Rolfs Ekmanis

DISHARMONIJAS HARMONIZĒTĀJS MĀRIS ČAKLAIS – II

Sākums JG276:10-13

 

DEKADENTISKS FORMĀLISTS. Čaklais vēl bija students, kad 60. gadu sākumā sāka strādāt Jaunajā Inženierī un Padomju Jaunatnē. Viņš piedalījās arī daudzsējumu Latviešu dzejas antoloģijas (1970-1979) kārtošanā. Kad Čaklais iesniedza antoloģijai dažas lappuses ar Zinaīdas Lazdas un Veronikas Strēlertes dzejoļu izlasēm kopā ar īsiem ievadvārdiem, viņš saņēma administratīvu pārmetumu par mēģinājumu ievietot trimdas „nepersonas”. (..)

1960-1963. Čaklā pirmais dzejolis „Marts” publicēts Rakstnieku savienības nedēļas laikrakstā Literatūra un Māksla (1960.26.III). (..) Sekoja citi dzejoļi periodiskos izdevumos. (..)

Viņa jau sākotnēji daudzkrāsainā poētikas pasaule, vienmēr kustībā un pārmaiņās, ir dziļi personiska, pamatā tās tonis ir apvaldīts un apcerīgs. Viņš dod priekšroku čukstus teiktam vārdam, un viņa balss gandrīz nekad nav skaļa. Viņš vairās no tiešiem aktuālo sociālo un politisko jautājumu komentāriem. Neskatoties uz to, viņa sākotnējais poētiskais devums bieži tika nopelts kā neatbilstošs padomju kārtībai. Apolitisku dzeju uzskatīja par politisku vienkārši tāpēc, ka tā nebija prosovjetiska.

60. gadu sākumā Latvijā valda saspringta politiskā situācija. 1962. gadā vairākus latviešus notiesāja un nosūtīja uz lēģeriem par dažādu veidu „pretpadomju darbību”. Starp tiem bija jaunais dzejnieks Knuts Skujenieks, Maskavas Gorkija Literatūras institūta absolvents, un Viktors Kalniņš, kurš nesen kā bija ieguvis zinātņu kandidāta grādu vēsturē Maskavas universitātē. Māris Čaklais atceras, ka klīdušas baumas, ka arī citi jaunie literāti, ieskaitot viņu pašu, varētu sekot notiesāto pēdās.

1963. gadā Čaklā dzeju kompartijas vadība publiski apsūdz par apkaunojošu, kļūdainu, formālistisku, dekadentisku, nevajadzīgu, pilnu ar padomju cilvēkam nepieņemamu noskaņojumu u.c. No tā brīža viņa oficiālais statuss secīgi krita un cēlās līdz pat Mihaila Gorbačova perestroikai 80. gados. (..) Ignats Muižnieks, staļinistu vecās gvardes pārstāvis, Literatūrā un Mākslā publicē ievadrakstu „Augstu turēt partejiskuma karogu!” (Čaklais 2000, 52), kurā uzbrūk Mārim Čaklajam un citiem, kas publicējuši it kā ideoloģiski kļūdainus darbus: Ko gan komunisma celtniekam var dot, piemēram, V. Belševicas dzejoļu cikls „Siržu seifi” (Karogs, 1963, Nr. 1), kurā gandrīz nav nekādas sasaukšanās ar šīsdienas dzīvi, bet dominē dzejas tēlu miglainība, estētisms, subjektīvi, no mūsu sabiedriskās dzīves atrauti pārdzīvojumi, kas vairākos dzejoļos ieslīgst pat gluži dekadentiskā gultnē. // Formālistisks un atsevišķos dzejoļos pat dekadentisks ir arī M. Čaklā cikls „No studentu piezīmēm” (Karogs, 1963, Nr. 2). Dzejnieka slimīgi pārsmalcinātie dzejas tēli, dekadentiski kaķi, individuālistiska pašsajūtu slavināšana ir šī cikla gandrīz vai vienīgais saturs, kam nav nekā kopēja ar padomju cilvēka darbu, sabiedrisko uzdevumu un skaisto garīgo pasauli. Padomju cilvēkam nepieņemams arī M. Čaklā dzejolis „Seši metri ceļa” (Zvaigzne, 1962, Nr. 24). Abi dzejnieki ir apdāvināti liriķi, bet diemžēl pieminētajos darbos aizmirsuši pašu galveno padomju dzejnieka idejisko vadlīniju, bez kā nav un nevar būt īstas sociālistiskā reālisma māk­slas. Viņi aizmirsuši partejiskumu, tuvību savas tautas lielajiem uzdevumiem. Tajā pašā gadā LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss raksturo Māri Čaklo kā jaunu cilvēku, kurš uzdodas par dzejnieku un uzrakstījis kaitīgus, riebīgi smirdošus dzejoļus. Nav brīnums, ka viņa pirmās dzejoļu grāmatas Gribu pamosties dzīvs manuskriptu izdevniecība „Liesma” atdeva autoram atpakaļ ar piezīmi, ka tikai viens dzejolis ir pieņemams, varbūt vēl daži – pēc pamatīgas rediģēšanas (Čaklais 2000, 42). (..)

