JG280: Rolfs Ekmanis. Disharmonijas harmonizētājs Māris Čaklais

Daudzi Māra Čaklā liriskie dzejoļi ir komponēti, vairāki ir kļuvuši par populāru dziesmu tekstiem, piemēram, tie, kurus komponējuši Ēriks Ķiģelis, Valdis Zilvers un Imants Kalniņš. Čaklais saraksta dokumentālās prozas darbu par Kalniņu – Im.Ka.: Imants Kalniņš laikā un telpā (1998), bet pirms tam apkopo komponētos tekstus atsevišķā krājumā Viņi dejoja vienu vasaru (1996).

80. gadu vidū tādi kultūras dzīves notikumi kā Latviešu valodas svētki, Krišjāņa Barona 150. gadu atceres svētki, pasākumi par godu Kārlim Skalbem un citiem rakstniekiem, protesti, kas saistīti ar Baltijas ekoloģijas problēmām, vēra ceļu arvien nopietnākiem politiskajiem procesiem. 1987. gadā Rīgā plašas demonstrācijas notika atbilstošos datumos, kas saistīti ar liktenīgiem notikumiem Latvijas tautas politiskajā vēsturē – 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas, Molotova-Ribentropa pakta parakstīšana (1939.23.III), Latvijas Neatkarības diena 1918. gada 18. novembrī. Pirmo demonstrāciju deportāciju piemiņas dienā pie Brīvība pieminekļa noorganizē cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki-86. Prakse saistīt padomju perioda drūmos notikumus Latvijas vēsturē ar plašām masveida sanāksmēm turpinājās arī 1988. gadā. Liela loma bija Rakstnieku savienības plēnumam (1988.1.-2.VI), kā arī citu radošo savienību (arhitektu, kinematogrāfistu, mākslinieku, teātra darbinieku, žurnālistu u.c.) saietiem, kur ieskanējās ne viena vien pret sovjetu varu ievirzīta runa. RS plēnuma runas bez vilcināšanās tika publicētas Māra Čaklā rediģētās Literatūrās un Mākslas četros numuros (10.VI-8.VII).

Izdota tika Aleksandra Čaka sovjetu okupācijas laikā aizliegtā poēma Mūžības skartie, tika organizēta spēcīga Tautas Frontes kustība, Zviedrijā Stokholmas Universitātē notika (1989.5.-6.VI) pirmā paplašinātā latviešu rakstnieku (no Zviedrijas, Anglijas, Vācijas, Kanādas un ASV) konference kopā ar rakstniekiem no okupētās Latvijas. Atmiņās Čaklais piekrīt Jānim Peteram, kurš, nevarēdams konferencē ierasties, nosūtīja atklāto vēstuli konferences dalībniekiem Stokholmā: Atmoda. Atdzimšana. Revolūcija. Šie jēdzieni nedrīkst palikt ērtu modes vārdu līmenī. Bezdievīgi būtu šos jēdzienus sašķelt, sadrupināt un izvazāt pa kontinentiem, katram savā saprašanā piesavinoties pa zilbei. Šiem vārdiem jākļūst par vienu veselumu, par kopā salasāmu mērķi virs Rīgas torņiem. 1990. gada 4. maijā tiek pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija un 1991. gada augustā, pēc neveiksmīga puča Maskavā, atjaunota neatkarīgā Latvija.

