Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

Skat. sākumu JG273-JG278

 

ZOOMORFĀ RAGANA. Priekšstats par to, ka raganas spēj pieņemt zoomorfu veidolu, minēts tikai astoņos tekstos, kas veido apmēram 2% no visa pētījumā izmantotā folkloras materiāla. (..) Piecos tekstos jeb lielākajā daļā no šiem gadījumiem ragana parādās kā kaķis,[1] divos tekstos kā krupis jeb rupucis, savukārt vienā gadījumā – kā mazs melns sunītis. // Pusē no gadījumiem raganas pieņem zoomorfu veidolu, pildot mājas garu funkcijas. Divos gadījumos tās pārvēršas par kaķi, kas vemj saimnieces spainīšos pienu vai pusdienlaikā sēž pagrabā uz spaiņa, turot pienā asti, bet pārējos divos gadījumos – krupis jeb rupucis. (..)

RAGANU SKAITS. Lai noteiktu tradicionālos priekšstatus par raganu skaitu, analizēti 297 teiku teksti. 86% gadījumu vārds ragana teikās lietots daudzskaitlī, kas liecina par to, ka tās darbojas grupās, kas sastāv vismaz no divām raganām. 10,5% gadījumu jeb 31 teikā darbojas tikai viena ragana, ko lielākoties nosaka teikas sižets, kura risinājumam lielāks raganu skaits nav nepieciešams. No 257 gadījumiem, kad raganu vārds teikās lietots daudzskaitlī, tikai 42 tekstos minēts precīzs to skaits. No tiem 28 gadījumos minētas divas raganas, bet 7 gadījumos – trīs. Četros gadījumos minētas divas raganas ar vienu vai diviem bērniem. Vienā teikā, kurā stāstīts par raganu barošanu, norādīts lielāks raganu skaits: ...Kunkuls tur saucis: „Tibi, lielais, tibi, mazais, tibi, visumazākais!“ – tad arī nākušas no birzes pa priekšu lielas meitas vaļējiem matiem, tad nākušas tādas vidēja auguma un pēdīgi tādas mazas, sīkas meitenītes, pavisam 40 pāru... // Kādā Rencēnu teikā minētas 100 raganas (LFK 231,9029), tomēr vairākas šīs teikas detaļas, tostarp arī šī, liecina par individuālu, ne kolektīvu tradīciju. Kādā citā Rencēnu teikā norādīts, ka Baložmuižas Raganu kalnā dzīvo ragana ar savām divpadsmit meitām (LFK 116,25106). Šī teika pieskaitāma bērnu folklorai, bet tajā minētais raganas meitu skaits vedina domāt, ka šī epizode ir pārņemta no pasakām. (..)  Teikās parasti izmantots sižeta risinājumam minimāli nepieciešamais raganu skaits, piemēram, divas raganas parasti darbojas teikās, kurās iekļauta raganām tipiskā darbība – velēšanās, jo šo procesu arī ikdienā parasti veica divas sievietes. Atsevišķās teikās, apzīmējot nekonkrētu raganu daudzumu, lietoti tādi vārdi kā „vairākas“, „daudz“, „ļoti daudz“, „pulks“, „bars“ u.tml.[2]

Atsevišķās teikās līdzās raganām minēti arī raganu bērni: Ēveles mācītājmājas rijā rādījušās divas raganas ar diviem bērniem, pie Apes Raganu klints raganu bērni (vai: raganas meita) izvilkuši no kāda vīra ratiem asis, savukārt kāda sieva tajā pašā vietā redzējusi, ka ragana pēc velēšanās sataisījusi no bērza zariem slotu un sākusi ar to kult savu bērnu, kas no sāpēm vaukšķējis kaķa balsī. (..)

