada 5. martā paziņo par Staļina nāvi, Čaklais atceras: viņa skolā tikai viena persona izrādīja sēras – PSRS konstitūcijas skolotājai, sievietei stāvoklī, acīs bija asaras, bet, kad pēc Staļina nāves nošāva Lavrentiju Beriju, padomju drošībnieku galvu, „imperiālistu aģentu”, pusaudzis uzraksta piemērotu dziesmiņu, ko vēlāk iekļauj poēmā „53. gada pavasaris”, kas sarakstīta 1988. gadā (
Čaklais 1989a,13).
