Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

 

Vairs nav tālu! – saka Aloizs, pabraucot gaŗām ceļa zīmēm tai Viļakas ielu krustojumā, kur pa labi ceļš aizvijas uz Baltinavu un Kārsavu. Piekrizdams, Aivars pamāj ar galvu. Aloiza automobilis turpina braukt taisni. Viena no ceļa zīmēm ir vēstījusi, ka līdz viņu dzimtajai pilsētai vairs tikai 22 kilometri, mazs gabaliņš, salīdzinot ar jau pieveikto ceļu, kas vedis no pašas galvaspilsētas, pa Vidzemes un Ziemeļlatgales šosejām. Bet tieši mazais ceļa gabaliņš parasti šķiet īpaši gaŗš. Tā vienmēr ir bijis, kopš tā laika, kad viņi sāka mācīties Rīgas augstskolās, — Aivars universitātē, bet Aloizs Apvienotajā kaŗa skolā.

Piestāsim uz brīdi! Automobilis nogriežas pa kreisi, un viņi piebrauc pie Jaškavas kapiem, kur stalti slejas piemineklis Atbrīvošanas kaŗā kritušiem kaŗavīriem. Jaunekļi pienāk klāt, apstājas. Uzlūkojot pieminekli, puišu galvas paceļas augstāk. Tajā brīdī kokos iešalcas vējš. Gluži kā kritušo nopūtas..

Tā gan! – Jaunekļi nav dzejiskas dabas, nedz māņticīgi, bet no skolas sola abu prātos un sirdīs dziļi iespiedušies varoņu gaitu apraksti līdzīgās noskaņās. Piemiņas staba galā akmenī kalta, pulēta liesma. Viņi stāv sardzē joprojām!

Kapsētas dziļumā, kapus kopdama, līkņā paveca sieviņa, kas ziņkārīgi uzlūko staltos jaunekļus, mēģinot saprast, vai nav pazīstami. Rīgā viņus tā nepētītu, bet provincē ļaudis ir citādi. Šķiet, ka Aloizam tāda pētīšana nepatīk, jo viņš apgriežas un dodas atpakaļ, pie automobiļa, un Aivars seko.

Atkal klusi ierūcas Volvo motors, un viņi brauc pa taisnu, gludi asfaltētu šoseju. Ceļš uz kapiem nav bijis asfaltēts. Nu jau dažus gadu desmitus Latvijā darbojas Zemesceļu biedrība, kas rūpējas par to, lai vecie ceļi tiktu atstāti tādi, kādi tie ir, lai nemainītos ainava. Sākumā biedrībai nav bijis daudz piekritēju, bet tagad, kad zemesceļu palicis tik maz, tautai biedrība ir iepatikusies, un dažviet pat sāk asfaltu vai betonu ņemt nost. Rosīgi darbojas vairākas senatnes pieminekļu aizsardzības biedrības, neļaujot nojaukt vecas celtnes. Kazukalnā ir nesen lijis, jo mākoņos paviz varavīksne, metot loku uz Purvmalas pusi. Kad viņi ir tikuši līdz Karigavai, pēkšņi parādās auļojošs jātnieks, kāds baltūksnējs zeņķis ar lazdas loku uz muguras, gluži kā senlaiku kareivis. Zeņķis pietur zirgu, sāk izveicīgi rīkoties ar loku un tad laiž bultai skriet, un tā izskatās, ka bulta ir tēmēta abiem braucējiem. Volvo, protams, ir ātrāks par bultu, bet zeņķis apsviež kumeļu un nozūd mežā.

Kas tad tas?! – Aloizs neatbild; pieri saraucis, groza stūres ratu. Pieturēsim Purvmalā! Vai tev nav iebildumu? – Aivaram tādi būtu gan... Laimdota nedzīvo Purvmalā... Ja tu tā gribi...

Jau redzamas pirmās Purvmalas mājas. Tu taču ievēroji, kāda izskatījās ceļa zīme Viļakā?... – Protams! Tā ceļa zīme, kas rāda, ka no Viļakas līdz Kārsavai 50 kilometri, ir izskatījusies kā parasti, bet Abrenes uzrakstam pāri kāds ar sarkanu krāsu ir uzķēpājis: Pitalova...