RAGANU PERSONVĀRDI. Teikās atrodamas norādes, ka raganām ir bijuši arī individuāli jeb personvārdi. Izņemot pāris gadījumus, tie pārsvarā minēti teiku tipa „Māsiņ, paturi bērnu“ tiešajā runā, kur viena ragana uzrunā otru, aicinot paturēt bērnu, kamēr tā maldina nejaušu garāmgājēju, piemēram: Barbaļī, māsī, še tev tas bernīc, es iešu mežā piržam pakaļā! (LFK 23, 8723, Kocēni). Šajās uzrunās visbiežāk – trīs reizes – minēts vārds Bārbala, pa divām reizēm – Kade un Durka jeb Dūrka, vienu reizi – Dā[r]ta, Grieta, Kača, Liška, Marka, Skadra un Trīne. Lai gan teikas konteksts liek domāt, ka tajā brīdī sarunājas divas raganas, divos gadījumos uzrunā minēti vairāki personvārdi – vienā gadījumā Durk, Lišk, Mark, otrā – Trīnī, Kačī. Personvārdi iekļauti arī divu par raganu dzīvesvietām uzskatītu vietu nosaukumos – Mādžīnas purvā Vijciema pagastā dzīvojusi ragana Mādžīna, savukārt Būkas birzī Valmieras pagastā – Būka.

Lielākā daļa no minētajiem personvārdiem ir svešas cilmes un Latvijas teritorijā ieviesušies ar kristietības starpniecību. Piemēram, personvārds Bārbala, kas atvasināts no grieķu vārda Barbara, pirmo reizi minēts Rūjienā 1712. gadā (savukārt Barbara – Rīgā 1399. gadā). Domājams, ka vārdi Kade un Kača ir personvārda Katrīna saīsinājumi. Šis vārds pirmo reizi minēts Rīgā (1350). No šī vārda atvasināts arī personvārds Trīne, kas pirmo reizi fiksēts Mazsalacā (1685). Vārds Grieta atvasināts no personvārda Margrieta, kas pirmo reizi fiksēts Engurē (1729) (Siliņš 1990:78, 142, 192, 309). No ebreju cilmes vārda Elizabete atvasināts vārds Līža, no kā savukārt varētu būt atvasināta teikā minētā forma Liška. Pārējo raganu vārdu – Dūrka, Marka, Skadra, Mādža un Būka cilme ir neskaidra. (..)

RAGANU AKTIVITĀTES LAIKS diennakts griezumā norādīts gandrīz pusē (178 no ~380) no pētījumā izmantotajiem folkloras tekstiem, kopumā minot 185 dažādus variantus. (..) (vēls) vakars 21% gadījumu, (vēla) nakts – 34%, laiks ap pusnakti – 19%; (agrs) rīts – 6%, laiks ap pusdienu – 17%, diena – 4%. Par nozīmīgāko raganu aktivitātes posmu diennakts griezumā uzskatīta dienas tumšā puse (~74% gadījumu), tikai ceturtajā daļā no tekstiem izceļot pusnakti, savukārt diennakts gaišajā pusē (~27%) izcelta tieši pusdiena. (..) Raganu darbības laiks diennakts griezumā atbilst priekšstatam par dažāda veida mirušo garu un dēmonisko būtņu aktivitātes laiku: Gars pēc cilvēka nāves varējis rīkoties tāpat kā pats cilvēks dzīvojot, viņš varējis parādīties dzīvajiem vaj dienā, vaj naktī: dienās ap pusdienas laiku, naktīs ap pusnakti jeb līdz gaiļu dziedāšanas laikam (Siķēns 1894:82).

VELĒŠANĀS ir folkloras tekstos visbiežāk minētā raganu nodarbe tradīcijas rietumu areālā (..) – līdz pat 20. gs. vidum ikdienišķs veļas mazgāšanas veids, mazgāšanas procesā sitot veļu ar koka vāli, lai atbrīvotu to no netīrumiem. (..) Par raganu velēkņiem pārsvarā uzskatīti akmeņi, kas lielākoties ir konkrēti ainavas objekti.[3] Kāds iedobums uz akmens Rencēnmuižas Raganu kalnā uzskatīts par raganu velējamās vāles nospiedumu (LFK 116,9570, Rencēni). (..) Vairākās teikās minēts, ka raganas pēc velēšanas veļu arī žāvē uz krūmiem (LFK Bb 34, 148, Jeri), uz Mazsalacas Raganu dzirnavu spārniem (LFK 1182,3, Mazsalaca; LVI VK, Mazsalaca), uz šņorēm, kas krustām šķērsām pārvilktas pāri Meistu ezeram (LFK 479,1150, Mārkalne), kā arī Saules kalnā blakus Rencēnmuižas Raganu kalnam (LFK 116,19964, Rencēni). (..)

