Juris Šlesers
NO IZDEDŽIEM – FENIKSS
Vēsturnieks Uldis Neiburgs sāk publicēties atjaunotās Latvijas presē 1990. gados, būdams vēl students, vēlāk doktorants un Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks. Nule iznākusi viņa pirmā grāmata „Dievs, Tava zeme deg!“ / Latvijas Otrā pasaules kara stāsti[1] – apjomīgs 400 lpp. sējums, kurā Dr. hist. Neiburgs sakopojis savu no 1999. līdz 2009. gadam Lauku Avīzē (vēlāk Latvijas Avīze) un tās pielikumā Mājas Viesis publicētu rakstu izlasi, tos dažviet papildinot ar jaunākiem atklājumiem un atziņām. Ar viņa zinātniskā darba stilu, līmeni un interešu jomu iepazinos, lasot pirms trim gadiem iznākušo Neiburga ko-rediģēto grāmatu (Divas) puses / Latviešu kara stāsti,[2] kuras saturā arī viņa eseja „Latviešu militārie formējumi PSRS un Vācijas bruņotajos spēkos Otrajā pasaules karā”. „Dievs, Tava zeme deg!“ sakopotie raksti toties vairāk publicistiski nekā formāli zinātniski – saistoši, viegli lasāmi. Diemžēl nav vēru – nedz norādījumu, kad un kur bija pirmpublicējumi.
KANTĀTE. Vadmotīvs, kas sasaista šo krājumu – dodot tam traģisko koptoni – ir virsrakstā citētā komponistes Lūcijas Garūtas dziesmā vērstā Andreja Eglīša dzejrinda „Dievs, Tava zeme deg!” – kantātē Latviešu lūgšana Dievam (1944). Tā īpaši izcelta krājuma priekšvārdā un atkal pēdējā rakstā par dzejnieci Ilzi Kalnāri (1918-1968), kura – kara beigu dienās, Talsu baznīcā – traģiskā ekstāzē klausoties šo kantāti, sacer Eglītim veltītu dzejoli. Vēlāk dziļajos krievu okupācijas laikos Kalnāre izdara pašnāvību.
Krājuma iekārtojums nosacīti hronoloģisks – katrs raksts tematiski saistīts ar kādu datumu, kurš tad nosaka tā vietu 33 rakstu virknē – sākot ar 1941. gada 1. jūliju un noslēdzot ar 1945. gada 8. maiju. Pielikumā autora eseja „Latvija Otrajā pasaules karā: vēsture un atmiņa” (ar vērēm), bibliogrāfija, kura diemžēl nav saistīta ar norādēm grāmatas tekstā, un personu rādītājs.
Iepriecina – ne tikai estētiski – iekšējo vāku grafiskā apdare ar 1941.-1945. gadu kalendāru attēliem – tie ļauj vieglāk savienot senos datumus ar nedēļas dienām. Turklāt interesants „kultūrvēsturisks” atklājums – padomju okupācijā nedēļas skaitīja tāpat kā abos Latvijas brīvvalsts posmos – no pirmdienas līdz svētdienai, bet vācu okupācijā no svētdienas līdz sestdienai – kā tagad esam pieraduši to darīt Amerikā.
BAIGO GADU GADMIJA. Pārskatot satura rādītāju uzkrīt, bet nepārsteidz, ka 1941. gada jūlija mēnesim pierakstīts vairāk rakstu (8) nekā jebkuram no pārējiem gadiem pa visu gadu. 1941.1.VII Rīgas radio atskaņo Latvijas himnu, 4.VII deg Lielā Horālā sinagoga, 5.VII krievu boļševiki Igaunijā organizē vāji apbruņotus latviešu strādnieku gvardus cīņai pret vāciešiem, 6.VII atrok čekas upuru līķus Rīgas Centrālcietuma pagalmā, 8.VII vācu spēki ieņēmuši visu Latvijas teritoriju un pāri par tūkstoti PSRS armijā iesaukto latviešu karavīru nonāk vācu gūstā (tie spiesti skaidroties – „Esam latvieši, ne krievi...”), 18.VII Rīgā ar revolvera lodi galvā mīklainos apstākļos kāpņu telpā mirst pulkvežleitnants Viktors Deglavs.
