JG277 Slesers

Juris Šlesers

TAUTU IZGLĀBA DZIESMU GARS!

– Auseklis, 1876

Nevardarbīgas cīņas pētnieks profesors Džīns Šārps (Gene Sharp) savās publikācijās ir konkretizējis arsenālu ar tieši 198 cīņas paņēmieniem, ko viņš atzinis par efektīgiem šādas cīņas ieročiem. Nr. 37 ir „dziedāšana”.[1] Uz to atsaucas arī mūsu kultūrvēsturnieks profesors Guntis Šmidchens, papildus pamatojums šai tēzei ir viņa jaunā monogrāfija The Power of Song: Nonviolent National Culture in the Baltic Singing Revolution.[2] Latviski tas skanētu – Dziesmas spēks: Nevardarbīgā nacionālā kultūra Baltijas revolūcijā.

Grāmata sākas ar „Dziesmotās revolūcijas” desmitgadei veltīta koncerta ieraksta atstāstu ASV galvaspilsētas Vašingtonas Smitsona institūta Folklife Festival 1998. gada 4. jūlijā. Ieradušies ap 150 dziedātāju un mūziķu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ar 16 rūpīgi izvēlētām dziesmām no Trešās atmodas plašā repertuāra. Uznāk folkloras grupa Skandinieki: „Klusums. Helmī Stalte nodzied pirmo rindu no tautas buramvārdu dziedājuma, ko viņi bija dziedājuši Rīgā 1988. gada jūlijā – atklājot Baltijas Folkloras festivālu, kur Dziesmotā revolūcija iesākās: Spīguļo, saulīt, spīguļo, spīguļo, (..) Met melnu jūrā, velc baltu mugurā ...” Iespiests buramdziesmas pilns teksts Šmidchena angliskā tulkojumā – ar visiem trejdeviņiem maģisko rindu atkārtojumiem (11). Pirmā nodaļa lielā mērā sastāv no autora tulkotiem baltiešu dziesmu tekstiem no šī koncerta, radot datu bāzi, uz kuru viņš bieži atsaucas vēlākos iztirzājumos. Arī pārējās nodaļas bagātas paša tulkotiem dziesmu tekstiem. Kā zināms, autors tekoši pārvalda arī igauņu un lietuviešu valodu.[3]

JĀDZIRD, NE JĀREDZ! Otrā nodaļa pievēršas Baltijas tautu folkloristikas pirmsākumiem – ar 19 gadus vecā Kēnigsbergas folklorista Johanna Gotfrīda Herdera ierašanos Rīgā 1764. gadā, lai izbēgtu no iesaukšanas Prūsijas armijā, un iepazīšanos ar Baltijas zemnieku dziesmām un dzīvesziņu. Gadu tecējumā savos salīdzinošās folkloras pētījumos viņš nāk pie atziņas, ka „katrai tautai ir savs dabiskais domāšanas veids” un ka „kareivīga tauta apdzied savu senču varoņdarbus”, kurpretim „miermīlīga tauta dzied mīlestības dziesmas, pilnas tuvības dabai un naivitātes”. Baltijas zemnieku tautu dziesmas pētnieks atzīst kā piederošas otrajai kategorijai – un saista to ar viņu paverdzināto stāvokli pēdējos gadsimtos. Šmidchens savukārt secina: „Neatkarīgi no tā, vai igauņi, latvieši un lietuvieši bija vai nebija nevardarbīgas tautas pirms Herdera, tas, ko viņš par tiem rakstīja, iespaidoja vēlākus atzinumus par pastāvošo tautas garu un nākotnes nacionālajām misijām. (..) Sēklas, ko Herders iedēstīja, izauga par masīvām nacionālām kustībām” (46-7).

Būtisks ir Herdera atzinums par dziesmas spēku: „Dziesma jādzird, ne jāredz!” (uz papīra). Šmidchens to personīgi izjūt 1991. gada 11. jūlijā Juglas ezera krastā Festival Baltica atklāšanā, Skandiniekiem dziedot Herdera reiz pierakstīto tautasdziesmu „Tēvu tēvi laipas met, bērnu bērni izlaipo ...”: „Balsis sakļaujas un rezonē, raidot katram klātesošam šermuļus pa muguru. Šī dziedāšana aizkustina un pārvērš ļaudis racionāli un emocionāli, intelektuāli un fiziski. Un kad cilvēki ir šā iekustināti, vēstures virziens var mainīties” (49).

