Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

Sākums JG276

* * *

Aivars ir sapīcis, jo draugs nesteidzas uz Abreni. Vai patiesi Aloizs ir tik stipri izsalcis, ka jāēd jau Purvmalā? Varbūt Aloizs klusībā tīksminās, velk gaŗumā atkalredzēšanos ar dzimto pilsētu? Bet varbūt pārbauda pats savas pacietības mēru, kā jau topošais virsnieks. Kaŗavīri ir citādi ļaudis; tiem savādāks domu gājiens.

Aivaru ir pārņēmušas domas par Laimdotu...

No krodziņa var redzēt veco Saulieša pamatskolu. Tur kādu laiku, ap 1950. gadu ir mācījies Aivara tēvs, vectēvam strādājot Vindberga ūdens un tvaika dzirnavās Pestriķos. Tāda dzīve tomēr nevilkās ilgi; dzirnavas pārstāja rūkt, nespējot sacensties ar modernākām, kad tika uzbūvēts prāvs elevātors ar elektriskās piedziņas dzirnavām, eksporta labībai aizvien plašākā straumē plūstot arī no Abrenes apriņķa, un pat no tādiem pagastiem, kuŗos labības bieži vien ir pietrūcis. Vindberga dzirnavām apstājoties, vectēva ģimene pārcēlās uz Abreni, kur jau kopš pilsētas iesākuma dzīvoja vecvectēvs un kur 1976. gadā pasaulē nāca Aivars.

Ko ēdīsim? – jautā Aloizs, paņemdams ēdienkarti. – Neko daudz. Māte jau gaida ar cepešiem! – Ak tā? – Nuja! Puišu balsīs skan galvaspilsētas neizdzēsts abreniešu akcents. Šeit, protams, tam neviens nepievērš uzmanību. Dzimtās puses izloksne abiem ir mīļa, bet arī savā apriņķī viņi sarunājas literārā valodā.

Aivars pasūtina tikai krūzīti kafijas un mazas uzkodas, – vēžu pastēti rīsu vaiņagā. Aloizs ņem vairāk, par septiņiem latiem divdesmit trīs santimiem, un ēd dūšīgi. Viņam jaunāka māte, kas vēl iet darbā, tā ka Aloizs varbūt netiek gaidīts ar cepešu bļodām. Un šim studentam turas nauda līdz pat mēneša beigām, kad citi pārrodas mājās tukšām kabatām.

Vai šovakar iesim uz ballīti? – jautā Aloizs. – Nezinu... Es laikam neiešu. – Kā tā? – Negribas. Aloizs vērīgi nopēta draugu. Vai Aivaram uzradies sirdsāķītis Rīgā?... – Brauksim nu! – Aivars mudina.

Abi samaksā un iet prom. Stāvvietā satiktā ģimene paliek mielojamies. Pa ielu aizbrauc armijas smagais automobilis, un Aloizs to nopēta ar asu skatienu. Gaŗāmgājēji neliekas ne zinis; pierobežā armijas automobiļu netrūkst, un jo sevišķi kopš tā laika, kad tika uzbūvēta austrumu aizsardzības līnija.

 

* * *

Latviešu sociāldemokratiskās strādnieku partijas vadonis priecīgi berzē rokas. Beidzot pienācis sociāldemokratu laiks! 26. saeimas vēlēšanās viņi dabūs vairāk par pusi vietu!

Valstij nodibinoties, likums par saeimas vēlēšanām ir bijis pārāk izdevīgs sīkām partijām. No Satversmes sapulces līdz 5. saeimas laikiem ir pastāvējušas četrdesmit trīs partijas. Izveicīgi vīreļi, polītiskie punduŗi, nosmēla krējumu, atstājot tukšā lielākas vēlētāju masas. Klusībā gandrīz vai jāsaka paldies diktātoram Ulmanim par to, ka viņš izbeidza šādas partiju laiku nejēdzības. Diemžēl, diktātors ir mācējis arī tā saimniekot un vadīt valsti, kā tautai ir paticis, un vēl ilgi pēc viņa nāves tauta piemin ,,vecos labos Ulmaņa laikus”, un nu jau pēc jaunā vēlēšanu likuma, atjaunotā demokratiskā iekārtā gluži instinktīvi balso par to, kam sakars ar Ulmani, balso par Latviešu zemnieku savienību.