1941.19.VII uzsāk parakstu vākšanas akciju „Vēstījums Amerikas latviešiem” – lai informētu ASV latviešus par boļševiku briesmu darbiem Baigajā gadā, un tie savukārt mudinātu ASV valdību neatbalstīt Padomju Savienību karā pret Vāciju. Autors atsaucas arī uz šīs akcijas galvenā izvedēja Ādolfa Šildes atmiņu grāmatu Ardievas Rīgai (1988).[3] Akcija ir rosīga un septembrī vēstījumu ar 200 000 parakstiem astoņos linu audekla sējumos Šilde ar divām pavadonēm, un vācu iestāžu atbalstu, aizved uz Berlīni Vācijas ārlietu ministrijai. Caur Zviedriju tie – kaut kad – sasniedz Ameriku. Nav skaidrs, kur tie ceļojuši vai gulējuši starplaikā, bet 1954. gadā tos „atradis” Latviešu Nacionālais fonds Skandināvijā un nosūtījis uz ASV „nodošanai [ASV kongresa] Kerstena komitejas ieskatam,” no kurienes tie vēlāk nonāk Latvijas sūtniecībā Vašingtonā. Šodien septiņi no tiem glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, viens palicis neapzināts.
Raksti vairumā ir notikumu vai vēsturisku norišu izklāsti, bet deviņi ir īpaši saistoši tieši personiskā elementa dēļ – izseko kāda cilvēka dzīves pavedienam kara mutulī un pēckara ceļos. Ar 1941. gadu saistīti jau pieminētā Latvijas virsnieka Viktora Deglava, medicīnas studenta un vēlākā rakstnieka Miervalža Birzes un cilvēku glābēja Žaņa Lipkes dzīves. Vēlāk iepazīstamies ar Vācijas SD (Sicherheitsdienst – „drošības dienestam”) pakļautās latviešu „palīgpolicijas” virsleitnanta Konrāda Kalēja un nacistu terora bāreņa, SD 18. latviešu policijas bataljona „audžu dēla” Ulda Kurzemnieka kara stāstiem un to izraisītajiem saviļņojumiem trimdas sabiedrībā. Kara beigu posmā autors ievijis trīs latviešu leģionāru tēlus un jau pieminētās dzejnieces Kalnāres mezglaino dzīves drāmu – atgādinot arī, ka mūsu arvien iemīļotā dziesma „Lai nu paliek šoruden / Rudzu druva arumā: / Aug man tālu Piebalgā / Meita egles garumā ...” ir viņas sacerēta.
LAIMES NESĒJS? Sensacionālākais ir stāsts par mazo Uldi Kurzemnieku. Lai gan arhīvos un dažu cilvēku atmiņās šis tas par viņa bērnību jau nogūlies sen, bēgļu zēns Uldis, pārdēvējies par Aleksi Kurzemu, tomēr klusi un neuzkrītoši, līdzīgi tūkstošiem citu pēckara imigrantu, dzīvo šķietami normālu dzīvi jaunajā mītnes zemē Austrālijā, strādā dažādos darbos, apprec austrālieti Patrīciju, uzaudzina trīs dēlus. Pensijas vecumā Aleksis pēkšņi pārsteidz vecāko dēlu Marku ar ilgi sevī glabātu atmiņu stāstu par savu izcelsmi un bērnību. Abi dodas ekspedīcijā uz Latviju un Baltkrieviju izdibināt, kas vēl izdibināms, un 2002. gadā nāk klajā dokumentāla filma The Mascot. To demonstrē dažādos filmu festivālos Austrālijā, ASV un Eiropā, bet latviešu ievērību tā gūst 2004. gada aprīlī, kad to pārraida Austrālijas televīzija. Iepazinies ar filmu, Okupācijas muzeja jaunais pētnieks dodas arhīvos, sazvana arī pašu Uldi Kurzemnieku (2004.25.IV) un publicē rakstu Mājas Viesī (2004.7.V) – „Ulda Kurzemnieka noslēpums”. Kamēr Neiburgs turpina Okupācijas muzejā pētīt II Pasaules karu, Marks Kurzems saraksta grāmatu.[4] Vēsturnieks to kritiski izvērtē izvērstā (9 lpp.), vērēs balstītā esejā Okupācijas muzeja gadagrāmatā.[5]
Stāsts ir par ap 8 gadus vecu ebreju zēnu vācu okupētajā Baltkrievijā, kuram laimējas izglābties, kad 1941. gada rudenī bruņoti vīri noslepkavo viņa māti, brāli, māsu un visus sādžas iedzīvotājus. Tēvs atrodas citur un karu pārdzīvo. Pēc visu ziemu slapstīšanās mežā zēns nākošajā vasarā nonāk kādas SD latviešu „policijas” vienības gādībā, kas to pieņem par „audžu dēlu” un bataljona „maskotu”, Neiburga tulkojumā – „laimes nesēju”. Zēns ātri iemācās latviski un pusotrus gadus vēlāk viņa audzināšanu pārņem prominenta Rīgas latviešu ģimene, ar kuru tas dodas bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk Austrāliju.
