LAIMA SLAVA^* ATBILD DACEI KRECEREI

Ir ļoti svarīgi, lai ir daudz vizuālā materiāla, kurā latvietis var atpazīt savas saknes.

 

Pastāsti nedaudz par pirmo „Neputna" grāmatu, par to, kā tas sākās?

„Neputnam" ir gan pirmais dzejas krājums, gan pirmais mākslas katalogs. Tomēr pats sākums ir vizuālo mākslu žurnāls Studija, ko sākām izdot 1997. gada nogalē un izdodam joprojām (2015. gada janvārī gaidāms 100. nr.). Tā bija zināma un nepieciešama pieredze, lai 1998. gadā mēs nolemtu, ka varam izdot grāmatas. Šī pieredze veidojās arī pateicoties cilvēkiem, kuri mūs izvēlējās uzreiz, ar domu, ka mēs taču varētu to darīt. Ieva Rupenheite mums uzticēja izdot savu pirmo dzejas krājumu un Inta Celmiņa – savas izstādes katalogu. Tālāk jau sekoja nopietnāki, apjomīgāki pasūtījumi, kas saistīti ar tādām personībām kā Vilhelms Purvītis un Skulmju dzimta. Tajā laikā tās bija divas lielas izstādes, kurām vajadzēja notikt Maskavā, Tretjakova galerijā. Šos darbus mums uzticēja „Rīgas galerijas" vadītāja Inese Riņķe, un „Neputnam" tas bija nopietns pārbaudījums jau kaut kam lielākam.

Vai tas ir brīdis, kad sapratāt – „Neputns", tas ir nopietni?

Savā ziņā „Neputns" joprojām ir avantūra. Mūsu izdevumus radīt ir tik dārgi un cilvēku, kas tos mazajā Latvijā varētu iegādāties, ir tik maz, ka tā noteikti ir avantūra. Avantūra no grāmatas uz grāmatu.

Vai „Neputns" vairāk nekā 16 gadu gaitā ir krasi mainījies?

„Neputna" virziens ir saglabājies – apziņa, ka tas, ko mēs darām, ir tādēļ, lai latviešu māksla izietu pasaulē, un lai cilvēkiem šeit latviešu māksla būtu pieejama. Tā ir pamatideja, kas nemainās. Tikai jautājums, kā to ar laiku piepildīt. Protams, ļoti svarīgi ir cilvēki, kas ir gatavi šajā procesā piedalīties, kāds ir viņu domāšanas līmenis, profesionalitāte.

Vai „Neputns", tā dibināšanas laikā, bija vienīgā izdevniecība, kas centās popularizēt latviešu mākslu?

Nē, tajā laikā bija dažas izdevniecības, kas ar to nodarbojās. Sākotnēji mums pat bija doma pirmos izdevumus izdot sadarbībā ar „Jumavu", kas jau darbojās šajā nozarē. Izdevums Koka Rīga, kas bija viens no pirmajiem panākumiem, arī tapa ar domu par šādu sadarbību. Taču mūsu priekšstati par laikmetīgu dizainu atšķīrās. Bet jāsaka, ka mēs nevienu izdevniecību nekad neesam uzskatījuši un arī šobrīd neuzskatām par konkurentiem. Mākslas grāmatu Latvijā ir par maz. Mēs priecājamies par katru izdevniecību, kas tās izdod. Mākslas grāmatas var būt ļoti dažādas, mēs koncentrējamies uz profesionālāka tipa izdevumiem, bet ir ļoti svarīgi, lai vispār ir daudz vizuālā materiāla, kurā latvietis var atpazīt savas saknes, savu kultūras loku. Un kur arī ārzemnieks var atpazīt šī reģiona kultūras vērtības. Tas ir mūsu mērķis un uzdevums.

Iepriekš sacītais izvirza arī ļoti augstas prasības grāmatas vizuālajam noformējumam. Vai grāmata kā mākslas objekts bijis priekšnosacījums jau no paša sākuma?

Jā, par to mēs ar Juri [Petraškeviču] vienojāmies uzreiz – mēs taisām skaistas, īstas grāmatas. Man personīgi parauga vietā bijuši „Zelta ābeles" izdevumi, un kopt šo tradīciju vienmēr šķitis svarīgi. Grāmatai jābūt kaut kam īstam, mākslas darbam pašam par sevi. Tā tas bijis jau no paša sākuma, un jāsaka, ka Juris tajā laikā radīja jaunu, laikmetīgu grāmatu mākslas virzienu. Šobrīd viņš ir pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, un ļoti iespējams, tāpēc daudz jaunu mākslinieku pievēršas grāmatu veidošanai.