Bet sociāldemokrati nav padevušies un nepadosies! Lai dabūtu savā pusē Ulmaņa laikos tautiski ļoti stipru apziņu ieguvušos latviešus, partija mainīja savā nosaukumā Latvijas vārdu, pārdēvējoties par Latviešu sociāldemokratisko strādnieku partiju, un ja tāpēc varbūt zuda piekritēji no minoritātēm, tad tā nebija liela bēda, jo minoritātes jau sen vairs nebija ceturtā daļa no pilsoņu skaita; to bija krietni mazāk.

Lielu panākumu tomēr nebija arī pēc nosaukuma mainīšanas, un to nebija arī tad, kad pilsoņu skaits kļuva lielāks pilsētās, nevis laukos.

Zemnieku sētas kļuva lielākas, izputot tiem, kam zemes mazāk par 5 hektariem, un tā pati neauglīga. Izputējušie devās uz pilsētām. Pēc 1935. gada lauksaimniecības skaitīšanas datiem 55 689 saimniecības bija vēl mazākas, mazākas par 2 hektariem, bet tur dzīvoja 82 033 strādājoši iedzīvotāji. Vēl Bērziņa varas laikā daudzi no šiem sīksaimniekiem pelnīja maizi kaimiņu sētās, bet jau tad valsts sāka veicināt ārzemju kapitāla ienākšanu; radās jauni rūpniecības uzņēmumi un līdz ar to pat darbaroku trūkums.

Šo trūkumu neviens gan necentās pārvarēt, ļaujot valstī sabraukt svešiem. Kopš 1918. gadā bija beidzies Pasaules kaŗš, eiropiešu bija kļuvis divkārt un vietām pat trīskārt vairāk.

Tomēr, līdz pat nesenam laikam bezdarbs ir bijis mazs, un līdz ar to arī maz ar dzīvi neapmierinātu balsotāju.

Sociāldemokrati ir centušies zaudēto atgūt arodbiedrībās. Valsts iekārtai atkal paliekot demokratiskai, tieši sociāldemokrati panāca Latvijas arodbiedrību centrālbiroja atjaunošanu, atguva pat savu Darba mūzeju un ar lielu sparu sāka atjaunot un dibināt cik vien iespējams daudz jaunu arodbiedrību, sākot ar aktieŗiem un beidzot ar apavu virsu izgatavotājiem.

Izcēlās asi strīdi ar Darba kameru, kas turpināja pastāvēt, līdz ar pārējām piecām, jo autoritātīvās, Ulmaņa laiku valdības laikā kameras bija bijušas arī arodu biedrības.

Tādos strīdos pagāja gadi, ar jaunām un jaunām saeimām, sociāldemokratiem joprojām trinoties un beržoties tais pašos opozicijas krēslos, līdz beidzot notika tas, kam bija jānotiek, — izcēlās pasaules saimnieciskā krize, sākumā bankrotējot milzīgai, plaši sazarotai brāļu Lēmaņu bankai ASV. Uzreiz pēc tam bankas sāka krist viena pakaļ otrai, un smagiem soļiem, cilvēku dzīves sabradājot, uz dzīves skatuves izstampāja bezdarbs...

Tas negāja secen arī turīgai Latvijai.

Dzīve ir kļuvusi daudz grūtāka; kurnēšana pieaugusi lielā mērā, pilsoņu nemiers ir audzis, — nākamajās saeimas vēlēšanās lielākā opozicijas partija noteikti iegūs visvairāk balsu...

 

* * *

No Purvmalas līdz Abrenei, kā smejies, var aizsviest akmeni. Atnāc gan šovakar uz baļļuku! – aicina Aloizs. – Labs ir, aiziešu! – Aivars beidzot piekrīt.

Volvo ieskrienas pēdējā šosejas posmā, un tur jau tā parādās, abu puišu dzimtā pilsēta, – baltā Abrene...