DZIEDĀTĀJU NĀCIJAS. Sekojošā nodaļa veltīta organizētās koru dziedāšanas attīstībai 19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē – vispirms igauņu un latviešu zemēs, vēlāk Lietuvā. Šī kustība aizgūta no Vācijas koru un festivālu tradīcijām. Rezultātā „dziedāšana, vairāk nekā jebkura cita kultūras aktivitāte, bija instrumentāla nacionālo grupu izveidošanā” (53). Pirmie vispārīgie igauņu dziesmu svētki Tartu (1869) iezīmējas kā vienotas igauņu nācijas šūpuļsvētki, jo vieno igauņus pāri divu toreizējo Krievijas guberņu (Estland un Lifland) robežām. Četrus gadus vēlāk līdzīgi pirmajos vispārējos latviešu „Dziedāšanas svētkos” Rīgā pulcējas latvieši gan no Kurzemes, gan Vidzemes (Lifland) guberņām. Latgale vēl ir nošķirta. Šajos svētkos notiek arī koru sacensība – „dziesmu karš” – un dzejnieks Auseklis gūst ideju par dziesmu kā ieroci nevardarbīgai cīņai. Svētkiem noslēdzoties, viņš raksta šādas rindas: „Tauta, kuras krūtīs bango nemirstīgs dziesmu gars, (..) dzīvo zelta laimībā. Tā tauta neaptraipa tērauda zobenus un šķēpus dārgām cilvēku asinīm. Miers ir tās cēlais, lepnais karogs; dziesmu vairogs, kas novērš šķēpu.”[4] Drīz seko nemirstīgais dzejolis un dziesma „Beverīnas dziedonis”, Šmidchens to nosauc par „latviešu dziesmu politikas pamatmītu” („the founding myth of Latvian song politics“). Kaut sižets pamatots Indriķa hronikā, Auseklis mainīja „dziedoņa” identitāti no vācu mūka uz senlatviešu vaideloti (99-100).

Nodaļa beidzas ar konstatējumu, ka, tuvojoties 1940. gadam, igauņi, latvieši un lietuvieši bija kļuvuši dziedātāju nācijas, un, „pateicoties skolām, [koru] dziesmu grāmatām un dziesmu svētkiem, liels skaits indivīdu katrā no šīm tautām dalījās lielā kopējā dziesmu repertuārā”. Arī vēlāk, atsevišķs indivīds – acumirkļa sajūtas pamudināts – varēja uzsākt dziesmu, apzinoties, ka droši vien citi tuvumā to jau pazīst un spontāni pievienosies (105-6).

STĀV’, LĀČPLĒSI! Šķietamā pretruna, ka baltiešu nevardarbīgās Dziesmotās revolūcijas repertuārā nav tikai miera un mīlestības tēmas, bet ir arī kara dziesmas, iztirzāta 4. nodaļā. 1990. gadā Lietuvā iznāk sabiedrisko dziesmu grāmatu, kurā 9 no 30 dziesmām ir tieši par karu – ieskaitot divas no piecām Lietuvas dziesmām 1998. gada Smitsona institūta koncertā (107). Tuvāk izpētot, tomēr skaidrs, ka, lai gan dažas tradicionālas baltiešu kara dziesmas arvien vēl cildina kareivīgumu, vairums izceļ karotāju un iedzīvotāju pārdzīvoto traumu.

Pēc Herdera nāk Napoleons un citi strāvojumi, kas 19. gs. pirmajā pusē ievada zināmu revizionismu Baltijas folkloristikā. Piemēram, 1822. gadā Tartu universitātē igauņu students Kristians Jāks Petersons, pētīdams Herdera darbus un sajuzdams jaunās vēsmas un personīgu bijāšanu pret caru Aleksandru I, nāk ar domu, „ka igauņi senos laikos tomēr bijuši nežēlīgi karotāji, un viņu nacionālais gars ir dzīvs arī šodienas [t.i. Petersona laika] pasaulē” – citēdams dziesmu, kurā galvas ripo un asinis līst „kā ūdens caur dzirnavām” – un turklāt deklarē: „Visas savas tautas vārdā es izsaucos, ‘Lai dzīvo Aleksandrs! Par viņu katrs drosmīgs igaunis gatavs liet asinis!’.” Šmidchens tomēr noskaidrojis, ka Petersona revizionisms nerezonēja 19. gs. igauņu nacionālajā kultūrā. Arī eposa Kalevipoeg autors Kreicvalds (Kreutzwald) savā darbā atkārtoti pauž nevardarbīgas cīņas ideālu – uzsvērdams nevis kara cildenumu, bet traģiku. Zīmīgi, ka nākošajos pusotros gadsimtos igauņu dziesmu svētku koris dziedājis tikai divas dziesmas, kas mudina vardarbību pret naidniekiem – cara Krievijas himnu un staļinisko PSRS himnu (113).

