Jaunā Gaita nr. 278. Rudens 2014
Elita Ansone
VIJAS CELMIŅAS IZSTĀDE RĪGĀ
Vijas Celmiņas izstāde Dubultā realitāte Rīgā Mākslas muzejā Rīgas birža (2014.11.IV-22.VI) noslēgusies. To apmeklēja 19 646 cilvēki. Šāds apmeklētāju skaits Rīgas izstādēm ir rekordliels. Tas ir rezultāts tai milzīgajai uzmanībai, kas tika veltīta Vijas Celmiņas izstādei no mēdiju puses, kā arī no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) puses. Māksliniece tika vairākkārt intervēta, un savus intervētājus Uldi Tīronu (Rīgas laiks), Jegoru Jerohomoviču (Kultūras Diena) un Paulu Raudsepu (Ir) māksliniece piemin vēl tagad kā patiesus intelektuāļus un brīnišķīgus cilvēkus. Celmiņas izstādi birojs Rīga 2014, kas rūpējas par Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu un kuras ietvaros notika izstāde, mākslinieces darbu skati pieteica kā vienu no nozīmīgākajiem gada kultūras notikumiem. Tāds tas arī bija. Mans, kā šīs izstādes kuratores, mērķis bija uz Latviju atvest pēc iespējas plašāku un daudzveidīgāku mākslinieces darbu kolekciju, jo apzinājos, ja reiz šāda izdevība mums radusies, jādara viss iespējamais, lai izstādi izveidotu tādu, kas sniedz priekšstatu par mākslinieci jau no 20. gs 60. gadiem līdz pat šim. Un kā jau katra mākslinieka daiļradē, Celmiņai bijuši atšķirīgi daiļrades periodi un mēdiji, kādos viņa strādājusi. Paplašināt Latvijā vispārzināmo priekšstatu par Celmiņu kā par okeāna ūdens virsmas attēlotāju, nebija viegls uzdevums, jo „dabūt” mākslinieces darbus nav vienkārši.
Iekustināt projektu nenācās viegli, jo vienoties ar Vijas Celmiņas darbu īpašniekiem par gatavību deponēt darbus uz tālu, finanšu krīzes nomocītu Latviju, nav vienkārši. Pirmais uzdevums bija pierunāt pašu mākslinieci izstādei Latvijā, jo Vijas Celmiņas pašas rīcībā Ņujorkas studijā pamatā ir printi, kā viņa saka, bet īsti darbi – zīmējumi, gleznas, skulptūras atrodas muzejos un pie kolekcionāriem, un vai izdosies tos savākt, lai izveidotu izstādi, nevar garantēt neviens. Šo problēmu – Vijas Celmiņas darbu pieejamību nevar atrisināt pat finansējums, kura trūkums mums teju 20 gadus lika uz Celmiņas izstādi Rīgā raudzīties kā uz tālu neaizsniedzamu sapni. Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas budžets sagādāja nepieciešamo finansējumu, tomēr, izrādās, ar naudu nevar nopirkt pasaules muzeju vēlmi deponēt darbus viņiem nezināmam muzejam. Mēs sākām ar MoMA. Kā par laimi Modernās mākslas muzejs Ņujorkā no LNMM tajā laikā deponēja Gustava Kluča darbus, kas, kā mums šķita, nāca par labu piekrišanai arī pretī kaut ko dot uz Latviju. Taču, ak vai, sākotnēji šī piekrišana attiecās uz tiem pašiem printiem, kurus varējām dabūt no pašas Celmiņas. Īstos darbus – gleznas un grafikas MoMA bija ar mieru deponēt četrus. No tiem izstādi uztaisīt nevar. Apmeklējām kopā ar mākslinieci MoMas grafikas kolekciju, centāmies sarunāt vairāk darbu, par kuriem saraksti turpināju vēl veselu gadu. Rezultātā no Modernās mākslas muzeja Ņujorkā uz Rīgu atceļoja trīs Vijas Celmiņas gleznas, trīs grafīta zīmējumi un trīs ogles zīmējumi. To skaitā senākais darbs izstādē – 1964. gada glezna Roka ar ieroci – tā iezīmēja izstādes hronoloģiju 1964-2014, un izveidojās, ka izstādē eksponēti darbi, kas pārstāv mākslinieces 50 gadu daiļrades periodu. Par šo gleznu, kurā redzama roka, kas tur tikko izšāvušu revolveri, māksliniece saka, ka tā bijusi muļķīga bērnišķīga iedoma uzgleznot šādu ideju. Šis revolveris tika māksliniecei iedots glabāšanā kādu laiku un patiesībā nekad nav šāvis. Pēdējos 10 gados mākslinieces darbos atgriežas jaunības laika temati, un biju ārkārtīgi laimīga, kad izdevās uz izstādi atvest