Pēc uzvarētā Atbrīvošanas kaŗa Abrenes nemaz nav bijis, tikai cara laiku dzelzceļa mezgls Pitalova uz kādreizējās dzelzceļa līnijas Sanktpēterburga-Varšava. 1920. gadā Latgales partizānu pulks no Padomju Krievijas okupācijas varas tika atbrīvojis vēl neapdzīvotu vietu, un ja valdība nebūtu lēmusi par Latgales ceturtā apriņķa izveidošanu, ko sākumā nosauca par Jaunlatgales apriņķi, tad Abrenes pilsēta tā arī nebūtu radusies. Taču jauns apriņķis Latgalē bija vajadzīgs, un tam vajadzēja arī apriņķa centru. Par tādu izvēlējās Pitalovu, pārdēvējot apriņķa vārdā par Jaunlatgali, un ap 1925. gadu te sākās rosīga būvēšanās.

Aivara vecvectēvs vienā vasarā bija savedis akmeņus mājas pamatiem, ziemā baļķus sienām, un nākošajā gadā ģimenes mājiņa ir bijusi gatava. Pārtiku deva dārzs ap māju un lopi kūtī; vienā mājas galā vecvectēvs ierīkoja galdnieka darbnīciņu.

Kā jau ilgāku laiku pārkrievošanas nomāktā apgabalā, statistikas skaitļi tolaik ir rādījuši mazāk latviešu, kā tas pienāktos senu senā latviešu zemē. 1925. gadā Jaunlatgalē ir dzīvojuši 1242 pilsētnieki, no kuŗiem mazākā daļa sevi atzina par latviešiem. 1950. gadā kādreizējā Jaunlatgalē, Abrenē dzīvoja 1380 pilsētnieku. Bērni dzima viens pēc otra, un vecvectēva māja kļuva par šauru. 1999. gadā Abrenē dzīvoja jau 1861 pilsētnieks, un to būtu bijis vairāk, ja lielākā daļa no Abrenes apriņķa jaunatnes nepamestu dzimto pusi, izstudējuši Rēzeknes, Daugavpils, Rīgas un pat Liepājas augstskolās, un tur tad arī apmetušies uz dzīvi. Sevišķi galvaspilsēta ir kā cilvēku sūknis.

Aivara tēvs tā nedarīja. Apprecēdamies, viņš bija nolēmis tikt pie savas mājas Abrenē; aizņēmās Secka bankas Abrenes nodaļā un nopirka jau gatavu namu Lāčplēša ielā, labā vietā.

Kalpaka, Aizsargu un Lāčplēša ielas vienmēr ir bijušas Abrenes dzīvākās ielas ar veikaliem un iestādēm; nekustamie īpašumi te ir tie dārgākie, bet Aivara tēvs ir pircis māju tuvāk Rītupei, un tolaik tā ir maksājusi krietni lētāk, nekā maksātu tagad. Lāčplēša ielu Rītupes labajā krastā sāka apbūvēt tikai piecdesmito gadu beigās, pilsētai izplešoties abpus ceļam uz Augšpili. Sevišķi strauji Abrene sāka augt austrumu aizsardzības līnijas celtniecības laikā, kad mājas iepirka virsnieki un kaŗa resora ierēdņi.

 

* * *

Jau 1953. gadā Iekšlietu ministrija no nama Brīvības ielā 37/39 ir pārcēlusies uz jaunu, milzīgu namu tālaika Rīgas nomalē.

Valsts ir droša, viena no turīgākām valstīm pasaulē, taču iekšlietās, saprotams, darba tāpat netrūkst. Jāglābj kokos pārāk augstu uzrāpušies kaķi un jāraugās, lai bruģis vienmēr būtu izravēts.

Valstij nodibinoties, policijai ir bijis jākaŗo ar apbruņotiem bandītiem; tagad noziedznieki ieročus tikpat kā nemaz nelieto. Sevišķi droša dzīve ir laukos, kur gandrīz katrā sētā ir viens vai vairāki aizsargi, policijas labākie palīgi.

Pēdējo gadu skaļākais noziegums ir bijusi Valsts Zemes bankas aplaupīšana Rīgā, bet arī tā diviem apbruņotiem noziedzniekiem ir beigusies bēdīgi, nespējot nolaupīto naudu iznest no bankas.