Spriedze starp agresivitāti un empātiju neizpaliek arī latviešu un lietuviešu nacionālajā diskursā. To, ka latviešu mutvārdu folklorā trūkst varoņu eposa, daži 19. gs. apsveikuši kā pierādījumu mūsu tautas miermīlīgumam, citi kā nacionālas gļēvulības zīmi. Varbūt tāds esot bijis, bet aizmirsts ... Turku kara veterāns un dzejnieks Andrejs Pumpurs nolemj šo trūkumu labot un sacer Lāčplēsi (1888). Parādās arī jaunas dainu izlases ar kareivīgākām dziesmām – kā mums vēl arvien mīļo „Nu ar Dievu, Vidzemīte”. Dažām dziesmām gadu tecējumā variē dziedātie teksti, pieņemot jaunas nianses dažādos apstākļos. Ap gadsimtu maiņu Jaunā strāva ar Raini un Akurāteru priekšgalā dod mums „Lauztās priedes” un atriebīgo „Ar kaujas saucienu uz lūpām!”, arī Raiņa nežēlīgās dzejas rindas: „Un zini – augstākā ideja, / Tā nepazīst cilvēka žēluma”.[5] 1905. gadā Šveices trimdā viņa noskaņojums šķiet izlīdzinājies – tas sacer pretvardarbīgu variāciju par Lāčplēša tēmu – lugu Uguns un nakts, kurā Spīdola mudina Lāčplēsi nebūt atriebīgam (118). I Pasaules karam sašķeļot Latviju pa Daugavas līniju, Rainis mums dāvina nacionālpatriotisko dziesmu „Daugav’ abas malas mūžam nesadalās” (1916), kura atskan arī Smitsona institūta koncertā.

Lietuviešiem viņu kareivīgā spriedze sakņojas galvenokārt Lietuvas lielvalsts vēsturē un spožajā uzvarā (1410) pret Vācu ordeni pie Tannenbergas (Žalgiris). Kā Herders, tā Šmidchens tomēr atzīst, ka lietuviešu dainas ir pamatos mīlestības dziesmas – ja karš pieminēts, tad mīlas kontekstā. Šim viedoklim 19. gs. pirmajā pusē – kaut negribīgi – piekrituši arī lietuviešu revizionisti, tomēr neatlaidīgi meklēdami norādes uz kādreizēju varoņu eposu. Gadsimta otrajā pusē konflikts starp Lietuvas katolicismu un pareizticīgās Krievijas valsts varu ir viela jaunām kareivīgām dziesmām. I Pasaules karš un brīvības cīņas paplašina visu trīs tautu dziesmu kanonu. Latviešu sirdis šai laikā iekaro tautasdziesma „Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, kura arī iekļauta 1998. gada koncerta programmā. Noslēdzot šo grāmatas daļu, Šmidchens summē savu atzinumu šādā apakšvirsrakstā: „GENTLE NATIONS, NEVERTHELESS” – miermīlīgas tautas, tomēr... (133-4). Herderam bijusi taisnība. Dziesmotā revolūcija tiešām izcīnīta bez agresīvām dziesmām – kaut daļa dzied arī par karu, tā postu, upuriem – un drosmi.

DZĪVOT PATIESĪBĀ. Monogrāfijas atlikušā daļa pievēršas šīs revolūcijas ieganstiem, norisei un iznākumam. To ievada filozofiskā nodaļa – „Padomju spēks pret Bezspēcīgo spēku”. Virsraksts aizgūts no bijušā Čehijas prezidenta un Čehoslovākijas nevardarbīgās atbrīvošanās vadoņa rakstnieka Vāclava Havela (1936-2011) esejas „Bezspēcīgo spēks” (angliski The Power of the Powerless)[6], ko viņš sacerēja 1978. gadā kopējai čehoslovāku un poļu disidentu diskusijai un atbrīvošanās plānošanai. Tā izplatījās samizdat pagrīdnieku tīklā. Pārsteidzošā kārtā Šmidchens apgalvo, ka „Havela eseja nav lasīta Igaunijā, Latvijā vai Lietuvā līdz laikam, kad Baltijas Dziesmotā revolūcija jau bija iesākusies.” Bet – „darbības plāns čehiem zem padomju kontroles 1970. gados bija līdzīgs tam, kas tika izvests Baltijā 1980. gados, par spīti tam, ka baltieši neiztirzāja savu taktiku jau iepriekš, kā to bija darījis Havels politiska pakta formā. Baltijas masu aktīvisms Dziesmotās revolūcijas laikā sekoja noliktam plānam, kas izpaudās citā žanrā: dziedāšanā” („...came from a pre-existing blueprint that emerged in a different expressive genre: singing“) (157). Havela pamatdoma ir, ka pēc Staļina nāves komunistiskais totalitārisms ir iegājis jaunā stadijā, ko viņš nosauc par „posttotalitārismu”. (Līdzīgi kā termins „postmodernisms” nenozīmē kaut ko, kas vairs nebūtu moderns, „posttotalitārisms” vēl arvien ir totalitārisms – tikai jaunā formā.) Havela uzskatā posttotalitārā sistēma automātiski turpina pastāvēt un darboties tik ilgi, kamēr tās locekļi turpina dzīvot un darboties noliktā veidā. Havels to nosauc par „dzīvošanu melos” („living a lie“). Bet sistēma sabruks, kad tās locekļi pārstās „dzīvot melos”, bet sāks „dzīvot patiesībā” („to live within the truth“), resp. pārtrauks truli klausīt priekšrakstiem, bet sekos savai iekšējai patiesības sajūtai.[7] Šmidchens redz paralēles starp dziedāšanu kā ieroci un „dzīvošanu patiesībā” Havela izpratnē. Šī tēma izskan arī nākošajās trīs nodaļās, kurās Havela „dzīvošanas patiesībā” koncepts piemērots koru dziedāšanai, rokmuzicēšanai un folkloriskai tautasdziesmu dziedāšanai posttotalitārisma apstākļos. Katram no šiem dziedāšanas žanriem bijusi nozīmīga loma pretestības gara uzturēšanā gan garajos pirms-Gorbačova okupācijas gados, gan tad, kad viņa glastnostj un perestroikas iniciatīvu iespaidā varēja izraisīties Trešā atmoda un Dziesmotā revolūcija. Šīs nodaļas detalizēti izseko ne tikai dziedāšanai, bet atmodas un valstiskās neatkarības atgūšanas procesam vispār.