Runājot par māksliniekiem, kā „Neputns" izvēlas savējos?

Mākslinieki „Neputnā" nonāk dažādi. Pirmā māksliniece bija Māra Lindberga, vēlāk šo darbu pārņēma viņas māsa Inta Sarkane, savukārt Jurim atkal bija savs stils. Šobrīd galvenā māksliniece ir Anta Pence, par kuru mēs esam ļoti priecīgi. Tajā pat laikā „Neputns" vienmēr bijis pietiekoši atvērts, tālab gadu gaitā izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Annu Aizsilnieci (Ingrīdu Zāberi), Zani Ernštreiti, Ingu Ģibieti un citiem māksliniekiem. Iespējams tā arī ir „Neputna" stiprā puse, ka mēs meklējam dažādo. Tēma, kuru piedāvājam, pieļauj zināmas transformācijas, un grāmata arī ir dzīvs organisms. Līdzīgā veidā mums attiecības ir veidojušās arī ar tipogrāfijām un papīra tirgotājiem, kuri diezgan ātri iesaistījās un reaģēja uz mākslinieku visdažādākajām prasībām.

Un, kā ar autoriem?

Sākotnēji mums vairāk raizes darīja, kā dabūt līdzekļus, lai grāmatas izdotu, jo autoriem – mākslas zinātniekiem – jau bija iekrāti pētnieciski darbi, kuri nebija izdoti un varbūt pat necerēja ieraudzīt dienas gaismu. Pa šiem gadiem esam tos izdevuši, tāpēc šodien lielākā problēma ir – rakstīt un pētīt no jauna. Tas savukārt gandrīz nav iespējams, jo pētniecība ir pilna laika darbs. No vienas puses labākā situācijā ir muzeja darbinieki, jo materiāls turpat pieejams, tomēr arī viņiem jāpilda tiešie darba pienākumi. Rakstīšana ir ļoti nopietna nodarbe, tā prasa pilnu uzmanību un laiku.

Turpinot vēl par saturu, „Neputna" mākslas grāmatām līdzās vienmēr bijusi arī dzeja un kultūrvēsturiski izdevumi.

Jā, tas ir pavisam dabisks papildinājums. Māksla jau nepastāv ārpus kultūras lauka. Jāsaka, ka šajos kultūras kontekstos es saskatu „Neputna" uzdevumu nākotnē. Protams, vienmēr mēs strādāsim ar konkrēto Latvijas materiālu, mākslas vēsturi, bet dažādie kultūras konteksti, tai skaitā dzeja, ir viens no nepieciešamajiem materiāliem. Turklāt runājot par dzeju, mēs ļoti nopietni domājam par bilingvāliem izdevumiem, par atdzejām, kurām blakus ir oriģināls. „Neputnam" ir tā saucamā mazā samta dzejas sērija, kurā bilingvāli izdots Vitmens, Šekspīrs, Rilke, Brodskis, Prevērs, Silēziuss un nupat arī Jānis Rokpelnis. Viņa dzeju angļu valodā atdzejoja Margita Gailītis. Tāpat mēs ļoti lepojamies ar Leona Brieža sastādīto un atdzejoto bilingvālo 20. gs. spāņu dzejas antoloģiju, kurā apkopoti 33 spāņu dzejnieki. Izdevums ir unikāls arī ar Ilmāra Blumberga ilustrācijām.

Ar ko „Neputns" pārsteigs nākotnē?

Šobrīd ar nepacietību gaidu 19. gs. portretu (Portrets Latvijā. 19. gadsimts, izdots 3.X), uzskatu, ka tas ir viens no ārkārtīgi pilnīgiem darbiem, kur iespējams ieraudzīt ne tikai mākslas vēstures, bet jau minēto kultūrvēsturisko, kā arī etnisko kontekstu. Tas rāda sejas, daudz personāžu no 19. gs., no vides, kas saistīta ar Latviju. Turklāt teksti vēsta gan par māksliniekiem, gan par šiem personāžiem.

