JG277: DAŽOS VĀRDOS

Laura Rokpelne Mičule ar kori „Uzdziedāsim, brāļi!“

Iecerētā grāmata par Annabergas (Bonnas pievārtē, Vācijā) un Baltiešu kristīgās studentu apvienības vēsturi saukšot atmiņā Eiropas Latviešu apvienības kongresus, kur cilvēki sanāca kopā, vairākas dienas sprieda par politiku, kultūru – tā autors Andrejs Urdze. Un tad tas latviešu gars pielīp automātiski! Īpaši interesantas būšot epizodes par 80. gadu beigām un 90. gadu sākumu, kad Bonnas U. mācībspēkam Urdzem bijusi iespēja palīdzēt LTF aktīvistiem un vēlāk Latvijas valdības pārstāvjiem dibināt kontaktus ar Vācijas politiskajām partijām.

(re)

1974. gada vasarā Ilgas Gravas vadībā durvis vēra Rietumkrasta latviešu vasaras vidusskola Kursa ar devīzi: „Kursa“ brīvai Latvijai! No kr.: Kursas bijušās direktores Sarmīte Dāvidsone, Ilga Grava, Daira Cilne, Austra Slaidiņa un pagaidu direktors Jānis Rogainis (2014)

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS – Par „Gada vēsturnieku” atzītais (2013) Dr. Ēriks Jēkabsons, izstādes 1914 (skat. Daces Lambergas rakstu 36. lpp.) zinātniskais konsultants, intervijā Paulam Raudsepam (Ir 2014.12.II) norāda uz vairākiem mītiem attiecībā uz I Pasaules karu, cita vidū ilustrējot tos ar patieso stāstu par Pēteri Lapaini: Cilvēks dzimis 1897. gadā. 18 gadu vecumā brīvprātīgi iestājas strēlniekos. Viņu nosūta uz fronti, un par varonību cīņā pret vāciešiem viņš dabū Svētā Jura krustu, kas ir augstākais apbalvojums, ko var saņemt zemāko dienesta pakāpju karavīri. 1917. gadā viņš ir starp tiem džekiem, kas dodas uz Petrogradu apsargāt valdību, jo viņam stāsta, ka tā beidzot dos mums brīvību. Viņš maina sardzes pie Ļeņina kabineta, kurš viņu paņem aiz pogas un saka: o, latvieši, jūs pareizi darāt, aizstāvot mūsu valdību, jo tikai un vienīgi mēs dosim jums brīvību, neviens cits nerunā par latviešu valsti. Pēc tam viņu nosūta uz Sibīriju cīnīties pret čehiem, kur par varonību viņš saņem tikko nodibināto Kaujas sarkanā karoga ordeni. 1918. gada beigās komisārs viņam saka: tagad mēs visi brauksim mājās atbrīvot zemi no vāciešiem, beidzot mēs viņus metam ārā. Dziedot „Dievs, svētī Latviju!”, viņi dodas mājās, kur konstatē, ka kaut kas nav riktīgi. Pretī nav vācieši, bet baskājaini karavīri, kas lamājas „Läti kuradid” (latviešu velni – igauņu val.). Viņš atrod kaut kādu Ziemeļlatvijas avīzi un redz, ka viņa dienesta biedri otrajā pusē izveidojuši Ziemeļlatvijas brigādi. Tad viņš iebāž sarkanā karoga ordeni celmā un pie pirmās iespējas padodas. Somi viņu ar biedriem gandrīz nošauj kā boļševiku, taču viņus izglābj kāds dienesta biedrs no Ziemeļlatvijas brigādes, kurā viņi tūlīt arī iestājas, un par varonību kaujās pret sarkanajiem Latgalē viņš saņem Lāčplēša Kara ordeni. Pēc tam viņš 20 gadu nodienē Latvijas armijā. 1941. gadā viņš ir viens no retajiem, kuru neizsūta, bet atvaļina, un viņš sāk kopt zemi – to, ko viņš visu šo laiku ir gribējis darīt. Taču 1943. gadā viņam rodas konflikts, sakaujas krogā ar vācu virsniekiem, kas kaut ko nicīgu pateikuši. Viņu iesēdina Centrālcietumā, taču uz turieni viņam no pagasta valdes pienāk iesaukšanas pavēle leģionā. Viņš komandē bataljonu 19. divīzijā Kurzemē un par varonību kaujās saņem Dzelzs krustu. Pēc tam viņu represē. Un, kad viņš atgriežas Latvijā, strādā par dārznieku Rīgā un sagaida Atmodu.