*   *   *

 

Armijas stāba Informācijas daļas priekšnieks nupat ir atgriezies no parastās pirmdienas sēdes. Ziņojumos dzirdētais nav liecinājis par kādām īpašām briesmām. Izlūkošanas un pretizlūkošanas ikdiena — kādas sūtniecības kaŗa atašejs saticies ar N. kungu, kuŗa brālis strādā Bruņošanās departamentā, kādā kaŗaspēka vienībā rūpīgāk jāseko virsleitnanta N. gaitām, un tā joprojām.

Nu jau aizritējuši 25 gadi, kopš sācies Informācijas daļas priekšnieka dienests; pa šo laiku armija ir tā pieņēmusies spēkā, tik labi apbruņota, apmācīta un apgādāta, kā vēl nekad. Obligātajā kaŗadienestā tagad dienē ap 45 000 kareivju, instruktoru un virsnieku astoņās kājnieku divīzijās, trīs tanku brigādēs, artilerijas un aviācijas pulkos, divās robežsargu brigādēs un flotē.

Gadu gadiem valstsvīri nebija varējuši izšķirties par nocietinājumu līnijas izbūvi uz robežas ar Padomju Savienību. Ne viens vien uzskatīja, ka no austrumu kaimiņa nav jābaidās, bet lielā nauda tādas līnijas būvēšanai izlietojama tautas labklājībai. Pa to laiku austrumu kaimiņš bija apbruņojies līdz zobiem; Padomju Savienībai bija lielākā armija ne tikai Eiropā, bet pasaulē; un lai gan varenais krabis tupēja, ierāvies savā čaulā, tomēr robežu valstis pamazām vien bija kļuvušas aizvien tramīgākas un tramīgākas, un arī Latvijas saeima beidzot bija pieņēmusi lēmumu par aizsardzības līnijas izbūvi. Tāda lēmuma pieņemšana nebija viegla arī Vācijas dēļ. Kā grauds starp diviem dzirnakmeņiem, tā bija uzdīgusi Latvijas valsts; eventuālā konfliktā starp šīm divām lielvalstīm Latvija nedrīkstētu ļaut kādai no tām ievilkt sevi vienā pusē, sanaidojot ar otru. Aizsardzības līnija būtu jābūvē arī pret Vāciju, bet, pa dienvidu robežu novilkta, tā varētu radīt sarežģījumus ar Lietuvu...

Tā bija aizritējuši daudzi gadi. Naudas netrūka, būvmateriālu netrūka, strādnieku netrūka, un tomēr vezums nekustēja no vietas. Galu galā tika nolemts, ka aizsardzības līnija gar valsts dienvidu robežu nav būvējama. Tā vietā, vienlaikus ar aizsardzības līnijas izbūvi austrumos, gar dienvidu robežu novietojami stipri papildu robežsargu spēki, bet robežas tuvumā kaŗaspēka garnizoni. Padomju Savienības kompartijas centrālkomitejas laikraksts Pravda pauda neizpratni par Latvijas rīcību, novelkot īpaši resnas dzeloņstieples starp divām draudzīgām tautām. Bet drīz pēc šā raksta arī padomju pusē sākās lieli robežas nocietināšanas darbi.

Austrumu aizsardzības līniju latvieši uzbūvēja četros gados. Padomju krabis turpināja tupēt savā čaulā. Parasts vērotājs pat varēja iedomāties, ka uz austrumiem no Zilupes laiks ir apstājies. Kreisās partijas pārmeta valdībai valsts naudas izšķērdēšanu, uzstādot nevienam nevajadzīgus dzelzsbetona slazdus. Tā gan, jo līdz ar jaunu ieroču ieviešanu no 1954. līdz 1958. gadam būvētā aizsardzības līnija sāka zaudēt vērtību. Klusībā visi augstākie virsnieki no Armijas stāba bija pārliecināti, ka drošības pret iespējamu padomju uzbrukumu nav arī tagad... Tauta gan varēja paļauties uz savu armiju. Piemēram, tajā tikpat kā nebija neviena virsnieka, kuŗu būtu savervējuši ārvalstu slepenie dienesti. Latviešu virsnieki bija neuzpērkami un neiebiedējami. Zināmu apsvērumu dēļ armijas vadība nekad līdz galam neuzticējās tiem virsniekiem, kuŗi nāca no minoritāšu aprindām, un pat tad nē, ja tie bija krietni vīri, dedzīgi savas valsts patrioti. Informācijas daļas priekšnieks atceras, kā virsnieki ir zīmīgi saskatījušies, kādā sarunā nejauši pieminam pulkvežleitnantu Goldfeldu-Zeltiņu, kuŗš jau 34 gadu vecumā tika atvaļināts no dienesta... Un pulkvežleitnants taču bija Atbrīvošanas kaŗa varonis, Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieris. Vēl jo vairāk — armijas vadība negribēja uzticēties arī tiem virsniekiem, kuŗi bija precējušies ar sveštautietēm. Informācijas daļas priekšnieks ir redzējis dienesta archīvā slepenā ziņotāja № 41 ziņojumu no Kēnigsbergas, par ģenerāļa Rozenšteina novērošanu... Rozenšteinam tomēr laimējās; viņa karjēra bija spīdoša; viņš atvaļinājās no armijas kā Armijas komandieris. Armijas komandieris!...