Čaklais labi pārzināja trimdas literatūru, kaut arī okupētajā Latvijā tā tika turēta zem atslēgas, lasīt to drīkstēja tikai pārbaudīti partijnieki ar īpašām atļaujām. Tomēr, saskaņā ar Čaklā atmiņām, bibliotēkas darbiniece, kas bija viņa studiju biedre, slepeni ļāva viņam lasīt šos „bīstamos” sacerējumus, arī rakstu krājumu Jaunā Gaita.[1]

LABRĪT, HERAKLĪT! Pat dziļi ierauts politiskās dzīves vētrainajās pārmaiņās, Čaklais atrada laiku dzejošanai. Labrīt, Heraklīt! (1989) ir krājums, kuru daudzi kritiķi uzskata par Čaklā labāko. Protams, negaidītas un mulsinošas pārvirzes un izlaidumi ir atrodami, tāpat kā viņa māka sapludināt fragmentus kopā tā, ka tie liekas kā daļa no kādas personas iekšējā monologa. Un tiešām apbrīnojami, kā viņš spēj no dzejoļa uz dzejoli padarīt savu „balsi” intīmu un skaidri atšķiramu. Kaut grāmata beidzas ar 13 lappušu garo „Gaviļu poēmu”, veltītu mūsu folkloras pētniekam Krišjānim Baronam (1835-1923), tā ir viņa visskumjākā, viselēģiskākā. Tāpat kā iepriekšējos krājumos, dzejnieks piepilda ikdienu ar mūžības klātbūtni, piemēram, dzejolī „Vakars, migla”:

Vakars, migla un ēnas uz tilta.

Mēma kustība koku pavēnī.

Noslēpumaina pārvietošanās.

Apnicīgais mūžības sižets.

Hamlets mokās, ar ko tam jāmokās,

Ofēlija – savā devītā klosterī,

zvaigznēm arī šodien nav darbdienas.

Tikai kliedziens. Bet var būt, ka izlikās.

Varbūt paša vaids. Var būt, ka vējš.

Dekorāciju maiņas nekādas.

Vakars, migla un cilvēks uz tilta.

Noslāpis savās asinīs.

Dzejolī „Vientulība” uzskatāmi redzama izsmalcinātā, koncentrētā forma, kopā ar idiosinkrētisku vārdu krājumu, kādu neatrast nevienam citam, tikai Mārim Čaklajam[2]:

Večuks prasa pēc saviem baložiem

ziniet bij tādi sidrabaini

večuks nesūdzas viņš tikai apvaicājas

viņš tikai grib aprunāties

večuks saritinās un dodas mājās

večuks pats ir tās savas mājas

un nav tam nekādu baložu

un bijis nav it nekad

Par laika plūdumu Čaklais runā metaforās – vecais stāsts par ķirzaku un nākotni: Ja ķirzakai norausi asti, / Tā ataugs. / Bet īsāka[3]; zeme, kas verdošām āderēm (..) uz mūžīgiem laikiem atdota[4]; Nokaitēts laiks, / iemests dzelmē, čūkst[5]; Sveloša roka uz pieres. / Laiks iestrēdzis savā plaisā[6]; Laiks iziet cilvēkam cauri kā lāzera stars. / Un izdedzina un sadedzina bet neuzvar. Iesaistot grieķu filozofa Heraklīta tēlu, autors mēģina sniegt universālu laika definējumu, atgādinot: nav iespējams iebrist tai pašā upē divreiz. Līdzīgi, kā nav iespējams lasīt vienu un to pašu dzejoli divreiz vienā veidā. Katrreiz tas būs citāds. Dzejnieks vispirms tam netic: Heraklīt, es esmu bijis te, tava teorija ir apšaubāma. Bet pēkšņi sāk pūst vējš – vējš top no nekā, putni sāk klaigāt, krūmi līgoties, arī rāmais ūdens sakustas. Viss ir kustībā, liekas maģisks, un dzejniekam jāatzīst: Es neesmu te bijis, Heraklīt. Labrīt![7] Šīs pastāvīgās metamorfozes dzejniekam asociējas ar negaidītu brīvību un atbrīvošanos – brīnumu salā starp cilvēka „jā” un „nē”, ārpus visām dialektikas shēmām, vienlaicīgi tuvumā un tālumā, varbūt politikā un, kas ir daudz nozīmīgāk, cilvēkā pašā. Sveiciens „labrīt” parādās vairākkārt, liekot saprast, ka īstas pārmaiņas, īsta brīvība ir iespējama tikai tad, ja cilvēks ir pamodies. Dzejnieka draugs Heraklīts apstiprina, ka aizmigušie dzīvo katrs savā izolētajā pasaulē, bet nomodā esošie visi dzīvo vienotā pasaulē.