1964. GADĀ divdesmit četru gadu vecumā, pirms pirmās dzejoļu grāmatas publicēšanas, Māris Čaklais kļuva par LPSR Rakstnieku savienības jaunāko biedru, tajā pat gadā pabeidza LVU žurnālistikas specialitātē (..) un sāka strādāt Literatūrā un Mākslā, kur darbojās līdz 1966. gadam, kad pārgāja uz izdevniecību „Liesma”, kur dažus gadus vēlāk tiek nosodīts ar atlaišanu par novirzi no oficiālajiem priekšrakstiem. Seko atgriešanās Literatūrā un Mākslā, kur strādā par dažādu pakāpju līdzstrādnieku un redaktoru, ieskaitot galveno, līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gada rudenī.

1968. – „Prāgas pavasara” gads, raisīja lielas cerības uz pārmaiņām Latvijas literārajā dzīvē. Jaunie intelektuāļi centās reformēt sistēmu, (..) nereti citējot un atsaucoties uz Ļeņina runu un rakstu tekstiem. Kaut arī rudenī „Prāgas pavasaris” un Aleksandra Dubčeka „sociālisms ar cilvēcisku seju” jau bija samalti zem Varšavas pakta spēku tankiem, Latvijas radošās inteliģences decembra sanāksmē daži uzdrīkstējās atklāti aicināt pārtraukt literatūras uzraudzīšanu. Protams, mēģinājums bija veltīgs un beidzās ar to, ka vaļsirdīgākos pārmaiņu rosinātājus apklusināja. Čehoslovākijas notikumi padomju kultūras ideologus rosināja nekavējoties „pievilkt skrūves”. Tā viens no galvenajiem Latvijas kultūras uzraudzītājiem, tolaik LKP CK sekretārs Jurijs Rubenis Literatūrā un Mākslā (1968.14.XII) uzsvēra, ka kultūras darbiniekiem daudz spēcīgāk jāpauž padomju māk­slas partejiskums, kas esot visefektīgākais ierocis cīņā pret dažādām buržuāziskās ideoloģijas izpausmēm, pret mēģinājumiem no iekšienes demoralizēt padomju sabiedrību un lauzt tās monolīto vienotību. Atsedzis šīs tendences, kas uztrauc prozas un dzejas lasītājus Padomju Latvijā, Rubenis īpaši izceļ septiņus autorus, kuri pietiekoši spēcīgi nepauž partejiskumu savos darbos. Māris Čaklais ir viens no viņiem. (..)