Tāpat es gaidu grāmatu par Miervaldi Poli, mūsdienu leģendu. Mākslinieks, kas ar pasaules avangardu gājis pilnīgi vienā solī, kaut arī būdams šeit Latvijā, tolaik vēl okupētā zemē. Šo grāmatu esam iecerējuši izdot ne tikai latviešu valodā, bet arī angļu valodā, kas ir grāmatas oriģinālvaloda (autore Amy Bryzgel). Jāsaka, ka mums gandrīz visas mākslas grāmatas ietver pilnu teksta tulkojumu angļu valodā. Arī mūsu jaunākā mazformāta sērija Latvijas mākslas klasika, kurā līdz šim izdotas grāmatas par Rūdolfu Pērli, Vilhelmu Purvīti, Jani Rozentālu, Kārli Padegu, bet līdz gada beigām vēl iznāks Johans Valters, Konrāds Ubāns, Aleksandra Beļcova. Gaidu arī Septiņas dienas mākslas pasaulē, kura iedos plašāku skatu par mūsdienu mākslas pasauli. Grāmata ir ļoti interesanti uzrakstīta, un es tiešām gaidu publikas reakciju.

Domājot par 2015. gadu, darbu ir daudz. Liela jubileja, 90 gadi, svinama Džemmai Skulmei, par viņu top liels monogrāfisks albums, tāpat par Romānu Sutu. Lielais albums par Jani Rozentālu iecerēts 2016. gada pavasarī uz mākslinieka 150. jubileju. Turpināsim sērijas Latvijas mākslas klasika, Studijas bibliotēka (par laikmetīgo mākslu], kā arī jau minēto samta bilingvālo sēriju ar Jeitsa un Himenesa dzejas izlasi. Oriģināldzejā gaidāms Kārļa Vērdiņa dzejas krājums. Un, protams, gaidu Studijas 100. numuru. Šobrīd žurnāls, vēlreiz pēc desmit gadiem, meklē jaunu konceptu, tādēļ 100. numuru gaidu jo īpaši.

Vai „Neputns" tev ir sagādājis pārsteigumus?

Jā, pārsteigums ir tas, ka mums ir izdevies atrast atbalstītājus. Jo ne jau Valsts Kultūrkapitāla fonds viens spēj finansēt mūsu dārgos oriģinālizdevumus, un ne jau mēs ar savu darbu spējam to klajā laišanu nopelnīt. Bet man pašai par lielu pārsteigumu mums ir izdevies piesaistīt arī privātus atbalstītājus, pat tādu, pateicoties kuram, mēs diezgan droši varam skatīties nākotnē un beidzot arī darbību plānot.

Vai, plānojot nākotni, „Neputns" domā arī par paplašināšanos?

Varētu pat teikt, ka – būt mazai izdevniecībai – tāds ir mūsu mērķis. Nekļūt par fabriku, kas vairs nekontrolē, ko dara. Ir svarīgi paturēt kontroli, lai izdevumiem nezustu kvalitāte. Un par kvalitāti vairāk sapratnes, protams, ir ilgstamībā, nekādi nevar teikt, ka tas viss jau ir sākotnēji. Sapratne nāk ar mācīšanos, pieredzes izkopšanu. Un, iespējams, kļūstot lielākiem, mums būtu jāatsakās no tā, kas mums ir svarīgs – no ciešajām saitēm ar visiem – autoriem, māksliniekiem, redaktoriem. Mēs šeit strādājam visi kopā. Reizēm ir ļoti grūti, bet tam līdzi vienmēr nāk ļoti daudz prieku – lielāku, mazāku. Tas lielais prieks, protams, ir gatava grāmata, bet pa vidu ir šīs attiecības.

 

 

* Izdevniecību „Neputns“ 1997. gadā dibināja mākslas zinātniece Laima Slava un mākslinieks Juris Petraškevičs. Sākotnēji, lai īstenotu pirmo ieceri – vizuālo mākslu žurnālu Studija. Šo gadu laikā „Neputna“ paspārnē iznākušas vairāk nekā 230 grāmatas par mākslu, arhitektūru, kultūras mantojumu, kino, fotogrāfiju, mūziku, kā arī ievērojams skaits dzejas un vairāki prozas izdevumi. Izdevniecība veido arī vairākas izglītojoša rakstura sērijas – Materiāli Latvijas mākslas vēsturei, Studijas bibliotēka, Latvijas mākslas klasika. Lielākā daļa mākslas izdevumu un žurnāls Studija tiek tulkoti angļu valodā. Vairāk informācijas par „Neputna“ grāmatām un notikumiem, kā arī interneta veikals atrodams šeit: www.neputns.lv.