Marka Kurzema grāmatu savā laikā izlasīju – saistoša un reizē satriecoša avantūra, pat ar dažiem Kiplinga Džungļu grāmatas elementiem, bet kā apdraudošie, tā saudzējošie zvēri pārsvarā šai fabulā ir divkājainie. Detaļās tomēr tik daudz neprecizitāšu un tendenciozu paviršību, ka vēsturniekiem darba pilnas rokas, lai rastu skaidrību un nomierinātu satrauktus prātus: „Pēc savas pagātnes atklāšanas Uldis izjutis visdažādāko reakciju. No viņa attālinājušies daļa draugu, un viņa stāstu dažādi ir uztvērusi arī Austrālijas latviešu kopiena” (192). Telefonsarunā 2004. gadā pēc filmas pārraides televīzijā Kurzemnieks izteicies: „Ir kādas kļūdas, varbūt ne lielas, bet ir. Tās filmas jau tā tiek taisītas, lai tajās būtu vairāk kaut kādas sensācijas” (193). No vienas puses tēvam un dēlam pārmet, ka filma un grāmata nepamatoti met ēnu uz personām un grupām, kuras vismaz konkrētos pieminētos gadījumos nav vainīgas, vai piedēvētajā laikā un vietā nevarēja būt klāt, no otras puses ir tādi, kas apšauba, vai Kurzemnieks tiešām ir ebreju izcelsmes un tiesīgs saņemt kompensāciju no Holokausta upuru fondiem. Autors tomēr norāda: „...Izraēlas izmeklēšanas komisija 2013. gada jūlijā paziņoja, ka nav iegūti pārliecinoši pierādījumi, lai liktu nopietni apšaubīt (..) Ulda Kurzemnieka gadījumu...” (193) Aģentūra LETA to papildina šādi: „Izmeklētāji arī norāda, ka stāstu veido Kurzemnieka agras bērnības atmiņas, līdz ar to ir iespējams, ka tajā ieviesušās neprecizitātes, tomēr nav atrasti pierādījumi par apzinātiem meliem.”[6]
IZMISUMA CIETOKSNIS. Kara beigu posmu Kurzemē attēlo dzejnieces Kalnāres dzīvesstāsts un raksti „Bēgļu laivās – uz Zviedriju” un „‘Latvijas valdības’ – Potsdamā un Liepājā”. Pēdējā ir atsauce uz Liepājas katoļu mācītāja, uz Vāciju aizvestā bīskapa atvietotāja un vēlākā kardināla Julijana Vaivoda (1895-1990) dienasgrāmatu, kas mani pamudināja to sameklēt un izlasīt. JG lasītājs arī nenožēlos.[7] Neiburgs diemžēl nepiemin tās nosaukumu un kur un kad tā izdota, un bibliogrāfijā arī šis avots izlaists.
Par šo grāmatu nebiju zinājis, līdz pērn nejauši tai uzdūros Krišjāņa Barona ielas Interneta centra grāmatu antikvariātā, nopirku un noglabāju plauktā eventuālai pārskatei vēlāk. Vaivoda tiešais skatījums un pieraksti vairāk nekā jebkura vēsturnieka vai žurnālista publikācija lasītājam ver acis uz drāmu, kas no 1944. g. oktobra līdz 1945. g. maijam tika izspēlēta vēl krievu neieņemtajā Kurzemes stūrī – ar paralēlo drāmu Berlīnē.
Par SS reihsfīrera Himlera sankcionēto tā laika latviešu „elites” sapulci Berlīnes piepilsētā Potsdamā (1945.20.II) un tur nodibināto „Latvijas Nacionālo komiteju”, divām pagaidu valdībām un „šķietami iespējamas Latvijas patstāvības centieniem” – Neiburgs komentē: „[šī] norise vēl pilnīgi nav izpētīta un ir maz zināma arī plašākai sabiedrībai” (331). Vaivoda pieraksti toties tos izgaismo īpaši sirreāli. Tuvojoties lūzumam – dienu pirms Hitlera gala – viņš 29. aprīlī atzīmē, ka Liepājā iznācis „Latvijas Nacionālās Komitejas Vēstneša” pirmais numurs, pārtraukusi iznākt avīze Tēvija un gatavi sākt gaitu dienas laikraksts Laika Balss Andreja Eglīša redakcijā un nedēļas laikraksts Latvija Andreja Johansona vadībā. 1. maijā acīmredzot ziņas no Berlīnes vēl nav pienākušas, jo Vaivods raksta: „Lai gan šogad sakarā ar kara apstākļiem pirmais maijs netiek svinēts, katrs cilvēks tomēr apzinās, ka sācies jauns ziedonis, un tāpēc jūtas pacilātā garastāvoklī.” Kas par cerīgu gaisotni!