Tas miers un klusums, un gluži vai sastingums uz robežas ar Padomju Savienību slēpj kaut ko ļoti draudīgu... Tas ir klusums pirms vētras. Steidzami jārunā ar Armijas komandieri!...

 

*   *   *

 

Purvmalas galvenajā ielā, vecas koka mājas galā iekārtots omulīgs krodziņš, kur var garšīgi un lēti paēst. Aloizs iegriež Volvo stāvvietā, apstādamies blakus zaļam vairoga sedanam, no kuŗa kāpj laukā ceļinieki. Kad vien tas ir iespējams, latvieši dod priekšroku savas zemes ražojumiem, un, kā ir sākuši 1938. gadā pirkt Forda-Vairoga Junior de Luxe, savu pirmo vieglo automobili, tā arī turpina to darīt, un nu jau septīto gadu desmitu. Pa šo laiku ir gājis visādi. Rūpnīca Vairogs, automobiļu būves celmlauzis, ir gan gājusi uz augšu, gan cīnījusies ar visādām grūtībām. Pasaules lielākajiem tirdzniecības uzņēmumiem iegūstot aizvien lielāku un lielāku varu, valstīm ir kļuvis grūtāk aizsargāt savus ražotājus ar ievedmuitu palīdzību, un daudzi uzņēmumi galu galā ir padevušies lētāku preču plūdiem, izbeidzot ražošanu. Tā saimnieciskā polītika, kādu reiz tika piekopis ministru prezidents Kārlis Ulmanis, tagadējā laikmetā nav iespējama. Taču arī tautai, ne tikai lielrūpniekiem, ir savs spēks un sava teikšana, un tā nu ir noticis, ka tauta ir rīkojusies savā labā un turpinājusi pirkt vietējos automobiļus arī tad, kad tie no lētākajiem, salīdzinot ar ievestiem ārzemju ražojumiem, ir kļuvuši par dārgākajiem.

Kāpēc tad Aloizs tomēr brauc ar Volvo, nevis ar Vairogu? Tāds jautājums ir tikpat kā lieks, jo arī Volvo automobiļi tiek ražoti Latvijā. Lai nu kā iesākumā bija gājis ar Zviedrijas sērkociņu sindikātu Svenska Tändsticks Aktiebolaget, tad nu toties Volvo ienākšana ir noritējusi gludi, pēc Kārļa Ulmaņa nāves Alfredam Bērziņam pārņemot varas grožus savās rokās. Jaunais ministru prezidents stājās pie ciešāku sakaru izveidošanas ar Skandinavijas valstīm, paveŗot plašāku ceļu šo valstu kapitāla ienākšanai. Tā ir bijusi atkāpšanās no priekšgājēja polītikas, kuŗš bija centies panākt neiespējamo, — ka lielākā finanču kapitāla daļa piederētu latviešiem. Jaunais ministru prezidents bija sapratis, ka tas nav iespējams, bet kapitāls no valstīm, par kuŗām varēja būt drošs, ka tās nemēģinās iekaŗot Latviju, ir tikpat kā šo valstu sabiedrots kaŗaspēks. Ap to laiku Latvijas iedzīvotāju skaits sāka pieaugt straujāk, paaudzēm atgūstoties no Pasaules kaŗa dziļi cirstām brūcēm. Savas ģimenes nodibināja labajos neatkarības gados vairāk dzimušie pilsoņi. Ja dabīgais pieaugums uz 1 000 iedzīvotājiem 1937. gadā ir bijis tikai 3,4, tad 1950. gadā tas jau pārspēja 1921.-1925. gada 7,3.