(re)

ЩЕ НЕ ВМЕРЛА УKPAÏНА (Ukraina vēl nav mirusi – no Ukrainas himnas) – Jūs sagādājāt tirānijai vēsturisku sakāvi. Jūs esat ne tikai eiropieši, jūs esat vislabākie eiropieši, jo esat Voltēra, Viktora Igo un Tarasa Ševčenko dēli, un arī tāpēc, ka pirmo reizi te, Maidanā, jauns cilvēks mira ar Eiropas karogu rokās – tā uzrunā (3.III) Kijevas Neatkarības laukumā franču filozofs Bernārs Anrī Levijs (Bernard-Henri Lévy).

Vitalijs Portņikovs, ukraiņu rakstnieks, publicists: …Tas, protams, ir sāpīgi, tas izraisa nepatīkamu, aizkaitinošu sajūtu. Bet mūsu acīs Krievijas vairs nav. Ir tikai okupanti. Viltīgi un bezjēdzīgi. Nav svarīgi, kā okupanti sevi sauc un kādas zīmotnes pazudušas no viņu uniformām. Toties svarīgas ir viņu provokācijas pret mūsu karavīriem Krimā. (..) Jūs okupējāt Krimu, bet zaudējāt Ukrainu. Jūs zaudējāt Ukrainu uz visiem laikiem. Jūs mūs zaudējāt. Toties mēs ieguvām veselu pasauli, kas atbalsta mūsu cīņu par brīvību – ne tikai par mūsu brīvību, bet arī par jūsu brīvību, jo arī jums tā ir vajadzīga. Ja šobrīd to vēl neizprotat, drīz vien jūs to izpratīsiet. (..) Tāpat kā citur pasaulē, arī mums, lasot un apbrīnojot jūsu rakstniekus, jājautā: kā tiem, kas tagad rīkojas mūsu zemē kā no krātiņiem izbēguši nezvēri, varēja būt tādi humānisma apdvesti rakstnieki?