Kas notiek nākošajās dienās uzbudinātajā Kurzemes latviešu politikā, ieskaitot jaunas pagaidu valdības nodibināšanu, dzīvi apraksta Neiburgs. Nedēļu vēlāk, protams, viss ir cauri ... „Nepaspējuši sākt reālu darbību, tās locekļi [..] 8. maijā pa dažādiem ceļiem atstāja Latviju” (341-343). Mācītājs Vaivods tai dienā atzīmē: „Pēcpusdienā sākās noliktavu izlaupīšana. Visos virzienos cilvēki kā skudras virzās pa ielām, apkrauti maisiem, kastēm ...” bet 9. maijā – „Pulksten 14.00 pa [Liepājas] radio jau atskanēja vēstījums no Padomju Latvijas – Rīgas. Tātad izbeigusies okupācijas vara, un tagad mēs jau esam Padomju Latvijā” (Vaivods, 240-242).
IZDEDŽI. Sava raksta noslēgumā Neiburgs rezignē: „... šo „pagaidu valdību” politiskie centieni bija lemti neveiksmei un nevarēja novērst Latvijas nonākšanu gandrīz piecdesmit gadu ilgā padomju varas pakļautībā.” Interesanti tomēr pārlasīt Potsdamas sanāksmē pieņemto Nacionālās komitejas „uzbūves projektu”, ko no Tēvijas raksta savā dienasgrāmatā pārkopējis Vaivods. Cita starpā tur šādas rindas: „Lai darbīgajai Latvijas tautai rastos iespēja attīstīt visas viņas dotības saimnieciskā darbā, viņai jānodrošina pietiekoši plašs saimnieciskās darbības lauks. Šādu plašu saimniecisku darba lauku mēs saskatām brīvā saimnieciskā sadarbībā ar mūsu lielo rietumu kaimiņu Lielvāciju, nenorobežojoties no viņas tirgiem un viņas ražojumiem ar augstiem muitas vaļņiem, bet nodibinot ar šo kaimiņu muitas ūniju” (Vaivods, 138). Tobrīd lietas ņem citu virzienu, bet 59 gadus vēlāk tas būtiski notiek – kā fenikss, no pelniem un izdedžiem Latvija ielido Eiropas Savienībā.
Uldis Neiburgs, sevī apvienojot vēsturnieku un publicistu, seko mūsu trimdas vēsturnieka Jāņa Krēsliņa (sen.) pēdās. Krēsliņš ir vēsturnieks un arī dzejnieks un mākslas kritiķis – no nesen trīs sējumos izdotajiem viņa Rakstiem,[8] divi sējumi veltīti trimdas periodikā publicētām vēsturiskām apcerēm. Gadu un stāža ziņā Krēsliņš Neiburgam ap pusi gadsimta priekšā. Tāpēc jo sevišķi iepriecina arī salīdzinoši jaunā vēsturnieka spēja un vēlme publiskā forumā saistoši un saprotami skaidrot savus un kolēģu atklājumus un atziņas mīklainos, bet degoši svarīgos pagātnes jautājumos.
Dr.med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzu rakstu autors.
[1] Rīga: Izdevniecība „Lauku Avīze”, 2014.
[2] Redaktori Uldis Neiburgs un Vita Zelče, Rīga: Mansards, 2011. Skat. recenziju JG 270:33.
[3] Neiburgs neuzdod precīzāku norādi, bet noskaidroju, ka izdevējs bija „Grāmatu Draugs” Ņujorkā, un izziņa ir 166.-172. lpp. Šis avots neparādās arī pievienotajā bibliogrāfijā.
[4] Mark Kurzem, The Mascot, London: Rider 2007, vēlāk arī – London: Viking 2007.
[5] „Marka Kurzema ‘Laimes nesējs’. Starp mītiem un patiesību”, Okupācijas muzeja gadagrāmata 2006, Rīga: LOM 2007, 308-317. Šī eseja uzdota arī „Dievs, Tava zeme deg!” bibliogrāfijā, šādi zinātniski pamatojot un papildinot grāmatā ievietoto rakstu „Ulda Kurzemnieka noslēpums”. Īsāka recenzija populārajā presē: Uldis Neiburgs, „Ulda Kurzemnieka sensacionālais stāsts”, Kultūras Diena, 2007.26.X, 8. lpp.
[6] „Neticams izdzīvošanas stāsts”, Latvija Amerikā, 2013.27.VIII, 11. lpp.
[7] Julijans Vaivods, Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī, Rīga: Liesma 1990. Vēl ir pārdošanā (EUR 1,50):
http://tinyurl.com/vaivods . Skat. arī recenziju Jaunajā Gaitā: Valentine Lasmane, „Aculiecinieka dokuments”, nr. 183(1991):54-55, arī < http://jaunagaita.net/jg183/JG183_gramatas_Lasmane.htm > .
[8] 1. Ceļi un neceļi (2004), 2. Vēstures vārtos (2006), 3. Laikmeta liecības (2008), Rīga: Valters un Rapa. Recenzija par 2. sēj. JG249 („Sava ceļa gājējs”, 2007), par 3. sēj. JG257 („No Reitera līdz Krēsliņam”, 2009).