Ja Somijā viena gada laikā starp 100,000 iedzīvotājiem ir notikušas 2,8 slepkavības, tad Latvijā 0,7; 3171 zādzība, Latvijā — 837.

Somijā drūmākas debesis un vairāk degvīna.

Latvija ir paradīze zemes virsū. Tautai patīk strādāt, krāt un dziedāt. Tas bērns ir laimīgs, kas dzimis latviešu mātei. Te valda miers starp šķirām; te nav šķiru cīņas.

Bet vai miers valda arī starp dažādām tautībām?... Neapšaubāmi, ka daudz vieglāk ir dzīvot starp savējiem, un svešs ir un paliek svešs. Neskaitot Latgali un Ilūkstes apgabalu, jau 1935. gadā latviešu ir bijis 82,1%. Tagad visā valstī – 93%. Sveštautieši pāriet latviešos, pārtautotie atgriežas. Visstraujāk izmirst vācieši. Lai gan Latvijā ir labāka dzīve nekā Vācijā un tāpēc vācieši prom nebrauc, maz ir vācu jaunatnes; maz laulību vācu starpā. Mozus ticīgie un cionisti izceļo uz Palestīnu; Izraēlas valsts nodibināšana ir tik tuvu, kā vēl nekad.

Ar šīm minoritātēm valsts pirmos gados ir pastāvējis zināms saspīlējums, zemnieku kārtas latviešiem laužoties tirdzniecībā un rūpniecībā; bet kapitālisms katru noliek savā vietā.

Palēnām izzūd leiši, drusku ātrāk igauņi. Poļi vēl kaut cik turas, jo Polijā ir aprindas, kas sapņo par senās Rečpospoļitas atjaunošanu. Daļa baltkrievu papildina vietējo poļu rindas, tiem piesliedamies, taču baltkrievu ir maz.

Krievu dzimst gana daudz, bet vēl vairāk tie pārlatviskojas. Lībiešu ir tik maz, ka to pastāvēšanai izdots īpašs likums.

Patiesi, arī par minoritātēm iekšlietu ministrs var neraizēties. Viņam nav jāraizējas arī par savu personīgo stāvokli, jo viņš ir ministrs un būs! Iekšlietu ministrs pasmaida rūdīta vīra smaidu... Rūdīta varas gaiteņu staigātāja smaidu... Bet jau pēc brīža seja kļūst nopietna. Kas zina, ko nesīs jaunās saeimas vēlēšanas... Līdz ar pasaules saimniecisko krizi, līdz ar bezdarbu, kas īpaši liels Latgalē, opozicija sāk pieņemties spēkā. Sociāldemokrati visu grib darīt pa savam, un pie lielākas peļņas grib tikt tie, kas ir pastumti malā; viņi dāsni financē opoziciju; to iekšlietu ministrs zina ļoti labi.

Pēdējais slepenais ziņojums no Polītiskās pārvaldes ir pavisam nepatīkams... Aģentūras novērojumi liecinot, ka sāk atdzīvoties sensenais Latvijas valsts bieds — komūnistiskā partija... Sevišķi Latgalē...

 

* * *

Abreni sāka celt jaunu, tīru, skaistu un baltu, un tāpēc tautas mutē tā ir iegājies, ka šo pilsētu dēvē par balto.

No Purvmalas puses pirmais uz pilsētas robežas braucējus sagaida kupls ozols. Jau pagaisis no atmiņas, kuŗa pilsētas galvas laikā tas iestādīts. Vai tikai tas arī nebija Ozols — slavenais Ernests Ozols? Krietns un izdarīgs vīrs, kuŗš atdeva pilsētai pat savu ogu dārzu, lai tikai varētu uzbūvēt pilsētniekiem vajadzīgu ūdens tvertni. Kuplais ozols reiz izaugs par milzi, un viņu mazā pilsēta izpletīsies tālu uz visām pusēm, nospraužot sev jaunas robežas. Bet vai to vajag?... Abrene ir laba, kāda tā ir, bez augstceltnēm un spēkratu pieblīvētām ielām, bez ļaužu drūzmas un neprātīgas steigas.