Celmiņas 2009-2010. gada skulptūru no privātas kolekcijas Dalasā, kuru veido found objects – mazs galdiņš, skolas tāfelītes un bronzā atliets minētajā gleznā redzamais revolveris. Jau 60. gados māksliniece sāka veidot skulptūras. Iespaidīgāko no tām – divus metrus garo ķemmi (iedvesma tās radīšanai Celmiņai nāca no Renē Magrita gleznas Personiskās vērtības (1952)), kas atrodas Losandželosas Valsts Mākslas muzejā, māksliniece ieteica nemaz nepūlēties sarunāt uz Rīgu, tas nebūšot iespējams. Toties izdevās dabūt piekrišanu no Nacionālās Mākslas galerijas Vašingtonā par zīmuļa un dzēšgumijas skulptūrām, kas Latvijas skatītājam Viju Celmiņu atklāja gan kā objektu mākslinieci, gan sirreālisma inspirētu autori. Celmiņas mākslas darbi uz Rīgu ceļoja arī no Sanfrancisko Modernās Mākslas muzeja, Skotijas Nacionālajām galerijām, Frankfurtes Modernās mākslas muzeja, Kartjē laikmetīgās mākslas fonda, dažām privātkolekcijām, mākslinieces pašas kolekcijas un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas – kopumā 50 darbi. Veidojot izstādi bija interesanti pētīt Vijas Celmiņas daiļrades inspirācijas no dažādiem mākslas strāvojumiem un vienlaikus redzēt kā māksliniece veidojusi tieši savu mākslas koncepciju. Latvijas skatītājam ieraugot Celmiņas mākslas saskares punktus gan ar sirreālismu, popārtu, fotoreālismu, arī konceptuālismu, bija iespēja doties ekskursā cauri Rietumu mākslas virzieniem. Tomēr stāstot par izstādi, sevišķi Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, es vienmēr uzsvēru to, ko uzzināju no mākslinieces stāstītā – viņas vēlēšanos atrast tieši savu, sev tuvu izteiksmes veidu, ko varētu sajust un pieņemt kā savam raksturam un izjūtai atbilstošu. To māksliniece atrada pedantiskajos okeāna viļņu zīmējumos, kā arī tuksneša akmentiņos, zvaigžņu galaktikās un zirnekļa tīklos. No vienas puses fotoreālistiski precīzos zīmējumos un gleznojumos, no otras puses attēlos, kurus var uztvert arī kā abstrakcijas. Tie bija attēli, kas labi derēja papīra vai audekla virsmu vienmērīgai noklāšanai ar ūdens, zvaigžņu, akmentiņu, zirnekļu tīmekļu struktūrām. Tas, ka māksliniecei tik svarīga tieši virsmas apstrāde, kas izaugusi no meditācijas procesa, ka māksliniece vien vēlas, lai skatītājs fokusētos uz viņas darbu attēlu struktūrām un neaizklīstu kādos iztēles līkločos, Latvijā bija lielākais atklājums. Latviešu skatītājs ir ļoti poētisks un ievirzīts domāt simboliski par mākslas darbos redzamo. Daudziem tas bija pārsteigums, ka Celmiņas mākslā simbolu vai poēzijas nav. Mākslinieces koncepcijas visai plaši tika izklāstītas arī izstādei izdotā katalogā, un tas ir pirmais mākslinieces katalogs latviešu valodā (paralēli arī angļu valodā). Katalogā publicēts arī Eliota Veinbergera esejas „Zvaigznes” atdzejojums latviešu valodā, ko paveikusi Liāna Langa. Tādējādi šīs esejas jau esošajiem tulkojumiem piecās valodās klāt nācis arī latviešu.
Vēl atceroties pirmo sarunu ar Viju Celmiņu par viņas izstādi Rīgā, viņa jautāja: Vai mana izstāde plānota Rema Kolhāsa projektētajā muzejā? Atceroties kādu agrāku gadu sarunu, viņa savai izstādei dzimtenē tika gaidījusi jaunu laikmetīgās mākslas muzeju, jo nudien Celmiņas mākslai visideālākais būtu baltā kuba izstāžu zāles tips, kuru Rīga jau sen kā pelnījusi.
Mākslas zinātniece, mākslas muzeju speciāliste/līdzstrādniece Elita Ansone kopš 1986. gada publicējusi vairāk nekā 100 rakstu/interviju periodikā un rakstu krājumos. Vairāku izstāžu kuratore, arī Vijas Celmiņas izstādes Dubultā realitāte.
Skat. arī Lindas Treijas rakstu par Viju Celmiņu JG262:52. kā arī reproducētās Celmiņas Skolas tāfelītes #3 tā paša nr. 33. lpp.
