Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

Sākums JG276

*  *  *

Kurp iedami?! – bļāvējs turpina bļaut, un Aivars nolemj iet klāt, jo tā jau var sabļaut policiju. Sumināts! Ak tad nepaliki vis smirdīgajā Rīgā?! Un Adelīte arī uz baļļuku sataisījusies?! Vai tad māte atļāva?! Nu ja, bērni ar grib bērnus!

Lielais bļāvējs, mutīgais puisis ir Džerijs Vancāns, vēl viens Aivara klasesbiedrs.

Brīžam par Tomu un Džeriju saukāts, skolas gados ticis pie iesaukas Vorgribs, un sākums tādai iesaukai meklējams senajos letgaļu vadoņos – Meluķī un Vargribī. Kad vēstures stundā apcerēja šo vadoņu kaŗapulku iebrukumu Pleskavas valstī, tad Džerijs Vancāns sāka tādu kā strīdiņu ar skolotāju par to, kā senie valdnieki īsti saucami.

Nu jau kur tas laiks, kopš Latgales skolās mācības notiek tikai latviešu literārajā valodā, bet Džerijs ietiepīgi palika pie sava, ka Meluķis, kā jau šīspuses latgalis, pareizi saucams par Maluči, bet Vargribis par Vorgribi. Malučs i Vorgribs! Malučs i Vorgribs! – tā viņš spītīgi atkārtoja, caur pieri uzlūkodams aizkaitināto skolotāju. Pēc ģimnazijas Džerijs pat nemēģināja iestāties kādā augstskolā, jo viņam esot grūta galva. Tā nav taisnība. Džerijs ir attapīgs un izveicīgs, un gana gudrs, tikai negrib doties svešumā.

Latvijas tauta ir kļuvusi tik vienota, cik vienota spēj būt tauta, kuŗas zemē dzīvo arī kāda druska sveštautiešu. Bet Latvija nav tik maza, lai tauta būtu pilnīgi vienāda itin visos šīs, salīdzinot, vidēji lielās Rietumeiropas valsts nostūŗos.

Latvija ir liela – tai ir vairāk nekā piecsimt izlokšņu. Ventiņi joprojām runā savādāk, un tāpat arī pārējie – kaut drusku, bet tomēr pa savam ikkatrā pagastā. Īpatnējā stāvoklī atrodas lībieši, tikpat veci šīs zemes iemītnieki, kā latvieši. Kādu laiku valdība uz tiem ir raudzījusies ar aizdomām, jo nav bijis pilnīgi skaidrs, ka šī mazā tauta neprasīs sev pārāk lielas tiesības. Sauciens pēc neatkarīgas lībiešu republikas tomēr nav atskanējis.

Latgales latvieši jeb letgaļi Krievijas caru apspiestības laikos nav nekā baudījuši no Baltijas autonomijas, un lai gan Krievijas jūgā Latgale bijusi pat īsāku laiku nekā Vidzeme, jūgs ir bijis smagāks, un Latvijas republikā, pie savējiem, latgaļi ir nonākuši kā nabaga radi. Šis apstāklis vienmēr jāņem vērā, un ar to var izskaidrot vairākas savādības, kādas joprojām atgadās starp latgaļiem un pārējiem latviešiem. Jāņem vērā arī tas, ka latgaļi ir katoļi.

Nu, ko? Vai iesim čūļus sist? – Aivars sāji pasmīn. Vecais krievu paradums, ka pēc katra deju vakara jāizkaujas, Abrenē ir stipri gājis mazumā, tikpat kā iznīcis. Nav jau arī krievu. Pareizticīgo draudzēm sāk pietrūkt pat vecenīšu. Savā laikā Vilberts Krasnais ir iesācis varenu kustību pārkrievoto letgaļu atgriešanai, un šī kustība septiņdesmit gados ir pamatīgi sadrupinājusi Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un jo īpaši Abrenes apriņķa krievu minoritāti.

Sestdienas vakara trakulību pārņemtā puišu bariņā nonākusi, Adele nožēlo, ka nākusi bez draudzenes. Tas balamute Džerijs! Čūļu nav, iebilst kāds sārtvaidzis, kuŗa vaigos lej sārtumu gan ziedošā jaunība, gan arī tikko baudīts stiprāka dzēriena malks no Kreiļa vīnu un degvīnu tirgotavas. Ja ir čangaļi, tad ir arī čūļi, piezīmē cits prātvēders.

Latvija ir pārmainījusies līdz nepazīšanai, bet senu senie apsaukāšanās vārdi kā bijuši, tā palikuši. Tos gan lieto ļoti, ļoti reti, un kam valstiski nacionāls gars, tādus vārdus nelieto nekad. Bet tajā bariņā, kur iekļuvuši māsa un brālis Elkšņi, valstiski nacionāla gara ir maz. Starp šiem jaunekļiem nav ne mazpulcēnu, ne skautu, ne vanagu, ne jaunsargu, toties netrūkst bezdarbnieku... Skaļi bļaustīdamies, viņi sāk iet uz jaunā tautas nama pusi, un arī Aivaram jāiet ar viņiem kopā. Sevī pukodamies, viņš iet un klausās Džerija vāvuļošanā. No bariņa atstatu, klusēdams soļo vēl viens jauneklis no Aivara vecās klases, kam bāls fanātiķa vaigs, bet acīs liesmo uguns. Par čiuļiem un čangaļiem tam būtu daudz kas sakāms, bet ne jau uz ielas, kur var nejauši patrāpīties arī kāds polītiskās policijas špiks...

*  *  *

1938. gadā Anglijā pirktas Valsts gaisa satiksmes lidmašīnas sāka lidojumus no Rīgas uz Liepāju; tagad tās lido arī uz Daugavpili, Rēzekni, Ventspili. Satiksmei ar ārzemēm 1945. gadā nodibināja LatvianAir, kas sāka lidot uz četrām Eiropas valstu galvaspilsētām. Lai neciestu dzelzceļš, LatvianAir nelido uz Vāciju. Uz turieni joņo tas pats vecais labais Rīgas-Berlīnes ātrvilciens. Sākoties zemeseļļas jeb naftas ieguvei, ir atklāta jauna gaisa satiksmes līnija Rīga-Ņujorka. Ņemot vērā, ka uz Ņujorku var pietrūkt pasažieŗu, LatvianAir boingi pa ceļam nolaižas Parīzē, kas latviešiem ir diezgan iecienīta vieta, kur atpūsties brīvdienās.

Priekšroka joprojām tiek dota dzimtās zemes apceļošanai, omulīgām viesu mājām laukos, tāpēc RO lidmašīnas lido arī uz Jelgavu, Krustpili, Gulbeni, Alūksni. Lai nu lidmašīnas, ko lidmašīnas, – pa gaisu ļaudis tomēr lidinās mazāk, kā braukā pa zemi. Ne vienam vien pilsētniekam pieder kāds īpašums laukos, jo daudz sīku saimniecību ir izputējušas, lauciniekiem pārceļoties uz pilsētām un tīrumus iznomājot lielsaimniekiem, – bet nepārdodot tēvtēvu zemi. Lai pelēkas un sašķiebušās, agrārreformas laika vecās ēkas netiek nojauktas; dzimtā sēta vecā izskatā paliek par vasaras māju vietu – un izskatās kā apturēts laiks, un kas gan var būt dārgāks par to?...

Mazgruntniecība vairs nav valsts saimniecības pamats, par kādu to ar gudru ziņu bij iecerējuši agrārreformas tēvi. Ne lielinieki, ne muižniecība vairs nav ne bieds, ne drauds, un likumi ir mainīti; saviem arājiem valsts atļauj tikt pie lielām zemes platībām, jo citādāk lauksaimniecība dotu pārāk mazu peļņu; latviešu lielsaimnieki pelna labi.

Cilvēku skaits uz pasaules vairojas, un tie visi jāpabaro. Var nešaubīties, ka lielajos tirgos latviešu darbarūķiem priekšā aizsprauktos citi, un ceļā stātos viltīgi sagudroti šķēršļi, ja eksporta lietu kārtošanai netiktu pielaisti kaut cik godīgi ārzemju tirgoņi. Ulmaņa valsts akciju sabiedrības varēja pastāvēt tikai ar valsts palīdzību, naudu ņemot no citiem valsts ieņēmumiem. Kādu laiku tā ir rīkojies arī Bērziņš, bet tad sapratis, ka jādibina valsts un privāto ieguldītāju sabiedrības. Tādas sabiedrības privātie ieguldītāji tad nu zināja gan, kas jādara, un rīkojās ar vislielāko noteiktību un panākumiem.

 

Turpinājumā Aināra Zelča jaunā darba atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Par Aivaru Zelču skat. JG276:10.