LV rakstnieku, tulkotāju un publicistu atklāta vēstule: Dārgie kolēģi un draugi Ukrainā! Mēs, Latvijas rakstnieki, esam noraizējušies par situāciju Ukrainā, īpaši kopš varas iestādes sākušas vērst vardarbību un pielietot ieročus pret protestētājiem. Mēs, tāpat kā mūsu valsts valdība, paužam stingru nosodījumu Kijevā notiekošajai nežēlībai. Mēs arī ceram, ka Eiropas valstu valdības radīs iespēju vienoties arī par reālu, ne vien morālu palīdzību Ukrainas cilvēkiem šajās nestabilitātes un terora dienās. Izsakām līdzjūtību un paužam atbalstu tiem, kuri ir zaudējuši savus tuviniekus, un tiem, kuri katru dienu riskē ar savu dzīvību, brīvību un veselību Kijevas un citu Ukrainas pilsētu ielās. Dziļi cienām Ukrainas tautu un tās ticību brīvībai un cilvēktiesībām. Mums tas atsauc atmiņā arī 1991. gada janvāri, kad Latvijas cilvēki bija līdzīgu izaicinājumu un bruņotu pretinieku priekšā Rīgas ielās. Dārgie draugi un kolēģi, jūs esat tik ārkārtīgi stipri un apņēmīgi savos centienos nosargāt būtiskākās eiropiskas sabiedrības vērtības. Mēs ticam, ka pašreizējie notikumi ir būtiski soļi vārda brīvības un demokrātijas nostiprināšanā Ukrainā; ir gan ārkārtīgi sāpīgi redzēt, ka šie soļi ir jāsper par tik augstu cenu – cilvēku dzīvības cenu. Mēs sekojam notikumiem Ukrainā un izplatām informāciju no Eiromaidana kanāliem, kā arī iepazīstinām ar mūsu ukraiņu draugu un kolēģu personīgajām liecībām par notiekošo; mēs turpināsim sekot Ukrainā notiekošajam, tulkot un izplatīt informāciju par to līdz pat situācijas atrisinājumam. – Ar cieņu Latvijas rakstnieki, tulkotāji, publicisti, Latvijas Rakstnieku savienība: Amanda Aizpuriete, Andris Akmentiņš, Sigma Ankrava, Anna Auziņa, Irēna Auziņa, Inga Ābele, Ingmāra Balode, Inguna Beķere, Guntis Berelis, Uldis Bērziņš, Silvija Brice, Ronalds Briedis, Indra Brūvere, Pēteris Cedriņš, Ausma Cimdiņa, Dagnija Dreika, Aivars Eipurs, Rolfs Ekmanis, Jānis Elsbergs, Inga Gaile, Margita Gailīte, Guntars Godiņš, Maima Grīnberga, Nora Ikstena, Viktors Ivbulis, Ilze Jansone, Arno Jundze, Jānis Jurkāns, Ieva Kalnciema, Rudīte Kalpiņa, Rūta Karma, Aivars Kļavis, Ieva Kolmane, Arvis Kolmanis, Andra Konste, Anda Kubuliņa, Liāna Langa, Ēriks Lanss, Ieva Lešinska-Geibere, Eva Mārtuža, Dace Meiere, Rūta Mežavilka, Andrejs Migla, Lalita Muižniece, Jānis Oga, Jānis Ozoliņš, Einārs Pelšs, Ieva Plūme, Artūrs Punte, Anna Rancāne, Sandra Ratniece, Edvīns Raups, Gundega Repše, Jānis Rokpelnis, Zane Rozenberga, Dace Rukšāne, Māris Rungulis, Māra Rūmniece, Valdis Rūmnieks, Māris Salējs, Lita Silova, Knuts Skujenieks, Artūrs Snips, Vladis Spāre, Ieva Struka, Sergejs Timofejevs, Uldis Tīrons, Jolanta Treile, Mudīte Treimane, Jānis Vādons, Viesturs Vecgrāvis, Sandra Vensko, Egīls Venters, Kārlis Vērdiņš, Inese Zandere, Jānis Zālītis, Ainārs Zelčs, Mārtiņš Zelmenis, Inga Žolude (Rīgā, 2014.27.I).

Latvijas krievu rakstnieces Marinas Kosteņeckas atklāta vēstule „Milzīgs kauns”: Parakstot vēstuli ar atbalstu Putina politikai, [Krievijas] kultūras darbinieki nodeva Dzimteni. Sen jau neesmu politikā un netaisos tur atgriezties. Tātad man nav jākrāj punkti, lai tiktu kaut kur ievēlētai vai lieku reizi vienkārši pamanītai sabiedrībā. Taču es esmu un līdz mūža galam ceru arī palikt Latvijas pilsone. Esmu arī Latvijas krievu rakstniece, un tieši tāpēc ilgāk vairs nevaru klusēt. Man gribētos lepoties ar izcilu, visā pasaulē atzītu Krievijas kultūru, bet nu es to vairs nevaru darīt, jo izjutu milzīgu kaunu par tiem daudziem Krievijas kultūras darbiniekiem, kuri parakstīja vēstuli ar atbalstu Putina politikai Ukrainā. Jā, parakstīja daudzi (pāri par simts cilvēkiem), bet ne visi! Jo arī šodien krievu kultūrā darbojas izcilas personības, kuru nostāja ļauj man cerēt uz kādreizējo Krievijas atmodu. Kā piemēru varu minēt krievu režisoru Andreju Končalovski ar viņa teikto rakstā „Nošausminies pats par sevi!”, kas aicina krievu tautu mosties. Raksts beidzās ar vārdiem: „Es gribētu lepoties ar savu Dzimteni, bet man par viņu ir kauns! Kad es pēdējo reizi lepojos ar Dzimteni? Neatceros! Taču man ir pilnīgi skaidrs, ka PATIESĪBA par to, kādā stāvoklī atrodas mūsu tauta, PATIESĪBA, kura tiktu pateikta skaļi visai pasaulei, izsauktu manī, un ne tikai manī, lielāku lepnumu nekā mūsu hokejistu uzvara olimpiskajās spēlēs.“ Paldies, Meistar, ka Jūsu paraksta nav starp to daudzo Krievijas kultūras darbinieku parakstiem, kuri 2014. gada 12. martā nodeva savu Dzimteni (LA.lv 17.III).