NO MĪLNIEKA, SLEPENIEM UGUNSKURIEM LĪDZ BRĪVĪBAI BULVĀRĪ. Nākamos trīs krājumus Mīlnieks atgriežas noziegumvietā (1989), Slepeni ugunskuri (1992) un Izgāja bulvārī brīvība (1994) – pēdējo iespieda trimdas izdevniecībā „Mežābele” Itakā, Ņūdžersijā – Čaklais arī uzskata par triloģiju. Tie, lielākoties, sasaucas ar pacēluma un pārmaiņu laiku, ko pazīstam kā „Trešo atmodu”. Dzejoļi fiksē cerības, ilūzijas un arī vilšanos. Pēc neatkarības atgūšanas kļuva redzams: dzejnieki pravieši ir nozīmīgi un tos godā galvenokārt totalitārajās iekārtās. Postsovjetu Latvijas sabiedrībā dzejnieku loma pēkšņi kļuva ievērojami pieticīgāka. Dzejnieka nimbs sāka bālēt, lauru un ērkšķu vainagi bija liekami malā vai muzejā. Minētajā triloģijā Čaklais mudina laikabiedrus pārdomāt savu misiju, skatīties tālāk nākotnē. Tikai tad Orfejs atgriezīsies ar savu maģisko mūziku.

Agrāk, Kurzemes kladē, Čaklais apdziedāja metafizisku brīvību: Tāda laikam izskatās brīvība – / klusums un atkal vējš...[8] Tagad, kad brīvība ir realitāte, spilgti tas izteikts krājumā Izgāja bulvārī brīvība: dziļi personīgās pieredzes krājējs pārvēršas par vēstures mirkļu vācēju un kā tāds ir viens no nedaudzajiem latviešu rakstniekiem, kurš sistemātiski attēlo dzejā dramatiskos PSRS sabrukuma gadus. Viņš ļauj pasaulei ieplūst sevī, pats ieiet tieši dzīvē iekšā. Tiesa, daži teksti par daudz politizēti, nav izdevies sasaistīt mūžību ar aktualitātēm. Bet Čaklais nekad neatstāj novārtā dzejas meistarību, darina jaunus vārdus, nevairās no vulgārismu lietošanas, turas pretī konvencionālismam valodā un ironiski komentē padomju sīkumainību. Kā parasti, viņu pievelk sastatīšana un pretstatīšana, apbrīnojami tieši un impozanti tēli, nevainojami vienkāršas rindas, tādas kā pati pilnība, un tomēr ļoti sarežģītas rindas, piemēram, dzejolī „Pilnīgi slepeni”:

Nenodod iedvesmu avotus

paturi šifrus pie sevis

tikai tev viņi derēs

Dievs viņus tev vien devis

Parole ved uz elli

ceļi izved uz neceļiem

neceļi recē par ceļiem

čukstiens recē par rēcienu

Pasaule top no piles

impulss no paša pulsa

noteiktība no apjukuma

drosme izpeld no mulsuma

Atbildi visiem ka nezini

kur tu ņēmi to benzīnu

Rokas kas pārlaista jūru

sildās slepenā ugunskurā.

Starp „vēstures mirkļiem” atrodam Maskavas veikto 1940. gada Baltijas valstu okupāciju, krievu-somu karu un drūmos staļinisma gadus pēc II Pasaules kara. Tos viņš sauc par 20. gs. viduslaikiem. Tas bija šajos „viduslaikos”, kad viņa tēva dzimtā vieta kļuva: Poligons rokās cietsirdīgās un cietās[9]. Nacionālās atmodas dienas Čaklais tēlo kā prieka pilnas: Izgāja bulvārī brīvība... / uzšāvās līdzi ar karogiem / ieplūda puķu kātos / atrietēja līdz saknēm, kā visos pasākumos organiski iesaistījās dziesmas un mūzika, māksla un rakstītais vārds. Un viņš mudina pārējos piedalīties: Ja tu mazliet mazāk drebēsi, / ieraudzīsi augstākas debesis. Rakstot brīvības uzgaidāmajā telpā, viņš izsaucas: Bet es visu mūžu taisos / aiziet pie putniem gaisos.

