BALABKINA SĀGA

Nicholas Balabkins. Forged by Reality: The Making of an Economist in Latvia, Germany and America. Kutztown, Pennsylvania: Kutztown Publishing Co., 2013. 182 lpp.

 

Laikā, kad lāgiem liekas, ka visi II Pasaules kara un bēgļu stāsti izstāstīti, visas analīzes no visiem skatu punktiem paveiktas, kad paši stāstītāji, kas tos laikus piedzīvojuši, paguruši vai nomiruši, nāk ekonomikas profesors Nikolajs Balabkins (dz. 1926) ar savu angļu valodā elegantā stilā uzrakstīto, gluži svaigo un saistošo memuāru Realitātes izkaltais: Ekonomista izaugsme Latvijā, Vācijā un Amerikā.

Šis ir stāsts par Daugavpils ievērojamo Balabkinu dzimtu uz Latvijas bojāejas un drūpošās Vācijas panorāmas, par autora kara un izglītības gaitām, grūtību pieveikšanu, izglābšanos un pārdzimšanu jaunajā kontinentā. Viņš pat uzracis jaunu, pārsteidzošu informāciju, piemēram, patieso iemeslu, kādēļ organizēta dramatiskā ielenktās vācu armijas daļas (arī latviešu) glābšanas akcija no Kolbergas. Grāmatā izmantots autora mātes Annas Vācijā uzrakstītais (1945) 50 lpp. garais atmiņu stāsts par Balabkinu īpašumu konfiskāciju (1940).

Grāmatas centrālā tēma ir stāsts par ekonomista izglītošanās procesu. Zināmu savdabību šai ģimenei piešķir fakts, ka tā pieder senai, gadsimtos nostiprinātai vecticībnieku grupai, kas vēsturiski bijusi pakļauta diskriminācijai, proti, tās locekļiem bijis aizliegts ieņemt valdības amatus. Šāds likums rosinājis vecticībniekus attīstīt pašiniciatīvu, meklēt un nostiprināt savu labklājību saimnieciskās jomās. Arī tālredzīgais Nikolaja tēvs, radikāli modernizējot savu gaļas izstrādājumu uzņēmumu, kļuvis ļoti veiksmīgs tirgotājs. Ģimenē apvienota sena reliģiska tradīcija ar progresīvu domāšanu un humānistisku ievirzi. Tēvam netrūkst līdzekļu algot izcilus privātskolotājus, lai mācītu bērniem svešvalodas un tos iepazīstinātu ar citu tautu kultūrām, lai vēlāk pavērtu ceļu uz labklājību. Arī Nikolajam agros gados mācītās valodu zināšanas ne tikai lieti noderējušas viņa tālākajās gaitās, bet izšķirošos brīžos, iespējams, glābušas viņa dzīvību.

Gluži kā pasakā, Balabkins iesāk savu dzīves stāstu ar gandrīz idillisku Daugavpils ainavu, kurā visi dzīvoja „mierā un labklājībā”, ticēja Tautu savienībai un Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, cerībā, ka tie gādās par drošību un labklājību. Tādēļ vēl jo skaudrāka ir Baigā gada katastrofa, kad vienā dienā tiek sagrauta ģimenes materiālā struktūra, visu mantību atsavina padomju vara, dzimta tiek nodēvēta par „asinssūcējiem” – notikums, kas apzīmogo visu Nikolaja mūžu. Vērtības tiek pārvērtētas. Vienīgā bagātība, ko neviens nevar atņemt, ir zināšanas. Šī atziņa tiek vairākkārt atkārtota un paplašināta, kļūstot par visa vēstījuma vadlīniju. Autoram ir nosliece stāstā iesaistīt arī citu, palaikam perifērisku, cilvēku likteņus, kas darbam piešķir plašāku, vispāraptverošu vērtību.

Uzsvērdams faktu, ka lielākā daļa par II Pasaules karu publicēto grāmatu rakstītas no uzvarētāja viedokļa, autors klaji deklarē: Mūsu ģimene bija zaudētāju pusē. Lieki teikt, ka zaudētāji bija visi Latviešu leģionā un vācu armijā iesauktie, to starpā arī Nikolajs, kurš pēc brīnumainās izglābšanās no Kolbergas, pārcietis badu un aukstumu angļu pārvaldītā gūstekņu nometnē Fallingbostelē, bijis priecīgs un pateicīgs, ka varējis padoties rietumu sabiedrotajiem, nevis sovjetu bruņotajiem spēkiem. Pēc izkļūšanas no sprosta, tēva rosināts, Nikolajs nolemj studēt Getingenas Universitātē (Georg-August Universität Gőttingen), bet Daugavpilī komercskolu apmeklējušajam jauneklim vispirms jānoliek virkne eksāmenu humanitārajās zinībās, arī latīņu valodā. 1946. gada pavasarī sākas akadēmiskā izglītība, kas turpinās Ratgersa Universitātē (Rutgers U.) Ņūdžersijas štatā (New Jersey), ASV, kur iegūts ekonomijas zinātņu doktora grāds.

Atzīmējams ir fakts, ka Nikolajs jau savas akademiskās karjēras sākumā nonāk ideoloģiskā konfliktā ar universitātē pieņemtajām konvencijām un mācāmo tekstu teorijām, jo tās runā pretim viņa tik nesenajai pieredzei. Tā kā Nikolajs ir bijis liecinieks trim diktatūrām, Baigajam gadam, karam, holokaustam u.c. necilvēcībām, viņš ir novērojis antropoloģisko cilvēku tuvskatā un nācis pie slēdziena, ka cilvēka daba nemainās. Getingenas studentam Balabkinam ziloņkaula tornī sēdošo profesoru izauklētais jēdziens Homo oeconomicus – racionāla cilvēka prototips – šķiet novienkāršota abstrakcija, jo patiesībā cilvēks spēj racionāli rīkoties tikai tad, ja ir pietiekami paēdis un apģērbts, ja tam nav jādzīvo nebeidzamā baiļu stāvoklī un. protams, ja nav pakļauts sovjetu, nacistu vai tamlīdzīgam režīmam.

Savā veidā Nikolajs ir ārpusnieks, jo viņu grūti ieslodzīt kādā vienā kategorijā. Jau no savām jaunībsdienām Daugavpilī viņš liekas apveltīts ar asāku redzību, vērojot un vērtējot cilvēkus un norises savā apkaimē ar zināmu distanci. Šis svaigais redzējums varbūt ir pati lielākā grāmatas vērtība.

Irēne Avena

 

Mākslas vēsturniece Irēne Avena daudzus gadus vadījusi Ņujorkas Frika (Frick) Mākslas muzeja bibliotēkas uzziņu nodaļu un bijusi Radio Brīvā Eiropa ārštata līdzstrādniece. Par prof. Balabkinu skat. arī Paula Raudsepa rakstu /interviju 49. lpp.