Atklāta vēstule (tīmeklī un Ir – 31.III) sakarā ar Latvijas Valsts prezidenta reakciju uz Krievijas agresiju (ko parakstījuši ap 1000+ kultūras darbinieku): Līdz ar visu brīvo, demokrātisko pasauli mēs asi nosodām Krievijas agresiju pret Ukrainu un pretlikumīgo Krimas aneksiju, vienlaikus izsakot stingru atbalstu Ukrainas tautas gribai un tās vēlētajam parlamentam. Mēs uzskatām, ka Ukrainas brīvība, neatkarība un teritoriālā integritāte ir arī mūsu brīvība, neatkarība un teritoriālā integritāte. Katrs no mums ir radis darīt savu ikdienas darbu, atstājot politisko darbību savu ievēlēto pārstāvju ziņā. Mēs esam ticējuši un paļāvušies, ka izšķirošā brīdī viņi aizstāvēs tos ideālus, kuru vārdā mēs 1991. gadā bijām gatavi atdot dzīvību, gluži tāpat kā Ukrainas tautas labākā daļa ar savām dzīvībām Maidanā aizstāvēja brīvību, demokrātiju un eiropeiska plurālisma vērtības. Mēs jūtamies vīlušies savos vēlētajos pārstāvjos un to izraudzītajā prezidentā. Mūs dziļi aizvaino Valsts prezidenta Andra Bērziņa nespēja formulēt savu viedokli situācijā, kuras sekas vistiešākajā veidā skar arī mūsu valsti. No mūsu viedokļa, Latvijā šobrīd nedrīkst iebraukt ne tikai Krievijas varas elite, ieskaitot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un pareizticīgo baznīcas patriarhu Kirilu, bet arī vismaz daļa no tiem, kuri piedalās ikgadējā popmūzikas konkursā „Jaunais vilnis” Jūrmalā. Šāda nostāja, kurā solidarizējamies ar Rīgas Jaunā teātra režisoru Alvi Hermani, JRT aktrisi Gunu Zariņu, izcilo poļu kinoaktieri Danielu Olbrihski un citiem, ir būtiski svarīga ne tikai mums, bet arī Krievijas demokrātiskajai inteliģencei, kuras iespējas paust savu viedokli tiek ierobežotas ar katru dienu vairāk. Mēs pieprasām, lai Valsts prezidents Andris Bērziņš un mūsu vēlētie pārstāvji Saeimā skaidri, nepārprotami un visplašākajai sabiedrībai saprotami pauž savu nostāju ne tikai pret notikumiem Ukrainā un tās likumīgajā sastāvdaļā, autonomajā Krimas apgabalā, kas ir Krimas tatāru dzimtene un vienīgās mājas, bet arī pret notikumiem Kremlī, kur vara ir pāraugusi autoritārā diktatūrā. Mēs aicinām Valsts prezidentu un Saeimu iepazīstināt sabiedrību ar rīcības plānu gadījumam, ja Krievijas impērijas atjaunošanas plāni, par kuriem neslēpti runā Krievijas prezidents Vladimirs Putins un viņam tuvu stāvošas personas, neapstātos tikai Ukrainā. Mums ir kauns, ka mūsu intereses pārstāv citu valstu augstākās amatpersonas: Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un ASV prezidents Baraks Obama, kamēr mūsu pašu prezidents publiski minstinās, neformulē savu pozīciju, neapliecina savu spēju un gribu vadīt Latvijas tautu izšķirošos pārbaudījumos, bet ir gatavs pieņemt Rīgas pilī agresoru, cilvēktiesību pārkāpēju un pašpasludinātu Krievijas impērijas atjaunotāju Vladimiru Putinu. Mēs neuzskatām, ka tāds prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses un aicinām Saeimu un Valsts prezidentu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt šo amatu.

Latvijas „neesošais“ un Ukrainas bijušais prezidents

Ukrainas bijušais un Krievijas esošais prezidents