Jūs esat divi miljoni, un jums būs dzīvot! – tā Ulmanis bij saucis tautai 1939. gadā. Un nu jau bija tā, ka drīz kāds nākošais ministru prezidents varēs uzrunāt trīsarpus miljonu tautu, neizmirstot arī prezidenta Jāņa Čakstes diskrēto aicinājumu tautietēm: Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus! Ja katrā mūsu ģimenē būtu sešas mazas galviņas, tad jau pēc vienas paaudzes mēs skaitītu Latviju nevis divos ar pusi, bet septiņos ar pusi miljonos iedzīvotāju!

Tā dzīvojot, arī Volvo automobiļiem netrūka pircēju. Nopelnījuši ar ieguldījumiem Ķeguma ūdens spēkstacijā, kā arī ar sērkociņiem, Zviedrijas darījumu aprindu ļaudis bija labprāt piekrituši Latvijas valdības aicinājumam būvēt Latvijā Volvo automobiļu rūpnīcu. Bija paredzams, ka jaunās rūpnīcas ražojumus varēs pārdot ne tikai latviešiem, bet arī igauņiem un lietuviešiem, kā arī poļiem. Volvo spēkratus tirgoja tie, kuŗi zināja gan, kā savai precei dabūt pircēju. Vairogam tik labi negāja; atskaitot Igauniju un Lietuvu, ceļš uz citiem ārzemju tirgiem bija slēgts. Vajadzēja samierināties ar to, kas ir, un valstij arī nebija tik svarīgi no savas akciju sabiedrības izspiest vislielāko peļņu; valstij pietika ar to, ka tai ir pašai sava visvairāk vajadzīgo automobiļu ražošanas nozare. Kā privāts uzņēmums Volvo varēja ātrāk saražot jaunus automobiļu veidus, vairāk izdabājot pircējiem. Sarunas ar valdību ritēja gludi; maza aizķeršanās radās tikai par to, kur jaunā rūpnīca būvējama. Zviedri gribēja Rīgu, latvieši — kādu no lielākām Latgales pilsētām. Pa Rīgu rīkojoties, būtu mazāki pārvadāšanas izdevumi. Latvijas valdībai turpretī vairāk rūpēja valsts tālāko novadu saimniecisks uzplaukums, kā arī dzelzceļu izmantošana.

Pats galvenais iemesls tomēr ir bijis bezdarbs... Latgales iedzīvotāju skaits bija stipri savairojies, caurmērā vairāk nekā citos novados. 1914. gadā Latgalē bija dzīvojuši 646 100 cilvēku. Pēc Pasaules kaŗa, pēc bēgļu laikmeta, boļševiku rīkotām turīgāko cilvēku apšaušanām, pēc Atbrīvošanas kaŗa upuŗiem 1920. gadā Latgalē bija palikuši 497 350 cilvēku. Bet novads sāka atkopties. 1925. gadā tur jau dzīvoja 539 622 cilvēki. Tautas pieaugumam par labu nāca katolicisms, kas pirmā vietā neliek dzīšanos pēc mantas. Bērni ir Dieva svētība, bet trūkums nav netikums. 1930. gadā Latgalē bija jau 541 127, 1935. gadā 567 164, 1950. gadā ap 640 000, 1980. gadā ap 800 000, bet 1999. gadā — gandrīz miljons iedzīvotāju, un daudzi, darbu meklēdami, izceļoja uz citiem valsts novadiem. Volvo rūpnīca tika uzcelta Daugavpilī.

– Aloizs un Aivars paliek sēžam. Lai netraucēti aiziet zaļā vairoga braucēji, – vīrs, sieva un divi bērni. Var redzēt, ka sieva ir mātes cerībās. Ja tā turpināsies, tad ģimenei būs jāgādā Vairoga septiņvietīgais minivens. Šī mazā autobusiņa nosaukumam joprojām nav izgudrots īsti labs latviešu vārds – toties Volvo tādus neražo.