Protams, bieži viņa prieks un ticība solidaritātei – īpaši brīžos, kad nebija skaidrs, vai Latvija spēs kādreiz ieraudzīt savu brīvību un nacionālās apspiešanas beigas – tika aptumšota ar nemierpilnām rūpēm: debesis pilnas ar sniegu / zeme pilna ar bažām / sit savu ausmas stundu / jaunais bezžēlas laiks. Tas ir dzīves posms, kad: lēnām aizvelkas seni pušumi / vecās mirāžas pagaisušas… / lēnām atveras jauni pušumi. Dzejniekam liekas, ka tik ļoti ilgotā brīvība ... nezināja, ko iesākt. / Bieži vien arī tagad nezina. Aiz eiforijas atklājas mazāk pompoza realitāte. Piemēram, vienā dzejolī redzam parastu vecu sievieti sēžam starp Latvijas Brīvības pieminekli un Ļeņina pieminekli: zem rudeņa lapām lamām / un saulpuķu sēklām[10].

Tulk. Beatrise Reidzāne

Raksta beigas sekos

* Konspektīvā pārskata raksta pirmpublicējums Journal of Baltic Studies (skat. JG276:10). Šeit iespiestā, redakcionāli precizētā teksta pamatā ir saīsināts un Beatrises Reidzānes no angļu valodas latviskots variants, kas iespiests rakstu krājumā Ceļojums dzejnieku pasaulē: Māris Čaklais, Egils Plaudis (Sastād. Ieva E. Kalniņa un Anda Kubuliņa. Rīgā: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013).

Dr. Rolfs Ekmanis, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē, ASV, kļūst par RFE/RL jeb RBE/RB ārštata darbinieku (segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumu pašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējot iezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālo jautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada [neilgi pēc Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas (Chautauqua) konferences Jūrmalā] strādā pilnu laiku RFE/RL centrā Bavārijas metropolē Minhenē, sākumā par vecāko redaktoru un vadītāja palīgu, kopš 1990. gada – par RBE latviešu redakcijas vadītāju. 1993. gada augustā, lai nezaudētu darba stabilitāti, atgriežas zinātniski pētnieciskā un pedagoģiskā darbā Arizonas Valsts universitātē, kur lasa lekcijas līdz pat 2010. gada rudens semestrim.

[1] Māris Čaklais. Laiks iegravē sejas. Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2000:278, 307.

[2] Māris Čaklais. Labrīt, Heraklīt! Rīgā: Liesma, 1989:29, 35.

[3] Māris Čaklais. Kājāmgājējs un mūžība. Rīgā: Latvijas Valsts izdevniecība, 1967:9).

[4] Māris Čaklais. Labrīt. Heraklīt! Rīgā:Liesma, 1989:161.

[5] Māris Čaklais. Uz manām trepēm. Rīgā: Liesma, 1979:3.

[6] Māris Čaklais. Strautuguns. Rīgā: Liesma, 1978:18.

[7] Māris Čaklais. Labrīt, Heraklīt! Rīgā:Liesma,1989:116, 155.

[8] Māris Čaklais. Kurzemes klade. Rīgā: Liesma,1982:15.

[9] Māris Čaklais. Slepeni ugunskuri. Rīgā: Teātra anekdotes,1992:5, 13.

[10] Māris Čaklais. Izgāja bulvārī brīvība. Itaka: Mežābele, 1994:10, 21, 42, 60, 109, 110.