Aloizs brauc ar līkumu. Lūk, Aizsargu nams! Skaista divstāvu koka celtne. Bērnībā viņi ir gājuši uz turieni skatīties kinofilmas. Skatuves zālē septiņpadsmit solu rindas; stāvvietās varēja tikt par brīvu.

Vai atminies, kā dzimtenes mācības stundā mūsu klase tur skatījās filmu ,,Aizsprosts”? – Kā nu ne! Tajā reizē es dabūju rājienu un mājās tiku nosukāts, jo šaudījos ar cemmītēm.

Ak, šis kareivīgais Aloizs! Jau no mazām dienām viņa mīļākās spēles ir bijušas tās, kuŗām kāds sakars ar cīņām, ar kaŗošanu. Aloiza vectēvs, baltinavietis, būdams desmit gadus vecāks par Aivara vectēvu, ir piedalījies Atbrīvošanas kaŗā un ticis ievainots kaujās pie Rēzeknes. Palicis virsdienestā, apprecējies vēlu; atvaļinājies no armijas 1941. gadā, kad piedzimis Aloiza tēvs. Ģimene pārcēlusies uz Abreni. Pēc ģimnazijas Aloiza tēvs iestājies Rēzeknes augstskolas Fizikas un matēmatikas fakultātē, bet pēc bakalaura grada iegūšanas negaidīti pārgājis uz Apvienoto kaŗa skolu, – laikam ierunājušās trauksmainās kaŗavīra asinis, senu paaudžu kaŗotāju balss.

Austrumu aizsardzības līnijas izbūve vēlāk pašķīra arī šo abreniešu dzīves gaitas. Aloiza tēvs sāka dienēt jaunajā Abrenes garnizonā, kas izvietojās blakus Daugavpils-Rītupes dzelzceļam, uz kaŗa resoram jau senāk piederējušas zemes; Abrenē nāca pasaulē arī viņu pirmdzimtais, Aloizs.

Volvo jau ripo pa Lāčplēša ielu. Tā bieži gadās, ka brīvdienās Aloizs aizved bijušo klases biedru uz mājām. Viņi mēdz palīdzēt viens otram, kā jau provinces jaunekļi galvaspilsētā, bez radiem un sakariem. Cikos ballīte sāksies? – jautā Aivars. – Septiņos. – Šoreiz varbūt pie aizsargiem, vecajā tautas namā? – Nē, jaunajā.

Bērziņa laikā sāka pacelties viens tautas nams pēc otra, sevišķi Latgalē, kur bija vairāk jaunatnes nekā citos novados. Jaunatne alka izpriecu. Sāka parādīties pirmie magnētofōni. Tos sāka ražot arī VEFā. Ieskanējās Bings Krosbijs, ieskanējās Elviss Preslijs.

Tolaik daudz dejoja tikai latviskās dejas, kas bija spējušas pieveikt pat valsi, visu deju karali. Līdz ar magnētofōniem atnāca rokenrols. Sākās strīdi dažādu deju cienītāju starpā. Vēl četrdesmito gadu sākumā lambetvoka cienītāji deju vakaros bija pieprasījuši lambetvoku, nevis plaukstiņdeju, un bija zaudējuši.

Tagad daudz kas bija mainījies. Vecākiem, saprotams, nepatika, kā viņu bērni bij pasākuši lēkāt; labas gaumes piekritēju žēlabas pacēlās gan pet debesīm, gan kā sūdzības ceļoja uz tieslietu ministriju, bet velti, — rokenrola trakums nebija apturams.

Varbūt Kārlis Ulmanis to spētu, bet viņš jau atdusējās Līvbērzes kapos.

 

* * *

Nelielas valsts ārlietu ministram mēdz būt vai nu maz, vai arī ļoti daudz darba. Ja tādai valstij ir laimējies ar kaimiņiem, kas netīko uzspiest savu gribu, tad ir labi, tad var rīkot greznas pieņemšanas un dzīt intrigas mierīgu prātu. Pavisam citādāk ir tad, ja kaimiņi ir bijuši visniknākie ienaidnieki un savu dabu nav atmetuši gadu desmitiem pēc pēdējā kaŗa.