CITTAUTU DZEJAS LATVISKOJUMI. Strādājot izdevniecības „Liesma” Tulkotās literatūras nodaļā, Čaklais iedibināja sēriju „PSRS tautu dzeja” – atsevišķu „padomju” dzejnieku izlases neliela formāta grāmatiņās, viņu vidū Fikrets Hodža (Azerbaidžāna), Ramiss Riskulovs (Kirgīzija), Pauls Ēriks Rummo (Igaunija), Vitālijs Korotičs un Ivans Dračs (Ukraina), Paruirs Sevaks (Armēnija), Andrejs Vozņesenskis, Roberts Roždestvenskis un Jev^­geņijs Jevtušenko (Krievija). Čaklais pats pārtulko Sevaku un Draču. Viņa Drača atdzejojumi vēlāk iekļauti divās ukraiņu dzejas izlasēs Vētrā iesākta dziesma (1963) un Iet bērni pa Kijevu (1984). (..)

Čaklais pats nepārstāj atdzejot garu virkni autoru, starp tiem – Raineru Mariju Rilki, Bertoldu Brehtu, Johannesu Bobrovski, Hansu Magnusu Encensbergeru un Valteru Noimanu no Vācijas, Johenu Kelteru no Šveices, Gijomu Apolinēru, Blēzu Sandrāru, Tristanu Caru un Polu Eliāru no Francijas, Marcēliju Martinaiti no Lietuvas, Miklošu Radnoti no Ungārijas, Laco Novomeski no Slovākijas, Nikolu Furnadžijevu un Stefanu Canevu no Bulgārijas, Viktoru Teleuki, Grigori Vieru un Arhipu Čibotaru no Moldovas, Vitāliju Korotiču, Zaharu Gončaruku un Romanu Lubkivski no Ukrainas, Velimiru Hļebņikovu, Inokentiju Aņņenski, Bellu Ahmaduļinu, Sergeju Kirsanovu, Viktoru Sosnoru, Dāvidu Samoilovu, Kseniju Ņekrasovu un Junnu Moricu no Krievijas, Gevorgu Eminu, Paruiru Sevaku, Gegamu Sarjanu, Maro Makarjanu, Razmiku Davojanu un Arevšatu Avakjanu no Armēnijas, Nazimu Hikmetu no Turcijas.

Kaut panākt pilnīgu identitāti starp oriģinālu un tulkojumu ir gandrīz neiespējami, daļa no Čaklā interpretācijām ir līdzvērtīgas oriģinālam. Viņš labi apzinājās, ka tulkotājam nepieciešams totāli iedziļināties atdzejojamā autora paustajā garīgo vērtību kopumā, viņa „ārzemnieciskumā”. Lielisks piemērs ir Māra Čaklā atdzejotā un sastādītā Rainera Marijas Rilkes bilingvālā dzejdarbu izlase Lirika (2000).

Māri Čaklo dziļi ietekmēja rakstnieki, īpaši dzejnieki, kuri rakstīja neatkarīgās Latvijas laikā, jo viņi tik ļoti atšķīrušies no „padomju” dzejniekiem. Viņam tuvi ir arī krievu 20. gs. sākuma avangarda rakstnieki – Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Nikolajs Gumiļovs un jo īpaši Marina Cvetajeva, viena no ietekmīgākajām ap 1890. gadu dzimušās paaudzes balsīm. Kad viņš piedāvājās tulkot Cvetajevas prozas darbu Мой Пушкин (Mans Puškins, 1937), kur kvaziautobiogrāfiskā tēlojumā atspoguļota Puškina dzimta un viņa kļūšana par dzejnieku, ierosinājums tiek noraidīts. Oficiālo uzraugu acīs Cvetajevas darbs ir nelietderīgs (Čaklais 2000, 237). Čaklais dziļi respektēja amerikāni Ernestu Hemingveju, galvenokārt tā spēka dēļ, kas strāvo no viņa sacerējumiem, kā arī oficiāli Padomju Savienībā ne visai atzīto franču rakstnieku Albēru Kamī, kura esejas un romāns Svešinieks Rīgā gājušas no rokas rokā.