Velēšanās iekļaujas arī citu mitoloģisko būtņu darbību lokā. To dara svētmeitas, kas, līdzīgi kā raganas, velējas naktī un pusdienlaikā, arī piektvakaros (Laime 2009a:103-105). Tā ir arī viena no marginālām Velna nodarbēm.[4] Tautasdziesmās minēts, ka velējas arī Saule un Saules meitas. Velēšanās iekļaujas plašākā priekšstatu lokā, kur Saule pati gan darina, gan nēsā, gan arī mazgā savu apģērbu (Biezais 1998:125-126). Priekšstats par Saules velēšanos tautasdziesmās iekļauts metaforā, kas apzīmē meteoroloģisku parādību – apmākušos, lietainu laiku:

Vakar Saule samērkuse 

Divi simti villānīšu;

Šodien spodra netecēja,

Villānītes velēdama. (LD 34025)

Velc, Saulīte, baltu kreklu,

Met melno jūriņā,

Lai velēja jūras meitas

Ar sudraba vālītēm. (LD 34028)

Otrs teksts ir tautasdziesmas formā izteikti buramvārdi, kam analoģiski t.s. saules vārdi: „Atspīd, saulīte! Atspīd, saulīte! Velc baltu kreklu mugurā, met melnu kreklu jūriņā, gan jūras meitas izvelēs ar sudraba vālītēm!“ (LFK 116,23401, Rencēni). Šis piemērs rāda, ka velēšanai kā mitoloģisko būtņu nodarbei tautas priekšstatos var tikt piešķirta dažāda simboliskā noslodze, kas atkarīga no katras konkrētās mitoloģiskās būtnes funkcijām. (..)

Folkloras motīvs par dažādu mitoloģisko būtņu velēšanos (arī veļas mazgāšanu) ir starptautisks: Fejas (fairies) mazgā savas drēbes: ‘to var tikai dzirdēt’ (Anglija); ‘Ūdenssievas (water-women) mazgā un izkar veļu krastā’ (Vācija, Francija). Velēšanās ir viena no tipiskākajām funkcijām, ko lietuviešu folklorā veic laumes. Teikas, kurās laumes dara dažādus sieviešu darbus (velējas, vērpj un auž), veido apmēram ceturto daļu no visiem ar laumēm saistītajiem tekstiem, pie tam teikas par laumu velēšanos ir vispopulārākās un izplatītas visā Lietuvas teritorijā (Vėlius 1977:96). (..) Velēšanās ir raksturīga arī poļu boginku (boginka) darbība – tās ar velējamām vālēm vai savām krūtīm velē veļu uz akmeņiem, kas atrodas līdzās ūdenstilpnēm, un pēc velēšanās žāvē to koku zaros. Ziņkārīgos, kas novēro boginku velēšanos, viņas ar vālēm novelē (Левкиевская 2002a). Atsevišķos gadījumos ar velēšanos vai veļas mazgāšanu nodarbojas arī austrumslāvu rusalkas (Померанцева 1975:75) un igauņu ūdens gari (näkk) (Valk Ü. 1999:339). Skotu folklorā šo nodarbi veic sieviešu kārtas gari – nāves vēstneši (skotu gēlu valodā bean nighe, nigheadaireachd ‘mazgātājas’): redzot šīs būtnes kādā nomaļā ezerā vai strautā mazgājam asiņainas drēbes, tā tika uztverta kā zīme, ka tuvākajā apkārtnē kāds drīzumā mirs, visticamāk, kritīs kaujā. Līdzīgas darbības veic velsiešu Modron, īru banshee un, iespējams, bretoņu tunnerez noz, kas angliski tiek sauktas par „brasla mazgātājām“ (washers at the ford, washing women) un kas cēlušās no kādas kopīgas ķeltu mitoloģiskās būtnes (MacKillop 2004: 36,428).