 

*   *   *

 

Nolīcis pār datoru, Latviešu zemnieku savienības valdes priekšsēdis pēta galvaspilsētas karti, uz kuŗas spilgtākā vai blāvāki zaļā krāsā iekrāsoti rajoni pēc pagājušās saeimas vēlēšanās nodoto balsu skaita. Nepatīkami duŗas acīs, kā nomaļu košums izbalē pret pilsētas vidu, un tur tad vietām paliek gluži balts...

Pirms Pasaules kaŗa Rīgā ir dzīvojuši 520 000 iedzīvotāju, un nepilnā gadusimtenī tie savairojušies līdz 1,2 miljoniem. Par Latviešu zemnieku savienību vairāk balsoja ienācēji no laukiem; dzimuši rīdzinieki — par Latviešu sociāldemokratisko strādnieku partiju. Par zemsaviešu sīvākajiem sāncenšiem balsoja arī minoritātes, kas pārtautodamās tomēr vēl turējās arī pie sava, piemēram, Agudas Isroel vienmēr tika pāri vēlēšanu reformas noteiktam 5% ievēlēšanas slieksnim, ārpusē paliekot vēl sīkāku partiju baram. Kādreizējā Vidzemes bruņniecības namā joprojām spēja iespraukties arī Vācu-baltiešu partija, kuŗai daži novērotāji bija pareģojuši neizbēgamu galu jau pēc 2. saeimas vēlēšanām, kad partija bija spējusi izcīnīt tikai četras vietas iepriekšējo sešu vietā. Polītikai atvadas bij teikuši iznīkstošie vecticībnieki un pārlatviskojušies vai repatriējušies poļi. Patiesi, vai ikkatrs sveštautietis labprāt uzdevās par latvieti, latviskojot arī savus vārdus un uzvārdus, taču ne tik dedzīgi balsojot par zemsaviešiem.

Partijas vadonis atraujas no datora un pieiet pie loga. Partijas galvenā mītne atrodas Iekšrīgā, stalta daudzstāvu nama augšējos stāvos. Viņi ir iecienījuši visaugstāko stāvu, un tur bieži apgrozās arī partijas jaunieši. Cik vien tālu var redzēt, plešas Rīga — mūŗi, mūŗi vien... Kā pa šiem gadiem izaugušas pilsētas! Vai to gan kāds spēja paredzēt 1920. gadā, Atbrīvošanas kaŗam beidzoties un sākot celt jauno republiku, tās saimniecību?...

Puse zemes, no kuŗas iztika visvairāk iedzīvotāju, tolaik piederēja saujiņai muižnieku, kamēr latvieši bija kļuvuši par bezzemniekiem paši savā zemē un bija pat spiesti izceļot. Agrārreforma radīja daudz jaunu zemes īpašnieku, daudz zemnieku partijas atbalstītāju. Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsums apturēja visu partiju darbību, taču ilgus gadus faktiski stiprināja zemnieku savienību, valdībām paceļot zemkopību nebijušos augstumos. Ja vēl 1938. gadā latvieši varēja lepoties tikai ar rudzu ražām, kas bija labākas nekā ASV, Argentīnai, Francijai, Igaunijai, Kanādai, Lietuvai, Polijai, Ungārijai, tad vēlākos gados it visur Latvijas lauksaimniecība pietuvojās visražīgākajām valstīm, — Dānijai un Holandei. Ulmaņa pēctecis, Alfreds Bērziņš, ir bijis ļoti izveicīgs valsts vadītājs. Viņš ne tikai uzklausīja nepārtrauktos Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa brīdinājumus par Anglijas valdošo aprindu neapmierinātību ar to, kas noticis Latvijā, valdot Ulmanim, bet arī rīkojās...

Bez lieliem satricinājumiem valsts tika atgriezta pie demokratiskas iekārtas.

 

 

Turpinājumā Aināra Zelča jaunā darba atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Skat. JG277.

Grāmata Abrene 2002 ir rakstnieka un tēlnieka, e-rakstu rīkotājdirektora Aināra Zelča jaunākais sacerējums, ko 2014. gada sākumā laiž klajā apgāds Lauku Avīze. Iepriekš izdoti romāni 1945RĪGA (2000), 1940 (2006), Virves dejotāji (2007), Leģionāri (2012), kā arī sacerēts scenārijs TV filmai Parallēlā vēsture 1940. gads (2005).