GANDIJA UN KINGA PĒDĀS – BET AR DZIESMU. Pēdējā nodaļa savelk visus pavedienus kopā. Gala secinājums ir, ka Baltijas Dziesmotā revolūcija ir posms lielā pasaules nevardarbīgi, bet sekmīgi izcīnītu cīņu eposā, kurām kopējas saknes. Katra izcīnīta unikālos apstākļos un attiecīgi atšķirīgiem paņēmieniem – baltiešiem īpaši svarīga loma bijusi dziedāšanai. Uzdūros atsaucei uz Latvijas nevardarbīgās atbrīvošanās aprakstu, ko angļu valodā sarakstījis Trešās atmodas laika žurnālists Oļģerts Eglītis un 1993. gadā izdevis profesora Šārpa vadītais Alberta Einšteina institūts ASV.[8] Šmidchens uz to atsaucas tāpēc, ka tajā dokumentēts, ka prof. Šārpa „rokas grāmata”[9] – kā efektīgi izvedama nevardarbīga cīņa pret apspiedēju režīmu – 1991. gadā bija nonākusi arī Latvijas Tautas frontes rokās. Vadoties no tās, izstrādāts formāls nevardarbīgas aizsardzības plāns – gan par vēlu, lai to būtu varējuši pielietot janvāra barikāžu laikā, un laimīgā kārtā tas vairs nebija izšķiroši straujajos 19.-21. augusta notikumos. Eglītis liecina, ka Šārpa publikācijas nebija Latvijā pazīstamas pirms 1991. gada, tomēr kopš atmodas paša sākuma aktīvistu runās un publikācijās plaši figurēja Mohandas Gandija un Mārtina Lutera Kinga Jr. aktīvas nevardarbīgas cīņas idejas (Eglītis, 42). To apliecina arī Tautas frontes priekšsēdis Dainis Īvāns,[10] un tās pamatā Džīna Šārpa pētījumiem un atzinumiem.

Eglīša brošūra interesanta vēl divu iemeslu dēļ – tā vedina arī uz mazu atkāpi Šmidchena darba izvērtēšanā: no vienas puses – Eglīša raksts ir viens no vissaprotamākajiem un pārskatāmākajiem Latvijas neatkarības atgūšanas procesa izklāstiem, kādu gadījies lasīt, bet – no otras puses – uzkrīt, ka tajā tikai pavisam minimāli pieminēta dziedāšana! Šī it kā nozīmīgākā notikumu komponente palikusi gandrīz neievērota – vai aiz selektīva akluma, vai tāpēc, ka aprakstītājam tā varbūt likusies pati par sevi saprotama? Jeb – vai Šmidchens un Īvāns ar frāžainajiem „dziesmas spēka” un „gara spēka”[11] lozungiem nešauj drusku par augstu? Vai mirguļojošajā miglā reizēm nesajūk, kur rati, kur zirgs – kur Gorbačova nopelns? Vai ir pamatoti teikt, ka 1987. gadā dziesmu apgarotie baltieši „sagrāba” („seized“) sev runas un pulcēšanās brīvību? (312)

Kopumā, pārfrāzējot autoru pašu – LIELISKS DARBS, TOMĒR. Pamatīgi nostrādāts. Daudzpusīgi informatīvs. Iejūtīgi patriotisks.

Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzu rakstu autors. Dzīvo ASV, Bostonas pievārtē.