Miera līgums ar Vāciju tika noslēgts 1920. gada jūlijā.

Kāds Ādolfs Šiklgrūbers alias Hitlers ir ticis nošauts atentātā, vienā no Minchenes krodziņiem, būdams sīkas, tomēr itin bīstamas partijas vadonis. Šās partijas biedri ir gribējuši sagrābt varu — un arī tā dēvētās Baltijas provinces... Pēc tam neviens sūtnis no Vācijas nav sūtījis satraucošus signālus par šīs lielvalsts nolūkiem... Vācijas vietā daudz galvassāpju ir sagādājusi Polija, kas ir alkusi paplašināt savas robežas. Cik neprātīga iedoma! Bet ej nu viņiem to iestāsti.

Arī Latvija, kaŗus nobeidzot, tika zaudējusi plašus apgabalus, kas tiktu atzīti par izsenis latviskiem un Latvijai piederošiem, ja vien pretinieka armija nebūtu lielāka... Nevajadzētu rīkot tā arī nesarīkoto Drisas plēbiscītu. Aiz robežas, kas patiesībā velkama kilometrus sešdesmit tālāk, palika tūkstošiem tautiešu, un vai nu tika nokauti neiedomājami asiņainā Staļina valdīšanas laikā tikai tāpēc, ka bija latvieši, vai izvesti uz Krievijas vidieni, vai pārkrievoti.

Polija toties ir rīkojusies ar spēku pret savu mazāko kaimiņu, Lietuvu, un atņēmusi Viļņu līdz ar apgabalu. Lietuvas galvaspilsēta joprojām ir Kauņa, bet Lietuva nav atteikusies no Viļņas, un varbūt tieši Viļņas dēļ tā arī nav tikusi nodibināta latviešu ārlietu ministra Meierovica lolotā Baltijas valstu savienība. Tāda savienība būtu liels spēks; Latvija uzplauktu vēl krāšņāk un nākotnē raudzītos tikpat kā bez bažām. Daudzas reizes izmēģināta, Polijas un Lietuvas samierināšana tomēr nav izdevusies. Pat tālā ASV, kas ir diezgan atturīga Eiropas lietās, ir centusies kaut ko panākt, taču visi pūliņi ir bijuši veltīgi.

Labi, ka vismaz ziemeļos atrodas droša un draudzīga kaimiņu valsts Igaunija. Tā tikai trūka, ka viņi sāktu kašķēties par senās Tālavas robežām vai iedomātos pārskatīt Valkas jautājumu.

Bet ārlietu ministram uznāk kā zobu sāpes, kad viņš iedomājas par Padomju Savienību. Padomju krabis gan tupot savā čaulā...

Ministrs uzklikšķina datora taustiņiem, sameklējot pēdējo sūtņa ziņojumu no Varšavas. Šī valdība vairāk uzlūko Poliju, un Padomju Savienība taču ir kā antipasaule. Uzticami avoti vēstī, ka nesenā poļu kultūras biedrības sanāksmē Daugavpilī esot uzstājies poliskas orientācijas latgaļu sabiedrisks darbinieks. Poliski runu teikdams, tas aicinājis Varšavas valdību atbalstīt latgaļu dialekta lietošanas tiesības. Runātājs silti uzņemts, runai dedzīgi aplaudējuši. Tomēr Polijas valdošās aprindas izturoties vēsi pret tādiem aicinājumiem, joprojām vislielāko uzsvaru liekot uz poļu minoritātes tiesībām Latvijā...

 

Turpinājumā Aināra Zelča jaunā darba atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Skat. JG278.

 

Grāmata Abrene 2002 ir rakstnieka un tēlnieka, e-rakstu rīkotājdirektora Aināra Zelča jaunākais sacerējums, ko 2014. gada sākumā laiž klajā apgāds Lauku Avīze. Iepriekš izdoti romāni 1945RĪGA (2000), 1940 (2006), Virves dejotāji (2007), Leģionāri (2012), kā arī sacerēts scenārijs TV filmai Parallēlā vēsture 1940. gads (2005).