 

Turpinājums JG280

 

 

A V O T I

Biezais, Haralds 1998. Seno latviešu debesu dievu ģimene. Rīga: Minerva.

DO – skaitlis aiz saīsinājuma norāda uz iekļauto folkloras vienību numerāciju.

Jakubenoka, Lilija 2005. „Koki un akmeņi – ar Velnu saistīti un nesaistīti“. DVK 2006:127-134.

Laime, Sandis 2009a. „Velna zārki Latvijā un to mitoloģiskais konteksts“. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums, 10. Sast. A. Kuduma. Liepāja: LiePA, 246–258.

LD – Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I–VI sēj. Jelgava, Pēterburga: Ķeizariskās Zinību akadēmijas spiestava, 1894–1915.

Левкиевская, Е. Е. 2002a. „Богинка“. Славянская мифология: Энциклопедический словарь. Москва: Международные отношения:47.

LFK – LU LFMI Latviešu folkloras krātuves arhīva materiāli; pirmais skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta nr. otrais – vienības nr.

LVI VK – LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēka.

LLVV Latviešu literārās valodas vārdnīca. I–VIII sēj. Rīga: Zinātne, 1972–1996. Sk. internetā (02.12.2010.): http://www.tezaurs.lv/llvv/

MacKillop, James 2004. Dictionary of Celtic Mythology. Oxford: Oxford University Press.

Siķēns, J. 1894. „Nomirušo gari“. EZPL IV:81-88.

Siliņš, Klāvs 1990. Latviešu personvārdu vārdnīca. Rīga: Zinātne.

Velius, Norbertas 1977. Mitinės lietuvių sakmių būtybės. Vilnius: Vaga.

 

---

[1] Kaķis – DO 107, DO 263 Ape; DO 226, Jaunlaicene; melns kaķis – LFK 891, 4677, Jaunlaicene; raibs kaķis – LFK 105, 84, Jaunlaicene.

[2] .Senākos gados kāda Jaunlatgales liela meža vidū dzīvojis kāds raganu bars, kuras tur pārtikušas no ceļinieku aplaupīšanas un muļķošanas. [..]“ (LFK 142, 3909, Gauri); ...[Meistu] Ezerā mitušas raganas un aizvien iznākušas no ezera pa vairākām kopā, nu jau ieraudzījušas kādu cilvēku vienu pašu, lai to tikmēr kutinājušas, kamēr nokutinājušas pavisam beigtu, un tad to atstājušas...“ (LFK 479, 1150, Mārkalne); Agrāk Zilā kalnā bijis ļoti daudz raganu...“ (LFK 1600, 8537, Kocēni).

[3] Tādi akmeņi ir Rencēnmuižas Spīganu akmens Rencēnu pag. (LFK 116, 91; 116, 9569; 116, 9570; 116, 11372; 116, 25210), Smeiļu Raganu akmens Trikātas pag. (LFK 145, 291), divi akmeņi starp Vecates pag. Stagariem un Raušiem (LFK 564, 262), Lielakmens Ramatas pag. (LFK 1978, 3194), Raganu akmins pie Kauguru pag. Svitkām (Rūķe-Draviņa 1971: 30), akmeņi starp Matīšu pag. Baldiešiem un Kapeniekiem (LFK 1, 701), Raganu akmens Sērmūkšos (LVI VK) un Zalnieku akmens Strenču apkārtnē (LFK 464, 235).

[4] Par Velna velētavām uzskatīti divi akmeņi: Pētersonu Velna pēdas akmens Mazzalves pag., uz kura Velns pusnaktī velējot veļu, un akmens ar nosaukumu Vella velētava Kaives pag. (Jakubenoka 2005: 129-130; 2006: 84-85).

 

 

 

Rožkalnu Raganas akmens, Daukstu pagastā, Gulbenes novadā, Vidzemē (2010)