NEDIENAS AR IGAUNI UN FRANCŪŽIEM. 60. gadu beigās Čaklais iesniedza izdošanai igauņa Matsa Trāta dzejoļu izlasi. Saskaņā ar padomju likumiem un noteikumiem literārus darbus bija atļauts tulkot latviski (arī citu PSRS iekļauto nekrievu tautu valodās) tikai tad, ja tie bija jau vispirms parādījušies drukā krieviski. Trāta latviskotais krājums jau bija iespiešanā, kad cenzori pamanīja, ka seši no dzejoļiem nekad nav pārtulkoti un iespiesti krievu valodā, tikai publicēti igauņu periodikā. Izdevumu iznīcināja – samala papīfabrikā, pie kam krājuma sastādītājs Čaklais saņēma stingru rājienu (Čaklais 2000, 97-100).

Arī izcilajā franču dzejas antoloģijā Es tevi turpinu (1970) literārie uzraugi atrada vairākus iepriekš krieviski netulkotus dzejoļus, dažus no tiem paša Čaklā latviskotus. Antoloģijas sakārtotāja un arī galvenā tulkotāja ir Maija Silmale (1924-1973), franču literatūras speciāliste un atdzejotāja, nepilnus 20 gadus agrāk notiesāta uz vairākiem gadiem (1951–1956) lēģerī kā „franču grupas” vadītāja (..). Antoloģiju, ko nodrukāja 16 000 eksemplāru un gandrīz momentāni pārdeva, augstu novērtēja franči: Priekšvārds [Maijas Silmales], kā arī ļoti plašais dzejoļu klāsts, kurā dzejoļi izmeklēti pēc to poētiskās vērtības un nedodot priekšroku nevienam īpašam dzejas virzienam, liecina par kompetenci un labu gaumi (Le Monde, 1971.26.III). Franču kritiķis vēl papildus izteica apbrīnu avangardiskajām Kurta Fridrihsona ilustrācijām, kurš tāpat kā Silmale, bija lēģeru veterāns sava frankofilisma dēļ. Maija Silmale mira ar vēzi dažus gadus pēc antoloģijas publicēšanas (Čaklais 2000, 112-121). Māris Čaklais zaudēja darbu izdevniecībā „Liesma” un piedevām saņēma paziņojumu, ka viņa paša divu dzejas grāmatu iesniegtie manuskripti nav izgājuši cauri cenzūrai, Glavļitam. (..)

NĀC CETURTDIEN! Nesankcionētas sanāk­smes bija aizliegtas, tomēr 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā bija vairākas nelielas intelektuāļu grupas, kas riskēja tikties bez oficiālas atļaujas. Viena no šādām pusnelegālām rakstnieku, mākslinieku un aktieru grupām bija Nāc ceturtdien! Sanāksmēs lasīja dzejoļus un lugu fragmentus, bija mūzika un dejas līdz pat rītam, iedzeršana un klejošana pa iemīļotās Rīgas ielām. Vienā no šiem saietiem Čaklais iepazinās un pēcāk apprecējās ar tolaik Drāmas teātra (Latvijas Nacionālā teātra) aktrisi Valdu Freimūti, kura gāja bojā automašīnas katastrofā (1973).

 

Turpinājums sekos [Skat. JG278]

Tulk. Beatrise Reidzāne

 

Raksta pirmpublicējums Journal of Baltic Studies (skat. JG276:10). Šeit iespiestā, redakcionāli precizētā teksta pamatā ir saīsināts un Beatrises Reidzānes no angļu valodas latviskots variants, kas iespiests rakstu krājumā Ceļojums dzejnieku pasaulē: Māris Čaklais, Egils Plaudis (Sastād. Ieva E. Kalniņa un Anda Kubuliņa. Rīgā: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013).

 

 

 

AVOTS

Čaklais, Māris. (2000) Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds.